|
Ilzes Liepas pēdējais vārds Augstākajā tiesā
Četru gadu garumā...
Tiesnese Ausma Keiša: Vai Ilze Liepa vēlas teikt pēdējo vārdu?
Ilze Liepa: Jā, godātā tiesa!
Savu pēdējo vārdu es sākšu ar to, ka nekad un nekādos apstākļos neesmu vērsusies ar naidīgu attieksmi vai naida pilnām jūtām pret kādu no tautām vai etniskām grupām.
Šis kriminālprocess būtībā ilgst jau gandrīz četrus gadus. Turklāt man šī apsūdzība ir par trim no konteksta izrautiem teikumiem intervijā ar nosaukumu “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē”.
Šo četru gadu laikā divus gadus man bija piemērots arī drošības līdzeklis – es nedrīkstēju izbraukt no valsts. Un uzskatu, ka tās ir diezgan nopietnas represijas pret nevainīgu cilvēku, jo viss pirmstiesas izmeklēšanas process, kā arī prokurores rīcība pirmās tiesas laikā lika man – cilvēkam, kurš pirmo reizi saskaras ar tiesu, – sākt stipri apšaubīt prokurora godaprātu, prokurora ētiku, radīja sajūtu par ļaunprātīgu prokurora amata pilnvaru izmantošanu. Netika ņemti vērā ne mani argumenti, ne manu kolēģu argumenti, tāpat neviens arguments, ko izteica advokāts – tas viss gluži vienkārši no prokurores puses tika ignorēts.
Jāatzīst, arī vakardienas debates liecināja, ka atkal uz prokurora atsaucību un spēju saskatīt savas kļūdas un nepilnības nav ko cerēt un gaidīt. Un šajā sakarā es gribu vēl pieminēt to, ka prokurors vakardien nespēja nosaukt nevienu argumentu, ar ko apstrīdēt, piemēram, Dzintara Zaļūkšņa ekspertīzē dotos slēdzienus. Prokurors būtībā ķērās pie tādas kā matu skaldīšanas.
Vajā dēļ patiesības
Ilze Liepa: Un, proti, ekspertam Dzintaram Zaļūksnim tika uzdots jautājums, vai publicētā intervija “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē” iziet ārpus vārda brīvības tiesībām? Zaļūksnis atbildēja, ka saruna jeb intervija būtībā ir sveša (nevis autora) viedokļa atspoguļojums. Protams, šī forma nenoņem no autora un redaktora atbildību par laikrakstā publicēto materiālu saturu, taču Zaļūksnis atgādina, ka jau minētā ANO Pakta (ANO Starptautiskais pakts “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” – Red.piez.) 19. pantā teikts, ka, pirmkārt, katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem. Otrām kārtām – katram cilvēkam ir tiesības brīvi izpaust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles.
Intervējamais Ingmārs Līdaka vai arī viņa paustais viedoklis ir diskutabls un, iespējams, atsevišķiem indivīdiem vai indivīdu grupām vietumis nepatīkams, tomēr tas neaicina uz vardarbību. Viņa teiktais nesatur tiešu aicinājumu uz rasu vai nacionālo naidu. Tieši pretēji – piemēram, Ingmāra Līdakas izteikums:
“Tā kā man visa mūža laikā neviens krievs nav pa degunu iedevis, tad pamatota naida man pret viņiem nav. Taču, ja man priekšā noliks uz papīra izstrādātu valsts mehānismu, kā veikt Latvijas dekolonizāciju, es to noteikti izskatīšu un apdomāšu. Mēs savas tiesības realizējam caur Saeimu, ko tauta ievēl.”
Kā norāda eksperts Zaļūksnis, šāds Līdakas izteikums liecina par diskusiju, pat zināmu toleranci un pavisam noteikti – par pakļaušanos likumos noteiktajiem ierobežojumiem, demokrātijas normām. Tāpēc kopumā jāatzīst, ka publicētās sarunas teksts neiziet ārpus Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību Konvencijas 10. pantā un ANO 1976. gada 23. marta Starptautiskā Pakta par pilsoņu un pilsoniskajām tiesībām 19. pantā noteiktām tiesībām.
[..]
Un jautājums, vai publicētie raksti satur ar likumu aizliegtus aicinājumus ierobežot personu ekonomiskās, politiskās vai nacionālās tiesības atkarībā no personas nacionālās piederības? Zaļūksnis uz to ir atbildējis, ka ekspertīzei iesniegtie raksti satur divu veidu aicinājumus: pirmais – aicinājums noteiktai, neidentificētai grupai, jeb juridiskam terminam “okupanti” veikt noteiktu darbību: doties prom! Otrais – aicinājums Latvijas likumdevējiem izveidot likumisku pamatu minētās sabiedrības grupas izraidīšanai no valsts. Protams, dzīves vietas ierobežošana neskar personu ekonomiskās un sociālās tiesības, un rakstos ir pausta ideja par to, ka sabiedrības grupai “okupanti” nav likumisku tiesību uzturēties Latvijas teritorijā.
[..]
Tādā gadījumā, par ko vispār šeit ir runa? Apsūdzība man tika izvirzīta kā žurnālistei par intervijā uzdotiem jautājumiem... Un, kā jau teica redaktore Līga Muzikante, visa šī prāva būtībā ir uzskatāma par politisku vajāšanu. Tā ir vajāšana dēļ mūsu uzskatiem, dēļ vārda brīvības paušanu. Un, pirmām kārtām, vajāšana par to, ka iestājamies par savas tautas – Latvijas pamatnācijas – pamatinteresēm.
Es varu ar pilnu atbildības sajūtu teikt, ka lepojos ar to, ka esmu latviete. Un es mīlu šo zemi – tā ir mana Tēvzeme, es mīlu šīs zemes valodu. Okupācija – šis starptautiski atzītais noziegums ir noticis, un tātad ir jādomā arī par to, lai tiktu novērstas šī nozieguma radītās sekas. Tādēļ tiek izdots mūsu laikraksts, tāpēc mēs runājam par šiem ļoti komplicētajiem jautājumiem.
Valsts neaizstāv pamatiedzīvotājus
Ilze Liepa: Iepriekšējā tiesā mēs ļoti dziļi, ļoti plaši visus šos jautājumus esam pamatojuši, norādot uz desmitiem un desmitiem likumu, uz desmitiem dažādu argumentu. Ja Rīgas apgabaltiesā es varēju teikt, ka mana vienīgā cerība ir uz taisnu tiesu, tad tā piepildījās. Un es ļoti ceru arī uz Augstākās tiesas taisnīgumu, jo tas ir vienīgais, uz ko šeit var paļauties.
Pats fakts, ka latvieši savā zemē tiek diskriminēti savas valodas un etniskās piederības dēļ, ir neapstrīdams. Par to arvien skaļāk runā tās valsts amatpersonas un citas personas, kurām ar to cieši jāsaskaras. Es kaut vai minēšu nelielu piemēru, kā Valsts Valodas centra Kontroles daļas vadītājs Antons Kursītis, kuram nu jau ir vairāk nekā 15 gadu pieredze kā valsts valodas inspektoram. Viņš, pamatojoties uz Valsts Valodas aģentūras pētījumu par valodas prasmes ietekmi uz ekonomiski aktīvo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ir izdarījis šādus secinājumus, ko pauda arī presei, proti, laikraksta “DDD” intervijā viņš man sacīja:
“Taču vislielākā nelaime ir tā, ko daudzi pat neapjauš, ka pēdējos 12 – 14 gadus, praktiski visus neatkarības gadus latviešu jaunieši, kuri pabeiguši skolas ar latviešu valodas mācību, darbaspēka tirgū tiek diskriminēti valodas ziņā daudz vairāk nekā padomju okupācijas gados – daudz vairāk. Teorētiski jau tiek diskriminēti 70% no latviešu jauniešiem. Latviešu jauniešus atklāti nepieņem darbā lielākajās pilsētās, kur absolūtais vairākums ir krieviski runājošie. (...) Saprotiet, valsts neaizstāv savus pamatiedzīvotājus, vismaz jau pusi jaunākās paaudzes noteikti nē! Tā rezultātā jaunieši ir spiesti aizbraukt uz angliski, vāciski runājošām valstīm – Angliju, Īriju, Vāciju. Kāpēc visi brauc uz šīm valstīm? Ne jau tāpēc, ka tur alga būtu lielāka, piemēram, kā Francijā – nē! Brauc tāpēc, ka šajās valstī pietiek ar angļu valodas zināšanām, tur nav obligāti jāprot krievu valoda. Un tas trakākais, ka mums nav iespēju šiem cilvēkiem likumīgi palīdzēt, jo Valsts valodas likums neaizliedz darba devējam prasīt attiecīgo krievu svešvalodas zināšanu, turklāt krieviski runājošie darba devēji likuma aizsegā ļoti labi aizsargā savu krievvalodīgo darbaspēku.”
Vēl jo vairāk šos vārdus apstiprina nesen Valsts Valodas aģentūras veiktais pētījums par latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju lingvistisko attieksmi un valodas lietojumu. Tajā secinājumi ir vēl drastiskāki – tur pat ir izteikts, ka nācijas pašcieņas un pašapziņas mazināšanās pazīme izpaužas kā pārprasta, pārspīlēta tolerance, ka vairāk nekā 50 procentiem latviešu ir zema valodas lietošanas nozīmība, ka mēs, lielākā daļa latviešu, jau paši ar savu rīcību stimulējam cittautiešus nelietot valodu, jo vairāk nekā puse latviešu sarunā ar krievvalodīgiem pat pāriet uz krievu valodu...
Jebkuru spriedumu nesīšu ar godu!
Ilze Liepa: Tad, kur vēl tālāk? Kas tad notiek ar mūsu tautu, ja mēs..., ja jau atsakāmies paši no savas valodas? Un arī šie divi, kaut vai nelielie, tomēr stiprie argumenti, bet tādu ir daudz un daudzās jomās, ir tie, kas mūs motivē rakstīt, runāt, aktualizēt šīs tēmas. Nevis vienkārši runāt, bet vērsties pie Saeimas un pašvaldību deputātiem, pie ministriem, pie Ministru prezidenta, pie Valsts prezidenta! Un, kā Līga Muzikante izteicās, mēs esam kā sargsuņi, kas gluži vienkārši šos argumentus liek un liek, un liek priekšā. Mēs uzdodam viņiem meklēt atbildes un pievērst tiem uzmanību, jo situācija Latvijā tik tiešām ir katastrofāla.
Bet, ja mani tiesā par šādiem jautājumiem, kurus es kā žurnāliste izsaku, varbūt lietojot arī mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, salīdzinājumus, tomēr bez jebkāda naida vai kaut kā tamlīdzīgi, tad tā ir matu skaldīšana un būtībā uzskatāma par ļaunprātīgu varas izmantošanu. Un viss, viss, viss manas darbības, manu kolēģu darbības mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz šiem jautājumiem un aicināt valsts varas institūcijas tos arī risināt.
Jāteic, ka, lai arī kādu lēmumu vai sodu pieņems tiesa, vai arī attaisnos – tas ir tiesas ziņā. Tāpat mūs var ietekmēt gan fiziski, gan likt naudassodus vai atņemt brīvību – vienalga tas nesalauzīs manu personīgo gara brīvību. Es stāvu un stāvēšu tā, kā esmu stāvējusi ar saviem uzskatiem, un būšu ar to lepna, jebkuru spriedumu nesīšu ar godu!
Tiešām šis process ir ļoti ieildzis, un tāpēc gribu teikt milzīgu paldies visiem saviem līdzcilvēkiem, savai ģimenei, saviem draugiem, domubiedriem par atbalstu, par to, ka viņi ir bijuši stingri līdzās, par to, ka viņi ir šodien līdzās! Gribu teikt ļoti sirsnīgu un siltu paldies savai aizstāvei advokātei Krastiņai par viņas atbalstu un uzticību un par to, ka viņa ir bijusi jau kopš pirmās dienas! [..] Vissirsnīgākais paldies!
Gribu uzsvērt, ka es neesmu vainīga, un tāpēc lūdzu noraidīt šo prokurora protestu un atstāt spēkā iepriekšējās tiesas instances lēmumu.
Paldies par uzmanību! |
Apsūdzības eksperta Artūra Kuča liecības tiesā
Nopratina aizstāvības liecinieku Aleksandru Kiršteinu
Par Abrenes atdošanu – nošaušana vai pakāršana?
Vēstules Latvijas Valsts prezidentei
Godprātīgie ir musulmaņu pusē
Būsim Cilvēki, nevis niecības!
9.Saeimas vēlēšanas