DDD: Vai varat mazliet ieskicēt situāciju, kādā atradās Latvijas valstij piederošie kuģi 90-to gadu sākumā?

Bruno Bārs: Kuģniecība, protams, ir peļņu nesošs bizness. Tāpēc vēl pirms PSRS sabrukuma, 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā, notika tā saucamās “partijas naudas un mantas” nobēdzināšana ārzemēs. Tika veidotas fiktīvas firmas, kuras vadīja un ar to ieņēmumiem rīkojās grūstošajai varai sevišķi uzticami cilvēki. Piemēram, 1990. gada jūnijā Libērijas galvaspilsētā Monrovijā tika reģistrēta “Latmar holding corporation”, kurā 1991. gada maijā kā kapitālieguldījums tika ievietots               3 600 000        USD dārgais tankkuģis “Mar”.

Pēc augusta puča, kad Kuģniecības kapitālieguldījumiem ofšoru zonā jeb ārzonā bija jānonāk Latvijas jurisdikcijā, valsts uzņēmums “Latvijas Kuģniecība” dokumentāli nodotos kuģus valdījumā nepārņēma, kaut gan tie nenoliedzami bija Latvijas valsts īpašums. Bet 1993. gadā “Latmar holding corporation” sastāvā jau bija vairāk nekā desmit Latvijas tankkuģi, Kiprā reģistrētajā “Santomar holdings” sastāvā ietilpa četri konteinerkuģi. Arī citām kompānijām ofšoru zonā jeb neoficiāli sauktajā “beznodokļu paradīzē” bija nodoti Latvijas valstij piederoši kuģi, pār kuriem valsts uzņēmums “Latvijas Kuģniecība” kontroli neveica, bet ar vairāk nekā 20 vienkuģu kompāniju ieņēmumiem brīvi rīkojās šo uzņēmējsabiedrību valdes un padomes locekļi.

Valsts mantas izšķērdēšana sevišķi lielos apmēros

DDD: Kurā gadā jūs bijāt valsts kontrolieris un kādu pārbaudi veicāt?

Bruno Bārs: Par valsts kontrolieri mani apstiprināja un es nodevu zvērestu 1992. gada decembrī. Šajā amatā strādāju līdz 1995. gada augustam. Tā kā mana pirmā profesija bija saistīta ar jūras lietām, toreizējais galvenais valsts kontrolieris Austris Kalniņš man uzdeva veikt pārbaudi par šo valsts uzņēmuma “Latvijas Kuģniecība” kuģu nodošanas ofšoru zonā likumību.

Man tika iedotas valsts uzņēmuma “Latvijas Kuģniecība” direktora Pētera Avotiņa pavēles, saskaņā ar kurām vairāki kuģi bija nodoti ofšoru zonā. Kopīgi ar Austri Kalniņu konstatējām, ka veiktās darbības ir pretlikumīgas un pārkāpj likumu “Par valsts uzņēmumu”. 1993. gada augustā Valsts kontroles atzinumā bija norādīts uz virkni likumpārkāpumu un vainīgajām personām.

Tā kā “Latvijas Kuģniecība” bija valsts uzņēmums, tad Valsts kontroles uzdevums bija pārbaudīt, ko Latvijas valsts ir ieguvusi no kuģu nodošanas ofšoru zonā? Un secinājums bija: neko! Taču zaudējusi gan! Valsts nesaņēma ne santīma nedz peļņas, nedz nodokļu veidā no saviem ofšoru zonā esošajiem īpašuma objektiem – kuģiem.

Konkrētos noziedzīgos nodarījumus es kvalificētu pēc Krimināllikuma 179. panta trešās daļas par piesavināšanos vai izšķērdēšanu. Uzskatu, ka šajā gadījumā “Latvijas Kuģniecības” vadītājs Pēteris Avotiņš veicināja Latvijas valsts mantas izšķērdēšanu sevišķi lielos apmēros.

DDD: Kāda bija Pētera Avotiņa oficiāli paustā motivācija, kādēļ Latvijas valstij piederošie kuģi tiek atdoti ofšoru kompānijām?

B.B.: Pilnīgi pareizs jautājums. Arī es kā valsts kontrolieris, sākot pārbaudi, vēlējos atrast atbildi. Būtībā vajadzēja izpētīt iespējamā noziedzīgā nodarījuma subjektīvo pusi. Nekādu konkrētu atbildi es neatradu.

Kad sākās pārbaude, es uzaicināju “Latvijas Kuģniecības” direktoru Pēteri Avotiņu uz pārrunām pie toreizējā Jūras lietu ministra Andreja Dancberga. Avotiņa atbilde par savas rīcības motīviem toreiz skanēja aptuveni šādi: “Ziniet, Anglijas tirdzniecības flote, kas pēc apjoma ir lielāka nekā “Latvijas Kuģniecības” 90 kuģi, visa ir nodota ofšoru zonā...”

Taču “Latvijas Kuģniecība” tajā laikā vēl bija valsts uzņēmums! Pretstatā kādas angļu rēderejas kuģi ir tās personiskais īpašums. No kuģa ekspluatācijas iegūtā peļņa paliek tā īpašniekam kabatā, tāpēc viņam ir izdevīgi reģistrēt kuģus tā saucamajā “nodokļu paradīzē”, kur par pārvadājumiem nodokļi netiek iekasēti, un līdz ar to peļņa ir lielāka.

DDD: Bet tad jau peļņu no Latvijas kuģu ekspluatācijas bija jāgūst to īpašniecei – Latvijas valstij?

B.B.: Tas būtu loģiski. Pēc būtības Latvijas valstij bija jāsaņem peļņa par pārvadātajām kravām, taču tā tas nenotika. Kas un kā rīkojās ar valsts uzņēmumam “Latvijas Kuģniecība” pienākošos peļņu, vēl aizvien nav zināms, – tika izdota tikai pavēle, un kuģis prom...

DDD: Visi gali ūdenī?

B.B.: Jā. 1993. gadā es uzrakstīju Valsts kontroles atzinumu šajā sakarā.

Godmaņa, Gaiļa, Skultes mīklainie darbi

Bruno Bārs: Līdz pat 1995. gadam, kad pildīju savus amata pienākumus, centos izzināt un noskaidrot šo situāciju, jo nekādus ieņēmumus no saviem ofšoru zonā nodotajiem kuģiem “Latvijas Kuģniecība” un Latvijas valsts kopumā neguva. Parasti no “nodokļu paradīzē” nodoto kuģu peļņas to īpašnieki saņem pasakainas summas. Tā vietā “Latvijas Kuģniecība”, piemēram, 1995. gadā vien piedzīvoja pasakainu zaudējumu vairāk nekā 90 miljonu latu apmērā.

DDD: Tātad šī valstij pienākošā nauda palika kādā privātā kabatā?

B.B.: Jā, tā sanāk. Saskaņā ar tobrīd spēkā esošo likumu “Par Valsts kontroli” 1993. gada 18. augustā sniedzu atzinumu, ka valsts uzņēmuma “Latvijas Kuģniecība” darbībā ir vērojamas iespējamas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Atzinums tika nosūtīts toreizējam ģenerālprokuroram Jānim Skrastiņam. Likums paredzēja šajā gadījumā vai nu ierosināt krimināllietu, vai atteikt ierosināt krimināllietu, ja darbībās netiek atrastas noziedzīga nodarījuma sastāvs.

DDD: Kas notika tālāk?

B.B.: Pēc Valsts kontroles atzinuma nosūtīšanas Ģenerālprokuratūrai tika veiktas vairākas revīzijas “Latvijas Kuģniecībā”, kuru rezultātā tika uzieti vairāki interesanti dokumenti.

Radās versija, ka šajos procesos iejaukti tādas personas kā, piemēram, “Latvijas Kuģniecības” padomes priekšsēdētājs Druvis Skulte, padomes locekļi Māris Gailis un Ivars Godmanis. Kuģu nodošana varēja notikt tikai ar “Latvijas Kuģniecības” padomes sankciju, un šīs trīs personas darbojās visaktīvāk.

DDD: Vai Druvis Skulte ir izbijušais Cēsu rajona kompartijas sekretārs un viens no “Latvijas ceļa” dibinātājiem?

B.B.: Jā, tieši tā. Druvis Skulte ir bijis Cēsu rajona kompartijas sekretārs ideoloģijas jautājumos. Tad savu ideoloģiju mainīja par 180 grādiem, aktīvi iesaistījās Cēsu rajona Tautas frontes vadībā. Bet, kad šādi cilvēki nokļuva pie teikšanas, sākās valsts mantas izšķērdēšana jeb, tautas valodā runājot, zagšana...

Iespējams, Ģenerālprokuratūra ir piesegusi noziegumu

DDD: Vai Ģenerālprokuratūra izmeklēja jūsu sniegtā atzinuma faktiskos apstākļus?

B.B.: Nē. Netika nedz uzsākts, nedz arī atteikts uzsākt kriminālprocesu...

DDD: Kādu tad atbildi no prokuratūras saņēma Valsts kontrole?

B.B.: Nekādu. Vismaz līdz 1995. gada augustam, kad strādāju par valsts kontrolieri, prokuratūra atbildi par šiem iespējamiem noziedzīgajiem nodarījumiem nebija sniegusi. Manis pieminētās un vēl arī citas personas savu darbību brīvi turpināja.

Būtībā visa Latvijas tirdzniecības flote ir nozagta. Starp citu, jau ap 1995. gadu žurnālā “Klubs” bija publicēti “jaunizceptie” Latvijas miljonāri, starp kuriem bija arī Pēteris Avotiņš.

DDD: Vai tik tiešām jūsu sniegtais atzinums palika bez sekām?

B.B.: No Ģenerālprokuratūras atbildi nesaņēmām, taču reakcija uz šo Valsts kontroles atzinumu bija šausmīga.

Vainīgie uzbrūk Valsts kontrolei

Bruno Bārs: Viens atzinuma eksemplārs tika nosūtīts arī uz “Latvijas Kuģniecību”. Jau pēc kādām trim dienām manā kabinetā ieradās divi jauni cilvēki ar diktofonu un fotoaparātu, iztaujāja un fotografēja. Tā rezultātā jau nākamajā “Dienas Biznesa” numurā parādījās šausminošs raksts ar virsrakstu “Valsts kontrole apvaino “Latvijas Kuģniecību” mahinācijās” un ar apakšvirsrakstu ““Latvijas Kuģniecība” nezina – smieties vai raudāt”.

DDD: Tātad būtībā “Latvijas Kuģniecību” aizstāvošs raksts?

B.B.: Jā! Ne tik vien aizstāvošs, bet arī Valsts kontrolei uzbrūkošs. Manis teiktais bija sagrozīts, fakti nepareizi. Rakstā netika atspoguļota problēmas būtība, kāpēc valsts uzņēmums “Latvijas Kuģniecība” ir nodevusi lērumu kuģu firmām ofšoru zonās. Toties bija noķengāta Valsts kontrole un es kā valsts kontrolieris.

Tad vēl arī Pēteris Avotiņš iesniedza civilprasību tiesā pret mani par viņa goda un cieņas aizskaršanu. Tajos gados šādas prasības bija ārkārtīgi modē. Notika tiesāšanās un pārtiesāšanās... Protams, nekāds goda un cieņas aizskārums netika atklāts, jo dokumenti liecināja, ka Latvijas valsts īpašumi ir aizdoti prom, zaudēti, un nekādu nepatiesību neesmu paudis.

Taču visacīmredzamākās sniegtā atzinuma sekas bija tās, ka momentā tika mainīta Valsts kontroles struktūra un faktiski arī kompetence. Kā jau sacīju, iepriekš bija galvenais valsts kontrolieris – tolaik Austris Kalniņš, kuram pakļauti vairāki valsts kontrolieri ar tādu pašu kompetenci kā tagad Ingunai Sudrabai. Austris Kalniņš kā galvenais valsts kontrolieris nejaucās valsts kontrolieru darbā, un katrs rūpīgi pārbaudīja uzdoto jomu. Taču ar 1994. gada 1. janvāri Austris Kalniņš reorganizācijas rezultātā tika atcelts no amata. Viss notika ļoti klusi.

Un, sākot ar 1994. gada 1. janvāri, valsts kontrolieris bija Raits Černajs. Tika izveidoti divi departamenti. Visi darbinieki nebija vairs valsts kontrolieri, bet Valsts kontroles valsts revidenti ar mazāku kompetenci un pilnvarām. Katrs revidents strādāja departamenta vadītāja tiešā vadībā.

Noilgums vēl nav iestājies

DDD: Vai pārbaudes “Latvijas Kuģniecībā” bija beigušās?

Bruno Bārs: Nē, tās tomēr turpinājās. Mani atstāja šajā jomā, un es “Latvijas Kuģniecībā” veicu pārbaudes kopīgi ar kolēģi Valdi Vilciņu. Taču viņš jau 1994. gadā gāja bojā autoavārijā.

Par Valsts Kontroles pārbaudēm “Latvijas Kuģniecībā” tika daudz rakstīts avīzēs, taču viss palika gaisā karājāmies.

2005. gadā es pat iesniedzu iesniegumu par “Latvijas Kuģniecības” jautājumu KNAB-ā, taču arī tur bez jebkādiem rezultātiem. Saņēmu atbildi ar Loskutova parakstu, ka šajās darbībās neesot nozieguma sastāva...

Bez tam, 1995. gada martā “Latvijas Kuģniecība”, ieķīlēdama trīs kuģus, ieguldīja bankrotējošajā Bankā Baltija kopsummā 44 miljonus USD. Un šim noziedzīgajam nodarījumam vēl nav iestājies noilgums, jo tas atbilstoši KL 179.panta trešajai daļai ir 15 gadi. Tātad vēl līdz pat 2010. gada martam nav par vēlu saukt pie atbildības vainīgās personas.

DDD: Vai esat nolēmis turpināt savu cīņu?

B.B.: Jā, es vēlētos šo lietu, tā teikt, novest līdz galam. Lai prokuratūra veic izmeklēšanu! Šai “DDD” publicētajai intervijai būtu jāsniedz Ģenerālprokuratūrai pirmā ierosme uzsākt kriminālprocesu par darbībām, ko, iespējams, veikušas “Latvijas Kuģniecības” amatpersonas, arī “Latvijas Kuģniecības” padomes priekšsēdētājs Druvis Skulte, padomes locekļi Ivars Godmanis, Māris Gailis u.c.

Uzskatu, ka valsts mantas izšķērdēšana, šī apzinātā kaitniecība, ir radījusi pašreizējo smago ekonomisko situāciju. Bez tam, nav īsti kam piestādīt rēķinu par zaudējumiem, jo šīs ofšoru firmas ir tikai tāda izkārtne – pastkastīšu firmas kaut kur Āfrikā, kuras reāli atrast nav iespējams. Lai visu noskaidrotu, būtu jāuzsāk kriminālprocess, jāiesaista starptautiskā policija jeb interpols, un tā ietvaros jānopratina, piemēram, Druvis Skulte. Jāpajautā: “Skultes kungs, kas notiek tajās firmās, kurās jūs esat valsts kapitāla pilnvarnieks, cik kuģu ir tām nodotas un cik lieli ienākumi gūti? Cik atrodas pārējās ofšoru firmās?”

“Lielās kabatas”

Bruno Bārs: Šādi valsts kapitāla pilnvarnieki, kurus 1994., 1995.gados iecēlusi Satiksmes ministrija ir vairāki. Starp viņiem Pēteris Avotiņš, Māris Gailis, Druvis Skulte un citi.

Un šis ir veids, kā apiet naudas ienākšanu valsts budžetā. Mums nav zināms, kādi ir bijuši ieņēmumi par kuģiem, kas atrodas šajās ofšoru firmās. Uz šiem it kā vienkāršajiem un pašsaprotamajiem jautājumiem spēj atbildēt tikai valsts kapitāla pilnvarnieki, bet prokuratūra, neuzsākdama kriminālprocesu, liedz uzzināt patiesību.

DDD: Vai varat minēt kādas konkrētas firmas, kurās 90.-to gadu sākumā ir tikuši iecelti šādi valsts kapitāla pilnvarnieki?

B.B.: To ir daudz. Minēšu tikai dažas. Piemēram, Māris Gailis – “Latkonteiner-serviss”; Pēteris Avotiņš – “Sovbunker”, “Venoil”, “Maersk Latvija”; Druvis Skulte – “Latmar Holdings Corporation”, “Santomar Holdings Company Limited”, “Latvian Shipping Corporation”, Andris Kļaviņš – “Gammahim”, “East-West Tankers Ltd.”; Imants Vikmanis – “Transword Marine Agency Company N.V.”, “Ventamarine”; Jānis Brūnavs – “IRES”; Egils Kietis – “BMMC”, “ROKO”… un vēl daudzas citas firmas un personas…

Intervēja Līga Muzikante