Tiesnese Ausma Keiša: Lūdzu, advokāte Krastiņa!

Advokāte Ilze Krastiņa: Augsti godātie tiesneši, godājamais prokuror un cienījamie procesa dalībnieki! Realizējot Ilzes Liepas aizstāvību apsūdzībai pēc Krimināllikuma 78. panta pirmās daļas, es gribētu to veikt trijās daļās.

Pirmkārt, nelielu ievadu šajā lietas sakarā un attiecībā uz Ilzes Liepas personību, uz viņas motīviem un viņas rīcību. Par ko viņa tiek saukta pie atbildības?

Otrā daļā es vērsīšu uzmanību uz pierādījumu analīzi un argumentu saistību ar prokurora protestu, lai nostiprinātu savu atziņu, ka Rīgas Apgabaltiesas 2007. gada 28. maija spriedums, arī 2006. gada 22. septembra un 2007. gada 19. februāra nolēmums par papildus atkārtotas ekspertīzes nozīmēšanu atbilst Kriminālprocesa likuma 511. pantam, 519. pantam pirmajai daļai, 1. punktam, 473. pantam, 193. pantam, 194., 196., 199. un 200. – 202. pantiem.

Bet noslēguma daļā es gribētu atzīmēt dažas īpatnības šajā kriminālprocesā, kas, manuprāt, saskatāmas, izskatot šo krimināllietu.

Bez tam es gribu vērst tiesas uzmanību, ka šo argumentāciju izklāstā es izmantošu judikatūru, konkrēti – tiesu praksi cilvēktiesību, politisko brīvību, preses brīvības un žurnālistikas, žurnālistu neatkarības jomās. Un, proti, Eiropas Cilvēktiesības tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedums akciju sabiedrības “Diena” žurnālista Aivara Ozoliņa prasība pret Latvijas valsti Strujēviča lietā; 2003. gada 5. jūnija Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā pa Radio un televīzijas likuma 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. pantam, 91. pantam un 100. pantam un arī atbilstību Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. pantam, Starptautiskā pakta par pilsoņu politiku un tiesībām 19. panta, 27. panta nosacījumiem.

Trešais, manuprāt, ļoti būtisks judikatūras moments ir mūsu pašu Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2004. gada 28. septembra lēmums Kononova lietā, kurā Senāts ir atzinis, ka 1990. gada 4. maija deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta deklarācija par Latvijas okupāciju ir konstitucionāla rakstura valsts tiesiski akti.

Ceturtais – 2006. gada 16. marta Eiropas Cilvēktiesību Lielās palātas spriedums Tatjanas Ždanokas lietā pret Latviju. Un tiesa ir atzinusi Latvijas okupācijas faktu kā starptautiskās atzīšanas elementu un to, ka šis okupācijas fakts ir pretrunā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Eiropas Cilvēktiesības Lielā palāta ir atzinusi, ka tā saucamā krievvalodīgo minoritāte Latvijā ir ilggadīgas nelikumīgās Padomju Savienības okupācijas demogrāfiskās papildus sekas.

Piektais – ļoti būtiski, manuprāt. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2007. gada 9. novembra spriedums lietā par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam, kura trešajā sadaļā no 22. punkta līdz 31. punktam ir atzīts, ka, veicot analīzi, sākot ar 1949. gada Ženēvas Konvenciju, ar Londonas Konvenciju un dažādas publikācijas analizējot, dažādu vēsturnieku, dažādu juristu viedokļus, ir atzinusi, ka PSRS prettiesiski lietoja spēku pret Latviju 1940. gada 17. jūnijā, veica agresiju, pārkāpjot starptautisko līgumu normas. Un 27. punktā izdara secinājumu, ka tādējādi PSRS īstenoja no prettiesiskās agresijas izrietošo prettiesisku Latvijas valsts okupāciju.

Prokuratūra nav pieradusi zaudēt

Advokāte Ilze Krastiņa: Tagad konkrēti dažus vārdus ievadā.

Godīgi sakot, man izsauc izbrīnu, apbrīnu šie apsūdzētie. Arī īpaši šo jauno sieviešu neatlaidība, spēks, drosme ilgstoši un neatlaidīgi cīnīties. Viņi ir veltījuši savu darbu, es gribētu teikt, mūsu Tēvzemei. Un, kur šī trauslā meitene – mana aizstāvamā Ilze Liepa, rod spēku, riskējot ar savu labklājību, ar savu, varētu teikt, jaunību, arī šajā lietā ar brīvību, kas ir ļoti būtiski – nekas dārgāks cilvēkam nav kā brīvība.

Un viņa pat nebaidās zaudēt šo brīvību, viņa šodien apgalvo – es esmu lepna, ka es esmu ar to nodarbojusies! Un, ko viņa kā žurnāliste ir veikusi? Viņas vadmotīvs iepriekšējā instances tiesā bija, es citēšu no tiesas sēdes protokola: “Esot iecietīgi pret netaisnību, mēs kļūstam nolaidīgi pret taisnību”, un otrs: “Kurš gan cits, ja ne es; kad tad, ja ne tagad?”

Kad tad, ja ne tagad – kad mēs no visiem datiem, demogrāfiskās situācijas atskaitēm redzam, ka tik tiešām latviešu nācijai draud izmiršana?!

Un šie žurnālisti, izmantojot likumā atļautos līdzekļus, ir centušies tikai vienu – pievērst sabiedrības vadošo spēku, no kuru rīcības ir atkarīga mūsu Latvijas nākotne, uzmanību, vai mēs būsim latviska Latvija, vai turpināsim kolonizatoru politiku un pāriesim uz divvalodību, uz krievvalodību, un līdz ar to arī visas no tā izrietošās sekas; vai mums pietiks drosme un spēki tomēr pacīnīties ar likuma atļautajiem līdzekļiem, kuri paredzēti starptautiskajos nolīgumos: ja tautai draud iznīcība, tā ir tiesīga pieņemt ārkārtas mērus.

Jāatzīst, ka mūsu deputāti ir atraduši drosmi par to runāt. Viens no tiem – Aleksandrs Kiršteins, kurš bija 5. Saeimas, 6. Saeimas, 7. Saeimas un 8. Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas vadītājs. Viņš tika nopratināts tiesā kā liecinieks – būtisks liecinieks, un būtīnā mums pateica, ka Deklarācija par okupācija ir daudz smagāka, daudz stingrāka izteikumos un norādījumos, nekā to ir pauduši mūsu žurnālisti.

Tāpēc, cienījamie tiesneši, es beidzu šo ievadu un gribu sacīt, ka Ilze Liepa šos gandrīz trīs gadus – kopš 2005. gada maija viņai šie pārdzīvojumi, viņas ģimenei, viņas tuvākajiem… Tas nepaiet bez sekām. Un mēs nevaram tā vienkāršot – redziet, bija attaisnojošs, tagad būs notiesājošs spriedums… Bet šis pats process, kad cilvēks tiek saukts pie kriminālatbildības – vai mēs kādreiz iedomājamies, kas pēc tā paliek? Un, ja advokāti ir pieraduši pie zaudējumiem, pie zaudētām lietām, pie notiesājošiem spriedumiem, tad diemžēl prokurori, prokuroriem ļoti daudz jāmācās šajā jomā. Jo šodien kriminālprocess – 8. pants, 18. pants – ir devis vienlīdzības principu visiem procesa dalībniekiem. Un 18. pants ir vienots princips, procesuālā kārtība, visiem kriminālprocesā esošām personām garantēto tiesību līdzvērtīga īstenošana. Bet daudz ticis grēkots šajā sakarā... Tad kāpēc prokuratūrai neatzīt savas kļūdas? Es domāju, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.

Taču stūrgalvīgi tiek iets pret acīmredzamo. Redziet, ja prokurors saka tā, tad jābūt tā, bet to, ko aizstāvība lūdz, tas noteikti esot jānoliek malā, vai vismaz jāatstāj bez izskatīšanas – lai jau tiesa tiek galā... Pēdējā laikā tāda tendence – gan jau tiesa to novērtēs… Kāpēc?

Par aušīgo prokurora protestu

Advokāte Ilze Krastiņa: Tagad attiecībā uz pašu prokurora protestu. Pirms pāreju pie tā analīzes, gribu vērst jūsu uzmanību uz būtiskiem jautājumiem. Ja jau šodien valsts apsūdzības uzturētājs uzskata, ka 78. panta pirmās daļas nozieguma sastāvs ir pierādīts, tad nevarēja nepieminēt, ka šī panta redakcija no 2007. gada 19. jūlija ir mainīta. Šī panta dispozīcija ir savādāka – izslēgta sadaļa par kriminālatbildību par apzinātu personu ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības.

Šodien, ja jūs uzturat apsūdzību, tad nevarat neredzēt, ka tāda panta dispozīcija vairs nav. Un arī šī panta nosaukums ir: nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana. Bija: nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēktiesību ierobežošana – arī būtiski.

Tagad jautājums par šo 78. pantu. Godātais prokurors saka – nu varētu jau administratīvu atbildību, bet nav tāda panta... Tātad, ja nav, tad būs kriminālatbildība – kaut ko taču vajagot... Tomēr, vai tiešām godājamā prokuratūra nevarēja paskatīties, kādā sadaļā ir ielikts šis sastāvs: nevis tur, kur noziedzīgie nodarījumi, bet gan noziegumos – noziegumi pret cilvēci miera, genocīda un kara noziegumi! Tātad nav vairs smagākas apsūdzības šajā Krimināllikumā!

Un pateikt, ka, lūk, Ilze Liepa ar savā metaforā izteiktajām... intervijā ar Līdaku, kurā viņa gleznaini izsakās par dzeguzēniem, jo dabā tiešām dzeguzes iedēj citu putnēnu ligzdās... Vai tad šeit viņa ir apzināti aicinājusi uz personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību lietu tiešu vai netiešu ierobežošanu? Viņa ir teikusi, ka vajadzētu samazināt pensijas personām, kuras to nav pelnījušas, kuras nav Latvijas Republikas pavalstnieki, un runājusi arī par latviešu bērniem, kuri demogrāfiski būtībā paliek arvien mazāk, – par to, lai šie bērni tiktu vairāk atbalstīti nekā civilokupantu un militāro okupantu bērni.

Es domāju, ka šeit ir jārunā par subjektu. Vai tad žurnālistiem var ierobežot kaut kādas tiesības?

[...]

Tagad pāreju konkrēti pie prokurora protesta.

Pirmkārt, 2007. gada 28. maija Rīgas Apgabaltiesas Krimināllietas tiesu kolēģijas attaisnojošais spriedums Ilzes Liepas krimināllietā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 78. panta pirmās daļas ir uzskatāms par tiesisku un pamatotu saskaņā ar Kriminālprocesa likumu 511. panta garantijām jeb 511. panta izpratnē.

Otrkārt, apsūdzības izvirzītie Ilzes Liepas vainu skaidrojošie pierādījumi apsūdzībā pēc Krimināllikuma 78. panta pirmās daļas tiesas izmeklēšanā neguva apstiprinājumu, un tāpēc tiesa pamatoti taisīja attaisnojošu spriedumu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 519. panta pirmās daļas 1. punktu, tāpēc tas uzskatāms par taisnīgu.

Treškārt, 2006. gada 22. septembrī un 2007. gada 19. februārī pieņemtie lēmumi par kompleksās ekspertīzes noteikšanu lingvistikā, starptautiskajās tiesībās, psiholoģijā un žurnālistikā, kā arī papildus ekspertīzes nozīmēšana šajās jomās, ir uzskatāmi par tiesiskiem, motivētiem un pamatotiem, jo tie atbilst Kriminālprocesa likuma 473. pantam, 193. pantam, 194., 196., 199. pantam un 200. panta prasībām. Starp citu, prokurors Mickēvičs ļoti mēģināja argumentēt un iebilst, ka Dzintars Zaļūksnis ir pratināts kā liecinieks. Nu, bet piedodiet! Eksperts – tas ir procesuālā dalībnieka nosaukums tāpat kā prokurors, tāpat kā advokāts – tas ir nosaukums, taču uz viņu tiek attiecināts liecinieka statuss, jo likums paredz ekspertu pratināt kā liecinieku. Un Kriminālprocesa likuma 156. pantā ir noteikts, ka eksperts ir liecinieka statusā, tāpēc viņš arī tiek pratināts liecinieka statusā. Kā tad mēs savādāk viņus varam pratināt, ja nekā kā lieciniekus? Tā tika pratināti arī Līga Biskiniece, Artūrs Kučs, tāpat Aivars Fogels – visi liecinieku statusā, attiecinot uz viņiem visas liecinieku tiesības un pienākumus. Un eksperts parakstās arī kā liecinieks, ka viņš sniegs patiesas liecības, viņam draud kriminālatbildība par to, ja viņš sniedz nepatiesas liecības vai nepatiesu atzinumu.

Prokuratūra savākusi apšaubāmus “pierādījumus”

Advokāte Ilze Krastiņa: […] Nopratinot Biksinieci un Kuču, nopratinot lieciniekus Kiršteinu, Ulmi, Zīverti, Džaparovu, tiesai radās šaubas, vai ir iespējams balstīt notiesājošu spriedumu uz Drošības policijas inspektora pasūtīto jeb noteikto lēmumu par ekspertīzes noteikšanu pirms krimināllietas ierosināšanas.

Es vēl joprojām uzskatu, ka šī ekspertīze nav uztverama kā ekspertīze. Jo tā ir pretrunā ar apsūdzētā tiesībām, likumā paredzētajām garantijām: ne viņi tika iepazīstināti ar lēmumu, ne viņiem bija tiesības uzdot jautājumus. Pat apsūdzēto vēlēšanās novērst šo kļūdu, prokurorei Garančai lūdzot nozīmēt papildus ekspertīzi, tika noraidīta.

Un tāpēc pirmās instances tiesa vadījās no Kriminālprocesa likuma 124. panta “Pierādīšanas priekšmets”, uz kuru godājamais prokurors arī atsaucās, piekto daļu: “Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.”

Tādējādi tiesa pareizi rīkojās, ka nebalstīja spriedumu uz apšaubāmiem pierādījumiem, kuri iegūti nepilnīgā ceļā un nav vērtēti kopsakarībā ar aizstāvju, apsūdzēto izvirzītajiem lūgumiem. […]

Ja bija okupācija, tad ir okupanti

Advokāte Ilze Krastiņa: Tagad es mazliet par detaļām attiecībā uz prokurores protestā norādītajiem apstākļiem. Pats būtiskākais, godātie tiesneši, ir tas, ka arī Drošības policijas inspektors Višņevskis, nozīmējot ekspertīzi, uzdeva jautājumu, vai šajos rakstos – Ilzes Liepas rakstā – ir aicinājums uz nacionālo naidu vai nesaticību, un, ja ir, tad starp kādām nācijām, etniskām grupām, vai starp kādām personām, varbūt tautības personām būtu tas naids kurināts? Uz šādu jautājumu neatbildēja ne Biksiniece, ne Kučs, ne arī Sergejs Kruks. Viņi nav atbildējuši, jo nav jau ko atbildēt – skaidrs ir viens: ja ir bijusi okupācija, ir okupanti; un, ja ir okupācija, tad ir okupācijas seku likvidēšana.

Okupants ir militāra kategorija – militāras personas, kuras ienāk citā valstī, anektējot to, ievedot citas civilpersonas. 1949. gada Ženēvas Konvencija noteic, ka arī okupētājs nedrīkst ievest svešā valstī – okupētajā teritorijā savas valsts iedzīvotājus. Un okupētājs arī nedrīkst deportēt okupētās valsts iedzīvotājus – tas strikti ir noteikts 1949. gada Ženēvas konvencijā. Taču nav noteikts, kā likvidēt šīs nelikumīgās sekas.

Vajadzētu pieņemt jaunu Konvenciju, kurā strikti tiktu noteikts, kā likvidēt okupācijas sekas. Un tāpēc mēs tagad strīdamies – vai vajadzētu repatriēt, vai vajadzētu lūgt viņus atgriezties pašiem... Bet nekur “DDD” nebija aicinājuma starp kaut kādām tautām celt naidu!

Sakiet, lūdzu, vai šajā lietā ir kāds cietušais, kurš uzrakstījis, ka, piemēram, šis Ilzes Liepas raksts ir aizskāris viņu un viņa tautību? Nu nav cietušo! Cietušo nav un nevar būt, jo okupantiem nav tautības.

Neviens nav cietis!

Advokāte Ilze Krastiņa: Vēl otrs arguments prokuratūrai tāds: krieviski runājošie ir aizskarti. Nu, piedodiet, es domāju, ka viņi arī nav nekāda etniskā grupa, nekāda tautība. Lietā nav nekā tāda, kas atbilstu Krimināllikuma 78. panta pirmās daļas objektam.

Tāpēc uz pašu galveno jautājumu, starp ko tad tas naids ir kurināts, nav atbildēts. Prokurore Garanča atsaucās, ka esot trīs pierādījumi, uz kuru pamata viņa tiesai nodevusi šo lietu. Pirmais – ekspertu Biksinieces un Kruka atzinumi, Artūra Kuča atzinums – es par Ilzi Liepu. Otrais – Brandava iesniegums, kurš nav uzskatāms par cietušo. Viņš ir iesniedzis pieteikumu kā Īpašo uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietā parlamentārais sekretārs. Bet, piedodiet, viņš ir valsts amatpersona, viņš nav nekāda tautība. Es pat nezinu, vai viņš ir latvietis vai... tas nebūtu svarīgi, bet katrā ziņā viņš jau neiesniedza personīgi, bet kā valsts amatpersona ģenerālprokuroram, lai vērš uzmanību.

Tālāk otrs – 2005. gada 31. maija biedrības mītiņā Lobova pieņemtais aicinājums sodīt vainīgās personas, kuras Daugavpilī izplata “DDD” laikrakstu. Bet arī Lobovs neko personīgi nav rakstījis, ka viņam kā krievam, ja viņš tāds ir – es nezinu, ir aizskartas nacionālās jūtas, vai kaut kādā veida pret viņu ticis vērsts latviešu tautas pārstāvju naids, vai arī žurnālisti uz to ir aicinājuši…

Tātad lietā nav cietušo un nevarēja būt. Un nezinu, kāpēc prokuratūra laužas atvērtās durvīs, arī šodien mēģinot kaut ko atrast, uzturēdama šo prokurora protestu. Godājamais prokurors saka: šajos rakstos nav tiešu aicinājumu, bet netieši var izdarīt tādu secinājumu, ka tas tomēr būtu Krimināllikuma 78. panta pirmās daļas sastāvs… Nu, piedodiet, nevar! Apsūdzība ir ļoti smaga, un mēs nedrīkstam uz emocijām, vai arī tāpēc, ka prokurors uzskata, ka tā ir netieša aicināšana – tiesa nevar šeit taisīt notiesājošu spriedumu!

Kas attiecās uz vienīgo apsūdzības epizodi Ilzei Liepai – 2004. gada 14. oktobrī “DDD” publicēta viņas intervija ar Ingmāru Līdaku “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē”. Tā nav apzināti vērsta uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu krimināltiesiskā izpratnē, bet gan apmainīšanās ar viedokļiem. Un tas nav pat autora viedoklis – mums Dzintars Zaļūknis arī to apstiprināja – tas ir intervējamā viedoklis, jo žurnāliste grib uzzināt, ko tad amata brālis, profesijas biedrs par vides aizsardzību domā: kā mēs varētu aizsargāt latviešu tautu?

Patiesībā, salīdzinot ar augiem dabā – ja nezāles pārņem zemenes, tad tās ražu nedod. Es domāju, ka šo metaforu žurnālisti var pilnīgi pieļaujamā formā lietot, un nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tā netieši ir izraisījusi nesaticību vai ir apzināti vērsta uz nacionālā naida kurināšanu starp tautām. Tāpēc konstatēts – lietā nav nekādas etniskās grupas, nekādas tautas, nekāda atsevišķa noteikta tautības pārstāvja, kura nacionālās jūtas būtu aizskartas ar šo interviju.

Presei jārunā par okupantiem!

Advokāte Ilze Krastiņa: Attiecībā uz publisko subjektu. Ilze Liepa nav uzskatāma par tādu publisko tiesību subjektu – valsts institūciju vai valsts amatpersonu, kas varētu rīkoties un lemt par Satversmē paredzēto personas sociālo garantiju ierobežošanu. Es jau izteicu savu viedokli par to, neaizkavēšu jūsu uzmanību, bet... 2006. gada 20. septembra tiesas sēdes audio ierakstā ir dzirdams, ka prokurore Garanča šajā daļā prasību neuzturēja. Tomēr tagad es dzirdu, ka tas tomēr tiek darīts?!

Tiesa, manuprāt, pareizi ir secinājusi, ka vārds “okupants” nav attiecināms uz kādu konkrētu tautību, jo saskaņā ar okupācijas faktu un ar visām starptautiskām vienošanās konvencijām ir definēts, ka okupants ir valsts militārā vai civilpersona, kas īsteno un atbalsta okupāciju. Un tāpēc atbalsts var izpausties gan kā ieceļošana okupētajās teritorijās, gan darbošanās okupācijas režīma varas vai civilajās struktūrās, veicinot okupācijas režīma nostiprināšanu un okupācijas mērķu sasniegšanu okupētajā valstī. 1949. gada Ženēvas Konvencijas 2., 6., 8. un 49. pantos tas ir strikti noteikts, un par to vispār strīdu nav. Satversmes tiesa to jau ir konsekventi atzinusi un piekritusi šādiem secinājumiem.

Šie spriedumi ir lietā. Divi tika pievienoti tagad – gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, gan arī Satversmes tiesas spriedums attiecībā uz preses un vārda brīvību. 2003. gada 5. jūnijā Satversmes tiesa, skatot jautājumu par Latvijas Radio un televīzijas likuma atbilstību Satversmei un Cilvēktiesību Konvencijas 10. pantam, secināja – vārda brīvība pieder pie tā sauktajām pirmās paaudzes cilvēktiesībām un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām.

Vārda brīvība vairāk nekā jebkura no cilvēktiesībām simbolizē pilsoņu un politisko tiesību savstarpēju atkarību. Vārda brīvība pieder gan pie pilsoņu, gan politiskajām tiesībām. Tādējādi Satversmes 100. pantā lietotais termins “vārda brīvība” ietver arī jēdzienu “preses brīvība”. Šādu secinājumu ir izdarījusi mūsu Satversmes tiesa.

Šajā gadījumā Ilzes Liepas politiskā motivācija intervijā ar Ingmāru Līdaku bija pievērst sabiedrības un valsts amatpersonu uzmanību kritiskajai situācijai, kāda iedzīvotāju nacionālā sastāva ziņā ir aizveidojusies Latvijā, īpaši Rīgā, un tam, ka latviešu īpatsvars ir sarucis līdz katastrofāli zemam līmenim.

Manuprāt, prese ir efektīva tikai tad, ja tā ir brīva. Un žurnālists Dzintars Zaļūksnis arī mums pateica ļoti, manuprāt, interesantu lietu – šī robeža, kur beidzās preses brīvība, nav nosakāma. Tāpat nav nosakāms, kur beidzas tiesas neatkarība, kur beidzas advokātu un prokuroru neatkarība – nav robežas, nav iespējams novilkt, jo mums pašiem iekšā ir jābūt šai robežai, cik tālu varam iet. Tādēļ ir redaktors, kurš saka: nē, draugs, Ilze Liepa, šo vairāk rakstīt nevar, tur tu pārkāp preses brīvības robežu, tu aicini uz varmācību, tu aicini uz nacionālo naidu... Nu, es domāju, kolēģis man piedos, tas nav vērsts pret konkrēto redaktori, bet es domāju, ka šajā gadījumā, šajā avīzē ir tāda komanda, ka tā tik tiešām respektē, pēc pēdējiem notikumiem it sevišķi, noteiktās robežas. Nekāda aicinājuma uz vardarbību, nekāda aicināšana uz kaitniecību! Tas nenotiek šajā laikrakstā.

Gardas kungs nolasīja to Garančas kundzes lēmumu par krimināllietas izbeigšanu Jordana lietā… Es saprotu, ka būtībā arī Garančas kundze ir izdarījusi secinājumu, un tā mums bija visiem mācībstunda par to, kādā veidā šis process ir politisks. Un, kā jau teicu, laiks ir gājis labumā mums – aizstāvjiem un arī apsūdzētajiem. Tikušas izskatītas vairākas lietas, kuras atbalsta šo cilvēku pozīciju, šo cilvēku cīņu un sabiedrības uzmanības vēršanu uz problēmām, kuras bija jārisina jau 1992. – 94. gadā, bet kuras nav risinātas.