Saruna ar zvērinātu advokāti Ilzi Krastiņu

Advokāte Ilze Krastiņa saņem apbalvojumu

DDD: Šā gada 7.novembrī pirmo reizi tika pasniegtas Tieslietu sistēmas I, II un III pakāpes Goda zīmes. Arī jūs par īpašiem sasniegumiem saņēmāt II pakāpes Goda zīmi.

Ilze Krastiņa: Ne tikai es, bet arī visa advokātu saime ir gandarīta, ka pirmo reizi neatkarīgajā Latvijā tādā līmenī tiek novērtēta advokātu profesionālā darbība. Tā ir jaunizveidota Goda zīme, un īpaša komisija izlemj, kuriem tieslietu sistēmā strādājošajiem to piešķirt.

DDD: Mēs ļoti priecājamies, ka tieši jūs saņēmāt šādu apbalvojumu, jo, pateicoties arī jūsu pašaizliedzīgajam darbam, laikraksta “DDD” veidotāji tika attaisnoti absurdajās apsūdzībās par nacionālā naida kurināšanu. Tieslietu ministrija, piešķirot jums Goda zīmi, mūsuprāt, ir parādījusi cieņu jūsu darbam.

I.K.: Paldies! Man jau liekas, ka ļoti daudzi advokāti ir pelnījuši atzinību. Galvenais kritērijs, manuprāt, ir profesionālais godīgums. Tieši to cilvēki novērtē. Protams, svarīgas ir arī zināšanas un centība. Advokātam, lai gūtu panākumus, ir daudz jāstrādā.

DDD: Latviešu, īpaši mūsu lasītāju vidū, jūs tiekat dēvēta par nacionālistu advokāti. Vai jūs šāds tituls iepriecina?

I.K.: Pati lietas nedalu un neizvēlos. Ar vienlīdz lielu atbildību aizstāvu gan nacionāli noskaņotus, gan mazāk nacionālus cilvēkus. Lielākā kļūda būtu advokātu identificēt ar viņa aizstāvamajiem. Protams, nav mazsvarīga advokāta attieksme pret lietu, pret valsts nacionālo politiku kā tādu, bet tas nav izšķirošais. Mūsu, advokātu, galvenais uzdevums ir vadīties pēc likuma un pēc taisnības.

Man ir bijis jāaizstāv arī citādi domājoši cilvēki, kuri diemžēl ir pret mūsu tautu, jo advokātam nav iespējas izvēlēties lietas. Mums vienkārši obligātā kārtā jādara savs darbs. Sirdsapziņa neļauj to veikt sliktāk kā tad, kad tiesā jāaizstāv latviešu patriots. Tā ir profesionāla attieksme pret darbu.

Latviešu diskriminācija tieslietu sistēmā

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, latviešiem ir sajūta, ka viņu tiesības tiesā ir grūtāk aizstāvamas? Vai piekrītat, ka tieslietu sistēma Latvijā ir latviešus diskriminējoša?

Ilze Krastiņa: Daļēji varu tam piekrist. Jo spriedēji – sākot ar policistiem un beidzot ar tiesnešiem – nezina Latvijas vēsturi. Tas ir tas briesmīgākais!

Otrkārt, tiek ignorēts Valsts valodas likums, kas, manuprāt, ir ļoti būtisks aspekts. Ja latviešu valoda būs aizsargāta visos līmeņos, jo īpaši tiesībsargājošajās struktūrās, ja Valsts valodas likums tiks izpildīts bez kādiem izņēmumiem, tad latviešiem atgriezīsies drošības sajūta.

Taču tik ilgi, kamēr attieksme pret latviešu valodu būs pavirša – piemēram, procesu sāk skatīt latviešu valodā, bet, lai būtu ātrāk un it kā vieglāk, pārejam uz krievu valodu tikai tāpēc, ka kāds no procesa dalībniekiem nesaprot latviešu valodu –, mums, latviešiem, ir pamats uztraukties. Manuprāt, latviešu valodas cienīšana un likuma ievērošana, izskatot visas lietas, neatkarīgi no procesa dalībnieku nacionalitātes, ir elementāras nostādnes, pamats lielākām pārmaiņām. Ja kāds grib aizstāvēt savas tiesības Latvijas tiesā, viņam ir jāprot latviešu valoda. Tas taču ir elementārs aizsardzības līdzeklis ikvienam!

Es, piemēram, jūtos ļoti slikti valstī, kuras valodu nesaprotu. Jūtos gluži vienkārši neaizsargāta. Valsts valodas zināšana ir katra cilvēka interesēs. Taču Latvijā diemžēl redzam, ka ļoti daudz cilvēku nicina mūsu valodu. Bieži vien procesa dalībnieki pat tikai principa pēc pieprasa tulku, piemēram, tulkošanai uz krievu valodu, lai gan zināms, ka viņš ļoti labi pārvalda latviešu valodu.

DDD: Ko gan citu no okupantiem varam sagaidīt?! Tā ir viņu attieksme pret mūsu valodu un mums pašiem.

I.K.: Man jums jāpiekrīt. Tā ir viena no iespējām parādīt, ka viņš ir pārāks.

Mēs, latvieši un Latvijas likumdevēji, šīm personām esam ļoti nākuši pretim, ārkārtīgi atvieglodami viņu dzīvi. Vēl varu saprast, ja ļoti veci cilvēki nav spējīgi iemācīties latviešu valodu, bet kas jaunajiem, kuri faktiski beiguši šeit skolu, mācījušies latviešu valodu un kuriem pat ir iedota pilsonība, traucē runāt latviski? Tā ir augstākā necieņa pret tautu un valsti, kurā viņi dzīvo.

DDD: Vai advokāts, ja pie viņa ierodas krievvalodīgais, var pateikt, ka sarunas notiks tikai latviešu valodā? Jums taču obligāti nav jāzina krievu valoda?

I.K.: Advokāts tā, protams, var rīkoties. Taču vai tas būs mērķtiecīgi? Ja cilvēks nāk pie manis pēc palīdzības, man viņš jāuzklausa un jācenšas palīdzēt. Un galu galā, tā ir arī mūsu bagātība, ka mākam krievu valodu.

DDD: Atvainojiet, bet krievu valoda Latvijā taču joprojām ir okupantu valoda. Kamēr okupācijas sekas nav novērstas, latviešiem būtu jāstāv pāri vēlmei “zināt vēl vienu valodu”.

I.K.: Protams, ja es jutīšu, ka manas svešvalodas, piemēram, krievu valodas, zināšanas nav tik labas, lai varētu palīdzēt klientam, es lūgšu, lai nāk ar savu tulku. Man ir tādas tiesības to prasīt. Vairumā gadījumu tā arī notiek, jo tā ir garantija, ka mēs sapratīsimies bez kādiem pārpratumiem.

“DDD” aizdzen bailes latviešiem

DDD: Jūs tiesā aizstāvējāt manus draugus un kolēģus, kurus prokuratūra apvainoja par nacionālā naida kurināšanu. Kādas ir jūsu domas par šo lietu?

Ilze Krastiņa: Katra juristu kategorija veic savu darbu: policija savu, prokuratūra savu, advokatūra savu un tiesneši savu. Mums ir vienota valsts politika, tas ir, panākt taisnīgu rezultātu likumiskiem līdzekļiem. Prokuratūra pakļāvās Drošības policijas pieņemtajai pozīcijai un gāja pa vieglāko ceļu, novirzot lietu uz tiesu. Ne jau advokāte Krastiņa viena varēja ko tiesā izdarīt. Vislielākais paldies jāpasaka tiesnešiem, kuri ieklausījās advokātos un apsūdzētajos.

Taču, ja prokuratūra jau pirmstiesas izmeklēšanā būtu ieklausījusies apsūdzēto un advokātu viedokļos, ka nav nozieguma sastāva un nav lieki jātērē valsts līdzekļi, nebūtu vairāk nekā četru gadu garumā visās tiesu instancēs jāpierāda “DDD” žurnālistu nevainīgums. Uzvarēja likums un taisnība, un žurnālistu vārda brīvība. Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais.

Ne mazāk svarīgs, protams, ir arī šīs lietas iznākuma politiskais aspekts, jo cilvēki ļoti gaidīja tiesas spriedumu. Ja Augstākā tiesa un Senāts ir secinājuši, ka latviešu cīņa par okupācijas seku likvidēšanu nav noziegums, ka žurnālisti, intervējot cilvēkus, var izteikt savu viedokli un to pašu brīvi un nepiespiesti drīkst arī intervējamā persona, tad tā ir uzskatāma par vēsturisku uzvaru.

Atklāti sakot, mani pārsteidz sankcijas, kādas šobrīd tiek vērstas pret cilvēkiem, kuri izteikušies par lata stabilitāti. Tas ir absurds, nevis demokrātija! Vai tiešām tiesībsargiem šķiet, ka jaunajam dziedātājam bija nodoms sagraut Latvijas finansu sistēmu? Tas taču bija vienkārši melnais humors! Agrāk, padomju laikos, par nelielu politisko anekdoti arī rosināja lietas. Tas ir ļoti bīstams ceļš, kuru nedrīkstam iet.

DDD: Protams, ļoti būtiski uzvarēt krimināllietā bija apsūdzētajiem, bet kādi ir ieguvumi latviešiem kopumā?

I.K.: Jau teicu – šī ir vēsturiska uzvara! Pirmkārt, tāpēc, ka tiesā pēc būtības tika pierādīts, ka latviešiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savas tautas intereses, censties novērst okupācijas sekas. Šī lieta un jūsu laikraksts vispār dod cilvēkiem spēku saprast, ka viņi ir latvieši, kuri dzīvo savā zemē, savā valstī, par kuru ir arī jārūpējas. Jūs dodat iedvesmu bez bailēm aizstāvēt savu latvietību, identitāti un valodu. Galvenais, manuprāt, ir tas, ka cilvēki tagad saprot, ka nav jābaidās.

Kas tad cits mūsu valsti, tautu un latvietību saglabās, ja ne mēs paši – latvieši?! Īpaša atbildība jāizjūt tieši jaunajām paaudzēm, uz kuru pleciem gulstas mūsu tautas un valsts nākotne. Pēdējos valsts svētkos priecājos, redzot jauniešus ar liesmiņām acīs.

Prokuratūras un Drošības policijas izglītošana

Ilze Krastiņa: Domāju, ka daļa sāk aptvert patiesību, tikai pateicoties jūsu laikrakstam, pilnīgam krimināllietas atspoguļojumam. Cilvēki saprata, ka ir likumi, kas pēc būtības aizstāv latviešu intereses: Deklarācija par Latvijas okupāciju, 4.maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu, 2007.gada 27.novembra Satversmes tiesas spriedums, kurā ir atsauce uz Londonas konvenciju un nepārprotams secinājums, ka ir bijusi agresija, vardarbīga okupācija no Padomju Savienības puses. Jūs to visu atspoguļojāt!

Tas ir ļoti būtiski, jo tā ir judikatūra (tiesu prakse – red.piez.), no kuras mācīsies arī jaunie juristi, kuri par šādu deklarāciju esamību neko nezināja.

DDD: Jums ir cerība, ka jaunie patiešām no tā kaut ko mācīsies?

I.K.: Noteikti! Man pat ir pārliecība, ka tā būs. Mums taču nemaz nav citas iespējas, ja vēlamies saglabāt tautu. Beigsies laimes meklēšana ārzemēs, beigsies aklā ticība liberālajām “vērtībām” un cilvēki sapratīs, kas notiek patiesībā.

DDD: Bet ko saviem bērniem iemācīs Drošības policijas un prokuratūras darbinieki, kuru dēļ tika vajāti laikraksta “DDD” žurnālisti?

I.K.: Man jau gribas ticēt, ka lietas iznākums un viss process bija mācību stunda arī tās ierosinātājiem un apsūdzības uzturētājiem. Domāju, ka nākamreiz viņi padomās vismaz divreiz, vai ir juridisks pamats cilvēkus saukt pie atbildības.

DDD: Vai latvieši, tostarp tiesībsargājošajās iestādēs strādājošie, šobrīd apzinās, ka neesam vēl īsti brīvi?

I.K.: Ja būs tādi labi skolotāji – savas zemes patrioti, tad mūsu tautai ir nākotne. Jaunākās paaudzes taču mācās no saviem vecākiem un skolotājiem. Tieši audzināšana ir vissvarīgākā patriotisma nostiprināšanā latviešu tautā.

Izcīnīta žurnālistu vārda brīvība

Ilze Krastiņa: Man ir ļoti žēl, ka “DDD” uzvara tiesā tik maz tiek atspoguļota masu medijos. Manuprāt, šī lieta attiecas ne tikai uz jums, bet uz visiem žurnālistiem, uz vārda brīvību. Citi nav aizdomājušies, ka “DDD” veidotāji būtībā aizstāvēja visas žurnālistu saimes tiesības, un jūsu pieredze kādreiz var viņiem pašiem noderēt, aizstāvot savu vārda brīvību. Taču kādēļ tāds klusums? Preses pārstāvji baidās. Šīs bailes vēl saglabājušās no padomju laikiem. Vēl viens iemesls – presei vajadzīgas sensācijas.

DDD: Tātad jūs domājat, ja “DDD” tiesā zaudētu, mediju interese būtu lielāka? “Lielajai presei” ir vajadzīgas “asinis” un “līķi”?

I.K.: Diemžēl man liekas, ka tā. Žurnālisti dzenas pēc sensācijām. Viņi steidz parādīt pat guļamistabās notiekošo, jo domā, ka tikai tas interesē cilvēkus. Viņiem šķiet, ka viņu preses izdevumu pirks vairāk, ja tur būs lētas sensācijas un skandāli, ziņas par notiesājošiem spriedumiem. Var jau būt, ka daļai lasītāju tas interesē, bet vai tādēļ žurnālistiem jāiet viņu pavadā?!

Tomēr es ticu mūsu tautas veselajam saprātam un tam, ka atgriezīsies mūsu tautas tikumi – arī presē.

DDD: Žurnālisti lielā mērā ir tie, kuri veido tikumus un sabiedrības interesi par vienu vai otru jautājumu.

I.K.: Jā, žurnālisti ir un būs sargsuņi – tā ir jūsu sūtība! Taču, atgriežoties pie “DDD” žurnālistu tiesāšanas, man ir ļoti skumji par citu mediju pārstāvju neizpratni, ka šī krimināllieta jau nebija tikai par to, vai latvietim ir vai nav tiesības cīnīties par okupācijas seku likvidāciju. Šī lieta bija arī par žurnālistu vārda brīvību, kura tika izcīnīta. Vienaldzība liecina par to, ka vairums preses pārstāvju nav spējīgi iedziļināties un saprast lietu būtību.

DDD: Visticamāk, ka šī “DDD” uzvaras noklusēšana tiek veicināta arī no masu mediju saimnieku puses, kuri realizē savu politiku Latvijā. Taču arī paši žurnālisti ārkārtīgi virspusēji attiecas pret jautājumiem, par kuriem raksta vai runā – vieglāk un drošāk ir “atgremot” jau sagatavotu informāciju un viedokli. Vai virspusējība nav vērojama visās sfērās, arī atsevišķu advokātu darbā?

I.K.: Advokātam laiks ir nauda, jo jāiedziļinās katrā lietā, likumos, Eiropas regulās un cilvēku attiecībās, kas kļūst aizvien sarežģītākas. Tas, protams, prasa vairāk laika gan advokātam, gan tiesai. Tagad praktizē pat tiesas spriedumu iztaisīt piecpadsmit minūtēs... Tad jājautā, vai tās ir Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu?

Laika trūkuma problēma un nespēja iedziļināties lietas būtībā ir aktuāla visur – arī mūsu darbā. Bet vai tamdēļ mums vajadzētu sevi izmainīt sīknaudā? Noteikti nē! Es ļoti ceru, ka pavisam drīz pienāks tas brīdis, kad cilvēki tieksies nevis pēc ārēja spožuma, sensācijām un trokšņa, bet pēc dziļām, garīgām vērtībām.

Zvērests!

DDD: Advokatūra varētu pārtapt par uzņēmumu, kas sniedz noteiktus pakalpojumus. Ko pozitīvu vai gluži pretēji – negatīvu – dotu šādas pārmaiņas?

Ilze Krastiņa: Šādas pārmaiņas klientiem neko labu nedotu. Jau no Cicerona laikiem advokāts ir persona, kas vispirms bauda uzticību. Ja iztrūks klienta un advokāta savstarpējās uzticības, tad nebūs sagaidāms taisnīgs nolēmums lietā. Klientam, kurš izvēlējies, piemēram, advokātes Krastiņas pakalpojumus, ir tiesības jebkurā laikā – dienā vai naktī – kontaktēties ar advokātu un lūgt padomu. Bet, ja viņš savu advokātu neredz, jo advokāta vietā strādā viņa palīgi un juristi, nedomāju, ka cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, būs pārliecināts, ka viņa intereses tiek pilnībā aizstāvētas. Jau tagad rodas šādas situācijas.

Doma advokatūru pārveidot par uzņēmējdarbību ir absurda. Ja tas tā notiks, tad advokatūra būtībā būtu jālikvidē, jo esam korporācija – brīvās profesijas apvienība. Fakts, ka nepiederam uzņēmējiem, garantē mūsu brīvību. Manā uztverē advokātu centieni kļūt par uzņēmējiem ir ļoti bīstami. Tiem amata brāļiem, kuri aizstāv ideju par SIA izveidi, iesaku atvērt savus juristu birojus, sniegt pakalpojumu un pelnīt naudu, kā vien viņi vēlas, bet advokatūras mērķis nav gūt peļņu. Advokātu mērķis ir iegūt klientu uzticību, ar likumīgiem līdzekļiem neatlaidīgi un drosmīgi cīnoties par viņu tiesiskajām interesēm, nedomājot par peļņu. Advokāta gandarījums ir klienta uzvara tiesā un prieks par taisnīgu spriedumu.

Starp citu, juridiskās uzņēmējdarbības piemēru ir daudz. Viens no tādiem ir bijušā SIA “Auseklītis” īpašnieka Valda Krisberga izveidotais juridiskais birojs, kurš maldina cilvēkus jau ar savu izkārtni – “Zvērināts juridiskās palīdzības birojs Eiro Temīda”. Bet Krisbergam pat nav juridiskās izglītības! Viņš piekrāpj cilvēkus, liekot saprast, ka ir advokāts. Un cilvēki arī notic, jo juridiskā biroja nosaukumā esošais vārds “zvērināts” maldina.

DDD: Kas tad ir tas, kas advokātu atšķir no parasta jurista?

I.K.: Zvērests! Ar šo zvērestu advokāts apņemas kalpot valstij un likumam. Bet tāds SIA gluži vienkārši krāpj cilvēkus, kuri pēc tam, kad lietas jau sabojātas un iztērēta liela nauda, nāk pie mums, advokātiem, pēc palīdzības. Tādēļ pilnībā esmu noskaņota pret ideju advokatūru pārvērst par uzņēmējdarbību.

Turklāt advokatūras uzdevums ir noturēt valstī līdzsvaru pret prokuratūru un policiju. Aristotelis teica, ka taisnība ir tad, ja sabiedrībā ir līdzsvars. Vai nauda, vēlme vairāk nopelnīt radīs šo līdzsvaru? Nauda visu sabojā!

Vai advokāti kalpo latviešu tautas valstij?

DDD: Advokāts dod zvērestu kalpot Latvijas likumam un valstij. Taču, vai advokāti, jūsu kolēģi, apzinās, ka Latvija, pirmkārt, ir latviešu tautas valsts?

Ilze Krastiņa: Tā ir politika. Es jau teicu, ka advokātu darbā nacionalitātei nav nozīmes. Mums ir kolēģi, kas darbojas politikā, partijās. Viņiem ir savas programmas, un viņi izsaka savu attieksmi.

DDD: Bet jūs taču savā starpā pārspriežat dažādus valstī notiekošus procesus? Vai jūsu kolēģi ir vienaldzīgi pret nacionālajiem jautājumiem?

I.K.: Protams, ka nav vienaldzīgi. 1991.gadā mēs ar kolēģiem bijām uz barikādēm. Doma laukumā ar savām rokām uztaisījām “kapu” Rubikam un Kaulam. Uz sētas mietiem dūrām pases, kara biļetes un talonus, arodbiedrības biedra kartes, PSRS konstitūcijas, tādā veidā izrādot protestu. Vienīgais ierocis pret OMON mums bija dihlofosa baloniņi. Protams, ka šādās situācijās advokāti nav vienaldzīgi un aktīvi parāda savu pilsonisko nostāju.

DDD: Tas bija pirms gandrīz 20 gadiem. Bet šodien? Vai tad advokāti neredz, ka vēl arvien ir jācīnās, jo latvieši un Latvija vēl nav brīvi?

I.K.: Jau teicu, ka man ir kolēģi, kuri pieder pie politiskajām partijām. Nedomāju, ka šo partiju programmās nacionālais jautājums ir pēdējā vietā.

DDD: Vai tiešām jūs domājat, ka partijas un Saeima ļoti mērķtiecīgi strādā, lai aizstāvētu latviešu tautas intereses?

I.K.: Protams, ka nestrādā. Tieši otrādi – viņi strādā par maz un novēloti. Vajag strādāt daudz aktīvāk, lai likumiski likvidētu okupācijas sekas. Likumdevējs ir ļoti kūtrs. Deputātiem un mūsu kolēģiem, tostarp arī juristiem, būtu ļoti daudz darāmā šajā jautājumā.

Es pati savu attieksmi pret notiekošo ļoti atklāti paudu Abrenes lietā, uzrakstot konstitucionālo sūdzību. Tā, protams, netika pieņemta. Sūdzībā rakstīju, ka Abrene ir ietverta 1920.gada Miera līgumā, un Starptautiskos līgumus tā nedrīkst lauzt, kā tas tika izdarīts, šogad parakstot un ratificējot Latvijas-Krievijas robežlīgumu. Kā juriste un advokāte parādīju savu noraidošo attieksmi pret jauno robežlīgumu. Kā jau teicu, manu sūdzību nepieņēma, jo manas intereses, lūk, neesot skartas... Kā tad nav skartas manas kā Latvijas pilsones intereses, ja teritorija, kas ir viena no valsts pamatpazīmēm, tiek nelikumīgi samazināta par diviem procentiem?!

DDD: Vai jūsu kolēģi arī tikpat aktīvi parādīja savu attieksmi?

I.K.: Nezinu, vai šajā konkrētajā gadījumā vēl kāds rīkojās tāpat kā es. Taču zinu, ka brīžos, kad jāparāda sava pilsoniskā attieksme, arī mani kolēģi nestāv malā. Un nekad arī nestāvēsim!

“DDD” neļauj aizmigt...

DDD: Vai jūs rosinātu latviešus nebaidīties un par katru lietu, īpaši par okupantu necienīgo uzvedību, vērsties tiesā, lai aizstāvētu savas tiesības?

Ilze Krastiņa: Jā, protams, man ļoti gribētos sacīt: noteikti vērsieties tiesā – taču saprotu, ka tam ir nepieciešamas zināšanas. Cilvēki raksta tiesībsargam, bet viņš diemžēl neko nevar izdarīt. Uzrakstīt sūdzību tiesā ne visi prot, taču vienu gan es noteikti ieteiktu ikvienam latvietim: neklusējiet un rakstiet laikrakstiem! Man gribētos, lai latvieši rakstītu jums, jo pēc savas pieredzes zinu, ka citi laikraksti lasītāju domas nepublicē, jo neinteresē lasītāju viedoklis. Ir tikai laikraksts “DDD”, un par to vēlos jūs apsveikt, jo tikai jūsu laikrakstā cilvēki var sajust citu latviešu domas un viedokli. Es katrā ziņā vēlu jums veiksmi un ticību saviem spēkiem! Apbrīnoju, kā jūs upurējat savu jaunību savai tautai.

Bez tam, manuprāt, ir ļoti labi, ka laikrakstā pilnībā publicējāt krimināllietas norisi. Tā ir lieliska mācību stunda ikvienam! Šī lieta parādīja, cik svarīga ir advokātu un apsūdzēto sadarbība un saprašanās no pusvārda. Reti tā notiek! Tik vienreizēja sadarbība un saskaņa mūsu, advokātu, un apsūdzēto starpā radās arī tādēļ, ka bijām vienoti latviešu tautas interešu aizstāvībā.

Es atkal sajūtos vajadzīga tiem tūkstošiem politiski represētajiem, kuriem rakstīju reabilitācijas lūgumus un kārtoju mantiskos jautājumus. Turpinu to darīt vēl joprojām.

DDD: Vai deputātiem pēc “DDD” uzvaras tiesā būtu jāpadomā, ka beidzot vajadzētu pieņemt likumu par dekolonizāciju?

I.K.: Katrā ziņā deputātiem vismaz vajadzētu nepalikt vienaldzīgiem pret Krievijas prezidenta un Kaļiņingradas gubernatora aicinājuma tautiešiem atgriezties Tēvzemē. Būtu jāpalīdz cilvēkiem, kuri šeit jūtas slikti, aizbraukt! Kādēļ mūsu valsts šo Krievijas politikas šķautni neatbalsta?! Bet jūsu laikraksts deputātiem neļauj aizmigt un liek par to domāt.

Intervēja Liene Apine