Latvieši vajā latviešus
Tātad okupācijas seku likvidēšana Latvijā, pēc manas pārliecības, nozīmē okupantu likumīgu izraidīšanu. Un tas ir dibināts ne tādēļ, ka man to gluži vienkārši gribētos un personisku iemeslu dēļ, bet tādēļ, ka es saskatu savas tautas bojāeju okupantu palikšanas gadījumā. Kriminālprocess, kuru ir ierosinājuši latvieši Drošības policijā un kuru ir virzījuši latvieši prokuratūrā, liecina tieši par šo latviešu tautas bojāeju. Jo vēsturiski parādās, ka tautas neaiziet bojā kara laukā, cīnoties pret okupantiem, – tautas aiziet bojā tad, kad ir zaudējušas savu nacionālo pašapziņu, pašcieņu – tad, kad it kā miera laikā tautas ir zaudējušas cerību un ticību atbrīvoties no okupācijas un kolonizācijas.
Tieši šis slieksnis – cerības un ticības zaudēšana – ir tas, pār kuru klūp okupētās un kolonizētās tautas, un tas nenovēršami ved pretī bojāejai. Lūk, ļoti liela latviešu daļa ir jau pārklupusi pār šo slieksni, un tieši tāpēc laikraksta “DDD” mērķis un uzdevums ir atjaunot latviešu tautā ticību savām tiesībām atbrīvoties no okupācijas sekām. Mērķis ir iedvest iedrosmi latviešos pastāvēt par savām tiesībām, jo latviešu pusē ir starptautisko tiesību normas. Latviešu pusē ir arī nacionālo tiesību normas, un nedrīkst latviešus tiesāt par to, ka viņi iestājās par savas tautas saglabāšanu. Mūsu tiesāšana ir ciniska un amorāla, kas ved uz totalitāru režīmu.
Ebreji un Augstākā Padome
Prokuratūrai un Drošības policijai nepatīk, ka laikrakstā “DDD” tiek lietots vārds “žīds”. Apsūdzībā skaidri un gaiši ir ierakstīts mans paskaidrojums, kādēļ tiek lietots vārds “žīds” un netiek lietots vārds “ebrejs”. Skaidri un gaiši ir paskaidrots, ka es uzskatu šo vārdu “ebrejs” par okupācijas sekām. Un tā, it kā šis uzskats būtu kaut kas nosodāms?!
Bet tās tik tiešām ir okupācijas sekas, jo latviešu valodā vārdam “žīds” nav nekāda negatīva pieskaņa – tas ir normāls tautas apzīmējums, tāpat kā latvietis, krievs, anglis utt. Tā mēs varam aiziet līdz absurdam, jo esmu pārliecināta, ka ļoti lielai sabiedrības daļai, kas dzīvo Latvijā, nepatīk vārds “Saeima”, tā ļoti labprāt vēlētos, lai likumdevējs mūsu valstī tiktu saukts par Augstāko Padomi. Lūk, varbūt tādā gadījumā, ja nedrīkstam teikt “žīds”, arī Saeimu vajadzētu nomainīt ar Augstāko Padomi? Bet, ja jau Augstākā Padome Latvijā tika nosaukta par Saeimu, tad kādēļ vārds “žīds” nevar tikt atjaunots kā normāls konkrētās tautības apzīmējums latviešu valodā?
Pateicos līdzdarbiniekiem!
Esmu audzināta latviskā ģimenē. Par savu nacionālo audzināšanu un pašapziņu es vēlos pateikties savam tētim Raimondam Muzikantam, savai mammai Ausmai Muzikantei, kuri jau kopš bērnības man nav slēpuši, ka Latvija ir okupēta, nav ļāvuši samierināties okupantu klātbūtni. Mēs savā ģimenē arī padomju gados ļoti brīvi esam runājuši par šīm tēmām. Atceros, ka 1986.gadā, kad mācījos 8. klasē, klases audzinātāja mani dēvēja par brīvdomātāju. Politinformācijas stundās nereti es pastāstīju to, ko biju dzirdējusi radio “Brīvā Eiropa”.
Tāda es esmu izaugusi un lepojos, ka man ir vecāki, kuri spējuši ieaudzināt taisnīguma izjūtu. Piekritīsit, ka man nevajadzētu no tā kautrēties un baidīties teikt patiesību un taisnību. Īpaši pašreizējos apstākļos, kad tas latviešu tautai ir galēji nepieciešams. Un teikt tā, lai sadzird!
Esmu pateicīga Aivaram Gardam – Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam – par mērķtiecīgo un neatlaidīgo darbību latviešu tautas interešu aizstāvībā. Viņš ir uzticējis un devis man iespēju vadīt laikrakstu “DDD”. Un es zinu, ka šo laikrakstu vadu ar pilnu atbildības sajūtu likuma ietvaros, kā jau to pierāda šis tiesas process, kā to esmu liecinājusi un kā tas pirmajā instancē ir pierādīts. Mans un manu kolēģu nevainīgums izvirzītajā apsūdzībā vēlreiz un vēlreiz apliecinās arī šajā instancē.
Tāpat esmu pateicīga arī Ilzei Liepai, ar kuru man ir bijusi ļoti laba, sapratnes pilna sadarbība avīzes veidošanā. Esmu pateicīga Lienei Apinei, bez kuras pašaizliedzīgā darba man nebūtu iespējams šo avīzi veidot – tostarp arī tos numurus, par kuriem celta apsūdzība. Tāpat paldies arī Steidzītei Freibergai, Maijai Redelei, kuras aktīvi piedalās avīzes veidošanā. Paldies Vilhelmam Klincānam, kurš ir organizējis atbalsta akcijas. Paldies visiem avīzes “DDD”’ lasītājiem un cilvēkiem, kas šeit sapulcējušies, lai mūs atbalstītu.
Es vēlreiz vēlos vērst tiesas uzmanību uz to, ka šie klātesošie cilvēki domā līdzīgi. Viņi atbalsta šīs idejas. Tādēļ, vai tiešām valsts vara vēlas neskaitāmus tiesas procesus, lai notiesātu cilvēkus, kuri iestājās par taisnīguma atjaunošanu – par deokupāciju un dekolonizāciju?
Kas biedē Drošības policiju?
Līga Muzikante: 2004. gada 12. martā Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam Aivaram Gardam uzbruka un viņu mēģināja nogalināt maskās tērpti cilvēki. Biju šī uzbrukuma aculieciniece. Redzēju, ar kādu naidu un agresiju šie teroristi dauzīja un dedzināja Aivara Gardas automašīnu. Un redzēju arī Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju, bezsamaņā guļot asins peļķē... Tad sapratu, ka tieši tāpēc, ka šis cilvēks aizstāv savas tautas intereses, notiek šis uzbrukums. Un tas mani nevis nobiedēja, bet tieši iedrošināja un lika avīzē rakstīt un publicēt tādus rakstus, kas neatliekami pierāda, ka Latvijas dekolonizācija ir latviešiem galēji nepieciešama.
Tāpēc man nav izprotams, kādēļ apsūdzība pret mani ir celta arī par sludinājuma ievietošanu avīzē sakarā ar atlīdzības izsludināšanu par iepriekš minētā slepkavības mēģinājuma un terorakta atklāšanu? Es brīnos, kādēļ Drošības policija un prokuratūra ir sajutusi tādu nepatiku un agresiju pret šo sludinājumu? Vai viņi ir vainīgi šajā teroraktā? Diemžēl šis jautājums šobrīd izskan retoriski, taču lietas apstākļi man personiski liek secināt, ka teroraktā, Aivara Gardas noslepkavošanas mēģinājumā ir iesaistītas valsts varas represīvās struktūras. Jo, kā gan savādāk izskaidrot šo apsūdzību un šo apsūdzības epizodi? No kā tad baidās Drošības policija? Turklāt Drošības policija arī atteicās šo uzbrukumu izmeklēt.
Valsts neievēro vienlīdzības principu
Līga Muzikante: Paldies maniem aizstāvjiem! Īpaši manam aizstāvim Didzim Šmitiņam par mērķtiecīgo aizstāvību, par taisnīguma paušanu, kas man ir palīdzējusi šajā tiesas procesā!
Vēl vēlos pateikt paldies savai meitai nu dēlam, kuri katru tiesas dienu skolā tur īkšķus par mums un ar nepacietību gaida mājās mani. Es uzskatu, ka šis viss – gan pirmstiesas process, gan šis tiesas process, tātad kriminālprocess kopumā – nodara ļoti dziļu kaitējumu maniem bērniem.
Un es nezinu, ko atbildēt savam dēlam par šo kriminālprocesu, jo pirms diviem gadiem viņam pašam uzbruka un viņu sita seši krievvalodīgi jaunieši tikai par to, ka viņš ir latvietis. Tika izkliegtas frāzes “latiš”. Un, kad es uzrakstīju Drošības policijai iesniegumu, tad man tika atbildēts, ka šajā nodarījumā nav Krimināllikuma 78. panta pazīmes. Un man ieteica vērsties gluži vienkārši Valsts policijā, ko es, protams, arī darīju. Bet, kā zināms, Valsts policijā ir krietni mazākas iespējas atrast šādus uzbrucējus un, protams, viņi netika atrasti.
Mans dēls neizprot, kā tas var būt, ka tā vietā, lai Drošības policija atrastu sešus krievu valodā runājošus puišus, tā mēģina notiesāt viņa māti par to, ka viņa iestājas, lai Latvijā tiktu novērstas šādas okupācijas sekas, kad krievvalodīgie uzbrūk mazākam zēnam tikai tāpēc, ka viņš ir latvietis.
Tātad mūsu valstī pavisam nav vienlīdzības principa – tas netiek ievērots. Okupanti Latvijā tiek aizsargāti, bet latvieši nedrīkst pat papīkstēt pret okupantu pausto naidu. Un tik tiešām, ikviens atceras arī, ka 2004. un 2005. gadā, kad ir iznākuši šie avīžu numuri, par kuriem celtas apsūdzības, notika lielas demonstrācijas pret izglītības reformu, pret latviešu valodu. Un es zinu, ka neviens no šo protestu rīkotājiem un dalībniekiem, kuri ļoti bieži demonstrācijās izkliedza arī pretlatviskus saukļus, nav ticis tiesāts. Drošības policija un prokuratūra šīs demonstrācijas ir uzskatījusi par likumīgu, demokrātisku veidu, kā vērsties pret latviešu tautu. Bet, kad latvieši ar preses palīdzību kā žurnālisti raksta par šīm problēmām, tad tiek sameistarots kriminālprocess, lai latviešus terorizētu un tiesātu.
Man ir ļoti smagi, tomēr tagad jau zinu, ka šis laiks noteikti paies! Es zinu, ka latviešu tauta atjaunos taisnīgumu. Esmu lepna par savu tautu, kura būdama skaitliski maza, pirms 90 gadiem spēja izcīnīt savu neatkarīgo valsti. Pasaulē ir daudz lielākas tautas par latviešiem, kurām nav savas valsts. Tātad mūsos ir ļoti liels spēks! Es zinu, ka to apzinās arī citi latvieši. Varbūt tādēļ mūsu tautai ir uzlikts šis milzīgais pārbaudījums, varbūt tieši tādēļ no mūsu tautas baidās?! Bet es zinu un esmu pārliecināta, ka latvieši pamodīsies!
Paldies!