Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu

DDD: Sa­vā lai­kā ar tur­pi­nā­ju­miem pub­li­cē­jām “ci­onas gud­ro pro­to­ko­lus”, tā­dē­jā­di iz­pel­no­ties gan at­se­viš­ķu la­sī­tā­ju ne­ap­mie­ri­nā­tī­bu, gan valsts dro­šī­bu sar­gā­jo­šo ie­stā­žu uz­ma­nī­bu. Vai šo­die­nas eko­no­mis­kā krī­ze ir pa­mats at­kal ie­ska­tī­ties ša­jos pro­to­ko­los, lai pār­lie­ci­nā­tos, ka tur rak­stī­tais tiek īs­te­nots arī dzī­vē?

Ai­vars Gar­da: Jau tad, kad tur­pi­nā­ju­mos pub­li­cē­jām vi­sus “ci­onas gud­ro pro­to­ko­lus”, vai­rāk­kārt rak­stī­jām, ka pa­sau­les no­ti­ku­mi at­tīs­tās pēc ša­jos pro­to­ko­los rak­stī­tā sce­nā­ri­ja. Laik­rak­sta “Ves­ķi Se­god­ņa” šā ga­da 13.jan­vā­ra nu­mu­rā sa­bied­rī­bā la­bi pa­zīs­tams jaun­ba­gāt­nieks Ai­vars Lem­bergs apgalvo, ka Lat­vi­ja nav spē­jī­ga tu­vā­ka­jā nā­kot­nē Starp­tau­tis­ka­jam Va­lū­tas fon­dam at­dot 7,5 mil­jar­dus la­tu. 2008.ga­da de­cem­bra no­ti­ku­mus viņš sa­lī­dzi­na ar 1940.ga­da 17.jū­ni­ju, kad Lat­vi­ja pār­stā­ja ek­sis­tēt kā ne­at­ka­rī­ga valsts. Ti­kai šo­reiz tan­ki nav va­ja­dzī­gi. Zī­mī­gi, bet šis jaun­ba­gāt­nieks, kurš vi­sus ne­at­ka­rī­bas ga­dus pie­da­lī­jies Lat­vi­jas po­li­ti­kas vei­do­ša­nā un pats ir ļo­ti at­bil­dīgs par dau­dzām ne­lai­mēm, ne­pie­krīt, ka Lat­vi­ja šo pa­rā­du at­dos tri­jos ga­dos. Vi­ņa­prāt, tam būs va­ja­dzī­gi vis­maz div­des­mit ga­di. “Ja par kre­dī­tu jā­mak­sā piec­i pro­cen­ti ga­dā, tad tas no­zī­mē, ka pro­cen­tos vien mums jā­sa­mak­sā 375 mil­jo­ni eiro ga­dā.” Tā ir sum­ma, kas sa­lī­dzi­nā­ma ar ga­da bu­dže­ta de­fi­cī­ta ap­mē­ru.

Ie­ska­to­ties “ci­onas gud­ro pro­to­ko­los”, jā­se­ci­na, ka paš­reiz Lat­vi­jā no­tie­ko­šais pil­nī­bā at­bilst tur rak­stī­ta­jam. Lūk, kas par šo si­tu­āci­ju teikts pro­to­ko­los:

20.13. Ta­ga­dē­jie valsts aiz­ņē­mu­mi

Katrs valsts aiz­ņē­mums ir skaidrs pie­rā­dī­jums tam, ka at­tie­cī­gā valsts tiek slik­ti pār­val­dī­ta un sa­vas su­ve­rē­nas tie­sī­bas ne­prot pa­rei­zi likt lie­tā. Aiz­ņē­mu­mi kā Dā­mok­la zo­bens ka­rā­jas virs lēt­ti­cī­go val­dnie­ku gal­vām. Tā vie­tā, lai sa­vas va­ja­dzī­bas seg­tu ar sa­viem pa­valstnie­kiem uz­lik­tu pa­gai­du no­dok­li, vi­ņi kā lū­dzē­ji ar augš­up iz­stiep­tām ro­kām uba­go pie mū­su nau­das de­vē­jiem. Ār­ējie aiz­ņē­mu­mi ir kā dē­les pie valsts mie­sas, tās ne­var da­būt nost, ka­mēr pa­šas at­krīt vai ka­mēr valsts ar va­ru tās at­ņem nost. Bet, lai to iz­da­rī­tu, lēt­ti­cī­go val­stīm trūkst va­ja­dzī­gā spē­ka; tās liek ar­vien vai­rāk dē­ļu pie sa­vas sli­mās mie­sas klāt, tā ka bei­gās pa­šām lab­prā­tī­gi iz­rai­sī­tās asins zau­dē­ša­nas dēļ jā­iet bo­jā.

Valsts aiz­ņē­mums, tur­klāt vēl ār­ējs, fak­tis­ki nav ne­kas cits kā lab­prā­tī­ga asins no­lai­ša­na valsts ķer­me­nim. Aiz­ņē­mums ra­da valsts pa­rād­sais­tī­bas, ku­rās tā ap­ņe­mas mak­sāt no­teik­tus pro­cen­tus. Pro­cen­ti svār­stās at­ka­rī­bā no aiz­ņē­mu­ma sum­mas lie­lu­ma. Ja par aiz­ņē­mu­mu jā­mak­sā 5 pro­cen­ti, 20 ga­du lai­kā pro­cen­tu vei­dā val­stij ne­va­ja­dzī­gi jā­iz­tē­rē aiz­ņem­tā sum­ma; 40 ga­dos pro­cen­tos vien tā ir no­mak­sā­ju­si div­kār­šu, bet 60 ga­dos – trīs­kār­šu pa­rā­da sum­mu un vēl ir at­bil­dī­ga par vi­su sā­kot­nē­jo pa­rā­du.

Šis ap­rē­ķins rā­da, ka valsts, ie­ka­sē­jot no kat­ra ie­dzī­vo­tā­ja no­dok­li, sa­gra­bi­not bei­dza­mos na­ba­ga gra­šus, sa­mak­sā ār­val­stu ba­gāt­nie­kiem, no ku­riem tā aiz­ņē­mu­sies nau­du tā vie­tā, lai šos gra­šus sa­vām va­ja­dzī­bām sa­da­bū­tu bez pro­cen­tiem.

Ka­mēr aiz­ņē­mu­mi tiek iz­da­rī­ti ti­kai iekš­ze­mē, lēt­ti­cī­gie ar sa­vu aiz­ņē­mu­mu saim­nie­cī­bu ļauj nau­dai no na­ba­gu ka­ba­tām plūst ba­gā­to ka­ba­tās. Pēc tam, kad mēs bi­jām pie­ku­ku­ļo­ju­ši ie­tek­mī­gās per­so­nas, lai da­bū­tu pie­kri­ša­nu iz­da­rīt ār­ējos aiz­ņē­mu­mus, vi­sas valsts ba­gā­tī­bas pil­nī­gi ie­plū­da mū­su ka­ba­tās. No tā lai­ka lēt­ti­cī­gie mums ir pa­rā­dā pro­cen­tus un pa­šus ka­pi­tā­lus.

Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku viegl­prā­tī­ba un tuv­re­dzī­ba vi­sos valsts nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jau­tā­ju­mos, pēr­ka­mī­ba un augst­āko valsts ie­rēd­ņu ne­va­rī­ba ir ie­grū­du­šas vi­sas lēt­ti­cī­go val­stis at­tie­cī­bā pret mums tā­dā pa­rā­du ver­dzī­bā, ka tās ne­kad no tiem ne­var at­brī­vo­ties. Bet jūs ne­drīk­stat aiz­mirst, cik pū­ļu un nau­das tas mums pra­sī­jis.

20.14. Nā­kot­nes valsts aiz­ņē­mu­mi

Mēs (cionas gudrie, kad nāks pie varas – red.piez.) ne­cie­tī­sim ne­kā­dus nau­das ap­gro­zī­bas sa­strē­gu­mus un tā­dēļ at­brī­vo­si­mies no vi­siem valsts il­gter­mi­ņa aiz­ņē­mu­miem uz no­teik­tiem pro­cen­tiem. Vie­nī­gā pie­ļau­ja­mā valsts aiz­ņē­mu­mu for­ma būs vien­pro­cen­tī­gās pa­rād­sais­tī­bas (sē­ri­jas). Tik nie­cī­gi pro­cen­ti vairs ne­ļaus valsts spē­kus sa­grābt asins­sū­cē­jiem, tas ir, lie­la­jiem nau­das de­vē­jiem. Vērts­pa­pī­ru iz­lai­ša­nas tie­sī­bas būs vie­nī­gi lie­la­jām rūp­nie­ku sa­bied­rī­bām. Tās var pro­cen­tus vieg­li sa­mak­sāt no peļ­ņas. Tur­pre­tim valsts no nau­das, ku­ru tā aiz­ņē­mu­sies, pa­ras­ti ne­gūst ne­kā­du peļ­ņu, jo iz­tē­rē to ne­pie­cie­ša­miem iz­de­vu­miem, bet ne saim­nie­cis­ku vēr­tī­bu ra­dī­ša­nai.

20.15. In­dus­tri­jas vērts­pa­pī­ri

Kad mēs val­dī­sim, valsts pirks arī in­dus­tri­jas vērts­pa­pī­rus. Tā­dē­jā­di tā pie­da­lī­sies peļ­ņas gū­ša­nā un to vairs ne­no­spie­dīs pa­rād­sais­tī­bu nas­ta kā ag­rāk. Šā­di pa­sā­ku­mi no­vēr­sīs sa­strē­gu­mus nau­das ap­gro­zī­bā, lik­vi­dēs pa­ra­zī­tis­mu un ka­pi­tā­lis­ma slin­ku­mu. Šie ļau­nu­mi mums bi­ja no­de­rī­gi, ka­mēr pie stū­res bi­ja lēt­ti­cī­gie; sa­vas kun­dzī­bas lai­kā mēs tos vairs ne­cie­tī­sim.

20.16. Lēt­ti­cī­go ne­va­rī­ba nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas jo­mā. Lēt­ti­cī­go val­dnie­ku ap­sprie­ša­nās ar Gud­ro uz­ti­cī­bas vī­ru starp­nie­cī­bu

Vai ir vēl la­bāks pie­rā­dī­jums lēt­ti­cī­go tī­ri dzīv­nie­cis­kā sa­prā­ta ne­va­rī­bai kā tas fakts, ka vi­ņi pret augs­tiem pro­cen­tiem iz­da­rī­ju­ši aiz­ņē­mu­mus, ne­pa­do­mā­jot, ka tās pa­šas sum­mas ar augs­tu pro­cen­tu uz­rē­ķi­nu va­ja­dzēs at­dot at­pa­kaļ? Vai ne­bū­tu bi­jis daudz vien­kār­šāk ne­pie­cie­ša­mās sum­mas ņemt tais­ni no pa­šu pa­vals­tnie­kiem un ie­tau­pīt mak­sā­ja­mos pro­cen­tus?

Līdz­īgā kār­tā iz­pau­žas mū­su iz­rau­dzī­tās val­dī­bas iz­ci­lās ga­ra spē­jas: valsts aiz­ņē­mu­ma jau­tā­ju­mu mēs pra­tām lēt­ti­cī­ga­jiem pa­rā­dīt tā­dā gais­mā, ka vi­ņi tā pie­ņem­ša­nā pat sa­ska­tī­ja sev zi­nā­mu la­bu­mu. Kad būs laiks pie­nā­cis, kad mēs pa­ši tai­sī­sim valsts saim­nie­cī­bas bu­dže­tu, mēs va­rē­sim bal­stī­ties uz gad­sim­tiem il­gu pie­re­dzi, ku­ru esam gu­vu­ši no lēt­ti­cī­go val­stīm. Mū­su priekš­li­ku­mi būs skaid­ri un no­teik­ti, un mū­su re­for­mas priekš­ro­cī­bas ne­ra­dīs šau­bas. Tās iz­nī­ci­nās tos ļau­nu­mus, ar ku­ru pa­lī­dzī­bu mēs lēt­ti­cī­gos esam sa­val­dī­ju­ši, bet ku­rus mēs sa­vā ka­raļ­val­stī gan ne­cie­tī­sim.

No­rē­ķi­nā­ša­nos un pār­bau­di mēs or­ga­ni­zē­sim tā, ka ne val­dnieks, ne vis­ze­mā­kais ie­rēd­nis ne­va­rēs ne vis­ma­zā­ko sum­mu no valsts ka­ses iz­lie­tot ci­tiem mēr­ķiem vai no­va­dīt uz ci­tiem ka­nā­liem, ne­kā mēs esam pa­re­dzē­ju­ši sa­vā saim­nie­cī­bas plā­nā. Bez no­teik­ta plā­na ne­var val­dīt. Šā­dos ap­stāk­ļos pat va­ro­ņi iet bo­jā.

Lēt­ti­cī­go val­dnie­kus mēs ar no­lū­ku esam cen­tu­šies ar gal­ma pie­ņem­ša­nas un re­pre­zen­tā­ci­jas pie­nā­ku­miem un spo­žām dzī­rēm no­vērst no no­piet­nā­kas no­dar­bo­ša­nās ar valsts pār­val­dī­ša­nu: vi­ņi bi­ja ti­kai aiz­segs mū­su kun­dzī­bai. Vi­ņu mī­lu­ļi, ku­ru ro­kās bi­ja īs­tā valsts pār­val­de, arī no lie­tas ne­kā ne­sa­pra­ta; sa­vus zi­ņo­ju­mus vi­ņi li­ka sa­ga­ta­vot mums uz­ti­ca­ma­jiem vī­riem. Ša­jos zi­ņo­ju­mos mēs pra­tām lēt­ti­cī­go prā­tu sa­val­dzi­nāt ar so­lī­ju­miem par gai­dā­ma­jiem ie­tau­pī­ju­miem. Kā gan ra­dī­sies šie ie­tau­pī­ju­mi? Vai jaun­u no­dok­ļu re­zul­tā­tā? Tā va­ja­dzē­tu jau­tāt kat­ram, kas la­sī­ja mū­su ap­rē­ķi­nus un uz­me­tu­mus. Bet no lēt­ti­cī­ga­jiem ne­viens ne­nā­ca uz šā­dām do­mām.

Jūs zi­nāt, kur šī bez­rū­pī­ba lēt­ti­cī­gos ir no­ve­du­si; ne­ska­to­ties uz vi­ņu tau­tu ap­brī­no­ja­mo čak­lu­mu, vi­ņu val­stis stāv sa­vas nau­das un no­dok­ļu saim­nie­cī­bas sa­bru­ku­ma priekš­ā.

21.1. Iek­šē­jie aiz­ņē­mu­mi

Sa­vu pē­dē­jo zi­ņo­ju­mu par iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem es šo­dien gri­bu pa­pil­di­nāt ar sī­kā­kiem pa­skaid­ro­ju­miem. Pie ār­ējo aiz­ņē­mu­mu jau­tā­ju­ma vairs ne­at­grie­zī­šos; tie mūs ir ba­ro­ju­ši ar lēt­ti­cī­go tau­tas ba­gā­tī­bām. Tur­pre­tim mū­su val­stī ne­būs vairs ne­vie­na ār­zem­nie­ka, ne ie­nā­cē­ja.

Līdz šim mēs esam iz­man­to­ju­ši augst­āko ie­rēd­ņu pēr­ka­mī­bu un val­dnie­ku bez­rū­pī­bu, lai uz­spies­tu val­dī­bām nau­du, kas tām ne­bi­ja va­ja­dzī­ga un kas mums div­kār­šo­jās, trīs­kār­šo­jās un daž­reiz pat daudz­kār­šo­jās. Ir iz­slēgts, ka no mums kāds va­rē­tu iz­vilkt kaut ko tam­lī­dzī­gu. Tā­dēļ sa­vos tā­lā­ka­jos pa­skaid­ro­ju­mos es sī­kāk pa­ka­vē­šos pie iek­šē­jiem aiz­ņē­mu­miem.

Iz­slu­di­not šā­dus aiz­ņē­mu­mus, val­stis at­klāj pa­rak­stī­ša­nos uz sa­viem vek­se­ļiem un vērts­pa­pī­riem. Lai tie vi­siem bū­tu pie­eja­mi, to no­mi­nāl­vēr­tī­bu no­teic no 100 līdz 1000. Pir­ma­jiem pa­rak­stī­tā­jiem lie­lā­ko­ties dod ce­nas at­lai­des. Pēc kā­da lai­ka vērts­pa­pī­ru ce­nas tiek māk­slī­gi pa­cel­tas it kā pār­lie­ku lie­lā pie­pra­sī­ju­ma dēļ. Pēc da­žām die­nām ka­ses būs pil­nas un nau­du ne­būs kur likt. Kā­pēc nau­da ti­ka pie­ņem­ta? Pa­rak­stī­ša­nās it kā vai­rāk­kārt pār­sniedz aiz­ņē­mu­ma iz­lai­du­mu. Šis ap­stāk­lis no­sa­ka vi­sus pa­nā­ku­mus. Lūk, kā­da ir uz­ti­cī­ba val­dī­bas vek­se­ļiem!

21.2. Valsts pa­rā­di un no­dok­ļi

Tik­līdz aiz­ņē­mu­ma spē­le ir ga­rām, valsts pa­rāds ir jū­ta­mi pie­audzis. Lai sa­vāk­tu šim pa­rā­dam ne­pie­cie­ša­mos pro­cen­tus, valsts lie­lā­ko­ties iz­eju mek­lē aiz­ņē­mu­mos. Pa­rā­du un arī pro­cen­tu nas­ta līdz ar to aug aiz­vien lie­lā­ka. Ja valsts tai dā­vā­to uz­ti­cī­bu ir līdz ga­lam iz­man­to­ju­si, tai ar jaun­u no­dok­ļu pa­lī­dzī­bu jā­sedz ne­vis pa­rāds, bet pro­cen­ti. Šie no­dok­ļi tā­tad ir pa­rā­di, ar ku­riem tiek sa­mak­sā­ti ci­ti pa­rā­di.

21.3. Valsts aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ša­na (kon­ver­si­ja)

Šā­dā stā­vok­lī no­nā­ku­si, valsts mēdz sa­va aiz­ņē­mu­ma pro­cen­tus sa­ma­zi­nāt. Bet tā­dē­jā­di tā sa­ma­zi­na ti­kai pro­cen­tu nas­tu, ne­vis pa­rā­du. Tur­klāt šā­dus pa­sā­ku­mus var veikt ti­kai ar valsts kre­di­to­ru pie­kri­ša­nu. Kas nav ar to mie­rā, tam val­stij vi­ņa aiz­de­vu­ma da­ļas no­mi­nā­lā vēr­tī­ba jā­at­mak­sā at­pa­kaļ.

Ja vi­si kre­di­to­ri cel­tu ie­bil­du­mus un pra­sī­tu sa­vu nau­du at­pa­kaļ, tad val­dī­bas bū­tu uz­ķē­ru­šās uz pa­šu mak­šķe­res āķa; tās ne­bū­tu spē­jī­gas pie­pra­sī­tās sum­mas at­mak­sāt. Bet, tā kā lēt­ti­cī­go val­stu lie­lā­kā da­ļa pa­vals­tnie­ku nau­das lie­tās, par lai­mi, ir pil­nī­gi ne­pie­re­dzē­ju­ši, tās pas­tā­vī­gi dod priekš­ro­ku kur­sa pa­ze­mi­nā­ju­mam un pro­cen­tu sa­ma­zi­nā­ju­mam ne­vis jaun­a ie­gul­dī­ju­ma ris­kam. Tā­dē­jā­di val­dī­bai tiek do­ta ie­spē­ja gads­kār­tē­jo pa­rā­du sum­mu at­vieg­lot par vai­rā­kiem mil­jo­niem.

Pas­tā­vot ta­ga­dē­jiem lie­la­jiem val­stu pa­rā­diem, kas gal­ve­no­kārt ra­du­šies ār­ējo aiz­ņē­mu­mu dēļ, lēt­ti­cī­go val­dī­bas šā­du ris­kan­tu so­li vairs ne­var spert: tās ļo­ti la­bi zi­na, ka pro­cen­tu pa­ze­mi­nā­ša­nas ga­dī­ju­mā mēs vi­su nau­du pie­pra­sī­sim at­pa­kaļ.

21.4. Val­stu mak­sāt­ne­spē­ja

Mak­sāt­ne­spē­jas pa­slu­di­nā­ša­na vi­sās val­stīs būs vis­la­bā­kais pie­rā­dī­jums tam, ka starp val­dī­bām un tau­tām pas­tāv dziļš bez­di­be­nis.

Latvijas valdība piedalās velnišķā plānā

DDD: Vai val­dī­bas va­dī­tā­ji, de­pu­tā­ti, at­bil­dī­gās amat­per­so­nas, jū­su­prāt, zi­na ci­onas gud­ro stra­tē­ģi­ju un ap­zi­nā­ti ta­jā pie­da­lās, vai valsts ve­ša­na uz iz­nī­cī­bu no­tiek ti­kai vi­ņu muļ­ķī­bas dēļ?

Ai­vars Gar­da: Ir tei­ciens: “Li­ku­ma ne­zi­nā­ša­na, ne­at­brī­vo no at­bil­dī­bas”. Kāds var pa­teikt, ka viņš nav la­sī­jis “ci­onas gud­ro pro­to­ko­lus”, bet, kad sā­kām pub­li­cēt šos pro­to­ko­lus, brī­di­nā­jām, ka vi­siem, ku­ri iet po­li­ti­kā, jā­zi­na, ko sa­ka ci­onas gud­rie.

Ai­vars Gar­da: Pa­ra­grā­fos, ku­rus šo­reiz no­ci­tē­jām, vi­ņi at­klāj sa­vu gud­rī­bu, sa­vu val­stu krāp­ša­nas plā­nu un to, kā vi­ņi rī­ko­sies, kad pēc val­stu iz­pu­ti­nā­ša­nas pil­nī­bā būs pār­ņē­mu­ši va­ru sa­vās ro­kās. Ja God­ma­nis to ne­zi­na, tad viņš nav cie­nīgs būt par Mi­nis­tru pre­zi­den­tu. Ja viņš zi­na un tā rī­ko­jās, tad viņš ir no­ziedz­nieks.

Pasauli var glābt kooperācija

DDD: Kā ap­tu­rēt šīs vel­niš­ķās stra­tē­ģi­jas re­ali­zā­ci­ju dzī­vē? Vai mums vis­pār ir kā­di ie­ro­či, kā se­vi aiz­stā­vēt?

Ai­vars Gar­da: Vie­nī­gi se­ko­jot Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bas trim pos­tu­lā­tiem. Pir­mais – ko­ope­ra­tī­vās sa­bied­rī­bas vei­do­ša­na. Ta­ču tam jā­no­tiek pa­sau­les mē­ro­gā. Jā­sap­rot, ka God­ma­nis pie Starp­tau­tis­kā Va­lū­tas fon­da brauc kā pie ban­dī­tiem, kas aiz­dod nau­du. Ir, pro­tams, ban­dī­ti – aug­ļo­tā­ji, kas aiz­dod nau­du ti­kai tā­dēļ, lai gū­tu pro­cen­tus. Ta­ču ci­onas gud­rie, ku­ru plā­nu pil­nī­bā iz­pil­da Starp­tau­tis­kais Va­lū­tas fonds, grib ie­tek­mēt arī po­li­ti­ku. God­ma­nim kā nau­das lū­dzē­jam ban­dī­ti uz­stā­da no­tei­ku­mus: vai nu tu da­rī­si kā mēs gri­bam, vai arī nau­du ne­sa­ņem­si. Pa­tie­šām, vi­ņi ir spē­jī­gi iz­pu­ti­nāt val­stis, jo pār­stāv pār­val­stis­kās jeb ār­pus val­stīm stā­vo­šas or­ga­ni­zā­ci­jas, ku­rām pie­skai­tā­mi: Bil­der­ber­gas klubs, Trīs pu­šu ko­mi­si­ja, Ro­mas klubs, ku­ros ap­vie­no­jas pa­sau­les ba­gāt­nie­ki. To vi­su zi­not, gri­bu vēl­reiz uz­svērt, ka pār­mai­ņas ir ie­spē­ja­mas ti­kai pa­sau­les mē­ro­gā. To sa­ku tā­pēc, ka tas iz­riet no Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bas, jo sli­mī­ba ir iz­pla­tī­ju­sies jau pā­rāk pla­ši. Lat­vi­jā vien šo vi­su cil­vē­ci ap­tve­ro­šo pro­blē­mu nav ie­spē­jams at­ri­si­nāt. Tā­tad vi­sā pa­sau­lē cil­vē­kiem jā­do­mā par ko­ope­ra­tī­vās sa­bied­rī­bas ie­vie­ša­nu – par to, ko Markss jau rak­stī­ja pirms 150 ga­diem.

DDD: Starp ci­tu, Mar­ksa dar­bi at­kal gūst po­pu­la­ri­tā­ti vi­sā pa­sau­lē.

A.G.: Ļo­ti la­bi, jo jau to­reiz Markss rak­stī­ja par ka­pi­tā­lis­ma ga­lu. Kā pie­rā­dī­ja vēs­tu­re, ka­pi­tā­lisms kā­du lai­ku vēl ek­sis­tē. Ta­ču šo­brīd mēs va­ram re­dzēt tā bo­jā­eju. Ba­gāt­nie­kiem jā­sap­rot, ka, ja vi­ņi grib sa­gla­bāt sa­vas ba­gā­tī­bas, vi­ņiem jā­mai­nās un jā­sāk kal­pot ne­vis per­so­nis­kam, bet vis­pā­rī­bas la­bu­mam. Tā kā ir ta­gad, vairs ne­būs. Par to pa­rū­pē­sies Augst­ākie Spē­ki, ku­riem ir ne­sa­lī­dzi­nā­mi lie­lā­kas ie­spē­jas, ne­kā vi­siem ba­gāt­nie­kiem ko­pā. Viss tiks mai­nīts vie­nā mir­klī – ve­cā pa­sau­le tiks iz­nī­ci­nā­ta, un tās vie­tā nāks Jaun­ā.

Tā­tad pir­mais no pos­tu­lā­tiem, kas ne­pie­cie­šams, lai glāb­tu pa­sau­li, ir ko­ope­ra­tī­vās sa­bied­rī­bas vei­do­ša­na. Mū­su zem­nie­ki, ap­vie­no­jo­ties ko­ope­ra­tī­vos, saim­nie­cis­ki jau sāk vei­dot nā­kot­nes sa­bied­rī­bu. Tas ir ap­svei­ca­mi. Ot­rais ir psi­his­kās ener­ģi­jas ap­gū­ša­na.

Cilvēkiem jāaug tikumiski

DDD: Kā to sa­prast?

Ai­vars Gar­da: Psi­his­kā ener­ģi­ja ir ļo­ti spē­cī­ga, smal­ka ener­ģi­ja, ku­ru pār­val­da Augst­ākie, Die­viš­ķie Spē­ki. Lo­ģisks bū­tu jau­tā­jums, kā­dēļ tad šī ener­ģi­ja ne­tiek do­ta. Bet, tā kā šī ener­ģi­ja ir daudz spē­cī­gā­ka pat par atom­ener­ģi­ju, tad tās pār­val­dī­ša­nas no­slē­pu­mu ne­var dot, ka­mēr ne­esam ti­ku­mis­ki iz­augu­ši. Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­ba izskaidro, ka psi­his­ko ener­ģi­ju var ap­gūt, at­tīs­tot jūt­zi­ņu. Ta­ču jūt­zi­ņa, kas pa­tie­sī­bā ir ses­tais prāts, ie­gūs­ta­ma ti­kai tad, ja cil­vēks at­zīst Kos­mis­ko Hie­rar­hi­ju. At­zīt Kos­mis­ko Hie­rar­hi­ju no­zī­mē iz­prat­ni, ka Kos­mo­su pār­val­da da­žā­du ap­zi­ņas lie­lu­ma cil­vē­cis­kas Būt­nes un, cil­de­nā god­bi­jī­bā no­lie­cot tās priekš­ā gal­vu, sākt ga­rī­go piln­vei­do­ša­nos.

Dzī­vās Ēti­kas grā­ma­tas “Hie­rar­hi­ja” 7.pa­ra­grā­fā la­sām: “Ir pa­reizs sen­se­nais ti­cē­jums, ka Mait­rei­jas at­nāk­ša­na ra­dīs ga­ra aug­šām­cel­ša­nos. Mēs pie­bil­dī­sim – ga­ra aug­šām­cel­ša­nās var ie­stā­ties pirms At­nāk­ša­nas kā Val­do­ņa Mait­rei­jas Mā­cī­bas ap­zi­nā­ta pie­ņem­ša­na. Pa­tie­si – aug­šām­cel­ša­nās!” Mait­rei­jas Mā­cī­ba ir Dzī­vā Ēti­ka.

Mums, cil­vē­kiem, Augst­ākie Spē­ki šo ener­ģi­ju pār­val­dīt ļaus ti­kai tad, kad bū­sim ti­ku­mis­ki mai­nī­ju­šies. Tad ne­būs tā­du ci­onas gud­ro, jo pēc pla­nē­tas mē­ro­ga ka­ta­kliz­mas tie tiks aiz­vāk­ti no Ze­mes. Ie­do­mā­jie­ties, kas no­tik­tu, ja ta­gad tik­tu ie­do­ta vis­spē­cī­gā­kā, vis­smal­kā­kā ener­ģi­ja – ci­onas gud­rie to mo­men­tā­ni pār­ņem­tu sa­vā pār­val­dī­ju­mā. Augst­ākie Spē­ki tā­dēļ ne­dod psi­his­ko ener­ģi­ju, kaut gan laiks tās do­ša­nai ir pie­nā­cis. Ta­ču šī augst­ākā ener­ģi­ja arī ie­nāk mū­su dzī­vēs. Ja tā ne­tiek pie­ņem­ta, tā sa­grauj ve­cos un pie­ņemt ne­spē­jī­gos (da­žā­du sli­mī­bu ie­tek­mē), sa­gla­bā­jot ti­kai tos, ku­ri ir ga­ta­vi to pie­ņemt un pa­rei­zi pie­lie­tot. Tā­tad, psi­his­kās ener­ģi­jas ap­gū­ša­na ir ob­li­gā­ti ne­pie­cie­ša­ma, lai glāb­tu gan se­vi, gan vi­su pa­sau­li.

Sievietes pienākums glābt pasauli

DDD: Jūs tei­cāt, ka ir trīs pos­tu­lā­ti, kas ne­pie­cie­ša­mi, lai pa­sau­le un cil­vē­ce ne­aiz­ietu bo­jā. Di­vus jūs jau pie­mi­nē­jāt, kāds ir tre­šais?

Ai­vars Gar­da: Tre­šais ir sie­vie­šu kus­tī­ba. Pro­tams, tas nav jā­sap­rot kā fe­mi­nis­ma kus­tī­bas at­tīs­tī­bu. Sie­vie­šu kus­tī­bas vei­do­ša­nās ir ļo­ti sais­tī­ta ar ie­priekš­mi­nē­to ne­pie­cie­ša­mo psi­his­kās ener­ģi­jas ap­gū­ša­nu. Ar to Augst­ākie Spē­ki – Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bas Au­tors, uz­sver, ka sie­vie­te ir tā, ku­ras or­ga­nisms ir vai­rāk pie­mē­rots tie­ši ses­tā prā­ta jeb jūt­zi­ņas ap­gu­vei, glu­ži tā­pat kā vī­rie­ša or­ga­nisms ir pie­mē­ro­tāks in­te­lek­ta jeb piekt­ā prā­ta at­tīs­tī­bai. Iz­ce­ļot jūt­zi­ņu, tiek no­rā­dīts, ka in­te­lekts ir aiz­gā­jis pā­rāk tā­lu, tā­dēļ tas jā­līdz­sva­ro ar ga­rī­gu­mu, tā­tad – jūt­zi­ņu. Tas, ka šo īpa­šī­bu vieg­lāk var ap­gūt sie­vie­te, ne­no­zī­mē, ka vī­rie­tim tā ir ne­sa­snie­dza­ma. In­te­lek­tu, kas pie­eja­māks vī­rie­tim, ta­ču ap­gūst arī sie­vie­tes.

Valstu vadītājiem jāpilda augstākā griba

Ai­vars Gar­da: Tā­tad ko­ope­ra­tī­vā sa­bied­ris­kā ie­kār­ta, psi­his­kās ener­ģi­jas ap­gū­ša­na un sie­vie­šu kus­tī­ba ir trīs pa­mat­ak­me­ņi, kas jā­ap­gūst vi­sas pa­sau­les mē­ro­gā. Tā­dēļ 2001.ga­dā mēs rak­stī­jām Džor­džam Bu­šam un Vla­di­mi­ram Pu­ti­nam vēs­tu­les, izskaidrojot, kas sa­ska­ņā ar Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bu bū­tu jā­da­ra. Tā rī­ko­jā­mies, jo vērts uz­ru­nāt tā­dus, kas no­sa­ka pa­sau­les po­li­ti­ku. Diem­žēl ne­bi­ja ne­vie­na, kas Dzī­vo Ēti­ku sa­dzir­dē­tu, un tie­ši tā­dēļ, pie­mē­ram, Bu­ša po­li­ti­ka iz­vei­do­jās tik ne­pa­rei­za, at­stā­jot tra­ģis­ku ie­spai­du gan uz val­stu, gan cil­vē­ku lik­te­ņiem. Arī Pu­ti­nam, kā re­dzam, ne­iet.

1999.ga­dā kā ap­gā­da “Vie­da” va­dī­tājs to­rei­zē­jai pre­zi­den­tei Vai­rai Vī­ķei-Frei­ber­gai uz­dā­vi­nā­ju Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bas kom­plek­tu, kat­rā Grā­ma­tā ie­rak­stot vel­tī­ju­mu ar ci­tā­tiem no Ag­ni Jo­gas Mā­cī­bas par to, kā­dam jā­būt valsts va­dī­tā­jam. Vai­ras Vī­ķes-Frei­ber­gas rī­cī­ba, ļau­nā iz­tu­rē­ša­nās pret lat­vie­šu tau­tu pie­rā­da, ka vi­ņa ne­ko no Dzī­vās Ēti­kas Grā­ma­tās rak­stī­tā nav sa­pra­tu­si. Ce­ru, ka šīs Grā­ma­tas nav pa­zu­du­šas un at­ro­das Valsts pre­zi­den­ta pils plauk­tos. Ta­ga­dē­jam pre­zi­den­tam Val­dim Zat­le­ram bū­tu ļo­ti vēr­tī­gi ta­jās ie­ska­tī­ties un sākt rī­ko­ties tā, kā Augst­ākie Spē­ki ir vē­lē­ju­ši.

DDD: Ko Val­dis Zat­lers ta­gad va­rē­tu da­rīt, lai glāb­tu ne ti­kai Lat­vi­ju, bet, ie­spē­jams, pat vi­su pa­sau­li no iz­nī­cī­bas?

A.G.: Viņš va­rē­tu vēr­sties pie pa­sau­les sa­bied­rī­bas. Tas, pro­tams, ir ļo­ti dros­mīgs so­lis, bet kā­dam tas ir jā­da­ra. Ja pre­zi­dents Zat­lers to ne­da­rīs, vai da­rīs, bet ne­tiks uz­klau­sīts, tad viss ies uz ga­lu. Ci­onas gud­rie sa­vos pro­to­ko­los skaid­ri pa­sa­ka, ko vi­ņi vē­las iz­da­rīt. Vi­ņi grib sa­graut val­stis, lai pēc tam nāk­tu ar sa­vu kār­tī­bu. Kad vi­ņi at­nāks, tiks sa­grauts viss, ko vi­ņi ir ļā­vu­ši iz­vei­dot un at­tīs­tīt. Vi­ņi sa­graus bir­žas, spe­ku­lā­ci­jas ar nau­du, kas ta­gad zeļ un plaukst. Pa­tie­sī­bā tie­ši bir­žu spe­ku­lā­ci­jas ir pa­ma­tā krī­zei, ku­ru iz­jū­tam. Ma­nā rī­cī­bā nav jaun­ākas in­for­mā­ci­jas, bet 1996.ga­dā no 80 tril­jo­niem do­lā­ru ga­da ap­gro­zī­ju­ma ti­kai trīs tril­jo­ni bi­ja ar re­ālu pre­ču se­gu­mu. Pā­rē­jie 77 tril­jo­ni ir bir­žu spe­ku­lā­ci­jas un vir­tu­āla pir­kša­na un pār­do­ša­na. Ar to iz­skaid­ro­jams arī naf­tas ce­nas kā­pums 2008.ga­dā.

DDD: Jūs tei­cāt, ka Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga nav bi­ju­si la­ba pre­zi­den­te, ka vi­ņas dar­bi bi­ju­ši ļau­ni un ne­su­ši ti­kai pos­tu lat­vie­šu tau­tai un Lat­vi­jai. No­sau­cot trīs pa­mat­pos­tu­lā­tus, kas ne­pie­cie­ša­mi, lai no­tik­tu pār­mai­ņas uz la­bu, jūs mi­nē­jāt sie­vie­šu kus­tī­bu. Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga ta­ču ir sie­vie­te. Vi­ņai ta­ču va­ja­dzē­ja būt la­bai pre­zi­den­tei, jo kā sie­vie­tei vi­ņai ir ie­spē­ja ap­gūt psi­his­ko ener­ģi­ju.

A.G.: Pa­ska­tī­si­mies uz me­di­ju tel­pā at­pa­zīs­ta­mā­ka­jām sie­vie­tēm: Vai­ru Vī­ķi-Frei­ber­gu, San­dru Kal­nie­ti, Il­gu Krei­tu­si, Il­zi Os­trov­sku, Sol­vi­tu Ābol­ti­ņu, Mai­ju Kū­li, Mā­ru Zā­lī­ti, Ma­ri­nu Kos­ta­ņec­ku un vēl da­žām ci­tām – it kā sie­vie­tes, ku­rām bū­tu jā­būt gud­rām un pa­tie­sī­bu mī­lo­šām. Diem­žēl skaid­ri re­dzams, ka ga­rī­gu­ma vi­ņās nav. Pļā­pā tā­pat kā vī­rie­ši. Jūt­zi­ņa vis­pirms uz­tver tais­nī­gu­mu, ko Sok­rāts no­sau­ca par vis­skais­tā­ko īpa­šī­bu. Ja Vai­rai Vī­ķei-Frei­ber­gai un pā­rē­jām po­li­ti­ķēm bū­tu kaut kri­pa­ti­ņa jūt­zi­ņas, tad vi­ņas sa­pras­tu, ka lat­vie­šu tau­ta jo­pro­jām ir oku­pē­ta un ko­lo­ni­zē­ta – gan fi­zis­ki, gan, kā to pie­rā­da ci­onas gud­rie, arī eko­no­mis­ki.

Pie va­ras eso­šie ne­ko ne­da­ra, lai si­tu­āci­ju mai­nī­tu. Ne­viens ne­vē­las ap­gūt Augst­ākās zi­nā­ša­nas, par ku­rām ru­nā­jam kat­rā laik­rak­sta “DDD” nu­mu­rā. Žēl, ka arī jaun­ieši no “Vi­su Lat­vi­jai!” ne­grib mā­cī­ties. Vi­ņiem gal­ve­nais ir tikt pie va­ras, bet īs­tas zi­nā­ša­nas ne­mek­lē. Ta­ču, kas no­tiks, kad vi­ņi tiks pie va­ras? Ko vi­ņi da­rīs, ja vi­ņiem nav ne­kā­du no­piet­nu zi­nā­ša­nu?!

In­ter­vē­ja Lie­ne Api­ne