Saruna ar Saeimas Aizsardzības komisijas priekšsēdētāju Juri Dalbiņu

Krievija – drauds Latvijas drošībai

DDD: Notikumi Gruzijā daudziem lika paskatīties kritiski arī uz Latvijas drošību. Ko atbildīgās valsts amatpersonas ir secinājušas? Vai Latvija un latvieši ir gatavi šādiem un līdzīgiem izaicinājumiem?

Juris Dalbiņš: Patiešām, notikumi Gruzijā likuši ļoti nopietni pārdomāt Latvijas drošības jautājumus. Aizsardzības un Iekšlietu ministriju speciālisti ir apliecinājuši, ka Eiropa un NATO vairs nevar turpināt apgalvot, ka Krievija kā valsts nav drauds, ka tā ir draudzīga un droša vide.

Latvija kā valsts vienmēr ir teikusi, ka Krievijā slēpjas draudi drošībai, bet pirms notikumiem Gruzijā mums tika aizrādīts, ka tā apgalvot nav politkorekti un populāri. Šobrīd Eiropa mūs saprot. Jautājums – cik ilgi? Mums jāzina, ka savu mērķu sasniegšanā caur politiku un diplomātiju Krievija ir ļoti profesionālā un augstā līmenī. Izmantojot arī pašreizējo ekonomiskās krīzes situāciju, enerģētikas jautājumus, Krievija ļoti aktīvi strādā, lai ES un NATO noteiktajām sankcijām pēc notikumiem Gruzijā būtu mazāka ietekme uz Krievijas ekonomisko un starptautisko situāciju. Tas mums ir jāņem vērā.

Ja runājam konkrēti par to, ko Latvija ir mācījusies no šīs situācijas, tad man jāizmanto salīdzinājums ar televīzijā rādīto sviestmaižu reklāmu. Sarkangalvīte ar pīrādziņu groziņu un liels, izsalcis pelēkais vilks... Vilkam ar pīrādziņiem nepietiks. Un tad tiek piedāvāts risinājums – “Statoil” sviestmaizes. Taču mums nav skaidrs, vai tās sviestmaizes atnesīs laikā, lai vilks neaprītu Sarkangalvīti? Tāpēc pašiem jācep pīrādziņi, jāsmērē sviestmaizes un jāgādā, lai svešie tās neapēstu.

Latvija darbojas NATO, gatavojam puišus starptautiskajām operācijām, pildām savus uzdevumus atbilstoši mūsu iespējām, cerot, ka šajā sadaļā pietiekami rūpējamies par savas valsts drošību. Taču ir vēl kāda sfēra, kurā aktīvi jādarbojas, proti, Zemessardzes stiprināšanā. Nepieciešama apmācība vienību sastāvā, nokomplektēšana ar virsnieku kadriem un likumu sakārtošana. Saeimā pirmajā lasījumā tiks izskatīts likumprojekts par to, kādā veidā tiek garantēts mobilizēto darba tiesības. Darbs turpinās arī pie darba devēju tiesību un pienākumu definēšanas likumos.

DDD: Vai tas nozīmē, ka notiks sava veida Zemessardzes reanimācija?

J.D.: Zemessardze nav jāreanimē. Tā ir un darbojas. Šobrīd jādomā par Zemessardzes aktivizēšanu un rezervistu apmācību. Ja Zemessardzes mācības notiek regulāri, tad rezervistu apmācība izpaliek. Jāpanāk, lai vienību vīri mācībās būtu savās vietās, jo līdz šim darba dēļ daudzi nevar ierasties uz apmācībām. Protams, jāstrādā arī pie vienību attīstības, jāpaplašina Zemessardzes uzdevumi. Ātrāk vai vēlāk nonāksim pie jautājuma par bruņojuma palielināšanu. Mums nepieciešams moderns apbruņojums, bruņutehnika, lai mācītos. Pēc notikumiem Gruzijā bija daudz zvanu ar jautājumiem, kur katram jābūt, ja gadījumā kas līdzīgs notiek Latvijā.

DDD: Starp citu, Gruzijas krīzes laikā Latvijas aizsardzības ministrs Veldre radio intervijā atzina, ka Latvijai nav sakārtoti mobilizācijas plāni, ka viņš vismaz tajā nav atradis savu vārdu. Tas liecina, ka tad, ja pēkšņi, kā jūs tēlaini izteicāties, vilks ielaužas pie mums, bet NATO nav laikus sataisījis sviestmaizes, tad Latvija pati sevi nav spējīga aizsargāt.

J.D.: Tieši tā. Par to jau es uztraucos. Mums jāstiprina savas aizsardzības struktūras, lai pašu mājas drošības būtu garantēta. Jāpaplašina un jāsagatavo Zemessardze, jāizveido infrastruktūra, lai vajadzības gadījumā mēs vispār būtu spējīgi uzņemt NATO karaspēku. Arī šobrīd esam tam gatavi, bet tas varētu būt augstākā līmenī.

Piektā kolonna ir Krievijas Trojas zirgs Latvijā

DDD: Viena lieta ir iespējamie militārie draudi, bet otra – Latvijā jau esošie ārējie ienaidnieki, Krievijas piektā kolonna: okupanti un kolonisti, kuri kļūst aizvien aktīvāki savu “tiesību” pieprasīšanā. Starp citu, Gruzijas konflikta laikā Krievijas prezidents kā iemeslu militārajam iebrukumam minēja tieši savu tautiešu tiesību aizstāvību. Un ko darīsim, ja šī piektā kolonna saceļas? NATO pateiks, ka tā ir Latvijas iekšējā lieta un nesteigsies palīgā. Vai par Latvijas drošību atbildīgās struktūras vispār ir ņēmušas vērā šo valsts drošību apdraudošo faktoru? Kādā veidā tas tiks novērsts?

Juris Dalbiņš: Visus zem vienas zīmes – “okupanti” – nevaram palikt. Ir cilvēki, kuri nekad nav bijuši okupanti, kuri šeit dzīvojuši vēl pirms Latvija okupācijas.

DDD: Protams, ir nelatvieši, kuri ir Latvijas pilsoņi saskaņā ar 1920.gada Miera līgumu.

J.D.: Bet trakākais, ka arī daudziem tiesiskajiem Latvijas pilsoņiem ir pretlatviskas domas.

DDD: Arī latvieši ne vienmēr rīkojas savas nācijas interesēs.

J.D.: Lai vai kā, bet nepilsoņu, okupantu problēma Latvijā ir ļoti nopietna. Diemžēl ne visi vēlas to izprast – domāju gan pašu cilvēkus, gan starptautisko sabiedrību. Mums ir skaidri jāapzinās, ka šo draudu mazināšana ir mūsu pienākums. Šobrīd, miera laikā, to nevar atrisināt ar militāriem līdzekļiem. Vienkārši jāstrādā tā, lai šiem cilvēkiem vēlme startēt nepareizā virzienā mazinātos. Protams, mēs redzam, kādas ir kaimiņvalsts aktivitātes attiecībā uz savu pilsoņu aizstāvību. Visspilgtāk Krievija to nodemonstrēja Gruzijā. Ar konkrētiem izteikumiem un darbībām. Mums tas ir jāņem vērā un jārīkojas. Konkrētus mehānismus un taktiku gan šoreiz nevaru atklāt.

DDD: Laikraksta “DDD” veidotājus tikko attaisnoja apsūdzībā noziegumā pret cilvēci par vārda “okupants” lietošanu un dekolonizācijas veicināšanu. Attaisnojošs spriedums pieņemts visās tiesu instancēs. Vai tas politiķiem un diplomātiem nebūtu pietiekams iemesls, lai beidzot nopietni ķertos pie okupācijas seku likvidēšanas jautājuma risināšanas? Galu galā, okupācijas seku likvidēšana ir Latvijas drošības jautājums.

J.D.: Jebkurā gadījumā mums šis jautājums būs jārisina. Bez okupācijas seku likvidēšanas Latvijas drošība ir apdraudēta. Politiķi, protams, pret šo jautājumu izturas ļoti uzmanīgi, jo tas ir jutīgs un var izraisīt ļoti lielas diskusijas un visnegaidītākās reakcijas, bet tas gan ir skaidrs, ka ātrāk vai vēlāk tas būs jārisina. Protams, jo ātrāk, jo labāk. Arī veidi, kā to risināt, ir dažādi. Mums taču pat vesela Integrācijas ministrija tika izveidota, lai šos jautājumus risinātu. Es gan uzskatu, ka šī ministrija šo situāciju nav ne pa milimetru pavirzījusi pozitīvā virzienā. Mums jārēķinās arī ar to, ka Krievija vienpusēji pieņem lēmumus, kas neveicina Latvijā nacionālo stabilitāti. Kā piemēru varu minēt lēmumu nepilsoņiem piešķirt iespēju bez vīzām braukt uz Krieviju.

Latvijas nepilsonis = Krievijas pilsonis

DDD: Latvija, savukārt, varētu pieņemt lēmumu, ka mēs vairs viņus nelaižam atpakaļ – lai brauc vienā virzienā!

Juris Dalbiņš: Būtu jau labi. Bet, ja nopietni, nepilsoņi ir galvassāpes arī Eiropai, jo viņiem ir tiesības bez vīzām doties arī uz Eiropas Savienības valstīm, tomēr mēs taču visi zinām, ka varam likt vienādības zīmi starp Latvijas nepilsoni un Krievijas pilsoni. Tā ir ļoti sarežģīta un smaga situācija, jo par šiem cilvēkiem oficiāli nekādu informāciju saņemt nevaram. Mēs tikai katrā konkrētā gadījumā varam konstatēt jau notikušu faktu. Tad jau jārīkojas attiecīgām institūcijām: robežsardzei, imigrācijas dienestam, lai šo jautājumu risinātu. Protams, mēs esam par šo problēmu runājuši arī Aizsardzības komisijā. Diemžēl detaļas nevaru atklāt.

DDD: Kāpēc tās lietas vajag tik ļoti sarežģīt? Ir taču jau pieņemta Deklarācija par Latvijas okupāciju, kas ir konstitucionāls akts. Šī deklarācija paredz okupācijas seku likvidēšanu. Balstoties uz šo deklarāciju, Saeima bez kādām problēmām var pieņemt, piemēram, likumu par Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un paredzēt vispārēju okupantu, kolonistu un viņu pēcteču repatriēšanu uz viņu etniskajām dzimtenēm.

J.D.: Jo vienkāršāk, jo labāk. Diemžēl šobrīd mums šāda likuma nav.

DDD: Kādēļ nav? Piemēram, Tautas partija varēja iesniegt šādu likumprojektu.

J.D.: Jādomā, jāstrādā! Protams, ir jādomā, jo problēmas, par kurām šobrīd runājam, ir reālas, tās pastāv, un ātrāk vai vēlāk būs jāmeklē risinājums.

Blokādes gadījumā mirsim badā

DDD: Atgriežoties vēl pie iespējamiem militāriem apdraudējumiem, ir tāds termins kā “pārtikas drošība”. Pirms vairākiem gadiem akadēmiķis Grinovskis intervijā mūsu laikrakstam atklāja, ka Latvijai trūkst pietiekamas pārtikas rezerves militāra uzbrukuma, blokādes gadījumā. Kāda šobrīd ir situācija šajā ziņā?

Juris Dalbiņš: Jāatzīst, šis ir ļoti svarīgs jautājums! Tā nozīmīgumu nekad nav iespējams novērtēt par zemu.

Domāju retais aptver, kādu kaitējumu var nodarīt saindēta pārtika vai ūdens. Tad uzreiz jāuzdod nākamais jautājums: cik gatava ir mūsu medicīnas nozare? Vai mums ir uzkrāts attiecīgs medikamentu daudzums, vai mums ir pārtikas rezerves? Man jāatzīst, ka šie jautājumi nav pietiekami nopietni risināti. Es vismaz neesmu informēts par to, ka Latvijai būtu pietiekamas pārtikas rezerves.

DDD: Tad jau sanāk, ka mums pat nav “pīrādziņa”, ko katram gadījumam vilkam rīklē iegrūst, par sviestmaizi nemaz nerunājot…

J.D.: Jā, tas ir jautājums, pie kura risināšanas būs nopietni jāķeras klāt. Protams, arī bruņotajiem spēkiem ir jābūt būtiskām sausās pārtikas rezervēm, pie tam – kvalitatīvas pārtikas rezervēm.

DDD: Starp citu, Vācijas armija Otrajā pasaules karā ēda vēl 1905.gadā ceptu maizi.

J.D.: Jā. Un es esmu pārliecināts, ka mūsu maizes cepēji varētu izgatavot ne sliktāku maizi. Bet, ja nopietni, tad patiešām paldies jums par šo jautājumu! Aizsardzības komisijas darba plānā tas tiks noteikti iekļauts.

DDD: Par to jau sen vajadzēja pastāvīgi rūpēties, nevis gaidīt, kad Latvijas Nacionālā fronte uz to norādīs. Diezgan absurdi, piemēram, ir pakļauties ES prasībām – iznīcināt pārtikas rezerves noteiktās preču grupās. Ja Eiropas Savienībai nepatīk, ka Latvijai ir pārtikas rezerves, tad tas liek domāt, ka šī savienība ir pret Latvijas drošību.

J.D.: Prasības samazināt pārtikas uzkrājumus ir tīri individuālas biznesa intereses, nekas vairāk. Taču, protams, mums ar vislielāko nopietnību ir jāstrādā pie šī pārtikas drošības jautājuma. Būs grūti, bet, tāpat kā spējām izstrādāt Mobilizācijas likumu, tā spēsim arī šo.

Valsts drošība – nedrošs jautājums

Juris Dalbiņš: Kas attiecas uz ES nosacījumiem par uzkrājumiem, tad, protams, šie regulējumi un arī ES kā tāda domā tikai no ekonomiskā, nevis politiskā vai drošības jautājuma viedokļa. Par Eiropas drošību pēc būtības sāk domāt tikai tagad. Eļļu ugunij pielēja konflikts Gruzijā.

Eiropas Savienība var mums diktēt ko grib, bet pēc būtības pārtikas uzkrājumi ir mūsu valsts drošības jautājums vistiešākajā veidā. Starptautiskajā līmenī, izmantojot diplomātiju, būs ļoti nopietni par to jārunā, jāmeklē risinājums. Gaidīt palīdzību no citiem ir ļoti nedroši un aplami. Nesen veiktajā aptaujā Vācijā lielais vairums atzina, ka viņi nebūtu gatavi steigties palīgā Baltijas valstīm, ja tur pēkšņi kaut kas notiktu. Mums ar to ir jārēķinās!

DDD: Latviešiem jau ir vēsturiska pieredze no Otrā Pasaules kara, kad Nacionālie partizāni gaidīja, bet tā arī nesagaidīja sabiedroto palīdzību.

J.D.: Tieši tā! Mums ir jābūt gataviem pašiem sevi aizstāvēt. Mums jārada sistēma, kas šobrīd vēl nav izstrādāta.

DDD: Aizsardzības ministrijai šajā jautājumā jāsadarbojas ar Zemkopības ministriju, lai tā radītu latviešu zemniekiem apstākļus, ka viņi spēj pilnībā apgādāt Latvijas iedzīvotājus ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem.

J.D.: Neapšaubāmi. Protams, jāņem vērā arī ekonomikas likumsakarības, bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram radīt sistēmu savai drošībai. Šobrīd esam tādā situācijā: no dienas uz dienu, no rokas – mutē.

DDD: Traģiski.

J.D.: Nav jau tā, ka nav nekā. Ir noteiktas lietas, kas noliktas rezervē. Tomēr aktuāls ir jautājums: cik ilgam laikam? Ir jau arī līgumi, kas paredz noteiktu palīdzību kritiskās situācijās, bet ar to vien nepietiek. Sabiedrībai jābūt informētai par to, lai cilvēki justos droši.

Civilā aizsardzība “piemirsusies”

DDD: Vienkāršo cilvēku drošība… Šaubos, vai šodien jaunieši būtu gatavi iespējamām krīzes situācijām. Es vēl piederu pie tās paaudzes, kas mācījās skolā padomju laikos. Mums vismaz mācīja, kā lietot gāzmasku. Vai šodien kaut kas tāds tiek mācīts?

Juris Dalbiņš: Man kā profesionālam ķīmiķim-karavīram, par šiem jautājumiem iedomājoties, mati ceļas stāvus. Tās rezerves, kas bija Aizsardzības ministrijas rīcībā, ir novecojušas. Šobrīd bruņotajos spēkos ir izveidots ķīmiskais bataljons, kas spējīgs veikt dažādus degazivācijas, dezinfekcijas un dezaktivācijas uzdevumus. Bet, kas attiecas uz civilās aizsardzības sadaļu, tad tur situācija ir slikta. Tas, protams, prasa līdzekļus, taču par to ir noteikti jādomā.

Izvērtējot attiecīgos draudus, jābūt izstrādātai noteiktai izziņošanas sistēmai, rīcības plānam. Vienīgais, tā reālā gāzmaska, vieta, kur cilvēki to var paņemt, diemžēl nav. Manuprāt, ar laiku būtu jāveic pat regulāras apmācības, lai ikviens zinātu, kā jārīkojas konkrētā situācijā. Pirmkārt, šādām apmācībām būtu jānotiek skolās. Es ceru, ka visi skolas direktori veic skolas evakuācijas plāna apmācību. Tas ir minimums, ko skolēniem un skolas darbiniekiem būtu jāzina. No personīgā pieredzes varu pastāstīt, ka, mācoties ASV militārā mācību iestādē, sešu mēnešu laikā mācību trauksmes notika katru otro nedēļu, lai evakuācijas plāns tiktu īstenots automātiski.

DDD: Vai Latvijai drošības un aizsardzības jautājumos nevajadzētu ņemt piemēru no Šveices, kur civilā aizsardzība ir ļoti labā līmenī? Ja nemaldos, tad vīriešiem līdz pat 40 gadu vecumam regulāri jāiet militārās apmācības.

J.D.: Latvija savā laikā izvēlējās nevis Šveices, bet citu drošības modeli. Mēs esam NATO dalībvalsts. Sabiedrības pašaizsardzības sadaļu, kas dominē Šveicē, Latvijā varam nosegt ar Zemessardzi. Mums, protams, jāstrādā, lai to paplašinātu, bet pamats ir. Tāpat varam būt laimīgi, ka mums ir Jaunsardze, kas ir ministrijas prioritāte. Jauniešu apmācība ir ļoti svarīga. Patīkami, ka jaunsargu skaits pastāvīgi pieaug. Domāju, ka tieši caur šādu aktivitāti mēs spēsim iemantot Šveicē esošo pašaizsardzības garu.

Brīnuma gaidās

DDD: Valsts drošības pamatā ir arī tautas pašapziņa. Ļoti daudz jaunu vīriešu nespēj pat atbildēt uz jautājumu, vai viņi tīri teorētiski ir gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt savas tautas teritoriju.

Juris Dalbiņš: Cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm ir nopietnākais cīņas lauks. Es savā praksē vairāk sastopos ar pozitīviem piemēriem, kad jaunieši grib iegūt militārās aizsardzības iemaņas. Bet, protams, ir ļoti daudz tādu, kuri par šiem jautājumiem pat nav domājuši. Pašapziņa ir nācijas izdzīvošanas pamats.

DDD: Tad jau jūs atzīsit, ka politiķi ar savu rīcību, atdodot Krievijai Abreni, rādīja sliktu piemēru un neveicināja nācijas pašapziņas nostiprināšanos? Kāpēc Tautas partija atdeva Abreni?

J.D.: Kā ir, tā ir... Jūs uzskatāt, ka tas bija nepareizs solis?

DDD: Protams. Kas jums, deputātiem, vispār deva tādas tiesības?

J.D.: Tad mūsu domas ir atšķirīgas, jo jebkurā gadījumā mēs Abreni atpakaļ nedabūtu – vismaz ne tādā veidā, kādā mēs to bijām iecerējuši. Ja mēs nebūtu nolēmuši parakstīt šo līgumu, tad Latvijai joprojām nebūtu robežas.

DDD: Daudzām valstīm vēl nav sakārtotas robežas. Un vai Latvijā kaut kas mainās no tā, ka tagad mums ir nelikumīga robeža ar Krieviju?

J.D.: Es domāju, ka mēs neko neesam zaudējuši.

DDD: Gruzijai ir robeža ar Krieviju – vai tas kavēja Krieviju iebrukt? Vēlreiz jājautā: kas deputātiem ļāva atdot Krievijai Abreni?

J.D.: Izvērtējot visus apstākļus, tas bija vienīgais saprātīgais lēmums.

DDD: Kādi bija tie apstākļi?

J.D.: Šā brīža situācija. Galu galā, robežlīgumā nav pateikts, ka Abrene uz mūžīgiem laikiem atdota Krievijai.

DDD: Vai politiķi, balsojot par šādu robežlīgumu, pieļāva iespēju atgūt Latvijai piederošo teritoriju?

J.D.: Protams. Tāda doma vismaz bija.

DDD: Kad tas notiks?

J.D.: Par termiņiem nevaram runāt.

DDD: Kam tad jānotiek, lai Latvija dabūtu atpakaļ savu teritoriju?

J.D.: Tāpat kā Latvijas valsts dibināšana bija brīnums, tāds pats brīnums var notikt arī šodien. Katrā ziņā mēs neesam pateikuši, ka tā vairs nav mūsu zeme. Līgumā tāda teksta nav.

DDD: Kādēļ tautai neļāva referendumā izlemt šo jautājumu?

J.D.: Šinī brīdī tāds lēmums tika pieņemts.

DDD: Kurš pieņēma tādu lēmumu?

J.D.: Deputāti, protams. Konkrētu uzvārdu nosaukt nevaru. Mums ir demokrātija, kur lēmumus pieņem Saeima balsojot.

DDD: No malas gan izskatās, ka tā demokrātija ir visai butaforiska.

“DDD” uzvara tiesā iedrošina deputātus

DDD: Laikraksta “DDD” veidotāji tikko uzvarēja tiesā, kura atzina, ka mums ir tiesības runāt par okupācijas seku likvidēšana nepieciešamību, ka jāprasa no Saeimas un valdības Deklarācijas par Latvijas okupāciju īstenošanu dzīvē – tātad dekolonizāciju. Vai šis tiesas spriedums varētu rosināt Tautas partijas frakcijas deputātus iniciēt Likumu par Latvijas dekolonizāciju un darīt visu, lai dzīvē tiktu īstenota Deklarācijas par Latvijas okupāciju?

Juris Dalbiņš: Par jau pieņemto Saeimas lēmumu īstenošanu dzīvē, protams, runāsim. Ik pa brīdim ir jāpārskata, vai viss notiek tā, kā paši esam lēmuši. Un, ja kaut kas nenotiek, tad kādēļ?

DDD: Vai šāda revīzija jau ir notikusi?

J.D.: Ja godīgi, tad par šo konkrēto lietu neesam runājuši. Tas nav bijis darba kārtības jautājums. Taču pieļauju, ka drīz vien par to būs jārunā, jo tās ir lietas, kas cieši saistītas ar valsts drošību. Ja runājam vēl par tiesas spriedumu, tad varu tikai izteikt cieņu tiesai par šādu iznākumu!

Tautas partija gaida belzienu no apakšas

DDD: “Tautas partija” – skaists nosaukums. Taču latviešiem rodas jautājums, kuras tautas, jo partijas rīcībā un lēmumos bieži vien grūti saskatīt latviešu tautas interešu aizstāvību?

Juris Dalbiņš: “Tautas partija” nevar pretendēt uz visu latviešu interešu aizstāvību. Mums ir noteikts atbalstītāju loks, kuru apmierina mūsu programma. Mūsu partijas rīcība nav pretvalstiska, bet “Tautas partija” ir tikai organizācijas nosaukums – gluži tāpat, kā jūsu organizācijai tas ir “Latvijas Nacionālā fronte”. Katrs nosaukums, protams, ir ar savu simboliku. Kas attiecas uz mani, tad varu teikt, ka esmu strādājis savas tautas labā, taču ir dažāda līmeņa jautājumi: lielie, stratēģiskie un ikdienas sociālie jautājumi.

DDD: Neizplūdīsim, ņemsim konkrētas sfēras. TP pārraudzībā ir ārlietas, aizsardzība un drošība. Kādēļ jūsu partija nerunā par to, kā izmantot Krievijas vēlmi atgūt savus tautiešus? Kas ir šajā jautājumā darīts?

J.D.: …katrā ziņā es nedomāju, ka mums būtu bijusi galīgi nepareiza politika attiecībās ar Krieviju.

DDD: Es runāju par konkrētu jautājumu, kas, starp citu, ietilpst tajos, kas paredzēti Deklarācijā par Latvijas okupāciju.

J.D.: Ārlietās par mani ir labāki speciālisti. Cik zinu, šis jautājums nav noņemts no dienas kārtības. Tas tā nevarētu būt pēc būtības. Ārlietu ministrijas speciālisti vērtē, kurā brīdī, kas būtu iespējams un kādā līmenī. Vai aktīvāka rīcība šobrīd kaut ko varētu dot? Nezinu. Teikšu pavisam godīgi – aktīvai rīcībai vajadzēja būt agrāk, kad visi procesi notika.

DDD: Toreiz nenotika, bet kaut kad jau ir jāsāk!

J.D.: Protams, kaut kad ir jāsāk, taču ik mirkli ir jāizvērtē attiecīgie plusi un mīnusi. Es jau nesaku, ka nevajag sākt, bet jāzina, kad tas ir visizdevīgāk. Lai vai kā – jautājums, par kuru runājat, nekur nepazudīs, un ātrāk vai vēlāk tas būs jārisina, jo tā nerisināšana drošību nevairos, gluži pretēji.

DDD: Katrā ziņā latviešos vēlme neklusēt, cīnīties par savām tiesībām aug.

J.D.: Tas ir labi, jo politiķiem vajag šo grūdienu no apakšas.

DDD: Gudriem politiķiem gan vajadzētu būt soli priekšā, pašiem sajust, kur jāiet.

J.D.: Vajadzētu jau, bet bez atbalsta no apakšas arī nevar.

Intervēja Liene Apine