Bībelē ir stāsts, kā žīdu tautas ciltstēvs Jēkabs (citā vārdā – Izraels) ieguva pirmdzimtā dēla tiesības, nopērkot tās no izsalkušā brāļa Ēzava par lēcu virumu. Vēl šodien mēdz sacīt, ka kaut kas ir atdots “par lēcu virumu”, ja darījums bijis uzskatāmi neizdevīgs vienai no pusēm, turklāt neizdevīgums jau iepriekš ir bijis paredzams. Šis salīdzinājums nāk prātā arī par latviešu tautu, kas šobrīd pakļaujas bīstamam vilinājumam, riskējot lēti pazaudēt savas “pirmdzimtā dēla” tiesības Latvijā.

Runa ir par 13.janvāra protesta akciju, kurā “tautu draudzības gaisotnē” Saeimas atlaišanu un jaunu Saeimu pieprasīja gan latvieši, gan mūsu zemes okupanti. Jau pirms tam paredzēju, ka notiekošos protestus izmantos, lai uzsvērtu: gan latvieši, gan krievi cīnās par kopīgu mērķi, un nav atšķirības starp dažādās valodās runājošajiem “latvijiešiem”. Tā arī notika – jau radio tiešraides sākumā komentētājs Aidis Tomsons īpaši atgādināja, ka Doma laukumā sanākuši gan latvieši, gan krievi, un bija noprotams, ka to viņš vērtēja ļoti pozitīvi. Arī sapulces vadītāja uzruna sākās ar paziņojumu, ka sanākuši “dažādu tautību” cilvēki, un runās to papildus atgādināja vēl vairākas reizes, nerunājot nemaz par vēlāk plašsaziņas līdzekļos atspoguļoto.

Jājautā, kas tad īsti ir tā “jaunā Saeima”, ko latvieši pieprasa? Vai tiešām tauta nesaprot, ka protestu organizētāji, bijušie “tautpartijieši” – Abrenes atdāvinātājs un nacionālistu nīdējs Artis Pabriks un viens no bagātākajiem Latvijas miljonāriem Aigars Štokenbergs – nav un nevar būt latviešu tautas aizstāvji? Kādēļ okupantu apvienība “Saskaņas centrs” tik sirsnīgi atbalsta ideju par jaunu Saeimu? Mēģinājumi šīs organizētās akcijas pielīdzināt Atmodas un barikāžu laikam ir nekaunīgi. Atmodai nav vajadzīgi organizatori miljonāri un politiķi, patiesa Atmoda rodas tautā.

Kāds ir aprēķins šajā spēlē? Pasaulē valdošā ekonomiskā krīzē, kas skārusi arī Latviju, rada tautā neapmierinātību. Šo neapmierinātību papildus “uzkurinot”, var panākt politisko spēku maiņu. Bet ir taču acīmredzams, ka tie cilvēki, kas organizē autobusus, lai vestu uz Rīgu “zemniekus ar dakšām”, paši ir slīpēti blēži, un latvieši kā tauta viņiem ir pie vienas vietas. Vēl jo vairāk, savu politisko mērķu sasniegšanai “atmodas nesēji” vēlas latviešos nostiprināt pārliecību, ka Latvijas okupanti patiesībā ir “brāļi”, ar kuriem kopā jādzīvo zem viena jumta un, ja vajag, var arī divas valodās runāt. Tieši tas notika Doma laukumā un pie Saeimas – latvieši un krievi rīkoja “revolūciju” plecu pie pleca, izkliedzot saukļus katrs savā valodā.

Vai tie būtu miermīlīgi, vai vardarbīgi protesti – jebkurā gadījumā cilvēku apziņa tika kodēta tā, lai okupantu tiesības Latvijā pielīdzinātu latviešu tiesībām. Patiesībā okupanti jau sen Latvijā ir legalizēti, bet šobrīd tiek strādāts pie “integrācijas” – lai nojauktu “psiholoģisko barjeru” starp latviešiem un krievvalodīgajiem kolonistiem. Spriežot pēc mērķtiecīgās tautas sagatavošanas tam, ka latviešiem un krieviem jāturas kopā, kā arī pēc “Saskaņas centra” un citu krievvalodīgo spēku lielās aktivitātes, tas, kas mums tiek gatavots, ir daudz sliktāks par to, kas bijis līdz šim – tā ir viena no pēdējām naglām latviskas Latvijas zārkā.

Man ir labi saprotama daudzu latviešu vēlme dzīvot ekonomiski labākos apstākļos. Bet ir jāsaprot, ka šādā ceļā kā tas patlaban tiek organizēts, latvieši iegūs nevis pārticību, bet “lēcu viruma bļodu”, par to morāli “norakstot” savas pamattautas tiesības Latvijā un atzīstot, ka okupantiem un kolonistiem ir tādas pašas tiesības lemt Latvijas likteni kā latviešiem.

Latviešu prioritātei, lai tie kā tauta izdzīvotu, ir jābūt dekolonizācijas īstenošanai, bet tikai pēc tam veicamas pārmaiņas ekonomikā.

Mārtiņš Kālis, Lundas universitātes (Zviedrija) doktorants