Pirms mēneša, tuvojoties neatkarīgas Latvijas pasludināšanas 90. gadadienai, es atkal saspringti domāju – kā izskaidrot mūsu tautai, kuras tik daudzi pārstāvji šo elementāro lietu nesaprot, ka šobrīd mums kopš 2004. gada 1. maija nekādas neatkarības vairs nav? Esam atkal praktiski tikpat beztiesīga kolonija kā PSRS laikos, tikai patlaban mums oficiāli ir atļauts 18. novembri svinēt, izliekoties, it kā esam neatkarīgi. Patiesībā ar katru dienu mēs arvien vairāk zaudējam tās neatkarības paliekas, kas vēl ir saglabājušās.

Prātā nāk līdzība ar cilvēku ratiņkrēslā – tā ļoti atgādina situāciju, kādā atrodas Latvijas Republika. Iedomāsimies kādu vidēja vecuma cilvēku sēžam ratiņkrēslā. Viņš tur pats labprātīgi ir iesēdies pirms dažiem gadiem, jo citi viņam apkārt esošie iestāstīja, ka tā būšot ērtāk dzīvot. Staigāt pašam savām kājām un pašam par sevi rūpēties taču ir tik grūti un, galvenais, nemoderni. Sēžot ratiņkrēslā, nav jādomā, uz kurieni doties – atnāk palīgi un aizstumj tur, kur uzskata par nepieciešamu. Viņi arī parūpējas par ēdienu un dzērienu, atnesot to, ko uzskata par nepieciešamu šim cilvēkam iebarot. Nepārtraukti tiek stāstīts arī, ka ratiņkrēslā sēdošais esot pārāk dumjš, lai zinātu pats, kur viņam doties un ko ēst un dzert, tāpēc nevajagot savas smadzenes ar tādām lietām apgrūtināt – esot jau bijuši citi, par viņu daudz gudrāki cilvēki, kas to jau sen ir izdomājuši, nu tikai jāprotot viņu gudrības uzklausīt un likt lietā. Neesot jānopūlas pat ar iešanu uz ķemertiņu, jo dabiskās vajadzības varot nokārtot turpat zem ratiņkrēsla pabāztā spainī. Ērti un labi!

Šie labdari neaizmirst regulāri cilvēkam klāstīt, cik jauks un moderns esot tas ratiņkrēsls, kurā viņš labprātīgi apsēdies, – tādu lielisku dzīvesveidu citur pasaulē grūti atrast un simtiem cilvēku ar lielāko prieku arī apsēstos tādā ratiņkrēslā, taču viņiem šādas iespējas netiekot dotas. Tiek apgalvots, ka tikai galīgs nelga un idiots, kurš atpalicis no dzīves vismaz par 100 gadiem, varot nonievāt ratiņkrēsla ideju un vēlēties staigāt pats savām kājām. Nākotnē visi ļaudis sēdēšot katrs savā ratiņkrēslā, un tie automātiski braukāšot pēc pasaules gudro izstrādātas programmas vienā stingri noteiktā virzienā.

Tiek minēti neskaitāmi piemēri, cik tālu tikuši un kādus panākumus sasnieguši tieši ratiņkrēslos sēdošie – staigājot paši savām kājām, tie to nekad nebūtu spējuši realizēt. Ja konkrētais cilvēks sāk atcerēties, ka agrāk arī bijuši speciāli moku krēsli, kuros ar varu sēdinājuši un sējuši klāt nepakļāvīgos, tad viņam atbild, ka tiem, vecajiem, beņķiem neesot nekā kopīga ar šo jauno, moderno krēslu, kurā viņš tāpat kā vairāki citi ļaudis ir labprātīgi iesēdušies. Turklāt viņus uz to aicinājuši vislieliskākie draugi, nevis tādi ienaidnieki, kas sējuši ļaudis ar varu pie krēsliem sendienās...

Tiesa, arī tagad cilvēks ir piesaistīts pie krēsla ar, lai arī modernām, toties gana stingrām saitēm, kas laiku pa laikam iegriežas ķermenī, taču skolotāji viņam paskaidro, ka tas esot izdarīts viņa paša labā, jo citādi šis varot kādā brīdī nejauši par daudz sakustēties un no ratiņkrēsla negribot izkrist. Un ko tad darīšot?! Piecelties pēc tik ilgas nekustīgas sēdēšanas būšot diezgan grūti. Turklāt neviens nevar garantēt, ka pa to laiku, kamēr cilvēks elsdams-pūzdams celsies kājās no ratiņkrēsla, to neieņem kāds cits žiperīgāks cilvēks, kurš tā vien gaida, kad šī paradīzes vietiņa atbrīvošoties. Lūk, tādēļ arī labdari viņu esot tālredzīgi piesaistījuši pie krēsla, lai nekas neparedzēts nenotiktu, lai viņš tajā varētu sēdēt garantēti līdz pat savai nāves stundai.

Vēl labdari neaizmirst piesaitētajam cilvēkam atgādināt, ka viņam neesot jātur svece zem pūra, bet nepārtraukti jāklāstot visiem, kas vien vēlas dzirdēt, cik laimīgs viņš ir, sēžot ratiņkrēslā, kurā nu tik sākusies īstā zelta dzīve – nevarot ne salīdzināt ar nožēlojamo eksistenci laikā, kad vajadzēja pašam staigāt savām kājām un nekas šim netika klāt pienests.

Protams, dzīvei ratiņkrēslā ir arī savas neērtības – kā nu bez tām. Cilvēks vairs nevar pats izlemt, ko laist un ko nelaist savā dzīvoklī, tāpēc nāk iekšā visi, kas vien vēlas; tāpat nevienam nav aizliegts no viņa mājokļa kaut ko vērtīgu iznest un kādu smirdīgu mēslu ienest. Jā, retumis viņš varbūt mēģina iebilst, lai tik daudz ciemiņu uzreiz iekšā nenāk, savus dubļainos zābakus pret viņa istabas paklājiem neslauka, sprāgušus kaķus istabas kaktos nemet, zeltu un kristālu no cilvēkam piederošās bufetes nenes prom (nu vismaz uzreiz visu lai nenes!). Kā atbildi viņš saņem tikai cinisku izsmieklu: “Sēdi mierīgs, vecīt, netrako! Tu tāpat mums nekā izdarīt nevari, esi taču piesaitēts pie krēsla. Mēs iesim un nāksim, kad gribēsim, un arī nesīsim iekšā, ko gribēsim, un paņemsim no tevis to, kas mums būs vajadzīgs. Tu labāk sēdi mierīgs un klusē, citādi sanervozēsies, bet mūsdienās, kā pats zini, visas slimības rodas uz nervu pamata. Ja tev nepatīk, kā mēs rīkojamies, tu neskaties uz mums, pagriez galvu uz otru pusi, un lieta darīta!”.

Ja iepriekš manis aprakstītais ratiņkrēslā sēdošais mēģina sūdzēties labdariem, tie viņam paskaidro, ka bezrūpīgā dzīve ratiņkrēslā prasa arī upurus – ja kaut kas tiekot dots, tad neesot jābrīnās, ka daudz ko arī jādod pretī. Un vispār, viņam esot jāpierod dzīvot multikulturālā sabiedrībā, kurā viņa istaba vairs nepiederot tikai viņam, bet visai cilvēcei, līdz ar to visa cilvēce drīkstot arī šeit nākt iekšā un viņa mantas lietot. Vispār, kādas gan mantas šim vispār varot būt vajadzīgas – viņam taču ir supermoderns, oriģināli aprīkots ratiņkrēsls! Par visādiem laicīgiem sīkumiem lai uztraucoties tie stulbeņi, kas joprojām ar savām kājām staigā, viņam – ratiņniekam – tas nemaz neesot aktuāli.

Ilgā, tikpat kā nekustīgā sēdēšana ratiņkrēslā, protams, izraisa arī veselības problēmas. Regulāri rodas izgulējumi (šinī gadījumā gan pareizāk būtu teikt – izsēdējumi), kuri jāsmērē ar visādām smērēm, ko viņam žēlsirdīgi piegādā tie paši gudrie labdari, kas pierunāja apsēsties šai krēslā. Ar laiku viena veida smēres vairs nepalīdz, tad jāmeklē citas, iedarbīgākas. Tāpat bieži vien problēmas rada kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, ko izraisa šis nedabiskais, nekustīgais dzīvesveids. Atkal nākas vērsties pie palīgiem, kuri piegādā ārstnieciskas tabletes un zāļu tējiņas, tiesa, ar laiku arī tās sāk līdzēt arvien mazāk. Regulāri jāmasē notirpušie locekļi. Saišu vietās, ar kurām cilvēks ir piesaistīts krēslam, jau izveidojušās čūlas, kas nedzīst, bet sāk smirdēt un pūt. Toties Labdari un skolotāji cilvēkam nepārtraukti stāsta, ka tas viss esot tīrie sīkumi, kam neesot īpaša uzmanība jāpievērš, jo tā ir ar ikvienu cilvēku, kurš pastāvīgi sēž ratiņkrēslā (vistīrākā patiesība!), taču ne jau par to esot jāuztraucas, bet tiešām briesmīga nelaime notikšot, ja šis lieliskais krēsls vienreiz tomēr salūzīšot, vai arī šis cilvēks, par spīti visai stingrajām saitēm, no brīnumkrēsla izkritīšot un nespēšot vairs ierāpties tajā atpakaļ. Lūk, tad gan viņu briesmīga, mokoša nāve sagaidīšot, neviens vairs viņu nevarēšot glābt. Tāpēc jāsēž pēc iespējas nekustīgāk, mazāk grozoties, un, no Dieva puses, nedrīkst tajā šūpoties! Tāpēc labāk lai neuztraucoties par visādiem sadzīviskiem niekiem, bet stingri turoties pie krēsla, tad jau viss būšot labi – dzīvošot ilgi, laimīgi un komfortabli.

Laiku pa laikam cilvēkam iešaujas prātā, vai nevajadzētu pamēģināt no ratiņkrēsla tomēr atbrīvoties un nostāties atkal uz savām kājām? Ja tā labi saņemas, saites varbūt varētu pārraut, jo nemaz tik stingras un nesaraujamas tās nav, kā pirmajā mirklī liekas – ja sāk kustināt, tās pamazām padodas un kļūst vaļīgākas. Taču cilvēks domā tālejoši: “Labi, es saraušu saites, un kas notiks pēc tam? It kā būtu jāceļas kājās un jāsāk pašam staigāt, bet vai es to spēšu, tik ilgi jau to neesmu darījis un nekustīgi vien sēdējis? Un, turklāt, nevar jau zināt, kāda tā apkārtējā pasaule ir, varbūt tiešām taisnība tiem, kas apgalvo, ka tagad neviens vairs pats nestaigā, bet visi ratiņkrēslos vien tiek stumdīti? Kāds es izskatīšos viņu acīs – kā baltais zvirbulis? Turklāt, man tad pašam būs sev ēdiens jāsarūpē, bet es jau bezmaz esmu aizmirsis, kā to darīt. Eh, labāk laikam tomēr palikt sēžam ratiņkrēslā, te vismaz nākotne zināma un droši prognozējama!”

Un tā šis cilvēks paliek sēžam, bet fiziskā spēka viņam kļūst jo dienas, jo mazāk, izgulējumi plešas, čūlas struto, garastāvoklis arvien nomāktāks. Ja tā turpināsies, tad var gadīties, ka brīdī, kad viņam tomēr izdosies saraut važas, vai ratiņkrēsls no vecuma pats sabruks, viņš pats vairs nebūs spējīgs ne staigāt, ne par sevi gādāt, un atliks tikai nomirt vai ar steigu meklēt citu ratiņkrēslu, kurā iesēsties...

Lūk, latvieši, kā jums patika šī mana vīzija? “Murgs kaut kāds,” jūs teiksiet, “kurš gan vesels, normāls cilvēks pats no laba prāta ratiņkrēslā sēdīsies?” Jā, protams, taču no savas valsts neatkarības mēs diemžēl gan paši labprātīgi esam atteikušies, piesaistot to ratiņkrēslam, ko sauc par Eiropas Savienību! Vai pietiks mums spēka saraut važas un nostāties uz savām kājām, pirms čūlas un izgulējumi apēd mūsu ķermeni (šajā gadījumā – latviešu tautu)?

PAR BRĪVU UN NEATKARĪGU LATVIJU ĀRPUS EIROPAS SAVIENĪBAS C Ī Ņ A I S V E I K S !!!

Aivars Gedroics

Daugavpilī