Sa­ru­na ar prā­ves­tu eme­ri­tus, grā­ma­tas “Bal­tu sen­vēs­tu­re” au­to­ru An­dre­ju Ka­va­ci

Jā­at­klāj no­klu­sē­tā vēs­tu­re

DDD: Kā­dēļ jūs no­lē­māt uz­rak­stīt grā­ma­tu “Bal­tu sen­vēs­tu­re”?

An­drejs Ka­va­cis: Do­ma rak­stīt šā­du grā­ma­tu man ra­dās tad, kad sa­pra­tu, ka Lat­vi­jas vēs­tu­re tiek ne­žē­lī­gi krop­ļo­ta, mū­su sak­nes tiek slēp­tas un zi­nāt­nie­ki tē­lo muļ­ķus. Man tas ir ne­sa­pro­ta­mi, kā līdz šim no­piet­na zi­nāt­ne par lat­vie­šu tau­tas vēs­tu­ri var ru­nāt ti­kai no mū­su ēras ot­rā ga­du tūk­sto­ša. Tas ir smiek­lī­gi un ap­kau­no­jo­ši, ja ko tā­du var ap­gal­vot zi­nāt­nes vār­dā. Tā diem­žēl pie mums viss no­tiek. Kaut kas to­mēr mai­nās un, šķiet, at­bil­dī­gās amat­per­so­nas sāk jus­ties ne­omu­lī­gi. Ag­rāk vēs­tu­res mā­cī­bu grā­ma­tas cen­zē­ja, par de­rī­gām tās no­tei­ca ti­kai Zi­nāt­nes un iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­ja. Tad, jū­tot to, ka tau­ta zi­na vai­rāk, ne­kā zi­nāt­ne at­ļau­jas iz­paust, iz­vei­do­ja Vēs­tu­res sko­lo­tā­ju bied­rī­bu, ku­ra iz­do­tās vēs­tu­res mā­cī­bu grā­ma­tas ie­sa­ka lie­to­ša­nai sko­lās. Mi­nis­tri­ja tā­dē­jā­di no­ņem no se­vis jeb­ku­ru at­bil­dī­bu par vēs­tu­res fal­si­fi­kā­ci­ju un me­liem. Tie­ši tā­dēļ man gri­bē­jās at­klāt vis­maz to, ko zi­nā­ju jau ie­priekš.

Ir vēl kāds fakts, kas pa­mu­di­nā­ja rak­stīt. Ma­ni pār­steidz ig­no­ran­ce, kā­da tiek pa­rā­dī­ta Oļ­ģer­ta Zi­ļic­ka* mū­ža dar­bam, kas ap­ko­po piec­u pa­audžu lat­vie­šu mut­vār­du tra­dī­ci­ju gla­bā­tā­ju zi­ņas. Tās iz­gais­mo­tas arī zi­nāt­nis­ki, ap­stip­ri­nā­tas ar vēs­tu­ris­kiem do­ku­men­tiem. Ig­no­rē­jot šo Oļ­ģer­ta Zi­ļic­ka pē­tī­ju­mu, mūs­die­nu vēs­tu­res zi­nāt­ne pa­rā­da, kam pa­tie­sī­bā tā kal­po.

Vis­vai­rāk vē­lē­jos, lai pār­gud­rā ne­lie­šu ban­da bū­tu spies­ta vis­maz tais­no­ties, jo grū­ti tur­pi­nāt ig­no­rēt tos jau­tā­ju­mus, kas jau no­do­ti tau­tai zi­nā­ša­nai. Tau­ta zi­nās to, ko no tās slēpj, un ru­nās, kā­dēļ tas tiek slēpts. Ta­gad va­ja­dzēs tais­no­ties. Tie ir tie gal­ve­nie ap­svē­ru­mi, kā­dēļ no­lē­mu rak­stīt grā­ma­tu. Rak­stu to, ko zi­nu, un no tiem avo­tiem, ku­ri man pie­eja­mi. Ma­ni at­klā­ju­mi sa­skan gan ar to, ko rak­stī­jis Oļ­ģerts Gu­ļāns sa­vā dar­bā “Par ko klu­sē vēs­tu­re”, gan ar Oļ­ģer­ta Zi­ļic­ka pē­tī­ju­mu, kas pa­gai­dām ir pie­ejams ti­kai in­ter­ne­tā.

DDD: Kā­dēļ lat­vie­šu tau­tas vēs­tu­re tik ļo­ti tiek slēp­ta?

A.K.: Mū­su bā­le­li­ņi diez vai pa­ši ir iz­do­mā­ju­ši iz­lik­ties par muļ­ķiem. Es to drī­zāk skaid­ro­tu ar lau­pī­tāj­tau­tu maz­vēr­tī­bas sa­jū­tu un vēs­tu­ris­ko ne­pie­cie­ša­mī­bu no­slēpt sa­vus ne­tī­ros no­zie­gu­mus pret mū­su sen­čiem.

Lie­lās un va­re­nās krie­vu un vā­cu tau­tas ta­ču fak­tis­ki ap­dzī­vo se­nās bal­tu ze­mes – vi­ņiem ne ie­lā­piņš nav sa­vē­jais! Tā­dēļ tiem vēs­tu­ri va­jag tai­sīt tā­du, kā­da tā šo­brīd zi­nā­ma. Vi­ņu pa­šu vēs­tu­re no­žē­lo­ja­mā kār­tā sā­kas ti­kai ar pir­mo ga­du tūk­sto­ti mū­su ērā. Kā lai ie­ka­ro­tā­ji pa­rā­da to, ka mēs esam des­mit rei­zes se­nā­ki par vi­ņiem? Tiem ļo­ti ne­pa­tīk at­klāt to, ka esam se­no um­bru, kas pie­pil­dī­ja vi­su Ei­ro­pu, tie­šie man­ti­nie­ki. Vi­ņiem ļo­ti ne­pa­tīk ru­nāt par pe­las­giem, par he­tiem. Šīs tau­tas gan tiek pie­mi­nē­tas, bet tas, ka tās bi­ja bal­tu tau­tas, tiek no­klu­sēts.

DDD: Vai tas no­zī­mē ap­gal­vo­ju­mu, ka esam ma­za, jaun­a tau­ta, ku­rai vēl jā­iz­ka­ro sa­va vie­ta pa­sau­les vēs­tu­rē, ap­la­mī­bu?

A.K.: Pro­tams, ka tās ir ap­la­mī­bas! Mums sa­va vie­ta ti­kai jā­at­gūst. Ar to ne­vē­los pa­teikt, ka mums jā­pa­zu­di­na vi­si vā­cie­ši vai krie­vi, bet bei­dzot viss jā­no­liek sa­vās vie­tās, lai ne­viens ne­plā­tās, ka ir mūs ap­dā­vi­nā­jis ar sa­vu kul­tū­ru. Pa­tie­sī­ba ir pa­vi­sam ci­tā­da – vi­ņi ir gan mū­su ma­te­ri­ālās, gan ga­rī­gās kul­tū­ras man­ti­nie­ki. Vi­ņi, pro­tams, ir arī mū­su grē­ku man­ti­nie­ki. Ne­bū­sim jau lie­lī­gi un at­zī­sim, ka arī mū­su sen­či ir grē­ko­ju­ši, jo bez tā mēs tā­dā stā­vok­lī, kā­dā esam šo­dien, ne­no­nāk­tu. Ne­vie­na tau­ta nav ab­so­lū­ti per­fek­ta. Ja ska­tās vēs­tu­ris­ki, tad vi­sas sak­nes nāk no mums.

Lat­vie­ši – žī­du sen­či

DDD: Kā­dēļ mū­su valsts va­dī­tā­ji aici­na uz pil­nī­gi pre­tē­jo – ne­vis mek­lēt sa­vas vēs­tu­ris­kās sak­nes, bet pa­vilkt svīt­ru un sākt vi­su no bal­tas la­pas? Vai šā­di aici­nā­ju­mi ir ne­jau­ši, ja zi­nām, ka, pie­mē­ram, žī­du tau­tas spēks slēp­jas tie­ši tās vēs­tu­ris­ka­jā at­mi­ņā?

An­drejs Ka­va­cis: Žī­di ir pie­rā­dī­jums tam, ka vēs­tu­re ir tau­tas spēks. Starp ci­tu, arī žī­di ir ļo­ti daudz man­to­ju­ši no mū­su sen­čiem. Tas pats Mel­hi­se­degs, kas svē­tī­ja žī­du cilts­tē­vu Āb­ra­ha­mu, kurš bi­ja go­da vīrs un Die­va priekš­ā bi­jis pa­tie­si taisns, va­rē­ja būt vie­nī­gi he­tu Svan­te­vi­ta pries­te­ris – Svē­tā un Dzī­vā Die­va pries­te­ris, kā to uz­svē­ra arī apus­tu­lis Pā­vils. Mel­hi­se­degs bi­ja Dzī­vā Die­va kalps un zi­nā­tājs. Arī se­mī­tu cilts­mā­tes nāk no he­tu tau­tām. Sa­nāk, ka žī­di pēc mie­sas ir mū­su ra­di­nie­ki, lai arī cik dau­dzi no vi­ņiem lie­lī­gi iz­tu­rē­tos.

Ai­ci­nā­ju­mi aiz­mirst vēs­tu­ri ir no­de­vī­ba

DDD: Kā pa­nākt, lai lat­vie­ši, kas ir pie­de­rī­gi bal­tiem, uz­zi­nā­tu pa­tie­sī­bu un spē­tu smel­ties spē­ku sa­vā ba­gā­ta­jā vēs­tu­rē, lai mēs at­gū­tu sa­vu paš­cie­ņu un at­brī­vo­tos no oku­pan­tiem, lai bei­dzot kļū­tu saim­nie­ki vis­maz ta­jā ne­lie­la­jā te­ri­to­ri­jā, ko šo­dien sauc par Lat­vi­ju?

An­drejs Ka­va­cis: Mū­su paš­sa­gla­bā­ša­nās in­stinkts diem­žēl ir gan­drīz iz­nī­ci­nāts. To iz­da­rī­ju­ši tie mū­su “gud­rie” po­li­ti­ķi, ku­ri aici­na: sāk­sim vi­su no bal­tas la­pas! Pa­ši vi­ņi ir bal­tas la­pas – tuk­šas, cū­cī­gas un bez­dvē­se­lis­kas da­bas cil­vē­ki, kas ga­ta­vi pār­dot vi­su, pat sa­vu tē­vu un mā­ti, ne­ru­nā­jot ne­maz par sen­čiem. Tuk­šās la­pas ir vi­ņi! La­pas uz ku­rām jā­uz­rak­sta lie­lais vārds: KAUNS! Kad tau­ta sa­pra­tīs, cik tā­lu tā ir ap­muļ­ķo­ta, no­do­ta un pa­ze­mo­ta, ce­ru tā spēs pa­cel­ties jaun­ā spē­kā. Es, pro­tams, ce­ru, ka šī ļau­nā pa­sau­le ne­pa­spēs iz­da­rīt sa­vu dar­bu un mirs pirms mums.

DDD: Jū­su­prāt, aici­nā­ju­mi sākt vi­su no bal­tas la­pas ir aiz ne­zi­nā­ša­nas iz­teik­ta muļ­ķī­ba vai ap­zi­nā­ta kait­nie­cī­ba?

A.K.: Lie­lā­kā da­ļa tā­das lie­tas sa­ka ap­zi­nā­ti. Tiek veik­ta ap­zi­nā­ta no­de­vī­ba. Pie­mē­ram, Vai­ra Vī­ķe-Frei­ber­ga nav tik dum­ja, lai vi­ņas iz­tei­ku­mus aiz līdz­jū­tī­bas va­rē­tu pie­dot, no­rak­stīt uz prā­ta ģe­ķī­bu. Vi­ņai va­ja­dzē­ja iz­rā­dīt lie­lā­ku ie­jū­tī­bu pret lat­vie­šu tau­tu. Ta­ču vi­ņa ir pa­rā­dī­ju­si ti­kai bez­kau­nī­gu no­de­vī­bu, se­viš­ķi pret to tau­tas da­ļu, kas sa­gla­bā­ju­si vis­se­nā­kās kul­tū­ras sak­nes – pret ob­riem jeb ab­re­nie­šiem, ku­ri sa­gla­bā­ja vis­se­nā­ko bal­tu rak­stī­bu.

Lat­vie­šu ze­mes no At­lan­ti­jas līdz Klu­sa­jam oke­ānam

DDD: Vai tas no­zī­mē, ka mums ir ne ti­kai po­li­tis­kas, bet arī vēs­tu­ris­kas tie­sī­bas uz Ab­re­nes un tās ap­riņ­ķa te­ri­to­ri­ju, ku­ru par sprā­gu­ša ēze­ļa ausīm mū­su no­de­vī­gie var­tu­ri at­de­va Krie­vi­jai?

An­drejs Ka­va­cis: Mums ir tie­sī­bas ne ti­kai uz Ab­re­ni, bet pat uz zem­i no At­lan­ti­jas līdz pat Klu­sa­jam oke­ānam. Mēs, pro­tams, to ne­gri­bam un mums tas arī nav va­ja­dzīgs. Ta­ču mums va­jag, lai tie krie­vi, ku­ri lat­vie­šu va­lo­du la­mā par su­ņu va­lo­du un tā­dē­jā­di fak­tis­ki se­vi no­dē­vē par ku­cē­niem, at­zīst pa­tie­sī­bu un dzī­vo sa­ska­ņā ar to.

DDD: Tā­tad ar maz­vēr­tī­bas kom­plek­siem mums, lat­vie­šiem, ne­bū­tu pa­ma­ta sli­mot?

A.K.: Ne­kā­dā ga­dī­ju­mā! Mums glu­ži vien­kār­ši jā­redz lie­tas tā, kā tās ir. Uz “va­re­na­jiem” mēs va­ram ska­tī­ties ar tē­viš­ķu un mā­tiš­ķu žē­lu­mu, jo fak­tis­ki vi­ņi pa­ši se­vi no­lād. Pat Bī­be­lē rak­stīts: “Kas ne­klau­sa tē­vu un pa­dzen sa­vu mā­ti, tas ir no­lā­dēts un pa­zu­dis bērns.”

Mūs­die­nu ga­rīdz­nie­ki no­vēr­šas no Pa­tie­sī­bas

DDD: Ga­rīdz­nie­cī­bai lie­tas, par ku­rām jūs uz­trau­ca­ties, šķiet la­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā maz­sva­rī­gas. Kā­dēļ jūs, prā­vests, tā rū­pē­ja­ties par lat­vie­šu tau­tas vēs­tu­ris­kās at­mi­ņas at­dzī­vi­nā­ša­nu un nā­kot­nes ga­ran­tē­ša­nu?

An­drejs Ka­va­cis: Man ar ta­ga­dē­jo ga­rīdz­nie­cī­bu maz kas ko­pīgs, jo ta­jā pēc re­li­ģis­ko lie­tu pār­val­des piln­va­ro­tā Har­če­va rī­ko­ju­ma ie­nā­ku­ši če­kis­ti un kom­jau­nie­ši. Tas bi­ja viens vel­niš­ķīgs plāns, kā pār­ņemt baz­nī­cu sa­vās ro­kās, lai pe­res­tro­ikai va­rē­tu uz­maukt mai­su gal­vā un sa­cīt, ka ne­viens nav jā­tie­sā, ka viss ir la­bi, ka vi­siem jā­pie­dod... Tas bi­ja plāns, lai bez fak­tis­kās grēk­sū­dzes no­nāk­tu pie jaun­as val­stis­kās ie­kār­tas.

Šī ie­kār­ta ne­fun­kci­onē, jo ir amo­rā­la. Tā­pēc viss tiek iz­lau­pīts, tā­pēc ir tik daudz na­ba­dzī­go, no sa­vas ze­mes iz­dzī­vo­to cil­vē­ku. Un ta­jā pa­šā lai­kā ir tā­di, ku­ri ne­zi­na, kur sa­vu ba­gā­tī­bu likt. Jau­tā­jums ti­kai, kurš no šiem vi­siem būs ne­lai­mī­gāks, kad būs jā­stā­jas Die­va priekš­ā? Bet, ja ru­nā­jam par ga­rīdz­nie­cī­bu, tad tā mā­cī­tā­ju pa­audze, kas bi­ja re­dzē­ju­si ne­at­ka­rī­go Lat­vi­ju, bi­ju­ši le­ģi­onā, kas iz­jūt lie­tu pa­tie­so kār­tī­bu, tā­di kā Kār­lis Zui­ka, šur tur vēl sa­sto­pa­ma ti­kai ār­ze­mēs.

DDD: Mū­su la­sī­tā­ji jau pa­ma­nī­ju­ši at­šķi­rī­bu starp to, ko sa­kāt jūs ar Kār­li Zui­ku un ofi­ci­ālās Baz­nī­cas pār­stāv­ji.

A.K.: Diem­žēl ar ofi­ci­ālo Baz­nī­cu ir tra­ģis­ki. Ne­kad no ar­hi­bīs­ka­pa Jā­ņa Va­na­ga ne­es­mu dzir­dē­jis ne­ko pat­ri­otis­ku. Vien­mēr ti­kai kaut kas ab­strakts un vis­pā­rīgs – cil­vēk­mī­les­tī­ba un ne­jē­dzī­gā, te­olo­ģis­ki ne­pa­ma­to­tā ab­so­lū­tās pie­do­ša­nas pra­sī­ba jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā. Tas ir pa­vi­sam ap­la­mi, jo pie­do­ša­na pie­nā­kas ti­kai tam, kas grē­kus no­žē­lo, kas grib la­bo­ties. Bet tie, kas me­lo un tur­pi­na stās­tīt ap­la­mu vēs­tu­ri, un skaid­rot, ka vi­ņi bi­ju­ši īs­tie ma­la­či, kaut gan pa­tie­sī­bā slep­ka­vo­ja, no­de­va un iz­sū­tī­ja sa­vu tau­tu, ne­kā­du pie­do­ša­nu nav pel­nī­ju­ši.

Ta­ču vēl sva­rī­gāks ir jau­tā­jums: kā es drīk­stu pie­dot tiem, ku­ri ir no­da­rī­ju­ši pār­i ma­niem līdz­cil­vē­kiem, ja vi­ņi šiem līdz­cil­vē­kiem pat ne­at­vai­no­jas? Kas es vai Va­nags par pie­de­vē­jiem?! Ne­vie­nam no mums nav ne­kā­du mo­rā­lu tie­sī­bu uz to. Pie­dot var ti­kai tas, kurš ir cie­tis un par to, ko pār­cie­tis, un tam, no kā cie­tis. Tās ir pa­vi­sam tie­šas at­tie­cī­bas. Kaut kā­di vis­pā­ri­nā­ju­mi ša­jā si­tu­āci­ja ir bez­kau­nī­ga ne­jē­dzī­ba. Ne­do­mā­ju, ka tā ir ti­kai muļ­ķī­ba no baz­nīc­vī­ru pus­es. Tā ir ne­lie­tī­ga kal­po­ša­na spē­kiem, ku­ri mū­su tau­tai un val­stij daudz ļau­na da­rī­ju­ši.

DDD: Vai pra­sī­ba baz­nī­cai un kris­tie­šiem bei­dzot cī­nī­ties par Lat­vi­jas de­oku­pā­ci­ju un de­ko­lo­ni­zā­ci­ju ir pa­ma­to­ta, vai var­būt tā to­mēr ir pre­tru­nā ar Die­va gri­bu?

A.K.: Tā ne­kā­dā zi­ņā nav pre­tru­nā ar Die­va gri­bu, jo Dievs ir Pa­tie­sī­bas Dievs! Ša­jā zi­ņā Baz­nī­cas pie­nā­kums bū­tu ne­pār­pro­ta­mi tu­rēt val­dī­bu pie vār­da, pie at­bil­dī­bas, ka tai ir jā­no­kār­to vēs­tu­ris­kā tais­nī­gu­ma at­jau­no­ša­na val­stis­kā lī­me­nī. Pie­dot va­ram ti­kai tiem, kas mek­lē pie­do­ša­nu un ir tās cie­nī­gi. Kas nav pie­do­ša­nas cie­nī­gi, tam tā ne­kad ne­tiks do­ta, bet, ja kāds to to­mēr dos, Dievs to tais­nī­gi at­ņems.

Lat­vie­šiem jā­at­gūst paš­cie­ņa

DDD: Ko jūs, lai­žot tau­tā sa­vu grā­ma­tu, ko­pu­mā vē­lē­tu laik­rak­sta “DDD” la­sī­tā­jiem un lat­vie­šiem?

An­drejs Ka­va­cis: Vē­lē­tu par vi­sām lie­tām at­gūt sa­vu paš­cie­ņu! Ta­ču ne­va­ja­dzē­tu arī ie­krist ot­rā ga­lē­jī­bā – lep­nī­bā par to, ka esam vis­ve­cā­kā tau­ta. Jā, mēs esam vis­ve­cā­kā tau­ta, bet tas nav mū­su no­pelns. Tā nu pēc Die­va gri­bas ir no­ti­cis un, pa­tei­co­ties Vi­ņa žē­las­tī­bai, esam sa­gla­bā­ju­šies vēl līdz mūs­die­nām.

Mums kā se­nā­kai tau­tai ir arī cie­nī­gi jā­dzī­vo – jā­dzī­vo, ne­kla­no­ties ne­tais­nī­bas priekš­ā, jo to aiz­liedz pat Svē­tie Rak­sti. Ja tais­nais ze­mo­jas ne­tais­nā priekš­ā, tad tas ir no­žē­lo­ja­mi. Mums jā­pas­tāv uz sa­vu vēs­tu­ris­ko pa­tie­sī­bu un jā­dzī­vo ar ti­cī­bu, ka Die­va tais­nī­ba īs­te­no­sies arī uz Ze­mes.

Tiem, ku­ri sav­tī­gās in­te­re­sēs no­de­vī­gi kul­ti­vē vēs­tu­ris­ko ne­tais­nī­bu pret sa­vu tau­tu, jā­sap­rot, ka no sa­vas tie­sas vi­ņi neiz­bēgs. Dievs ir tais­nīgs, un katrs tā sau­ca­mo pa­gā­nu iz­kā­vējs sa­ņems sa­vu so­du. Dievs ir vi­su tau­tu Dievs, Tais­nī­bas uz­tu­rē­tājs lai­kā un Mū­žī­bā. To va­ja­dzē­tu at­ce­rē­ties arī Krie­vi­jai, ku­ra sa­vā šo­die­nas paš­tais­nu­mā un lie­lī­bā pa­ze­mo lat­vie­šus. Tas, pro­tams, ne­no­zī­mē, ka va­ram sē­dēt, ro­kas klē­pī sa­li­ku­ši, un gai­dīt, ka Dievs vi­su mū­su vie­tās iz­da­rīs. Mums ak­tī­vi jā­pas­tāv Pa­tie­sī­bā, jo tas, kas pas­tāv Pa­tie­sī­bā, to arī Dievs sar­gā. Sar­gā­sim sa­vas tau­tas go­du, un arī Dievs mums pa­lī­dzēs!

In­ter­vē­ja Lie­ne Api­ne

* Oļ­ģerts Zi­ļic­kis, bal­tu sen­vēs­tu­res pēt­nieks, šo uz­de­vu­mu man­to­jis no sa­vas vec­mā­mi­ņas Ma­ri­jas Zo­nen­ber­gas, kas at­stā­ja rak­stis­kas lie­cī­bas par bal­tu vēs­tu­ri. Sa­vu­kārt vi­ņa tās man­to­ja no sa­vas vec­mā­mi­ņas Ma­des Ozo­las. Maz­dēls vi­ņas dar­bu tur­pi­nā­ja, zie­do­jot tam 41 ga­du no sa­vas dzī­ves. Re­zul­tā­tā ta­pu­si en­cik­lo­pē­dis­ka grā­ma­ta “Ļau­jiet jel at­va­ses dzīt”, kas diem­žēl sa­gla­bā­ta ti­kai elek­tro­nis­kā ver­si­jā un pie­eja­ma in­ter­ne­tā (http://www.ive­ta.lv/gra­ma­ta/open.htm). Ļo­ti plašs ir iz­man­to­tās li­te­ra­tū­ras sa­raksts. Ie­spai­dīgs ir arī ap­tver­tais lai­ka posms – sā­kot ar 48. ga­du tūk­sto­ti pirms mū­su ēras līdz mū­su ēras 13. gad­sim­tam.