AIVA­RA GAR­DAS PĒ­DĒ­JAIS VĀRDS

Lai sla­vē­ti ie­naid­nie­ki!

Ties­ne­se Aus­ma Kei­ša: Un pē­dē­jais vārds ap­sū­dzē­ta­jam Aiva­ram Gar­dam, lū­dzu!

Aivars Gar­da: Pal­dies!

Vis­pirms es gri­bu ofi­ci­āli lūgt go­dā­to tie­su, tai­sot sprie­du­mu, iz­la­sīt no pie­rak­stī­tā audio ie­rak­sta, kas pie­vie­nots lie­tai, ma­nu pē­dē­jo vār­du, ku­ru snie­dzu Rī­gas ap­ga­bal­tie­sā. Tās ir 5 lap­pu­ses. Lai ne­ka­vē­tu go­dā­tās tie­sas lai­ku, šo­reiz teik­šu maz­liet ko ci­tu.

Tā­tad, pirm­kārt, at­kār­to­šu, ka ne Ap­ga­bal­tie­sā, ne arī Augst­āka­jā tie­sā nav pie­rā­dī­ta ne mū­su vai­nas ob­jek­tī­vā pus­e, ne sub­jek­tī­vā pus­e. Tā­tad mēs ne­at­zīs­tam, ka esam ap­zi­nā­ti ku­ri­nā­ju­ši nai­du, un mēs ne­at­zīs­tam arī, ka vis­pār esam ku­ri­nā­ju­ši kaut kā­du nai­du. Un to pie­rā­da tas, ka pēc lie­tas ie­ro­si­nā­ša­nas, ja ne­mal­dos, ir pa­gā­ju­ši div­ar­pus ga­di, bet mēs jo­pro­jām tur­pi­nām iz­dot avī­zi, iz­sa­kā­mies tik­pat asi, lie­to­jam tos pa­šus vār­dus. Dro­šī­bas po­li­ci­ja un pro­ku­ra­tū­ra va­rē­ja des­mi­tiem “lie­tu” un “pie­rā­dī­ju­mu” vēl sa­vākt, ja vi­ņi tos bū­tu uz­ska­tī­ju­ši par kaut kā­diem... nu… cie­ņas vēr­tiem. Tas ti­kai lie­ci­na, ka pro­ku­ra­tū­ra ir stūr­gal­vī­gi ie­kram­pē­ju­sies ta­jos “pie­rā­dī­ju­mos”, ku­rus pie­stā­dī­ju­si Dro­šī­bas po­li­ci­ja un pa­ti pro­ku­ra­tū­ra ar eks­per­tu pa­lī­dzī­bu.

Man gri­bē­tos teikt, ka pa šo lai­ku ir vis­maz di­vas rei­zes pie­au­dzis mū­su avī­zes la­sī­tā­ju skaits. Mū­su avī­zi var ie­gā­dā­ties gan ki­os­kos, gan pa­rak­stī­ties past­a no­da­ļās. Arī at­bal­stī­tā­ju skaits ir pie­au­dzis. Tā­pēc, no vie­nas pus­es, tā­pat kā Ni­ko­lajs Rē­rihs iz­tei­ca at­zi­nī­bu ie­naid­nie­kiem, arī mēs sa­kām pal­dies Dro­šī­bas po­li­ci­jai un pro­ku­ra­tū­rai, jo tās ar šo tie­su pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu ļo­ti lie­la­jai pro­blē­mai, ku­ru fak­tis­ki ri­si­na ti­kai vie­na avī­ze Lat­vi­jā – “DDD” – un ti­kai vie­na or­ga­ni­zā­ci­ja – Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­te. Tie­ši tā­pēc pa­tī­ka­mi dzir­dēt, ka jau ap­tu­ve­ni pirms trim ga­diem un at­kār­to­ti pirms mē­ne­ša krie­vu nā­ci­jas pār­stā­vis, kurš šeit dzī­vo, Rie­tu­mu Krie­vu bied­rī­bas pre­zi­dents Dmit­rijs Ni­ko­la­jevs no­sau­ca LNF un “DDD” par lat­vie­šu nā­ci­jas sirds­ap­zi­ņu. Mēs vi­ņam iz­sa­kām pa­tei­cī­bu par ļo­ti augst­o no­vēr­tē­ju­mu! Mēs ne­maz ne­no­lie­dzam, ka iz­sa­kām mū­su nā­ci­jas pa­šas ap­slēp­tā­kās, pa­šas svē­tā­kās jū­tas un ce­rī­bas. Tās ir iz­teik­tas arī An­dre­ja Pum­pu­ra epo­sā “Lāč­plē­sis”, Rai­ņa lu­gā “Uguns un nakts” caur tā­diem va­ro­ņiem kā Lāč­plē­sis, Spī­do­la, Kok­ne­sis un ci­ti.

“DDD” ir kā dun­durs

Aivars Gar­da: Šo tie­sā­ša­nas si­tu­āci­ju es gri­bē­tu sa­lī­dzi­nāt ar Sok­rā­tu tā­dā no­zī­mē, ka par to, par ko tie­sā­ja Sok­rā­tu, tie­sā arī mūs. Sok­rāts sa­viem tie­sā­tā­jiem tei­ca ap­tu­ve­ni šā­dus vār­dus: “Jūs ma­ni tie­sā­jat par to, ka es jūs vai­rā­kus ga­dus es­mu dzē­lis kā dun­durs – vi­su lai­ku tei­cu jums pa­tie­sī­bu, bet tā­dā vei­dā es vis­maz jūs mo­di­nā­ju uz kaut ko cē­lu un skais­tu, bet ta­gad, kad jūs ma­ni no­ga­li­nā­sit, tad, ja vien Dievs ne­ap­žē­lo­sies par jums un ne­at­sū­tīs jaun­u dun­du­ru, tad jūs vien­kār­ši aizie­sit bo­jā!” Arī mēs sa­vu avī­zi uz­ska­tām par šā­du dun­du­ru, kas mū­su ie­mi­gu­ša­jai sa­bied­rī­bai ie­dzeļ – bet ie­dzeļ ar pa­tie­sī­bu, ne jau ar ko ci­tu.

Un es šeit no­la­sī­šu par nā­ci­jas sirds­ap­zi­ņu, par to, kas tad ir nā­ci­jas sirds­ap­zi­ņa un kā mēs to sa­pro­tam. Nā­ci­jas sirds­ap­zi­ņu sa­prot kā augst­ākās, cē­lā­kās, skais­tā­kās nā­ci­jas il­gas, va­ja­dzī­bas un cen­tie­nus. Nā­ci­jas sirds­ap­zi­ņai sāp un tā pre­to­jas vi­sam, kas tai ir ne­tais­nīgs, kai­tīgs, grau­jošs. Va­ram no­vē­rot, ka ne­tī­ra­jos po­li­ti­ķos, it īpa­ši ēze­ļau­sai­ņos, pār­ru­nas ar mums ra­da dis­kom­for­tu, dus­mas, jo vi­ņos pa­šos vis­maz maz­liet ie­ska­nas sirds­ap­zi­ņas augst­ākās vēl­mes un ra­da ne­pa­tī­ka­mu sa­dur­smi ar pa­kļau­ša­nos zem­āka­jiem vi­li­nā­ju­miem. Vi­ņi, mūs ie­rau­got vai la­sot un dzir­dot par mums, sa­jūt, kā no­sarkst vi­ņu ēze­ļau­sis. Vi­ņi iz­jūt da­bis­ku ne­ēr­tu­mu par sa­vu no­de­vī­bu, par tau­tas krāp­ša­nu, ap­zag­ša­nu un pā­rē­jiem ļau­na­jiem dar­biem. Un tā­pēc, lai se­vi at­tais­no­tu un no­slēp­tu sa­vu ēze­ļau­su sar­kša­nu, vi­ņi nik­no­jas, cen­šas mums kai­tēt un no mums iz­vai­rī­ties. To­mēr sa­skar­sme un pār­ru­nas par nā­ci­jas augst­āka­jiem cen­tie­niem, un uz vi­ņiem pa­ma­zām at­stāj po­zi­tī­vi ie­tek­mi.

Mēs, līdz­īgi kā Alek­san­dra Di­mā mus­ke­tie­ri, – es do­mā­ju Lat­vi­jas Na­ci­onā­lo fron­ti un arī “DDD” – tik tie­šām ne­mi­tī­gi iz­ai­ci­nām sa­bied­rī­bas ne­tī­ro sirds­ap­zi­ņu uz at­klā­tu cī­ņu, lai vi­si vē­ro mū­su kau­ju un ska­tās, kurš uz­va­rēs. Bet tie, ku­ri pa­kļā­vu­šies ne­tī­ro vēl­mju ap­mie­ri­nā­ša­nai, bai­dās un ne­spēj ar mums at­klā­ti cī­nī­ties, tā­dēļ iz­man­to sa­vas ne­go­dī­gās me­to­des, pie­mē­ram, uz­vil­ku­ši mel­nas mas­kas, man uz­brūk no mu­gur­pu­ses un mē­ģi­na no­ga­li­nāt. Sa­fab­ri­cē kri­mi­nāl­lie­tu un cen­šas mūs no­tie­sāt. Ap­me­lo, no­mel­no, vērpj in­tri­gas un sa­kū­da ci­tus pret mums. Šie pre­ti­nie­ki iz­man­to vi­sus ie­spē­ja­mos, ne­go­dī­gos, ne­at­ļau­tos cī­ņas pa­ņē­mie­nus, bet uz at­klā­tu div­kau­ju, uz pub­lis­ku dis­ku­si­ju ne­nāk, jo ir pār­lie­ci­nā­ju­šies. ka spē­jam pie­rā­dīt vi­ņu ne­tais­nī­bu, no­de­vī­bu un vi­ņus sa­kaut.

Kon­flik­tē­jam Pa­tie­sī­bas vār­dā

Aivars Gar­da: Tik tie­šām, go­dā­tā tie­sa var­būt ne­zi­na un nav ie­vē­ro­ju­si, ka mūs ig­no­rē vi­si plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļi: tele­vī­zi­ja – tur ir ta­bu un Gar­das vār­du Lat­vi­jas tele­vī­zi­jā vis­pār ne­drīkst iz­ru­nāt, tas ir bīs­ta­mi –, ra­di­o… Vie­nī­gi TV3 kaut ko pa­rā­da. Un arī, starp ci­tu, oku­pan­tu pre­se kaut ko nai­dī­gu uz­rak­sta pret mums. Ves­ķi se­god­ņa, Čas, kriev­va­lo­dī­gie tele­vī­zi­jas ka­nā­li. Bet vis­pār pret mums ir ta­bu, tā­pēc vie­nī­gā avī­ze, kur va­ram iz­teik­ties, ir mū­su avī­ze. Un tie­ši tā­pēc, ka mēs pa­sa­kām pa­tie­sī­bu, kas vi­ņiem ne­pa­tīk, arī šī kri­mi­nāl­lie­ta.

Mēs sa­vā avī­zē rak­stām un mē­ģi­nām mū­su tau­tu pa­mo­di­nāt un ie­dvest tau­tā dros­mi. Un sa­kām arī tā­dus vār­dus: “Oku­pan­ti ir ga­ta­vi at­ļaut lat­vie­šiem dzī­vot Lat­vi­jā ar no­tei­ku­mu, ja lat­vie­ši vi­ņiem pie­kāp­jas vi­sās lie­tās. Pa­mē­ģi­niet paust tais­nī­gu­mu, uz­reiz būs kon­flikts. Ta­ču tas ir svēts un ne­pie­cie­šams kon­flikts, ku­rā lat­vie­šiem nav ci­tas iz­ejas kā vie­nī­gi uz­va­rēt vai aiziet bo­jā līdz­īgi prū­šiem. Tā­dam kon­flik­tam ir ne­pie­cie­ša­ma lie­la dros­me. Viens no lie­lā­ka­jiem kon­flik­tē­tā­jiem ar sa­va lai­ka sa­bied­rī­bu bi­ja Jē­zus Kris­tus. Vi­ņa jeb Pa­tie­sī­bas vār­dā kon­flik­tē­sim ar jeb­ku­ru ne­tais­nī­bas pau­dē­ju – vai tie bū­tu mū­su pa­šu valsts va­dī­tā­ji, vai oku­pan­ti.” Un, go­dā­tā tie­sa, tik tie­šām mēs to kon­sek­ven­ti da­rām!

Šeit klāt­eso­šie – gan go­dā­tā tie­sa, gan pro­ku­rors, gan po­li­cis­ti – zi­na, ka jū­su pie­nā­kums (ne ti­kai tie­sī­bas) ir kon­flik­tēt ar no­ziedz­nie­kiem. Jūs ne­drīk­stat pa­iet ga­rām klu­sē­jot... Mēs uz­ska­tām, ka go­dī­ga cil­vē­ka pie­nā­kums ir kon­flik­tēt ar jeb­ku­ru ne­tais­nī­bu, tā­pēc to arī pa­užam sa­vā avī­zē.

No­de­vē­ji ir kā gļo­tas

Aivars Gar­da: Vēl mums ir liels prieks, ka, va­rē­tu teikt, uz mū­su ak­ti­vi­tā­šu pa­ma­ta jeb pa­tei­co­ties mū­su ak­ti­vi­tā­tēm, ir ra­dies Lat­vi­jas Re­pub­li­kas Tau­tas Tri­bu­nāls. Tā ir ne­for­mā­la or­ga­ni­zā­ci­ja, kas vei­do­ta “no apakš­as”, tai, pro­tams, nav lai­cī­gās va­ras, lai kā­du ie­lik­tu cie­tu­mā… To ir iz­vei­do­jis un va­da Hel­sin­ki-86 di­bi­nā­tājs Li­nards Gran­tiņš. 10. feb­ru­ārī viņš tie­ši šīs kri­mi­nāl­lie­tas sa­ka­rā ir no­sū­tī­jis at­klā­tu vēs­tu­li ģe­ne­rāl­pro­ku­ro­ram Jā­nim Mai­zī­tim, no ku­ras at­ļau­šos da­žas rin­di­ņas no­ci­tēt:

“Mai­zī­ša kungs, vai Jū­su va­dī­tā ie­stā­de ap­jēdz lie­tas bū­tī­bu, par ko tiek tie­sā­ti šie cil­vē­ki? LNF va­dī­ba un laik­rak­sta “DDD” re­dak­to­re tiek tie­sā­ti par to, ka vi­ņi pie­pra­sa ie­vē­rot Lat­vi­jas Sa­tver­smi un starp­tau­tis­kās kon­ven­ci­jas, kas at­tie­cas uz oku­pā­ci­ju un de­oku­pā­ci­ju. Jū­su iz­vir­zī­tā ap­sū­dzī­ba pret šiem cil­vē­kiem ir ab­sur­da un kri­mi­nā­la. Tā­tad, ja Jūs tie­sā­jat per­so­nas, ku­ras no augst­āka­jām valsts ie­stā­dēm pie­pra­sa ie­vē­rot li­ku­mī­bu, Jūs vei­cat no­zie­gu­mu, ša­jā ga­dī­ju­mā ge­no­cī­du pret lat­vie­šu tau­tu! Mai­zī­ša kungs, par ge­no­cī­da īs­te­no­ša­nu jā­sa­ņem būs augst­ākais so­da mērs... At­gā­di­nā­šu, ka pret Aiva­ru Gar­du ti­ka iz­da­rīts slep­ka­vī­bas mē­ģi­nā­jums. Šī slep­ka­vu ban­da līdz šai die­nai nav at­klā­ta. Šī no­zie­gu­ma pa­sū­tī­tā­ji un iz­pil­dī­tā­ji stai­gā un iz­ņir­gā­jas par lat­vie­šu tau­tu. Bet, cik no­pro­tam, šī slep­ka­vu ban­da Jums gal­vas sā­pes ne­sa­gā­dā. Ma­nu­prāt, Jūs, Mai­zī­ša kungs, gri­bat no­vest līdz ga­lam to, ko šie no­ziedz­nie­ki ne­pa­gu­va pa­veikt.”

Un tā­lāk es uz­ska­tu par ļo­ti as­prā­tī­gu tā­du Gran­ti­ņa pa­ņē­mie­nu: viņš rak­sta ģe­ne­rāl­pro­ku­ro­ram Mai­zī­tim post skrip­tum:

“Lai nu pa­liek tas ofi­ci­ālais to­nis, bet pie alus glā­zes es Tev, Jā­ni, teik­šu tā: es se­vi uz­ska­tu par vie­nu no pa­mat­ak­me­ņiem šai at­jau­no­ta­jai Lat­vi­jas Re­pub­li­kai. Tā­di god­ma­ņi, pa­bri­ki, kal­vī­ši, vv-f un dau­dzi ci­ti no šīs var­zas ir kā gļo­tas, ku­ras cen­šas ie­sprauk­ties šo pa­mat­ak­me­ņu šķir­bās un iz­jaukt to no­tu­rī­bu. Pa­cen­ties, Jā­ni, sa­vu dar­bu veikt go­dī­gi – tā, kā to sa­ka Ta­va sirds­ap­zi­ņa, lai ne­bū­tu par Ta­viem dar­biem jā­kau­nas lat­vie­šu tau­tai, Ta­viem bēr­niem un maz­bēr­niem, ne­vis līdz­īgi šīm gļo­tām, ku­ru vie­ta ir stru­tu bed­rē...”

Es ti­kai pie­vie­no­jos šiem Gran­ti­ņa vār­diem un gri­bu tie­ši uz­svērt, go­dā­tā tie­sa, ka mēs tā arī rak­stām. Un jūs va­rat ie­do­mā­ties, kā tas mū­su valsts va­rai, kas mie­rī­gi pār­dod Ab­re­ni (fak­tis­ki par brī­vu at­dod Ab­re­ni, arī Sa­tver­smes tie­su ie­sais­ta ša­jā no­zie­dzī­gā da­rī­ju­mā). Un, pro­tams, lai arī par Tau­tas Tri­bu­nā­lu eso­šās amat­per­so­nas šo­brīd pa­smīn, ta­ču pie­nāks laiks un Tau­tas Tri­bu­nāls sauks pie at­bil­dī­bas tos, kas ir vai­nī­gi ša­jos no­zie­gu­mos. Un, pirm­kārt, no­zie­gums ir tas, ka Lat­vi­ja nav de­ko­lo­ni­zē­ta, jo, ja ir past­rā­dāts no­zie­gums – ko­lo­ni­zā­ci­ja, kas ir smags starp­tau­tisks no­zie­gums, mū­su val­dī­bai bi­ja jā­veic de­ko­lo­ni­zā­ci­ja. To tai no­sa­ka kā pie­nā­ku­mu Saei­mas dek­la­rā­ci­ja par oku­pā­ci­ju.

Ma­na viet­nie­ce – Lat­vi­jas Na­ci­onā­las fron­tes priekš­sē­dē­tā­ja viet­nie­ce Lie­ne Api­ne pa­gā­ju­šo ne­dē­ļu ti­kās ar Iva­ru God­ma­ni un pie­pra­sī­ja, lai viņš pil­da šīs dek­la­rā­ci­jas pa­mat­nos­tād­nes. Vi­ņa at­bil­de bi­ja: “Mēs ne­ko vai­rāk par Kal­vī­ša val­dī­bu ne­da­rī­sim...” Tā­tad ne­da­rīs ne­ko! Tas no­zī­mē, ka mū­su val­dī­ba nav ie­in­te­re­sē­ta aiz­stā­vēt mū­su tau­tas in­te­re­ses. Un fak­tis­ki mēs esam un Lat­vie­šu Tau­tas Tri­bu­nāls esam vie­nī­gie, ku­ri aiz­stāv šīs tie­sī­bas, cik var.

Go­dā­tā tie­sa, es jau šeit no­ci­tē­ju Ma­kov­skas pret lat­vie­šiem vēr­stos iz­tei­ku­mus, par ku­riem pro­ku­ro­re Ga­ran­ča vi­ņu gan­drīz pa­glau­dī­ja pa gal­vi­ņu, ie­de­va tur kaut kā­das 120 dar­ba stun­das no­strā­dāt, ko diez vai vi­ņa arī strā­dās. Es jums no­la­sī­ju arī Jor­da­na lie­tu, ku­rā par daudz sma­gā­kiem iz­tei­cie­niem Ga­ran­ča pa­zi­ņo, ka tas ne­kas, viņš ir ti­kai pau­dis sa­vu vie­dok­li. Es jums ta­gad no­la­sī­šu vie­nu dzies­mu, ko pār­tul­ko­ju no krie­vu va­lo­das.

Oku­pan­tu naids

Aivars Gar­da: Lūk, da­ži pan­ti­ņi, par ku­riem mēs ie­sū­dzē­jām Dro­šī­bas po­li­ci­jā šīs dzies­mas au­to­rus. At­ra­dām ie­rak­stu, aiz­sū­tī­jām uz Dro­šī­bas po­li­ci­ju, bet ne­kā­das re­ak­ci­jas. Dzies­ma tiek sau­kta: “Rie­bī­gā valsts”. To iz­pil­dī­ja jaun­ie­šu vo­kā­li in­stru­men­tā­lais an­sam­blis.

Es pie­dzi­mu Lat­vi­jā, rie­bī­gā val­stī,

Kā mon­go­ļu jū­gā es pie­dzi­mu šai cie­tu­mā.

Ap­kārt vie­ni fa­šis­ti (tas ir mēs – lat­vie­ši. – A.G.), trau­cē man el­pot,

Kad vi­ņi vi­si no­sprāgs, va­rē­šu mie­rī­gi gu­lēt!

Pie­dzie­dā­jums:

Eh, Lat­vi­ja, dzim­tā ma­na,

Kā tu, lops, pie­krā­pi ma­ni!

Te­vī es pie­dzi­mu, te­vī es mir­šu,

Bet līdz dzī­ves bei­gām vi­sus gan­sus no­žņaug­šu! (Tas ir at­kal mūs, lat­vie­šus. – A.G.)

Ie­slē­dzu teļ­ļu­ku, re­dzu vie­nu un to pa­šu,

Eh, sū­da brā­ļi, kā es jūs ie­nīs­tu! (Tas ir, mūs ie­nīst, iz­pil­dot šā­du dzies­mu. – A.G.)

Krie­vu tau­ta ne­pa­do­sies ne­kad,

Eh, Lat­vi­ja, rie­bī­gā valsts.

Pie­dzie­dā­jums.

Brau­cu es tram­va­jā, vec­mā­mu­ļa stāv

Un kaut ko lat­vis­ki man sa­ka.

Nē, ne­do­šu es vi­ņai sēd­vie­tu,

Jo uz ve­ce­ni man vien­kār­ši no­spļau­ties.

Pie­dzie­dā­jums.

Ap­kārt no­tiek kau­jas, mū­sē­jie no­spiež gan­sus,

Bet, lai stip­rāks bū­tu, es pie­ēdī­šos krie­vu put­ru,

Vi­sus mai­tas no­si­tī­sim ar ak­me­ņiem,

Bet at­li­ku­šos dzī­vus ap­rī­sim!

Lūk, arī šī dzies­ma, starp ci­tu, ti­ka pub­li­cē­ta ta­jā laik­rak­stā, kurš ti­ka pie­vie­nots iz­mek­lē­ša­nas sta­di­jā lie­tai. Un, cik in­te­re­san­ti, ka eks­per­ti – Kruks, Kučs, Bik­si­nie­ce – ap­ska­tī­ja ne­vis šo dzies­mu, bet to tek­stu, kā es to ko­men­tē­ju. Un tā­tad eks­per­tī­zē no­kļu­va, ap­mē­ram, tā­di vār­di: “Lūk, vi­ņi grib mūs dzī­vus ap­ēst.” Tā­tad es­mu vai­nīgs vēl arī par to, ka ko­men­tē­ju (fak­tis­ki mai­gi ko­men­tē­ju) šā­du dzies­mu?!

Ar to es gri­bu uz­svērt, ka bū­tī­bā lat­vie­šu tau­ta ir upu­ris, lat­vie­šu tau­ta ir cie­tē­ja at­tie­cī­bā pret šeit ne­le­gā­li ie­brau­ku­ša­jiem oku­pan­tiem, kas tā­di ir sa­ska­ņā ar Že­nē­vas kon­ven­ci­ju un Lat­vi­jas Dek­la­rā­ci­ju par oku­pā­ci­ju.

Pal­dies vi­siem līdz­dar­bi­nie­kiem!

Aivars Gar­da: No­bei­gu­mā es gri­bu pa­teikt pal­dies sa­viem ve­cā­kiem Ja­nī­nai Gar­dai un Kon­stan­tī­nam Gar­dam. Arī vi­ņi ma­ni audzi­nā­ja na­ci­onā­li, tēvs man la­sī­ja priekš­ā lat­vie­šu tau­tas pa­sa­kas, no ku­rām man vis­vai­rāk pa­ti­ka tās, ku­rās stās­tīts par va­ro­ņiem, par Kur­ba­du. Tā­pat arī sa­vai mā­sai Mai­jai Re­de­lei, ku­ra bi­ja klāt arī ta­jā uz­bru­ku­mā un arī sa­vā vei­dā glā­ba ma­ni jau pēc uz­bru­ku­ma. Tā­pat es es­mu pa­tei­cīgs sa­viem ko­lē­ģiem, kas vei­do avī­zi – bez šiem ko­lē­ģiem avī­zes ne­bū­tu. Es es­mu pa­tei­cīgs arī sa­viem ad­vo­kā­tiem: Di­dzim Šmi­ti­ņam un Il­zei Kras­ti­ņai par spī­do­šo aiz­stā­vī­bu. Es es­mu pa­tei­cīgs arī go­dā­tai tie­sai par at­klā­tu­mu. Pir­mo rei­zi es bi­ju pa­tī­ka­mi pār­steigts Rī­gas ap­ga­bal­tie­sā, kad ties­ne­se Li­gi­ta Kuz­ma­ne at­ļā­va pie­da­lī­ties pre­sei, un arī jūs to at­ļau­jat. Tas ir pa­tie­šām la­bi, jo mums nav ko slēpt. Un pal­dies arī par jū­su ie­cie­tī­bu pret klau­sī­tā­jiem šeit, kad vi­ņi ap­lau­dē­ja pēc ma­nu ko­lē­ģu skais­ta­jām ru­nām. Es at­zī­šos, ja es bū­tu klau­sī­tājs, es arī var­būt ne­bū­tu no­tu­rē­jies. Tā­pēc pal­dies!

Pro­tams, mēs gai­dām no tie­sas tais­nī­gu sprie­du­mu! Un es­mu pār­lie­ci­nāts, ka mūs no­tie­sāt var vie­nī­gi ne­tais­nī­gi.