Saruna ar grāmatas “Sarkano okupantu orģijas Latvijā” autoru, bijušo lpsr augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja palīgu Jāni Liepiņu

Okupanti ir divkoši un šovinisti

DDD: Kādēļ nolēmāt savu grāmatu “Sarkano okupantu orģijas Latvijā” veltīt Latvijas Nacionālās frontes vadītājiem?

Jānis Liepiņš: Es redzu, ka jūs, vismaz pagaidām, esat vienīgā organizācija un vienīgais preses izdevums, kas nodarbojas ar vissvarīgāko – ar latviešu tautas audzināšanu, tiesību aizsardzību, vēstures skaidrošanu un virzīšanu uz okupācijas seku novēršanu. Jūs esat tie, kuri palīdz vienot tautu, jo starp latviešiem šobrīd valda ārkārtīgi liela sašķeltība. Turklāt jūs par savu taisnīgo darbību esat tikuši pat krimināli vajāti. Mana grāmata ir kā dokumentāla liecība jūsu aizstāvībai.

Latviešus pamatu pamatos šķeļ problēma, ka Latvija ir pilna ar sveštautiešiem, un jūs neatlaidīgi un nepiekāpīgi vienojat un pulcējat latviešus ap šīs problēmas risināšanas nepieciešamību. Taču tie, kuri no jums novēršas, atšķeļas, nevēlas risināt šo pamatjautājumu.

Latvija ir pilna ar krievu valodā runājošiem cilvēkiem, kurus, šķiet, pazīstu labāk nekā pats sevi, jo man ar viņiem bijušas darīšanas jau no okupācijas sākuma.

DDD: Jūs domājat okupantus un viņu pēctečus?

J.L.: Jā, tieši tā. Es zinu, kā viņi te ienāca un izrīkojās agrāk, un redzu, kā viņi to turpina darīt arī tagad. Ar sarkanajiem okupantiem man ir bijis visciešākais sakars, jo esmu strādājis diezgan atbildīgās valsts iestādēs. Kopumā viņus varu raksturot kā lielkrievu šovinistus un divkošus.

DDD: Divkošus?

J.L.: Jā. Minēšu kādu spilgtu piemēru. 1989.gadā bija nozīmētas pirmās demokrātiskās vēlēšanas, kurās piedalījos kā Rīgas pilsētas pašvaldības deputāta kandidāts no Tautas frontes. Ar savu paziņu, arī deputāta kandidātu, sākām apmeklēt vēlētājus Imantas dzīvojamā masīvā, aģitējot, lai balso par neatkarīgo Latviju. Vairumā Imantas dzīvokļu mitinājās nelatvieši, kuri mūs uzņēma it kā ar tādu krievu laipnību, piekrītoši māja ar galvu... Tomēr vēlēšanās viņi visi nobalsoja par Interfronti un pierādīja, ka ir divkoši, kuriem nevar uzticēties.

Vēl joprojām redzu, ka okupanti ir divkoši un izteikti lielkrievu šovinisti. Man pazīstami diezgan daudz krievvalodīgo, bet es neesmu dzirdējis, ka kāds no viņiem atzinīgi izteiktos par Latvijas neatkarību. Godavārds – neviens! Tas ir drausmīgi! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, ja kāds kūdīs šo masu, tad attiecīgā brīdī viņi iznīcinās mūsu valsti, nobalsos par pievienošanos Krievijas impērijai vai iegrūdīs dunci latviešiem mugurā.

Okupanti sadrumstalo latviešu vienotību

DDD: Vai piekrītat, ka okupanti latviešus Latvijā uzskata par traucēkli?

Jānis Liepiņš: Jā, protams. Tā saucamā integrācija jeb okupantu iekļaušana latviešu vidē gluži vienkārši ir slimīga fantāzija. Kad pirmie valdības vīri sāka šādu politiku īstenot, okupantus viņi kārtīgi nemaz nepazina. Pie varas nokļuvušie fantazēja, ka okupanti ir kāda normāla, civilizēta grupa, kura alkst iekļauties latviešu sabiedrībā... Nu, pateicoties šīm fantāzijām, ir noticis visļaunākais – okupanti šeit ir palikuši, faktiski dzīvo savā atšķirīgā vidē ar savu presi, televīziju, informācijas lauku, neinteresējas par latviešu problēmām, pret latviešiem izturas ar lielkrievu šovinismam raksturīgo pārākuma sajūtu un ar savu masu apdraud latviešu tautas un valsts pastāvēšanu. Par to mēs ik uz soļa varam pārliecināties paši. Krievvalodīgās kopienas lojalitāte pret Latviju un latviešu tautu līdzinās nullei. Turklāt bezkaunīgi politiķi viņus iedvesmo un slepeni kūda uz aktīvu, latviešiem naidīgu darbību.

DDD: Vai jūs piekrītat, ka vienīgais reālais un tiesiskais risinājums ir totāla Latvijas dekolonizācija?

J.L.: Protams, ka piekrītu! To jau vajadzēja veikt pašā sākumā, kad tika atjaunota neatkarība. Nevajadzēja fantazēt par kaut kādu integrāciju! Faktiski viņiem visiem ir jābrauc prom! Tas jau sen bija jārisina valdības līmenī, iesaistot Krievijas valdību. Taču tā vietā visas līdzšinējās valdības kopš Latvijas neatkarības atgūšanas laika centušās šos sveštautiešus pielabināt, iztopot un dāļājot pilsonību pa labi un kreisi.

Bez šaubām, okupanti šeit uzturas tikai kā “gultas vietā”, patērēdami latviešu tautas labumus. Vienvārdsakot viņi mums ir lieka nasta. Un pats drausmīgākais, ko nedrīkst neievērot, ir tas, ka okupanti sadrumstalo latviešu vienotību. Tāpēc – tikai prom! Turklāt viņiem jau tagad pat Krievijas valdība oficiāli piedāvā repatriēties.

Politika Latvijā ir labvēlīga okupantiem

DDD: Kādēļ jūsu grāmatai ir tik intriģējošs nosaukums – “Sarkano okupantu orģijas Latvijā”?

Jānis Liepiņš: Tādēļ, ka es pastāstu par tām nelietībām, kuras okupanti veic Latvijā kopš okupācijas sākuma, – par fizisko un morālo latviešu tautas apspiešanu. Grāmatā esmu mēģinājis atgādināt visas tās nekrietnības, kuras ir notikušas un vēl arvien turpinās. Tagadējā paaudze it kā visu ir aizmirsusi un vairs nesaskata realitāti.

DDD: Tas varētu būt arī tādēļ, ka skolās netiek pasniegta Latvijas vēsture, toties tiek nemitīgi potētas domas par samierināšanos ar okupantu klātbūtni. Skolotāji uzskata, ka savas tautas mīlestība aprobežojas ar dziesmu dziedāšanu, peršu skaitīšanu un aizlūgšanu par latviešu tautas kultūras un valodas saglabāšanu. Skolās valda totāla nacionāla tumsonība! Un, ja bērnu vecāki arī ir tādi paši tumsoņi un mietpilsoņi, tad jaunieši neiegūst absolūti nekādu izpratni par nepieciešamību padzīt okupantus.

J.L.: Jā, tā ir valsts vājuma pazīme. Latvijas vēsture tiek mācīta kopā ar pasaules notikumu vēsturi. It kā mūsu valstij nebūtu pašai savas vēstures?! Viss tiek samaisīts vienā lielā, kopējā katlā. Aizdomīgi ir arī tā saucamie vēsturnieki, kuri sastāda skolu vēstures programmas. Domāju, viņi nav noskaņoti Latvijas labā.

Nesen noskatījos televīzijas raidījumu “100 grami kultūras”, uz kuru bija uzaicināts vēsturnieks, vēstures skolotājs, mācību grāmatu autors Andris Tomašūns. Viņam atļāva vienam pašam propagandēt, ka Latvijas vēsture esot jāmācās nevis kā atsevišķs priekšmets, bet kopsakarībā ar pasaules vēsturi. Esmu sašutis, jo latviešiem taču ir arī pašiem sava vēsture kopš senseniem laikiem! Latvijas vēsture būtu ļoti interesants, aizraujošs un patriotismu audzinošs mācību priekšmets – ārkārtīgi dziļš un plašs, tāpēc nesaprotu, kādēļ to būtu jāmaisa kopā vienā katlā ar visu pārējo. Kādēļ sabiedriskajā televīzijas kanālā LTV1 ļauj tādam Andrim Tomašūnam propagandēt, ka bērniem esot jāmācās no kopkatla? Kādēļ netiek dota iespēja kādam citam nacionāli noskaņotam vēstures skolotājam izskaidrot nepieciešamību pēc Latvijas vēstures padziļinātas apgūšanas?

DDD: Jūsuprāt, kādēļ tā notiek?

J.L.: Tas ir tādēļ, ka joprojām Latvijā gaisu maisa atsevišķi, pilnīgi pretlatviski noskaņoti politiķi. Bet latviešu nacionālie spēki kopš Atmodas sākuma ir tikuši izolēti, nav laisti pie varas, gluži it kā ar elkoņiem aizbīdīti prom. Pie varas nākuši tie paši bijušie okupācijas laika darboņi, cilvēki bez sirdsapziņas, kas neizprot, ko nozīmē brīva Latvija. Un tīrie, nacionālpatriotiskie latvieši joprojām tiek nobīdīti malā un apmeloti.

Piekrītu jums, ka okupantu atstāšana Latvijā, nacionāli noskaņotu latviešu ignorēšana, Latvijas vēstures un patriotiskās audzināšanas nepasniegšana skolās ir mērķtiecīgas darbības, lai latviešu tautu padarītu par trulu, nedomājošu pūli – par patērētāju sabiedrību. Ne jau velti, valsts galveno informācijas iestādi – Nacionālo Radio un televīzijas padomi diriģē Saeimas ebreju cīnītāju “par cilvēktiesībām” ansambļa politiskais domubiedrs, bijušais padomju kinopropagandas sludinātājs, Latvijas Universitātes pasniedzējs, pensionārs Ābrams Kleckins.

Okupanti – drauds latviešu tautai un valstij

DDD: Tautas tiek pazudinātas nevis fiziski – izkaujot cilvēkus, bet gan garīgi – iznīcinot tautas pašapziņu. Vai piekrītat?

Jānis Liepiņš: Jā, galvenokārt tas notiek tieši tā. Latviešu tauta iet bojā tāpēc, ka Latvija vēl arvien daļēji ir okupēta un kolonizēta gan politiski, gan ekonomiski. Krievu jaunbagātnieki ir okupējuši latviešu zemi, sapirkuši nekustamos īpašumus. Jūrmala ir pavisam krieviska. Protams, tāpat arī Rīga un citas lielākās Latvijas pilsētas. Ja tas tā turpināsies, mūsu tautas un valsts nākotne ir ļoti drūma. Esam tik tālu nogājuši, ka daudzi okupanti Latvijā pat paldies neprot latviski pateikt un par to nemaz nekautrējas. Bet tie, kuri prot, savas lielkrievu iedomības pēc nerunā latviski. Tāpat rupjā krievu lamāšanās un spļaudīšanās garīgi sabojā latviešus.

Manuprāt, okupantiem šķiet, ka Krievija baro citas tautas ar naftu, oglēm un gāzi un latvieši dzīvo, tikai pateicoties viņiem. Jau okupācijas laikā to propagandēja pavisam atklāti: jūs dzīvojat uz mūsu rēķina! Tāpat arī tagad okupanti uzskata, ka latvieši ir atkarīgi un parādā Krievijai. Līdz ar to ideoloģiskā un ekonomiskā Latvijas okupācija turpinās.

Tāpēc par vienīgo organizāciju, kura patiešām cīnās par latviešu tautas tiesībām dzīvot brīvā Latvijā, es uzskatu Latvijas Nacionālo fronti. Visas pārējās labākajā gadījumā sarosās tikai pirms vēlēšanām. Taču jūs vienīgie neatlaidīgi strādājat visu laiku, no gada uz gadu, mērķtiecīgi vienojot tautu ap deokupācijas un dekolonizācijas ideju un atmaskojot tās pretiniekus.

Intervēja Līga Muzikante

Jānis Liepiņš

“Sarkano okupantu orģijas Latvijā”

Biedrība “Domas spēks” ir izdevusi publicista Jāņa Liepiņa otro grāmatu “Sarkano okupantu orģijas Latvijā”, kas stāsta par okupācijas laika notikumiem, kuriem autors pats ir bijis aculiecinieks. No Jāņa Liepiņa sabiedriski politiskajām aktivitātēm okupācijas gados īpaši uzsverama ir draudzība ar VDK un ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes dubultaģentu Imantu Lešinski, lai iespēju robežās kaitētu okupācijas režīmam.

Jānis Liepiņš ir strādājis par Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja palīgu, vēlāk par LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāja Jāņa Kalnbērziņa palīgu. Grāmatā stāstīts arī par citiem politiskās elites varasvīriem, kurus autors iepazinis gan darba laikā, gan sadzīvē, – Arnoldu Deglavu, Arvīdu Pelši, Augustu Kirhenšteinu, Vili Lāci, Andreju Upīti un citiem. Grāmata atspoguļo faktus, kā Latvijas galvaspilsētā un valstī ieplūda lielie militāro okupantu bari un civilie krievvalodīgie – noplukuši un izbadējušies maišelnieki, klaidoņi ar nabaga tarbu kaklā, kā viņi te uzvedās un valdīja, postot Latviju un latviešu tautu.

Autors uzsver, ka Latvijā joprojām dzīvojošo okupantu un viņu pēcnācēju naids pret mums un mūsu valsti nekur nav pazudis, tādēļ latviešiem ir jābūt īpaši modriem un jānovērš šīs okupācijas sekas.