Latvijas Žurnālistu savienībai

Latvijas Preses izdevēju asociācijai

Latvijas Televīzijas žurnālistiem

Latvijas Radio žurnālistiem

Ar ko Latvija lepojas?

Esam tik labestīgi, izpalīdzīgi, dāsni, tik iejūtīgi, ka pat žurnālisti norauš pa asariņai, suminot labdarus, kuri tiek pievienoti Latvijas lepnumu plejādei... Protams, ikviena cilvēka pašaizliedzības izpausme līdzcilvēku labā ir zelta vērta. Taču – kas gan ir atsevišķs cilvēks bez savas tautas? Labākajā gadījumā tāds būs vien izbāzenis, kas izlikts apskatei nākotnes muzejos. Jo to, ka latviešu tauta ir jau uz bezdibeņa malas, mēs taču redzam ikviens?!

Kurš vainojams šajā traģēdijā? Pat to mēs visi zinām! Ar pašas valsts varas  svētību Tēvzemi vēl joprojām mīda okupanti. Latviešu tautas cerības, kuras vēl nesen modās trešajā Atmodā, tikušas piesmietas! Dekolonizācija, uz kuru toreiz cerēja latvieši, nav notikusi.

Taču nevienam labdarim, nevienam žurnālistam par savas tautas miršanu nenobirst ne asaras... Nedz šie labdari, nedz mūsu pašu tautas žurnālisti nepakustina ne pirkstiņa un ne vārda nebilst, lai palīdzētu savai tautai dzīvot un piepildīt lielā latviešu dižgara Raiņa pavēstījumu: “Caur gadu simtiem latvju vanags skries!” Vēl jo vairāk – ja kāds masu medijiem lūdz pastāstīt par latviešu tautai svarīgiem nacionāliem notikumiem, jūs, žurnālisti, labākajā gadījumā, iežmiedzat “astes kājstarpē” un klusējat kā ūdeni mutē ieņēmuši. Bet, ja nav citas izejas, tad cenšaties aizbāzt muti ikvienam latvietim, kurš ierunājas par dekolonizāciju, jo nedrīkst taču – saimnieks neļauj.

Kā gan citādi izskaidrosit, ka no Latvijas Nacionālās frontes (LNF) pieminēšanas jūs bēgat kā velns no krusta? Kādēļ tāds klusums par visiem žurnālistiem svarīgo uzvaru tiesā? Vai tās ir bailes? Varbūt trulums? Laikraksta “DDD” krimināllietā taču triumfēja preses brīvība! Tomēr jūs no šīs patiesības, no LNF – šī vienīgā latviešu tautas nacionālā balsta, vienīgā cīnītāja par latviešu tautas nacionālajām interesēm – bēgat kā no spitālīgā. Taču, piedodiet manu atklātību, spitālīgie esat jūs paši, jo nav nekā atbaidošāka par totālu vienaldzību pret savu tautu!

Ne reizi vien cerībā uz žurnālistu veselo saprātu esmu vērsusi uzmanību uz pašaizliedzīgiem un drosmīgiem latviešu patriotiem, kuri tik tiešām uzskatāmi par Latvijas lepnumu, jo, neskatoties uz naidīgu pretsparu un draudiem, savu dzīvi pilnībā atdevuši kalpojumam savai tautai – gan materiāli, gan garīgi. Vēl gluži nesen vērsos pie LTV1 raidījumu “De Facto” un “100. pants” veidotājiem ar rosinājumu runāt un atainot skatītājiem Drošības policijas un Prokuratūras totālo izgāšanos tiesā, kad nepatiesi tikusi safabricēta absurda krimināllieta pret LNF laikraksta “DDD” žurnālistiem. Šis pretlatviskums un latviešu žurnālistu amorālā vajāšana vairāku gadu garumā pa visām tiesu instancēm (un beigās naidīgo apsūdzētāju kaunpilnā izgāšanās pat Augstākajā tiesā) ir visnotaļ skandalozs notikums, ko latviešu tautai vajadzēja uzzināt. Taču nav neviena žurnālista, kam būtu drosmes nākt klajā (pat pēc skatītāju lūguma) ar šo krimināllietas iznākumu.

“De Facto” skatītāji tiek uzrunāti: “Skatieties un domājiet līdzi!” Te tik tiešām būtu ko padomāt... Politiski vajāto, nupat attaisnoto “DDD” žurnālistu aizstāve Ilze Krastiņa intervijā “DDD” sacīja: “Man ir ļoti žēl, ka “DDD” uzvara tiesā tik maz tiek atspoguļota masu medijos. Manuprāt, šī lieta attiecas ne tikai uz jums, bet uz visiem žurnālistiem, uz vārda brīvību. Citi nav aizdomājušies, ka “DDD” veidotāji būtībā aizstāvēja visas žurnālistu saimes tiesības, un jūsu pieredze kādreiz var viņiem pašiem noderēt, aizstāvot savu vārda brīvību. Taču kāpēc tāds klusums?”

Šos skaudri patiesos un jums, žurnālisti, slavu neceļošos vārdus teica pazīstama advokāte, kura tikko saņēmusi Goda zīmes diplomu par ilggadēju ieguldījumu tieslietu sistēmas attīstībā, tieslietu nozares politikas veidošanā un īstenošanā, demokrātijas un tiesiskuma stiprināšanā!

Burkovskis LNT “Top 10” pavisam lepni centās atspoguļot 10 lietas, ar ko var lepoties Latvija. Jā, var piekrist, ka ar vēstures slavenībām un notikumiem, ar saviem varonīgajiem senčiem latviešu tauta un Latvija tik tiešām var lepoties! Tomēr šodien ir acīmredzama parādība, kas nes Latvijai vislielāko apkaunojumu, – piespiedu sadzīvošana ar okupantiem, ko kangaru sazombētie latvieši ar mediju palīdzību pakalpīgi arī īsteno. Nevar būt vairs lielāka negoda! Mūsu senči – latviešu brīvības cīnītāji, kuri nolika galvas par savas tautas un savas zemes brīvību, no kauna par savu pēcnācēju nodevību droši vien savās atdusas vietās jau ir griezušies un griežas no vieniem sāniem uz otriem.  

Neticu, ka tādas profesijas pārstāvji kā žurnālisti var būt tik degradēti, lai neapjēgtu savu pamatmisiju, kas, manuprāt, ir cīņa par savas tautas nacionālajām interesēm – par tās brīvību un dzīvību. Par taisnīgumu! Bet, ja gribat vien saglabāt savu jau iesildīto vietiņu un, iztopot pretlatviskajam režīmam, nedrīkstat būt tie, kas esat, šī iepriekš minētā cildenā pamatmisija jums nav pa kaulam. Tad ņemiet labāk slotu un ejiet slaucīt ielas – varbūt spēsit paveikt vēl ko derīgu un pasargāsit sevi no vēstures miskastes!

Šī netaisnība nepastāvēs mūžīgi. Sagaidot 2009. gadu, iesaku ikvienam adresātam ļoti nopietni aizdomāties par šajā vēstulē rakstīto! Lai Jaunais gads ievirza jūsu apziņas ratu “īstajā robā” un pamostas drosme taisnīgi kalpot latviešu tautai un Latvijai! 

Steidzīte Freiberga