Galvenā izvēlne
Galvenā lapa
Raksti
LNF
Par mums
Laikraksts DDD
Svarīgi
Intervijas
Foto-Video
Tiesību avoti
Saites
Kontakti
Meklēšana
Nacionālā literatūra
Ziņas
Svarīgi
Apsūdzības eksperta Artūra Kuča liecības tiesā
Nopratina aizstāvības liecinieku Aleksandru Kiršteinu
Par Abrenes atdošanu – nošaušana vai pakāršana?
Vēstules Latvijas Valsts prezidentei
Svarīgi
Līgas Muzikantes pēdējais vārds Augstākajā tiesā
09.10.2008.

Lī­gas Mu­zi­kan­tes pē­dē­jais vārds

Ties­ne­se Aus­ma Kei­ša: Tur­pi­nā­sim sē­di. Va­kar mēs bei­dzām ar de­ba­tēm. Šo­dien, sa­ska­ņā ar Kri­mi­nāl­pro­ce­sa li­ku­ma 508. pan­tu, ap­sū­dzē­tie tiek aici­nā­ti ša­jā lie­tā teikt pē­dē­jo vār­du. Lū­dzu, Lī­ga Mu­zi­kan­te, Jūs vē­la­ties teikt pē­dē­jo vār­du?

Lī­ga Mu­zi­kan­te: Jā, vē­los.

Ties­ne­se Aus­ma Kei­ša: Sa­kiet vai tas būs jums uz­rak­stīts, vai arī mums tas jā­pie­rak­sta?

Lī­ga Mu­zi­kan­te: Prin­ci­pā man she­ma­tis­ki ir pie­rak­stīts, un šo pie­rak­stu es va­rē­tu ie­sniegt. Bet to­mēr es ru­nā­šu pla­šāk.

Ties­ne­se Aus­ma Kei­ša: Lū­dzu!

Lī­ga Mu­zi­kan­te: Go­dā­tā tie­sa, go­dā­tie aiz­stāv­ji, pro­ku­ro­ra kungs!

Vēr­šu jū­su uz­ma­nī­bu, ka ne­kad ne­es­mu se­vi uz­ska­tī­ju­si par vai­nī­gu – ne­spē­ju se­vi uz­ska­tīt par vai­nī­gu ša­jā pret ma­ni cel­ta­jā ap­sū­dzī­bā, jo es­mu pil­dī­ju­si ti­kai un vie­nī­gi sa­vu pil­so­ņa pie­nā­ku­mu, es­mu re­ali­zē­ju­si sa­vas tie­sī­bas – tie­sī­bas uz vār­da brī­vī­bu, tie­sī­bas uz pre­ses brī­vī­bu – un vei­ci­nā­ju­si Lat­vi­jā do­mas par Lat­vi­jas de­oku­pā­ci­jas un de­ko­lo­ni­zā­ci­jas ne­pie­cie­ša­mī­bu, kas no­zī­mē oku­pā­ci­jas se­ku lik­vi­dē­ša­nu.

Ma­nu­prāt, Dro­šī­bas po­li­ci­jai un pro­ku­ra­tū­rai vēl šo­brīd – gan­drīz 20 ga­dus pēc ne­at­ka­rī­bas at­jau­no­ša­nas – ir jā­mā­cās dzī­vot vār­da un pre­ses brī­vī­bas ap­stāk­ļos. Šo­brīd es ne­zi­nu ne­vie­nu ci­tu de­mo­krā­tis­ku vei­du un lī­dzek­li, kā es kā Lat­vi­jas pil­so­ne va­rē­tu pie­vērst uz­ma­nī­bu un vei­ci­nāt Lat­vi­jā de­oku­pā­ci­ju un de­ko­lo­ni­zā­ci­ju.

Ma­nu­prāt, ma­su mē­dijs, ša­jā ga­dī­ju­mā laik­raksts, ir tie­ši tas de­mo­krā­tis­kais lī­dzek­lis, caur ku­ru ir ie­spē­ja uz­ru­nāt, rak­stīt, pie­vērst sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bu – gan Lat­vi­jas sa­bied­rī­bas, gan starp­tau­tis­kās sa­bied­rī­bas uz­ma­nī­bu. Tur­klāt, ma­nu­prāt, ņe­mot vē­rā tās lie­lās cie­ša­nas un to lie­lo kai­tē­ju­mu, ko lat­vie­šu tau­ta ir iz­ju­tu­si oku­pā­ci­jas lai­kā – to ne­žē­lī­go ge­no­cī­du, kas ir ti­cis vērsts pret lat­vie­šu tau­tu, ma­su mē­di­jiem ir jā­rak­sta un jā­pauž do­mas tā, lai tie tik­tu sa­dzir­dē­ti. Un tie­ši tā­dēļ laik­raksts “DDD” ne­re­ti ir ass, ne­re­ti ir tiešs, un “DDD” ne­pār­pro­ta­mi ir vērsts uz oku­pā­ci­jas se­ku lik­vi­dē­ša­nas ide­ju pa­uša­nu.

Va­ru ap­lie­ci­nāt go­dā­ta­jai tie­sai, va­ru ap­lie­ci­nāt un ap­so­līt arī pro­ku­ra­tū­rai un Dro­šī­bas po­li­ci­jai, ka šīs ide­jas es pau­dī­šu un ma­ni ne­spēs ap­stā­di­nāt ne­kas un ne­viens tik­mēr, ka­mēr Lat­vi­jā ne­būs no­vēr­stas oku­pā­ci­jas se­kas.

Tā­da ir ma­na pār­lie­cī­ba, šie ir ma­ni uz­ska­ti! Un es pil­nā pār­lie­cī­bā par sa­vu ne­vai­nī­gu­mu li­ku­mu un starp­tau­tis­ko tie­sī­bu priekš­ā, na­ci­onā­lo tie­sī­bu priekš­ā, mo­rā­les prin­ci­pu priekš­ā ap­lie­ci­nu, ka es­mu vei­ku­si ti­kai un vie­nī­gi sa­vus pil­so­ņa pie­nā­ku­mus un re­ali­zē­ju­si sa­vas pil­so­ņa tie­sī­bas.

Lat­vie­ši va­jā lat­vie­šus

Tā­tad oku­pā­ci­jas se­ku lik­vi­dē­ša­na Lat­vi­jā, pēc ma­nas pār­lie­cī­bas, no­zī­mē oku­pan­tu li­ku­mī­gu iz­rai­dī­ša­nu. Un tas ir di­bi­nāts ne tā­dēļ, ka man to glu­ži vien­kār­ši gri­bē­tos un per­so­nis­ku ie­mes­lu dēļ, bet tā­dēļ, ka es sa­ska­tu sa­vas tau­tas bo­jā­eju oku­pan­tu pa­lik­ša­nas ga­dī­ju­mā. Kri­mi­nāl­pro­cess, ku­ru ir ie­ro­si­nā­ju­ši lat­vie­ši Dro­šī­bas po­li­ci­jā un ku­ru ir vir­zī­ju­ši lat­vie­ši pro­ku­ra­tū­rā, lie­ci­na tie­ši par šo lat­vie­šu tau­tas bo­jā­eju. Jo vēs­tu­ris­ki pa­rā­dās, ka tau­tas ne­aiz­iet bo­jā ka­ra lau­kā, cī­no­ties pret oku­pan­tiem, – tau­tas aiziet bo­jā tad, kad ir zau­dē­ju­šas sa­vu na­ci­onā­lo paš­ap­zi­ņu, paš­cie­ņu – tad, kad it kā mie­ra lai­kā tau­tas ir zau­dē­ju­šas ce­rī­bu un ti­cī­bu at­brī­vo­ties no oku­pā­ci­jas un ko­lo­ni­zā­ci­jas.

Tie­ši šis sliek­snis – ce­rī­bas un ti­cī­bas zau­dē­ša­na – ir tas, pār ku­ru klūp oku­pē­tās un ko­lo­ni­zē­tās tau­tas, un tas ne­no­vēr­ša­mi ved pre­tī bo­jā­ejai. Lūk, ļo­ti lie­la lat­vie­šu da­ļa ir jau pār­klu­pu­si pār šo sliek­sni, un tie­ši tā­pēc laik­rak­sta “DDD” mēr­ķis un uz­de­vums ir at­jau­not lat­vie­šu tau­tā ti­cī­bu sa­vām tie­sī­bām at­brī­vo­ties no oku­pā­ci­jas se­kām. Mēr­ķis ir ie­dvest ie­dros­mi lat­vie­šos past­āvēt par sa­vām tie­sī­bām, jo lat­vie­šu pus­ē ir starp­tau­tis­ko tie­sī­bu nor­mas. Lat­vie­šu pus­ē ir arī na­ci­onā­lo tie­sī­bu nor­mas, un ne­drīkst lat­vie­šus tie­sāt par to, ka vi­ņi ie­stā­jās par sa­vas tau­tas sa­gla­bā­ša­nu. Mū­su tie­sā­ša­na ir ci­nis­ka un amo­rā­la, kas ved uz to­ta­li­tā­ru re­žī­mu.

Eb­re­ji un Augst­ākā Pa­do­me

Pro­ku­ra­tū­rai un Dro­šī­bas po­li­ci­jai ne­pa­tīk, ka laik­rak­stā “DDD” tiek lie­tots vārds “žīds”. Ap­sū­dzī­bā skaid­ri un gai­ši ir ie­rak­stīts mans pa­skaid­ro­jums, kā­dēļ tiek lie­tots vārds “žīds” un ne­tiek lie­tots vārds “eb­rejs”. Skaid­ri un gai­ši ir pa­skaid­rots, ka es uz­ska­tu šo vār­du “eb­rejs” par oku­pā­ci­jas se­kām. Un tā, it kā šis uz­skats bū­tu kaut kas no­so­dāms?!

Bet tās tik tie­šām ir oku­pā­ci­jas se­kas, jo lat­vie­šu va­lo­dā vār­dam “žīds” nav ne­kā­da ne­ga­tī­va pie­ska­ņa – tas ir nor­māls tau­tas ap­zī­mē­jums, tā­pat kā lat­vie­tis, krievs, an­glis utt. Tā mēs va­ram aiziet līdz ab­sur­dam, jo es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka ļo­ti lie­lai sa­bied­rī­bas da­ļai, kas dzī­vo Lat­vi­jā, ne­pa­tīk vārds “Saei­ma”, tā ļo­ti lab­prāt vē­lē­tos, lai li­kum­de­vējs mū­su val­stī tik­tu saukts par Augst­āko Pa­do­mi. Lūk, var­būt tā­dā ga­dī­ju­mā, ja ne­drīk­stam teikt “žīds”, arī Saei­mu va­ja­dzē­tu no­mai­nīt ar Augst­āko Pa­do­mi? Bet, ja jau Augst­ākā Pa­do­me Lat­vi­jā ti­ka no­sauk­ta par Saei­mu, tad kā­dēļ vārds “žīds” ne­var tikt at­jau­nots kā nor­māls kon­krē­tās tau­tī­bas ap­zī­mē­jums lat­vie­šu va­lo­dā?

Pa­tei­cos līdz­dar­bi­nie­kiem!

Es­mu audzi­nā­ta lat­vis­kā ģi­me­nē. Par sa­vu na­ci­onā­lo audzi­nā­ša­nu un paš­ap­zi­ņu es vē­los pa­teik­ties sa­vam tē­tim Rai­mon­dam Mu­zi­kan­tam, sa­vai mam­mai Aus­mai Mu­zi­kan­tei, ku­ri jau kopš bēr­nī­bas man nav slē­pu­ši, ka Lat­vi­ja ir oku­pē­ta, nav ļā­vu­ši sa­mie­ri­nā­ties oku­pan­tu klāt­būt­ni. Mēs sa­vā ģi­me­nē arī pa­dom­ju ga­dos ļo­ti brī­vi esam ru­nā­ju­ši par šīm tē­mām. At­ce­ros, ka 1986.ga­dā, kad mā­cī­jos 8. kla­sē, kla­ses audzi­nā­tā­ja ma­ni dē­vē­ja par brīv­do­mā­tā­ju. Po­lit­in­for­mā­ci­jas stun­dās ne­re­ti es past­ās­tī­ju to, ko bi­ju dzir­dē­ju­si ra­di­o “Brī­vā Eiro­pa”.

Tā­da es es­mu iz­au­gu­si un le­po­jos, ka man ir ve­cā­ki, ku­ri spē­ju­ši ie­au­dzi­nāt tais­nī­gu­ma iz­jū­tu. Pie­kri­tī­sit, ka man ne­va­ja­dzē­tu no tā kaut­rē­ties un bai­dī­ties teikt pa­tie­sī­bu un tais­nī­bu. Īpa­ši paš­rei­zē­jos ap­stāk­ļos, kad tas lat­vie­šu tau­tai ir ga­lē­ji ne­pie­cie­šams. Un teikt tā, lai sa­dzird!

Es­mu pa­tei­cī­ga Aiva­ram Gar­dam – Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tā­jam – par mērķ­tie­cī­go un ne­at­lai­dī­go dar­bī­bu lat­vie­šu tau­tas in­ter­ešu aiz­stā­vī­bā. Viņš ir uz­ti­cē­jis un de­vis man ie­spē­ju va­dīt laik­rak­stu “DDD”. Un es zi­nu, ka šo laik­rak­stu va­du ar pil­nu at­bil­dī­bas sa­jū­tu li­ku­ma ie­tva­ros, kā jau to pie­rā­da šis tie­sas pro­cess, kā to es­mu lie­ci­nā­ju­si un kā tas pir­ma­jā in­stan­cē ir pie­rā­dīts. Mans un ma­nu ko­lē­ģu ne­vai­nī­gums iz­vir­zī­ta­jā ap­sū­dzī­bā vēl­reiz un vēl­reiz ap­lie­ci­nās arī ša­jā in­stan­cē.

Tā­pat es­mu pa­tei­cī­ga arī Il­zei Lie­pai, ar ku­ru man ir bi­ju­si ļo­ti la­ba, sa­prat­nes pil­na sa­dar­bī­ba avī­zes vei­do­ša­nā. Es­mu pa­tei­cī­ga Lie­nei Api­nei, bez ku­ras paš­aiz­lie­dzī­gā dar­ba man ne­bū­tu ie­spē­jams šo avī­zi vei­dot – tos­tarp arī tos nu­mu­rus, par ku­riem cel­ta ap­sū­dzī­ba. Tā­pat pal­dies arī Stei­dzī­tei Frei­ber­gai, Mai­jai Re­de­lei, ku­ras ak­tī­vi pie­da­lās avī­zes vei­do­ša­nā. Pal­dies Vil­hel­mam Klin­cā­nam, kurš ir or­ga­ni­zē­jis at­bal­sta ak­ci­jas. Pal­dies vi­siem avī­zes “DDD”’ la­sī­tā­jiem un cil­vē­kiem, kas šeit sa­pul­cē­ju­šies, lai mūs at­bal­stī­tu.

Es vēl­reiz vē­los vērst tie­sas uz­ma­nī­bu uz to, ka šie klāt­eso­šie cil­vē­ki do­mā līdz­īgi. Vi­ņi at­bal­sta šīs ide­jas. Tā­dēļ, vai tie­šām valsts va­ra vē­las ne­skai­tā­mus tie­sas pro­ce­sus, lai no­tie­sā­tu cil­vē­kus, ku­ri ie­stā­jās par tais­nī­gu­ma at­jau­no­ša­nu – par de­oku­pā­ci­ju un de­ko­lo­ni­zā­ci­ju?

Kas bie­dē Dro­šī­bas po­li­ci­ju?

Lī­ga Mu­zi­kan­te: 2004. ga­da 12. mar­tā Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tā­jam Aiva­ram Gar­dam uz­bru­ka un vi­ņu mē­ģi­nā­ja no­ga­li­nāt mas­kās tēr­pti cil­vē­ki. Bi­ju šī uz­bru­ku­ma acu­lie­ci­nie­ce. Re­dzē­ju, ar kā­du nai­du un ag­re­si­ju šie te­ro­ris­ti dau­zī­ja un de­dzi­nā­ja Aiva­ra Gar­das au­to­ma­šī­nu. Un re­dzē­ju arī Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tā­ju, bez­sa­ma­ņā gu­ļot asins peļ­ķē... Tad sa­pra­tu, ka tie­ši tā­pēc, ka šis cil­vēks aiz­stāv sa­vas tau­tas in­te­re­ses, no­tiek šis uz­bru­kums. Un tas ma­ni ne­vis no­bie­dē­ja, bet tie­ši ie­dro­ši­nā­ja un li­ka avī­zē rak­stīt un pub­li­cēt tā­dus rak­stus, kas ne­at­lie­ka­mi pie­rā­da, ka Lat­vi­jas de­ko­lo­ni­zā­ci­ja ir lat­vie­šiem ga­lē­ji ne­pie­cie­ša­ma.

Tā­pēc man nav iz­pro­tams, kā­dēļ ap­sū­dzī­ba pret ma­ni ir cel­ta arī par slu­di­nā­ju­ma ie­vie­to­ša­nu avī­zē sa­ka­rā ar at­lī­dzī­bas iz­slu­di­nā­ša­nu par ie­priekš mi­nē­tā slep­ka­vī­bas mē­ģi­nā­ju­ma un te­ro­rak­ta at­klā­ša­nu? Es brī­nos, kā­dēļ Dro­šī­bas po­li­ci­ja un pro­ku­ra­tū­ra ir sa­ju­tu­si tā­du ne­pa­ti­ku un ag­re­si­ju pret šo slu­di­nā­ju­mu? Vai vi­ņi ir vai­nī­gi ša­jā te­ro­rak­tā? Diem­žēl šis jau­tā­jums šo­brīd iz­skan re­to­ris­ki, ta­ču lie­tas ap­stāk­ļi man per­so­nis­ki liek se­ci­nāt, ka te­ro­rak­tā, Aiva­ra Gar­das no­slep­ka­vo­ša­nas mē­ģi­nā­ju­mā ir ie­sais­tī­tas valsts va­ras re­pre­sī­vās struk­tū­ras. Jo, kā gan sa­vā­dāk iz­skaid­rot šo ap­sū­dzī­bu un šo ap­sū­dzī­bas epi­zo­di? No kā tad bai­dās Dro­šī­bas po­li­ci­ja? Tur­klāt Dro­šī­bas po­li­ci­ja arī at­tei­cās šo uz­bru­ku­mu iz­mek­lēt.

Valsts ne­ie­vē­ro vien­lī­dzī­bas prin­ci­pu

Lī­ga Mu­zi­kan­te: Pal­dies ma­niem aiz­stāv­jiem! Īpa­ši ma­nam aiz­stā­vim Di­dzim Šmi­ti­ņam par mērķ­tie­cī­go aiz­stā­vī­bu, par tais­nī­gu­ma pa­uša­nu, kas man ir pa­lī­dzē­ju­si ša­jā tie­sas pro­ce­sā!

Vēl vē­los pa­teikt pal­dies sa­vai mei­tai nu dē­lam, ku­ri kat­ru tie­sas die­nu sko­lā tur īk­šķus par mums un ar ne­pa­cie­tī­bu gai­da mā­jās ma­ni. Es uz­ska­tu, ka šis viss – gan pirms­tie­sas pro­cess, gan šis tie­sas pro­cess, tā­tad kri­mi­nāl­pro­cess ko­pu­mā – no­da­ra ļo­ti dzi­ļu kai­tē­ju­mu ma­niem bēr­niem.

Un es ne­zi­nu, ko at­bil­dēt sa­vam dē­lam par šo kri­mi­nāl­pro­ce­su, jo pirms di­viem ga­diem vi­ņam pa­šam uz­bru­ka un vi­ņu si­ta se­ši kriev­va­lo­dī­gi jaun­ie­ši ti­kai par to, ka viņš ir lat­vie­tis. Ti­ka iz­klieg­tas frā­zes “la­tiš”. Un, kad es uz­rak­stī­ju Dro­šī­bas po­li­ci­jai ie­snie­gu­mu, tad man ti­ka at­bil­dēts, ka ša­jā no­da­rī­ju­mā nav Kri­mi­nāl­li­ku­ma 78. pan­ta pa­zī­mes. Un man ie­tei­ca vēr­sties glu­ži vien­kār­ši Valsts po­li­ci­jā, ko es, pro­tams, arī da­rī­ju. Bet, kā zi­nāms, Valsts po­li­ci­jā ir kriet­ni ma­zā­kas ie­spē­jas at­rast šā­dus uz­bru­cē­jus un, pro­tams, vi­ņi ne­ti­ka at­ras­ti.

Mans dēls ne­iz­prot, kā tas var būt, ka tā vie­tā, lai Dro­šī­bas po­li­ci­ja at­ras­tu se­šus krie­vu va­lo­dā ru­nā­jo­šus pui­šus, tā mē­ģi­na no­tie­sāt vi­ņa mā­ti par to, ka vi­ņa ie­stā­jas, lai Lat­vi­jā tik­tu no­vēr­stas šā­das oku­pā­ci­jas se­kas, kad kriev­va­lo­dī­gie uz­brūk ma­zā­kam zē­nam ti­kai tā­pēc, ka viņš ir lat­vie­tis.

Tā­tad mū­su val­stī pa­vi­sam nav vien­lī­dzī­bas prin­ci­pa – tas ne­tiek ie­vē­rots. Oku­pan­ti Lat­vi­jā tiek aiz­sar­gā­ti, bet lat­vie­ši ne­drīkst pat pa­pīk­stēt pret oku­pan­tu paus­to nai­du. Un tik tie­šām, ik­viens at­ce­ras arī, ka 2004. un 2005. ga­dā, kad ir iz­nā­ku­ši šie avī­žu nu­mu­ri, par ku­riem cel­tas ap­sū­dzī­bas, no­ti­ka lie­las de­mon­strā­ci­jas pret iz­glī­tī­bas re­for­mu, pret lat­vie­šu va­lo­du. Un es zi­nu, ka ne­viens no šo pro­tes­tu rī­ko­tā­jiem un da­līb­nie­kiem, ku­ri ļo­ti bie­ži de­mon­strā­ci­jās iz­klie­dza arī pre­tlat­vis­kus sau­kļus, nav ti­cis tie­sāts. Dro­šī­bas po­li­ci­ja un pro­ku­ra­tū­ra šīs de­mon­strā­ci­jas ir uz­ska­tī­ju­si par li­ku­mī­gu, de­mo­krā­tis­ku vei­du, kā vēr­sties pret lat­vie­šu tau­tu. Bet, kad lat­vie­ši ar pre­ses pa­lī­dzī­bu kā žur­nā­lis­ti rak­sta par šīm pro­blē­mām, tad tiek sa­meis­ta­rots kri­mi­nāl­pro­cess, lai lat­vie­šus te­ro­ri­zē­tu un tie­sā­tu.

Man ir ļo­ti sma­gi, to­mēr ta­gad jau zi­nu, ka šis laiks no­teik­ti pa­ies! Es zi­nu, ka lat­vie­šu tau­ta at­jau­nos tais­nī­gu­mu. Es­mu lep­na par sa­vu tau­tu, ku­ra bū­da­ma skait­lis­ki ma­za, pirms 90 ga­diem spē­ja iz­cī­nīt sa­vu ne­at­ka­rī­go val­sti. Pa­sau­lē ir daudz lie­lā­kas tau­tas par lat­vie­šiem, ku­rām nav sa­vas valsts. Tā­tad mū­sos ir ļo­ti liels spēks! Es zi­nu, ka to ap­zi­nās arī ci­ti lat­vie­ši. Var­būt tā­dēļ mū­su tau­tai ir uz­likts šis mil­zī­gais pār­bau­dī­jums, var­būt tie­ši tā­dēļ no mū­su tau­tas bai­dās?! Bet es zi­nu un es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka lat­vie­ši pa­mo­dī­sies!

Pal­dies!

 
Jaunākais
Intervijas
Godprātīgie ir musulmaņu pusē
Būsim Cilvēki, nevis niecības!
Varonīgums – ceļamaize latviešiem
9.Saeimas vēlēšanas