Krievijai būs jāsamaksā latviešiem

Saruna ar Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapa vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai vadītāju Edmundu Stankeviču

Latvija vēl rēķina zaudējumus

DDD: Kad tika izveidota jūsu vadītā komisija un kādi ir tās galvenie uzdevumi?

Edmunds Stankevičs: 2005.gada 12.maijā Saeima pieņēma deklarāciju, uzdodot valdībai izveidot komisiju, kura apzinās gan represijas, uzskaitīs zaudējumus, gan nodarbosies ar informācijas vākšanu par okupācijas laikā Latvijas valstij un iedzīvotājiem nodarīto. Valdība tā paša gada 5.augustā izveidoja šādu komisiju astoņpadsmit cilvēku sastāvā. Galvenie uzdevumi, kā jau teicu, ir: apzināt okupācijas upuru skaitu, vākt informāciju par deportācijām un represijām, apzināt masu kapa vietas un arī veikt Latvijai un tās tautai nodarīto ekonomisko zaudējumu aprēķinus. Komisija pamatā pasūta dažādus pētījumus konkrētiem speciālistiem, zinātniekiem, tas ir, gan vēsturniekiem, gan demogrāfiem, gan ekonomistiem, gan vides speciālistiem. Mums ir cieša sadarbība arī ar Valsts arhīvu, kurā glabājas visa informācija par deportētajiem un represētajiem.

Komisijas darbības pamatprincips ir tikai zinātniski un faktoloģiski pamatojamas un pierādāmas informācijas paušana. Ja runājam, piemēram, par deportācijām, tad esam pabeiguši visu izsūtīto apzināšanu. Par katru cilvēku mums ir uzskaite, dokuments, kuru, starp citu, ir izdevusi okupācijas vara. Esam izveidojuši elektronisko datu bāzi. Izdota arī grāmata “Aizvestie”, kurā uzskaitīti visi deportēto Latvijas iedzīvotāju vārdi.

DDD: Lietuva vēl nesen atkārtoti vērsās pie Krievijas ar konkrētiem skaitļiem, pieprasot kompensācijas par tai nodarītajiem zaudējumiem PSRS okupācijas laikā. Vai Latvija arī jau var nosaukt konkrētus skaitļus, kas raksturotu okupācijas zaudējumu apmērus?

E.S.: Šobrīd mūsu prioritāte ir cilvēki un konkrētu represēto un deportēto apzināšana, taču darbs notiek arī pie ekonomisko zaudējumu aprēķināšanas. Izmantotas tiek dažādas metodes, aprēķinot gan netiešos, gan tiešos zaudējumus.

DDD: Kādi būtu netiešie okupācijas laikā gūtie zaudējumi?

E.S.: Piemēram, valsts iekšējais kopprodukts. Lai gan arī padomju laikā Latvijā bija ekonomiskais pieaugums, taču tas ne tuvu nebija tik straujš kā brīvvalsts laikā. Arī pēc neatkarības atjaunošanas mēs diemžēl nesasniedzam tādu ekonomisko izaugsmi kā citas Eiropas valstis, jo gluži vienkārši bāze, no kuras sākām, un infrastruktūra bija ne visai labā stāvoklī.

Skaitļi par Latvijai nodarītajiem ekonomiskajiem zaudējumiem būs, bet diemžēl šobrīd tos nosaukt vēl nevaru. Šos aprēķinus apgrūtina arī tas, ka mums jāizvērtē to cilvēku vērtība un ekonomiskais labums, kādu viņi būtu devuši valstij, ja nebūtu izsūtīti, nošauti vai aizbēguši uz rietumiem. Visi šie apstākļi – gan demogrāfiskie, gan ekonomiskie – mums jāņem vērā. Ne mazāk svarīgi ir apzināties, ka Latvijā tika ievests darbaspēks, kas sabojājis Latvijas demogrāfisko un ekonomisko bilanci. Taču viens ir skaidrs – skaitļi noteikti būs.

Kas attiecas uz Lietuvu, tad tur, ja nemaldos, sākotnējais aprēķins bija 780 miljardi dolāru, bet šobrīd prasa ap 20 miljardiem, jo uzskata, ka tā ir tieši pierādāma summa. Manuprāt, šāds skaitlis ne tuvu neraksturo, neaizvieto tos zaudējumus, ko cietusi Lietuva.

Cik maksā viens cilvēks?

DDD: Pēc kādas metodikas jūs veicat zaudējumu aprēķinus? Vai esat pētījuši, piemēram, kā Izraēla un žīdu atbalsta organizācijas aprēķina tās summas, ko pieprasa no citām valstīm, piemēram, Latvijas?

Edmunds Stankevičs: Ekonomikas institūta speciālisti, kas strādā pie cilvēka vērtības noteikšanas, izmanto dažādus avotus, pēta gan Vācijas, gan ebreju pieredzi un metodes ar mērķi izstrādāt tādu aprēķināšanas metodi, kas atbilstu Latvijas specifikai. Mums jāņem vērā viens būtisks apstāklis: ja, piemēram, Vācijā ir ļoti precīza statistika, tad padomju statistikas dati, pirmkārt, nav visaptveroši un, otrkārt, tiem ne vienmēr var ticēt, jo ir izpušķoti un pārspīlēti. Protams, arī Padomju Savienībā bija precīza informācija, bet tā pamatā bija slepena, pieejama tikai atsevišķiem cilvēkiem, jo nebija tā, ka valsts vadītāji nezinātu, kas patiesībā notiek valstī. Diemžēl vispārpieejamā informācija, statistikas grāmatas izmantojamas ar ļoti lielām atrunām. Mūsu speciālistiem, kuri strādā pie formulas, lai aprēķinātu zaudējumus, tas sagādā papildus grūtības. Kā jau teicu, tiek meklēts arī visprecīzākais veids, lai aprēķinātu deportācijām pakļauto cilvēku zudums.

DDD: Kā Lietuvā tika veikti aprēķini, kā viņi nonāca pie konkrēta skaitļa?

E.S.: Tur tika izdarīts ļoti vienkārši. Cilvēku vērtība tika noteikta, ņemot vērā Varšavas 1929.gada konvenciju par civilajiem avio pārvadājumiem, kurā noteikta vērtība, kas avio kompānijai būtu jāmaksā, ja gaisa kuģis ietu bojā. Tajā laikā cilvēka vērtība tika pielīdzināta 10 tūkstošiem dolāru, kas, pārrēķinot mūsu naudā, protams, ir daudz lielāka summa. Tomēr, manuprāt, tas nav īsti pareizais ceļš, kāds Latvijai būtu jāiet. Tieši tādēļ cenšamies izstrādāt savu metodi, saliekot kopā ekonomistu izstrādāto formulu ar arhīva datiem, lai maksimāli precīzi aprēķinātu Latvijai nodarīto zaudējumu.

DDD: Pēc šobrīd jūsu rīcībā esošās informācijas, kāda varētu būt viena cilvēka aptuvenā vērtība?

E.S.: Es tomēr šobrīd negribētu nosaukt kaut kādus skaitļus, jo, manuprāt, ja runājam par cilvēka vērtību, tad kaut kādu aptuvenu vērtību noteikt būtu nekorekti. Tas ir pārāk nopietns un smags jautājums, lai kaut kādi aptuveni aprēķini izskanētu plašākā sabiedrībā. Var jau, protams, vadīties pēc Lietuvas piemēra, pārrēķinot tā laika dolāru vērtību šodienas valūtas vērtībā, bet tas ir tikai simbolisks un ļoti aptuvens aprēķins. Ja nemaldos, Lietuva šo cilvēka vērtības aprēķina veidu aizguva no mūsu zinātnieka Modra Šmuldera, kurš viens no pirmajiem jau 90.gadu sākumā veica Latvijai okupācijas laikā nodarīto zaudējumu aprēķinus.

DDD: Pirms mūsu sarunas es iepazinos ar šiem ekonomikas zinātņu doktora Modra Šmuldera veiktajiem aprēķiniem. Vai jūsu vadītā komisija savā darbā izmanto viņa aprēķinus?

E.S.: Patiesībā mūsu komisija savu darbu sāka tieši ar to, ka veicām Šmuldera veikto pētījumu analīzi. Mums pat bija grūti atrast pēdējo un vispilnīgāko viņa pētījumu, kas, starp citu, bija tikai krievu valodā. Viņa veiktā darba problēma ir tā, ka nav atsauces, nav saprotams, no kurienes gūti aprēķinos izmantotie cipari. Ja runājam par zinātnisku pētījumu, tad, lai to varētu pienācīgi izmantot, tad vismaz beigās vajadzētu būt uzskaitītiem izmantotajiem informācijas avotiem. Diemžēl Modra Šmuldera aprēķinos nav atrodami informācijas avoti. Mēs savu aprēķinu mēģinām veikt tā, lai katram izteikumam ir noteikts pamatojums. Komisijas darbā esam piesaistījuši cilvēkus, kuri savā laikā strādāja kopā ar Šmulderu. Toreiz, deviņdesmitajos gados, kad Šmulders veica aprēķinus nebija pilnībā zināmi represiju apmēri, tādēļ zaudējumi doti noapaļotos skaitļos, kas ir tikai ilustratīvi, bet nav izmantojami kā pierādījums, jo nedod patiesu priekšstatu par to, kas ir bijis.

Kā vienmēr “velkam gumiju”

DDD: Cik ilgs laiks vēl būs vajadzīgs, lai komisija nāktu klajā jau ar konkrētiem skaitļiem, lai Latvijas valdība, kurai saskaņā ar Deklarāciju par Latvijas okupāciju beidzot varētu reāli prasīt gan no Krievijas, gan citām okupācijā līdzvainīgajām valstīm?

Edmunds Stankevičs: Optimistiski skatoties, tas varētu notikt 2010. gada beigās. Taču pēc pesimistiskajām prognozēm budžeta samazināšana dēļ aprēķini varētu aizkavēties vēl par pāris gadiem. Galvenais, ka turpinām darbu, lai arī samazinātos apjomos un palēninātā tempā. Diemžēl bez samaksas mūsdienās neviens vairs neko nedara – laiks, kad cilvēki kaut ko darīja uz entuziasma pamata, ir nokavēts.

DDD: Vai jums kā latvietim, Latvijas pilsonim nešķiet, ka jautājumi, kas skar jūsu komisijas kompetencē esošo sfēru, būtu jārisina steidzamības kārtībā un šo aprēķinu veikšanu vairs nevar atlikt uz vēlāku laiku? Jau tā esam nokavējuši!

E.S.: Kad viesojos Saeimā, runāju ar deputātiem, saprotu, ka viņiem šis darbs ir svarīgs. Deputāti pastāv uz to, ka komisijai uzsāktais ir jāturpina. Varbūt temps, kādā tiek veikti aprēķini, nav tāds, kādu viņi vēlētos, bet kopumā virziens ir pareizs.

Jāapzinās mūsu komisijas pamatmērķi. Domāju, pats svarīgākais ir tas, ka apkopojam informāciju, kas būs ļoti vērtīga ne tikai šodien, bet arī nākamajām paaudzēm. Ja šobrīd šāds darbs netiktu veikts, tad pēc desmit gadiem jau būtu par vēlu, jo aiziet cilvēki, kuri vēl kaut ko saprot no padomju ekonomikas, aiziet vēsturnieki, demogrāfi... Domāju, ka mūsu komisijas darbs ir nozīmīgs ne tikai tādēļ, lai aprēķinātu okupācijas radītos zaudējumus, bet lai savāktu un apkopotu maksimāli daudz informācijas. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, svarīgi šo informāciju sniegt arī starptautiskajai sabiedrībai, jo daudzi, īpaši ES pārstāvji no Dienvideiropas valstīm, nesaprot Latvijas vēsturiskos notikumus. Viņi padomju varu salīdzina ar tām diktatūrām, kas bijušas Spānijā un Portugālē, bet to nevar salīdzināt. Protams, arī tur notiekošais bija nepareizs, nedemokrātisks, bet tas ne tuvu nav salīdzināms ar Staļina režīma represijām.

Trešais mūsu komisijas uzdevums ir veikt zaudējumu aprēķinus, kas tālāk valdībai būs jāizvirza kā oficiāla pretenzija.

Atklāti, izņemot dažas Saeimas frakcijas, neviena politiskā partija nav nosodījusi mūsu komisiju, nav teikušas, ka mūsu darbs ir nevajadzīgs.

Par okupāciju nedrīkst klusēt!

DDD: Vai šīs komisijas vadītāja darbā esat guvis pārliecību, ka latviešiem ir objektīvs pamats neklusēt par pārdzīvoto un gluži tāpat kā to dara, piemēram, žīdi, prasīt kompensācijas? Vai varbūt jāklausa bijušās un esošās valsts amatpersonas, kas stāsta, ka latviešiem vēsture jāsākot no baltas lapas?

Edmunds Stankevičs: Mūsu parlaments – gan Augstākā padome, gan Saeima – trijos dokumentos ir skaidri deklarējis, ka Latvija bija okupēta. Okupācija pēc būtības ir nelikumība, noziegums. Protams, 40.gadā starptautiskās tiesības nebija tik ļoti attīstītas kā tagad, tomēr tās nekad, jau no Hugo Grocija – starptautisko tiesību dibināja mūsdienu izpratnē – laikiem, nav atbalstījušas ne vardarbību, ne bruņotas agresijas izmantošanu. Galvenais princips, kas pamatā mūsu komisijas darbam, ir: ex injuria jus non oritur (nelikumība nerada tiesības – lat.). Lai arī kas okupācijas laikā būtu uzbūvēts Latvijā, ne Latvijas vara, ne tauta nav teikusi, vai tā to vēlas, vai nevēlas.

Okupācija ir noziegums, un nekas to un tās sekas nepadarīs par likumīgām un aizmirstamām. Pirmkārt, tās ir cilvēku dzīvības un izpostītas dzīves. Otrkārt, ļoti smagi cietusi Latvijas ekonomika. Ļoti daudz kas no tā, kas okupācijas laikā šeit tika uzbūvēts, mums nemaz nav bijis vajadzīgs – hipertrofētā ekonomikas attīstība nav nesusi nekādu labumu, bez tam, cietusi arī mūsu valsts vide, ekoloģija. Gandrīz visos Latvijas rajonos bija armijas bāzes, daba ir piesārņota – daudzās vietās pat neatgriezeniski. Ir uzbūvētas dzelzsbetona konstrukcijas, raķešu šahtas, kas nav vairs izmantojamas.

Tie ir zaudējumi, kas radīti Latvijai un latviešu tautai, tādēļ mums ir pilnīgs pamats prasīt kompensācijas. Aizmirst to nekādā gadījumā nedrīkst, jo okupācija ir radījusi gan morālus, gan finansiālus zaudējumus ikvienai latviešu ģimenei. Okupācijas sekas ir arī šī nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija, kas joprojām ir vērojama Latvijā.

Okupanti rada zaudējumus Latvijai un latviešu tautai

DDD: Jūs jau teicāt, ka okupācijas laikā Latvijā tika ievesti ne tikai militārie, bet arī civilokupanti, kuri nav pametuši Latviju. Vai piekrītat, ka civilokupantu iepludināšana Latvijā, tas, ka viņi joprojām šeit atrodas, atstāj negatīvu ietekmi gan uz valsts, gan latviešu tautas attīstību? Vai šis aspekts arī tiks iekļauts jūsu komisijas pētījumā, okupācijas radīto zaudējumu sarakstā?

Edmunds Stankevičs: Jā, noteikti. Tieši šogad demogrāfijas profesorei Pārslai Eglītei esam pasūtījuši pētījumu “Par netiešajiem demogrāfiskajiem zaudējumiem, ko nodarījusi okupācija”. Pētījumā tiks izvērtēts, kā mainījies latviešu tautas dzīvesveids, paradumi okupācijas rezultātā. Tiks vērtēta notiesāto personu bilance, pētīts, kas vairāk veic likumpārkāpumus. Domāju, ka profesores Pārslas Eglītes pētījums būs ļoti interesants un aptvers problēmas, par kurām runājat. Tas parādīs, ka kolonistu iepludināšana un uzturēšanās Latvijā ir, protams, radījusi zaudējumus, kurus naudā būs grūti izmērīt.

DDD: Ne tikai mēs savā laikrakstā, bet arī Saeima Deklarācijā par Latvijas okupāciju un citos tās pieņemtajos dokumentos ir atzinusi, ka jāveicina okupācijas laikā iebraukušo un viņu pēcnācēju repatriācija, aizbraukšana no Latvijas. Vai jūsu komisijas darba secinājumos parādīsies ieteikumi valdībai novērst okupācijas sekas, veicinot šādu aizceļošanas procesu?

E.S.: Mēs gan esam valdībai pakļauta struktūra un mācīt savu priekšnieku varbūt nebūtu tas pareizākais, bet, protams, ir dažādos veidos jāatbalsta cilvēku centieni aizbraukt. Noteikti jāatbalsta Krievijas valdības pēdējās iniciatīvas, aicinot savus tautiešus pārcelties uz dzīvi Krievijā. Tas ir normāli, ka valstis grib, lai tās tautieši atgrieztos. Jebkurai valstij taču vajag darbaspēku. Arī Latvijai vajadzētu aicināt savus tautiešus mājās. Uzskatu, ka šie jautājumi ir jārisina ļoti konstruktīvi un mērķtiecīgi. Ja Krievijas valsts vadītājs aicina savējos mājās, tad tas ir ļoti nopietni, ko nekādā gadījumā nevar uztvert kā populismu. Latvijai, manuprāt, vajadzētu izmantot šo gadījumu.

DDD: Vai pieļaujat iespēju, ka ekonomiskās krīzes rezultātā Krievijas tautiešiem varētu rasties lielāka vēlme pārcelties no Latvijas un Krieviju, kas ir viena no bagātākajām pasaules valstīm?

E.S.: Grūti pateikt, kā būs, bet skaidrs ir viens, ka ekonomiskā krīze skars visus Latvijas iedzīvotājus, nešķirojot viņus pēc tautībām. Pieļauju, ka pārmaiņas ekonomikā varētu atstāt iespaidu arī uz aizbraukt gribētāju skaitu. Katrā ziņā valdībām vajadzētu sadarboties, lai maksimāli palīdzētu cilvēkiem pārceļot. Starp citu, mums vajadzētu padomāt arī par latviešiem Krievijā, kuri, manuprāt, ir cietuši visvairāk, jo okupācijas rezultātā zaudējuši ne tikai materiālās vērtības, bet arī savu identitāti, savas saknes.

DDD: Kas attiecas uz padomju laikā Latvijā iebraukušajiem, tad mums gan daudz nevajadzētu uztraukties, kas ar viņiem notiek pēc aizbraukšanas no Latvijas. Viņi taču neceremonējās ar latviešiem – izmeta no dzīvokļiem, ielika lopu vagonos un prom uz Sibīriju... Taču mēs esam labestīgi un gribam, lai Latvijas civilokupantu repatriācija notiktu ļoti humāni.

E.S.: Jā... Ir labāk, ja visus jautājumus var atrisināt tā, lai abas puses paliek apmierinātas. Katrā ziņā es ceru, ka problēmas atrisināsim politiskā, diplomātiskā ceļā. Visi ir ieinteresēti, lai ikvienam būtu labi.

DDD: Jūs pats teicāt, ka Krievijas valdība aicina savus tautiešus mājās. Vai jūs jūtat, ka mūsu valdība izmantotu šo gadījumu, lai risinātu tās problēmas, kas ir Latvijā, lai beidzot īstenotu to, ko Saeima ar Deklarāciju par Latvijas okupāciju ikvienam ir uzlikusi par pienākumu – likvidētu okupācijas sekas?

E.S.: Diemžēl neesmu daudz interesējies par šādu šī jautājuma aspektu, ko varētu man arī pamatoti pārmest.

Jāprasa kompensācija par Abreni

DDD: Vai tas, ka Abrenes pilsēta un apriņķis – divi procenti no Latvijas teritorijas – tagad ir Krievijas robežas pusē jūsu pētījumā parādīsies kā okupācijas laika zaudējums?

Edmunds Stankevičs: Tas ir ne tikai teritoriāls, bet arī demogrāfisks zaudējums, jo zaudēta ir ne tikai daļa valsts teritorijas, bet arī tās iedzīvotāji. Katrā ziņā tas viennozīmīgi ir uzskatāms par zaudējumu, jo pirms okupācijas Latvijai bija viena teritorija, bet tagad cita. Un vēl, ja turpinām jau iepriekš teikto, ka okupācija ir nelikumība, kas nerada tiesības, tad šis ir tas gadījums, kad mums neviens nejautāja, vai gribam atdot daļu savas teritorijas.

Okupācija joprojām rada zaudējumus

DDD: Okupācija Latvijai radījusi zaudējumus ne tikai līdz 1990.gada 4.maijam, bet vēl ilgus gadus pēc tam – pat vēl šodien. Vai aprēķināsiet arī šos zaudējumus?

Edmunds Stankevičs: Ekonomiski un demogrāfiski okupācija ir nesusi zaudējumus arī vēl pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, jo nevaram būt konkurētspējīgi ar citām valstīm. Īpaši uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas 1990., 1991.gadā mums nebija ne infrastruktūras, ne tirgus ekonomikas. Visas nozares, kas saistītas ar tirgus ekonomiku, valsts pārvaldes aparāts bija jāveido pilnīgi no jauna, precīzāk – bija atkārtoti jāveido, jo līdz 1940.gadam mums tas viss bija. Tā kā zaudējumi turpinājās arī pēc neatkarības atjaunošanas. Domāju, ka pat kritums valsts iekšējā kopproduktā bija ne tikai tāpēc, ka kaut kas nepareizs bija ekonomikas politikā, bet arī tādēļ, ka starta pozīcija bija ļoti slikta.

DDD: Cik bieži valsts amatpersonas, diplomāti pirms došanās ārvalstu vizītēs, atnāk paši vai atsūta kādu savu palīgu, lai saņemtu no jums informāciju par okupācijas režīma radītajiem zaudējumiem? Tieši runāt un meklēt risinājumu šai traģiskajai vēstures radītajai situācijai taču ir mūsu politiķu, valsts vadītāju uzdevums.

E.S.: Nebūt tik bieži tas nav. Mums gan ir labi kontakti ar Ārlietu ministriju, bet nezinu, vai viņi izmanto mūsu komisijas sagatavotos datus. Sarunās ar Saeimas Ārlietu komisiju esmu izteicis domu, ka vajadzētu vairāk izmantot iespēju runāt par šiem jautājumiem, informēt starptautisko sabiedrību par pierādāmiem faktiem. Par okupāciju un tās radītajiem zaudējumiem jārunā ir ne tikai ar Krieviju, bet arī citām pasaules valstīm. Mūsu komisijai, piemēram, ir ļoti veiksmīga sadarbība ar mūsu kaimiņiem: Lietuvu un Igauniju, kas arī ir cietušas no Molotova-Ribentropa pakta.

Tā kā Latvijas ir Eiropas Savienības dalībvalsts, ļoti būtiski jautājumus par okupāciju aktualizēt savienības ietvaros. Ļoti apsveicama iniciatīva, ko atbalstīja arī Tieslietu ministrijas, ir tā, ka Eiropas apspriedē par diskrimināciju pieminētas tiek arī staļiniskās represijas un okupācija Latvijā.

DDD: Vai tas, jūsuprāt, ir pietiekami?

E.S.: Katrs sākums ir labs. Diemžēl mums joprojām jārēķinās arī ar Krieviju, kura pret savu vēsturi izturas savādāk, nekā, piemēram, Vācija pret savu. Mēs varam cerēt tikai uz to labāko, lai izpratne mainītos arī Krievijā.

Latviešiem pašiem jācīnās par savām tiesībām

DDD: Viena lieta ir gaidīt uz Krieviju, bet cik mēs paši, latvieši, esam darījuši, lai aizstāvētu savas intereses?

Edmunds Stankevičs: Cik nu mums ir iespējams ietekmēt citas valsts izpratni par vēsturi... Starp citu, pie manis nāk Krievijas žurnālisti un saka, ka latviešu strēlnieki esot vainīgi pie 17.gada notikumiem Krievijā.

DDD: Latviešiem cariskā Krievija jau nu arī nebija nekāda medusmaize. Bet 1920.gada Miera līgumā teikts, citēju: “Krievijas armijā šimbrīžam pastāvošos nosaukumus atsevišķām karaspēka daļām, kuras ietilpst “Latvijas Strēlnieku divīzijas” sastāvā, abas puses atzīst kā tādus, kam ir tikai vēsturiska nozīme. Šais daļās nav un nebūs pārsvarā nacionāli latvisks sastāvs, un, neraugoties uz nosaukumiem, viņām nevar būt attiecības ne uz latviešu tautu, ne uz Latvijas valsti.”

E.S.: Bet Krievija ir Krievija. Katrā ziņā septiņi vēsturnieki no Latvijas šogad devās uz Krieviju, lai tur diskutētu ar saviem kolēģiem arī par sāpīgajiem okupācijas jautājumiem. Kaut kādi kontakti jau notiek, bet varu piekrist, ka tas ir nepietiekami.

DDD: Vai esat domājis, kādēļ, piemēram, žīdu tautai ir izdevies panākt, ka visa pasaule stāv tās priekšā uz ceļiem, jūtas vainīga par tai nodarīto un maksā kompensācijas, bet latviešiem pat pēc tik ilgiem atgūtās neatkarības gadiem nav nekas izdevies, lai saņemtu kompensācijas par okupāciju?

E.S.: Pirmkārt, mums jāņem vērā, ka viņi ir lielāka tauta par latviešiem. Arī šīs tautas ietekme gan ASV, gan Eiropā ir ļoti liela. Eiropa jūtas vainīga par ebreju vajāšanām ne tikai nacistiskā režīma laikā, bet arī pirms tam – pat viduslaikos. Jāatzīst gan, ka latvieši nav mazāk cietuši gan laikā pirms valsts izveidošanas, gan pēc tam. Gan vācu, gan zviedru, gan poļu un krievu laiki latviešiem nav bijuši tie vieglākie. Vēl viens būtisks aspekts jāņem vērā: ebrejiem ir ļoti liela ekonomiskā ietekme, kas latviešiem diemžēl nav. Mēs esam skaitliski neliela tauta, un mazām tautām ir savstarpēji jāturas kopā, lai aizstāvētu savas intereses. Šajā gadījumā domāju, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai kopīgi jāstrādā, lai mainītu pasaules attieksmi pret mūsu vēsturi. Ir piemēri, kas liecina, ka ne tikai ebreju tautai izdodas ko panākt. Vēl nesen lasīju, ka Itālija maksās Lībijai. Tam gan droši vien arī ir apakšā kādas ekonomiskas intereses, bet fakts paliek fakts. Mums ir jāmācās no citiem. Ja jums ir zināmi kādi piemēri, tad es ļoti labprāt tos uzklausītu.

Krievija jāsūdz tiesā

DDD: Vai valdība ir devusi jums uzdevumu sagatavot komisijas ziņojumu tādā formā, lai to varētu izmantot par pamatu prasībai pret Krieviju starptautiskajā tiesā?

Edmunds Stankevičs: Konkrēti tādu uzdevumu neesam saņēmuši, bet komisija tieši tādēļ tik lielu uzmanību pievērš pētījuma zinātniskajam pamatojumam, lai iegūtos rezultātus varētu izmantot tiesā. Ja no valsts puses juridiska prasība taps, tad komisijas pētījums noteikti varēs būt kā pielikums, lai pierādītu prasības objektivitāti un pamatotību. Protams, pie paša prasības teksta būs jāstrādā juristiem un starptautisko tiesību speciālistiem.

DDD: Vai latviešiem ir jācīnās, lai Latvijā tiktu veikta deokupācija un dekolonizācija?

E.S.: Ja jau ir bijusi okupācija, tad loģiski, ka jānotiek deokupācijai. Arī dekolonizācijai ir jānotiek, jo Latvija ir bijusi PSRS kolonija. Lai arī šeit tika investēti kaut kādi līdzekļi, mēs varam ar pilnām tiesībām teikt, ka tie ir vairākkārtīgi atpelnīti. Vēl vairāk – Latvijas dabas un cilvēku resursi ir tikuši izmantoti, nenesot mūsu valstij un tautai nekādu labumu. Latvija, piemēram, ir uzturējusi Maskavas, bet Igaunija – Pēterburgas apgabalu. Starp citu, runājot par Igauniju, tikai nesen uzzināju, ka 50.-60.gados ar Igaunijā iegūto degslānekli apkurināts viss Pēterburgas, toreiz – Ļeņingradas apgabals. Igaunijas speciālisti apgalvo, ka tad, ja Igaunija nebūtu bijusi okupēta, tā varētu būt Ziemeļu Kuveita. Arī Latvijai, piemēram, meža nozarei nodarītie zaudējumi ir ļoti lieli. Zaudējumi ir patiešām lieli, tādēļ dekolonizācijai, protams, ir jānotiek un, manuprāt, pamazām tā arī notiek – ar vai bez valsts palīdzības. Galvenais, lai katrs latvietis individuāli saprastu, cik svarīgi, lai dekolonizācija notiktu.

Intervēja Liene Apine