Sanita Liepmane: Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 6.oktobrī nolēma atstāt negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru par nacionālā naida kurināšanu pilnībā tika attaisnoti laikraksta “DDD” veidotāji – galvenā redaktore Līga Muzikante, žurnāliste Ilze Liepa un Latvijas Nacionālās frontes (LNF) priekšsēdētājs Aivars Garda. Jūs uzstājāties kā apsūdzēto advokāts. Ja pareizi atceros, jūs savulaik gan bijāt, kā mēdz teikt, frontes pretējā pusē – strādājāt Drošības policijā. Kā tad sākās jūsu sadarbība ar LNF? Kāds bija šā tiesas procesa sākums?

Didzis Šmitiņš: Par pašu sākumu neko daudz nevaru pastāstīt, jo es kā advokāts iestājos procesā tad, kad viena LNF lieta (pret Līgu Muzikanti un Ilzi Liepu. – Red.piez.) jau bija nodota tiesai. Mana līdzdalība sākās tad, kad tika uzsākta jauna lieta pret Līgu Muzikanti un Aivaru Gardu: viņi jau bija nonākuši aizdomās turamo statusā (vēlāk abas krimināllietas tika apvienotas vienā. – Red.piez.). Pamatā bija jautājums par to, ka laikraksts ir vērsies pret tiem, kuri Latvijā iebraukuši pēc 1940.gada un kurus “DDD” žurnālisti un LNF vadītājs sauca par okupantiem.

S.L.: Būsim precīzi: ne tikai viņi šos cilvēkus sauc par okupantiem, bet arī daudzi citi žurnālisti un lasītāji.

D.Š.: Es tikai mēģinu visu salikt secībā. Vēl bija tā saucamais žīdu jautājums, kuru mēģināja risināt “DDD”. Un Drošības policija uzskatīja, ka tās ir tiešas darbības – nevis civiltiesiskā izpratnē, respektīvi, par goda un cieņas aizskaršanu, bet gan tādas, kas liecina par nozieguma paveikšanu. Krimināllieta pret “DDD” tika ierosināta uz divu iesniegumu pamata. Vienu bija parakstījusi kāda mazpazīstama Daugavpils krievvalodīga sabiedriska organizācija, savukārt otrs iesniegums liecināja par to, ka pret “DDD” ir vērsusies valsts vara, proti, ar integrācijas sekretariātu saistītais Brandavs.

Drošības policija = Politiskā policija

Sanita Liepmane: Kāpēc jūs iesaistījāties šajā lietā?

Didzis Šmitiņš: Viss bija vienkārši. Man piezvanīja kolēģe Ilze Krastiņa, kas jau bija aizstāvējusi Ilzi Liepu, un jautāja, vai es nebūtu ar mieru aizstāvēt Gardu un Muzikanti. Mana pirmā reakcija nebija pozitīva. Taču pēc tam nospēlēja subjektīvi apstākļi, proti, tajā laikā es biju ļoti nikns uz valsts varu, turklāt man tobrīd šķita, ka Drošības policija un prokuratūra, kas uzrauga un nosaka procesa virzību, ir pārkāpušas pāri pieļaujamām robežām. Visam minētajam pieskaitījās arī tas, ka iepriekšējos gadus es biju ļoti daudz pētījis “DDD” un LNF darbību, strādādams Drošības policijā. Būtībā šī policija būtu jāsauc par Politisko policiju, jo tas parādītu šīs iestādes darba specifiku. Tā kā es uzņēmos aizstāvību, man šo lietu vajadzēja novest līdz galam.

Taču jāatzīst, ka es neesmu “DDD” un LNF ideju piekritējs pilnā apjomā. Līdz ar to es sevi norobežoju no emocijām un vadījos pēc noteikuma: veikt juridiskos pakalpojumus. Mēs izrunājām, ka nevar būt un nekad nebūs nekas cits kā vien šie pakalpojumi, un tā mēs to darbu arī paveicām: visi minētie cilvēki ir attaisnoti pilnībā. Tajā daļā, ko mēs uzskatījām par patiesību, šis viedoklis Latvijā ir uzvarējis. Bet diez vai šis viedoklis Latvijā uzvarētu, ja nebūtu bijusi Eiropas tiesību prakse.

S.L.: Vai Eiropas tiesās ir skatītas līdzīgas lietas?

D.Š.: Jā. Ir bijis gana daudz lietu, kurās skatīta mediju un žurnālistu cīņa pret valsts varu. Eiropas tiesu un tiesību prakse liecina, ka žurnālistiem ir tiesības paust savu viedokli tādā veidā, kā to darīja Muzikante, Garda un Liepa, tas ir, ļoti asi, izmantojot visdažādākos salīdzinājumus un epitetus. Eiropas tiesību prakse ir pierādījusi, ka tas ir ne tikai atļauts, bet arī nepieciešams! Pretējā gadījumā neveidojas varas un sabiedrības līdzsvars. Protams, avīze “DDD” ir – es pat piekristu Dzintara Zaļūkšņa vērtējumam – šaura un vienpusēja, ar viena virziena problemātiku.

S.L.: Bet tāds ir šī avīzes mērķis, un kādam ir jāvirzās arī pa šādu ceļu.

D.Š.: Protams. Taču tās vēlme ir plašāka: lai arī lielie mediji, vērtējot politisko un sociālo situāciju, būtu tikpat aktīvi kā šī mazā avīze.

S.L.: Cik tālu jūs varējāt piekrist laikrakstā “DDD” paustajiem uzskatiem?

D.Š.: Piekritu tam, ka eksistē laikrakstā žurnālistu nosauktās problēmas, proti, tam, ka ir bijusi PSRS okupācija, un tam, ka Latvijā ir konkrēts daudzums iedzīvotāju, kuri joprojām nav lojāli mūsu valstij. Tas man kā latvietim nav pieņemams! Tomēr man kā reāli domājošam cilvēkam ir skaidrs arī tas, ka nelojālo iedzīvotāju problēma netiks atrisināta – vismaz ne tādā veidā, kā to piedāvā LNF aktīvisti.

Tad, kad kopā ar Aivaru Gardu strādājām tiesas procesā un vācām pierādījumus, man bija sajūta, ka viņš un viņa kolēģes gaida no manis ko vairāk: karstas politiskas runas tiesas zālē. Taču es pateicu, ka nekā tāda nebūs. Kriminālprocesā lielākoties strādā advokāts, savukārt apsūdzētajiem ir iespēja sniegt liecības, kā arī pateikt pēdējo vārdu, kas ir viens no nozīmīgākajiem elementiem tiesas prāvā. Jutu, ka apsūdzētie vēlas pateikt ko vairāk nekā tikai sniegt liecības, un tas ir normāli – kā jebkurā politiskā procesā. Lai ko arī apgalvotu Drošības policija vai prokuratūra – viennozīmīgi tas bija politisks process.

Atklāti sakot, man šāda veida publicitāte nav nepieciešama. Kaut gan... publicitātes kā tādas nemaz nebija. Bet šis process bija valsts varas vēršanās pret ceturto varu – agresīva vēršanās. Un šis bija vislielākais pēdējo gadu politiskais process Latvijā, taču to lielie mediji neatspoguļoja. Un es domāju, ka tie nedarīja pareizi, jo šie trīs cilvēki, kurus tiesāja, radīja milzīgu tiesu praksi, iedeva nozīmīgu bonusu citiem medijiem. Tas viss nozīmē judikatūru – zemākās instances tiesai izskatot līdzīgu lietu, ir jāņem vērā šīs iepriekšējās lietas nolēmums. Tas attiecas gan uz civilajām, gan uz krimināllietām.

Bet tieši viņi bīda procesus...

Sanita Liepmane: LNF cīnās par taisnīgu lietu – dekolonizāciju un deokupāciju, tātad par visnotaļ atbalstāmām lietām. Taču liela sabiedrības daļa neatbalsta šo organizāciju, līdz ar to LNF diemžēl palikusi marginālas organizācijas līmenī. Kāpēc?

Didzis Šmitiņš: Tāpēc, ka sabiedrība, valsts vara un iekārta ir tā būvēta, ka krasi labējas vai galēji kreisas organizācijas parasti negūst plašu sabiedrības atbalstu. Sabiedrības lielākā daļa atbalsta vidus pozīciju. Sabiedrība atbalsta tos, kas liekuļo. Paskatieties uz mūsu politiķiem! Nu, kuram tad patiks politiķis, kas bliež pa taisno?! Vēsture rāda, ka tikai ļoti retos gadījumos sabiedrības lielākā daļa atbalsta vai nu galēji kreisās vai galēji labējās idejas.

Taču jāatzīst, ka vienai sabiedrības daļai vienmēr būs aktuālas tās idejas, ko pauž LNF. Bet nekad ne lielākajai. Turklāt lielāka būs tā daļa, kurai nebūs pieņemams šo ideju realizācijas veids. Un tomēr tādi kā LNF aktīvisti ir absolūti nepieciešami, jo tieši viņi bīda procesus, tieši viņi ir tie “mazie rūķīši”, “burbulīši”, kas veicina vārīšanos. Un varbūt kādreiz lielie pārņems no mazajiem šīs viņu idejas, lai tās beidzot realizētu. Mazajiem ir tā nepateicīgā loma – vienmēr būt par upuriem, par “peramajiem zēniem un meitenēm”. Un to esmu viņiem teicis atklāti. Bet – ja viņiem patīk šī loma, ja viņos ir pārliecība – tad uz priekšu!

S.L.: Vai jūs lasāt avīzi “DDD”?

D.Š.: Nē. Bet man no agrākiem laikiem palicis tāds iespaids, ka šī avīze ir mazliet par daudz agresīva. Man vispār nepatīk agresivitāte. Nevienā avīzē. Uzprasiet jebkuram latvietim: vai tu esi par deokupāciju? Protams, ka visi būs par. Bet kādā veidā to panākt? Manī reizēm rodas jautājums: vai šo ceļu zina Aivars Garda un viņa tuvākie līdzgaitnieki? Ir jau labi dzīvot saukļos, bet... Mēs esam tieši tādā vēsturiskā situācijā, kādā nu esam, ar to mums jāsadzīvo, un valsts par to var vainot tikai pati sevi par to, ka neviens nav centies integrēt cittautiešus Latvijas sabiedrībā.

S.L.: Daudzi apgalvo, ka Aivars Garda un viņa līdzgaitnieces ir cilvēki ar radikāliem uzskatiem. Taču izskatās, ka īstie nacionālradikāļi dzīvo ārzemēs, un Gardam līdz viņu radikālismam vēl tālu jāiet. Tā, piemēram, astoņdesmitajos gados emigrējušais Linards Grantiņš, dzīvodams Vācijā, ir nodibinājis Tautas Tribunālu, kas regulāri piespriež augstāko soda mēru, viņaprāt, Latvijas nodevējiem. Ciktāl mēs varam uztvert ar nožēlas pilnu smīnu, ciktāl – vērtēt kā apzinātu provokāciju?

D.Š.: Tad, kad pārāk kreiss vai pārāk labējs indivīds sāk aicināt uz vardarbību, tas ir krimināli sodāms nodarījums. Ja runājam salīdzinājumos: juridiskais termins augstākais soda mērs ir kas cits nekā mēs piespriedīsim augstāko soda mēru nošaujot. Pēdējais jau būtu konkrēta darbība – nonāvēt. Tikpat labi Grantiņš var pateikt, ka ar augstāko soda mēru viņš domā morālu nosodījumu. Ar to jau tā jurisprudence ir interesanta, ka vienu jautājumu var pavērst gan tā, gan citādi.

Kāpēc prokuratūra nespēja rimties?

Sanita Liepmane: Vai jūs ķertos vēl klāt kādai lietai, kas līdzīga tai, kurā jūs nule guvāt uzvaru?

Didzis Šmitiņš: Visticamāk, ka ne. Man nepatīk jebkura veida publicitāte. It kā jau medijos tās nebija daudz, taču būt klāt tam, kas notika tiesas zālēs, kur atradās atbalstītāju desmiti un pat simti, nav mana stihija. Es nevēlos būt orators pūļa priekšā un nevēlos to pārliecināt. Un šajā procesā – ja es nevēlējos, lai pūlis mani izsvilpj, – man vajadzēja visu runājamo adresēt tieši tiesai. Zālē sēdētāji ārkārtīgi jūtīgi un saasināti uztvēra katru manu vārdu, un tas man nepatika. Mani traucēja gan raudāšana, kas atskanēja tiesas zālē, gan aplausi, gan ovācijas. Mans priekšstats par tiesas sēdi ir tāds, ka tur ir jābūt klusumam, nopietnībai un izsvērtai attieksmei. Ja tas tā nav, tā ir necieņas izrādīšana pret tiesu. Taču, ja es biju uzņēmies šo procesu novest līdz galam, man to vajadzēja izdarīt. Bet es arī pateicu klientam, ka no manis nevarēs sagaidīt patriotiskas runas.

S.L.: Varbūt tieši tāpēc arī uzvarējāt, ka neteicāt patriotiskas runas, bet loģiski argumentējāt?

D.Š.: Tas ir viens no apstākļiem. Bet jāatceras, ka tiesu spriež tiesa, un arī tiesnesim var būt savs viedoklis. Katrs ir cilvēks, un katram var būt sava pārliecība. Un tad reizēm pat vispamatīgākie argumenti var nepalīdzēt. Taču arī tiesnesim ir jāargumentē sava pārliecība. Bet no otras puses – prokuroriem, kuri uztur apsūdzību, ir jāatbild par savām darbībām, nevis spītīgi kā āžiem jāturas pie savas taisnības.

Te vietā pieminēt gan Aivara Lemberga, gan Daiņa Ģēģera tiesas procesus – pirmajā gadījumā līdz pilnīgam absurdam tika novesta tā saucamā Grinbergu lieta, otrajā – Ģēģers trīspadsmit gadus tika vazāts pa tiesām, līdz ar to, kaut arī beigu beigās Ģēgeru attaisnoja, viņš tika iznīcināts gan morāli, gan fiziski, gan materiāli. Abos gadījumos – neviena vainīgā! Kaut gan vajadzēja būt – prokuratūrai.

Tāpat gadiem stresā tika turēti Aivars Garda un viņa līdzgaitnieces. Es reiz jautāju kādam apsūdzības uzturētājam: kāpēc jūs to darāt? Kāpēc neapstājaties pie pirmā attaisnojošā sprieduma? Jums nav, ko darīt? Un zināt, ko viņš atbildēja? “Mēs,” viņš saka, “veidojam tiesu praksi.” Uz kā jūs to veidojat? Uz dzīvu cilvēku kauliem? Uz viņu nerviem un emocijām? Neaizmirstiet, kāds ir sods par šādu nodarījumu! Virs apsūdzētā galvas šīs domas par sodu karājas kā Damokla zobens, un viņš nezina, kurā brīdī viņš tiks arestēts un iebāzts cietumā. Bet prokuroriem, redz, jācīnās par viņiem vien zināmu taisnību, nedomājot nedz par laika, nedz par līdzekļu un nervu lieku tērēšanu.

Intervēja Sanita Liepmane

AIZSTĀVIS. Advokāts Didzis Šmitiņš nepaļāvās uz nejaušībām vai uz tiesnešu patriotisko pārliecību, argumentējot savu aizstāvamo pozīciju, un tieši tāpēc arī uzvarēja.

“Un šis bija vislielākais pēdējo gadu politiskais process Latvijā, taču to lielie mediji neatspoguļoja. Un es domāju, ka tie nedarīja pareizi, jo šie trīs cilvēki, kurus tiesāja, radīja milzīgu tiesu praksi, iedeva nozīmīgu bonusu citiem medijiem.”