Līga Muzikante

“DDD” galvenā redaktore

Kā jau rakstījām iepriekš, 6. oktobrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments nolēma atstāt negrozītu Augstākās tiesas palātas lēmumu, ar kuru tikām pilnībā attaisnoti apsūdzībā par nacionālā naida kurināšanu laikrakstā “DDD”. Tas nozīmē, ka gandrīz četrus gadus ilgusī politiskā kriminālvajāšana ir beigusies ar absolūtu “DDD” uzvaru.

Patiesībā šiem visu trīs instanču attaisnojošajiem spriedumiem ir milzīga nozīme latviešu nācijas dzīvē. Uzvarot tiesā, mēs esam aizstāvējuši latviešu nācijas tiesības savā zemē – tiesības brīvi paust savu viedokli pret mūsu tautas okupantiem, apspiedējiem, kurus mūsu noziedzīgā valsts vara uzspiež latviešiem kā “draugus”.

Bez tam, tiesa šajā krimināllietā pierādīja arī, ka vārds “žīds” ir likumīgi lietojams latviešu valodas vārds, kas apzīmē konkrēto tautu. Bet tie krievvalodīgie žīdi, kas ieradās okupācijas gados no PSRS un apmetās uz dzīvi Latvijā, vēlas mūs – saimnieknāciju – piespiest lietot vārdu “ebrejs”. Žīdu pārvēršanās par ebrejiem arī ir vardarbīgās okupācijas sekas.

Kopumā mēs esam guvuši uzvaru daudzos plānos. Piemēram, esam pierādījuši, ka Drošības policijā strādā negodīgi cilvēki un izglītoti muļķi. Tāpat mēs varētu raksturot arī Drošības policijas un prokuratūras izvēlētos ekspertus: Sergeju Kruku, Artūru Kuču un Līgu Biksinieci. Faktiski arī viņi sevi parādīja kā izglītoti muļķi. Klausītāji zālē nespēja valdīt smieklus, kad šie Drošības policijas pieaicinātie speciālisti tiesā liecināja pret “DDD”. Un tā ir pilnīgi adekvāta reakcija, jo bez smiekliem nav iespējams nedz lasīt viņu sacerētos rakstu darbus, nedz uzklausīt muļķīgos paskaidrojumus par tiem. Tautas valodā runājot, tur pat zirgam ir jāsmejas...

Manuprāt, šie tā saucamie pirmstiesas izmeklēšanas “eksperti” gluži vienkārši bija Drošības policijas un prokuratūras speciāli izmeklēti cilvēki ar ļoti vājām prāta spējām un zemu morāles līmeni. Viņi pilnībā sagrozīja rakstu pamatjēgu, izrāva no konteksta teikumus un, izmantojot kriminālprocesu, mēģināja sabiedrībai iestāstīt, ka naids, nepatika, nicinājums pret okupantiem ir nacionālais naids.

Izrādās, izglītotie muļķi Drošības policijā, kā priekšnieks Reiniks, Izziņas nodaļas vadītājs Saveļjevs, izmeklētāji Višņevskis un Poļaks, iepriekš nemaz nesajēdza, kas ir nacionālais naids. Viņi pat nebija par to aizdomājušies, bet tikai “cepa” krimināllietas. Tāpat Drošības policijas nozīmētie “eksperti” – vai nu viņi rīkojās apzināti, vai neapzināti, taču viņu sniegtie atzinumi bija pilnīgi nepatiesi un ačgārni.

Prokurore Garanča, tāpat arī virsprokurors Bērziņš, pie kura Aivars Garda vērsās ar argumentētu sūdzību par nepamatoto kriminālvajāšanu, izrādījās ar līdzīgām prāta spējām un morāles līmeni kā minētajiem Drošības policijas darbiniekiem, un sūdzība tika noraidīta. Tautā tādos gadījumos saka: prāta trūkums organismā. Noraidīti tika arī mani, Ilzes Liepas un advokātu Ilzes Krastiņas un Didža Šmitiņa izteiktie lūgumi jau pirmstiesas izmeklēšanas stadijā veikt nopietnas “DDD” publikāciju ekspertīzes. Šie noraidījumi vēlāk tiesai kalpoja par pierādījumiem, kas apliecina, ka pirmstiesas izmeklēšana notikusi nepamatoti un virspusēji, un tai bijusi politiska nokrāsa.

“DDD” uzvara pār Drošības policiju un prokuratūru ir tik nozīmīga latviešu nācijas dzīvē, ka oficiālie, tā saucamie lielie masu informācijas līdzekļi noklusē šīs tiesas iznākumu, jo ir negodīgi un atrodas mūsu valsts negodīgo politiķu kalpībā. Gūtā uzvara pierāda, ka latviešu tauta ir spējīga cīnīties, un arī to, ka starp tiesnešiem ir gudri, godīgi un saprotoši cilvēki, kuri negrib pārdoties. Gan Rīgas apgabaltiesa, gan Augstākā tiesa ir pierādījušas, ka Latvijas dekolonizācija ir pilnīgi pašsaprotams, tiesisks process, un no šīs atziņas kā velns no krusta baidās pašreizējās antilatviskās politikas virzītāji.

Tāpat būtībā visas trīs tiesu instances ir pierādījusi, ka prokurors nedrīkstēja uzsākt mūsu kriminālvajāšanu. Ja apsūdzētājs nesaprot, kas ir nacionāls naids, tad lai iet un mācās! Taču prokurore Garanča tiesā uzvedās bravurīgi, uzskatot, ka ekspertīzes ir sataisītas, mūsu vaina pierādīta, un viss... Izrādās, tikai viens procents no krimināllietu iznākumiem ir attaisnojoši spriedumi. Tātad no simta tikai viens tiek attaisnots, un tas nozīmē, ka prokuratūra nav pieradusi zaudēt. Mūsu advokāte Ilze Krastiņa tieši tā arī sacīja, ka prokuroram ir jāiemācās arī zaudēt! Mēs esam tas viens vienīgais no simta, kurš uzvarēja.

Mums jau no pirmās apsūdzības dienas bija skaidrs, ka neesam vainīgi, jo nacionālo naidu neesam kurinājuši. Mēs esam izrādījuši nepatiku pret iebrucējiem mūsu zemē, pret 1949.gada Ženēvas konvencijas pārkāpējiem un pret Saeimas deklarācijas par okupāciju neievērotājiem. Esam pauduši svētu sašutumu par to, ka mūsu valsts vara neko nav darījusi, lai okupanti no šejienes aizvāktos.

Taču, pretstatā “DDD” kriminālvajāšanai, Drošības policija nupat atbildēja, ka Jāņa Jurkāna paziņojumā, ka ikviens latvietis vairāk vai mazāk ir antisemīts, neesot saskatāma nacionālā naida kurināšana. Šis ir uzskatāms piemērs, ka līdz Saveļjeva, kurš sacerēja šo atbildi, un Reinika vietnieka Ulmaņa, kurš to parakstīja, sajēgai vēl arvien nav aizgājusi izpratne par to, kas ir nacionālais naids. Jo tieši tas, ko televīzijas raidījumā publiski pauda Jurkāns, izraisa nacionālo naidu. Šādi viņš ļoti apzināti sakūda žīdus pret latviešiem un latviešus pret žīdiem.