Advokāte Ilze Krastiņa: Un tagad viens papildus jautājums, uz kuru jūs neesat atbildējis. Vai šis raksts – Ilzes Liepas intervija ar Ingmāru Līdaku “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē” – būtu uztverams kā autora viedokļa izteikšana vai intervējamā viedokļa atspoguļojums?

Dzintars Zaļūksnis: Intervija ir ļoti specifisks žanrs žurnālistikā. Principā, ja vien tā ir korekti uzrakstīta, saskaņota ar intervējamo un publicēta, intervija var izraisīt tiesiskas sekas gan redakcijai, gan intervētājam, gan intervējamajam – visiem trim. Arī pēc mūsu likumiem, cik zinu, atbild ne tikai autors, bet arī redaktors jeb laikraksts. Tāpēc es domāju, ka intervija ir arī autora materiāls, un, protams, autors ir par to atbildīgs. Autors vispār atbild par jebkuru savu vārdu, ja vien viņš nepamato, ka tas ir ticis sagrozīts.

Advokāte Ilze Krastiņa: Nākošais jautājums būtu šāds. Jūs vērtējāt un skatījāties Līgas Biksinieces, Sergeja Kruka un Artūra Kuča dotos secinājumus jeb eksperta atzinumus, kā tos sauc. Kā jūs uzskatāt – pats būtiskākais, kam jūs nepiekrītat un ko uzskatāt, kas nebūtu pieņemams šajos slēdzienos?

Dzintars Zaļūksnis: Ziniet, es viņiem jau konceptuāli nepiekrītu. Mums ir dažādas pieejas. Es neapgalvoju, ka man ir vienīgā pareizā, tomēr cenšos pēc vismaz, daudzmaz atbilstības Eiropas vērtību sistēmai. Un neapšaubāmi, Eiropā pirmajā vietā ir vārda brīvība. Tās aizskārumi jau ir privāta lieta – stingri privāta, un tāpēc savā ekspertīzes atzinumā es citēju vienu no jūsu minētajiem ekspertiem, kuram “DDD” nepatika principā. Bet tā ir nepatika – tas nav nekāds juridisks fakts! Man, piemēram, arī, atzīšos, ļoti nepatīk daudzas “DDD” publikācijas, tomēr tikpat ļoti, vai pat vairāk, man nepatīk arī laikrakstā “Diena” paustā krieviskā propaganda, kura, manuprāt, ir kaitīgāka. Taču tas ir tikai mans viedoklis, kura dēļ es neuzskatu, ka varētu aizliegt publicēties, piemēram, Askoldam Rodinam, vai slēgt laikrakstu “Diena”.

Advokāte Ilze Krastiņa: Ja mēs runājam par laikrakstu “Diena” un tiem materiāliem, kuri nebija pieejami pirmajā instancē, skatot lietu… Jūs jau droši vien esat iepazinies ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu, kura tika izskatīta 12. jūlijā pagājušajā gadā. Akciju sabiedrība “Diena” un Ozoliņš pret Latvijas valsti Strujēviča lietā.

Dzintars Zaļūksnis: Jā. Neesmu lasījis pilnu tekstu.

Advokāte Ilze Krastiņa: Es varbūt atļaušos Jums vienu... tādu... attiecībā tieši uz žurnālistiku. Konceptuāli secinājumi, tiesas vērtējumi attiecībā uz žurnālistu lomu, preses brīvību, vārda brīvību. Vai es drīkstu, ja tiesa man atļaus?

Tiesnese Ausma Keiša: Nu labi. Jūs neesat to lasījis – to Eiropas lēmumu?

Dzintars Zaļūksnis: Es esmu iepazinies tik daudz, cik tas bija presē.

Advokāte Ilze Krastiņa: Es tagad citēšu tiesas vērtējumu – pirmā atzinuma otro punktu:

“Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskākiem demokrātiskās sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākiem nosacījumiem tās progresā un katra indivīda izpausmē, kā to paredz 10. panta 2. punkts. Tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas aizskar, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu. Tā to paredz plurālisms, tolerance un atvērtības gars, bez kuriem nepastāv demokrātiska sabiedrība. Kā precizēts 10. pantā, šī brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem un sankcijām, kam tomēr jātiek šauri interpretētām – to nepieciešamībai jātiek pārliecinoši pierādītai.”

Dzintars Zaļūksnis: Principā te nav pateikts nekas jauns. Eiropas Savienības tiesu prakse ir tieši šāda. Tādējādi tas nebija nekāds pārsteigums.

Advokāte Ilze Krastiņa: Šie principi ir īpaši nozīmīgi presei, kas demokrātiskā sabiedrībā spēlē svarīgu lomu. Ja arī presei nevajag pārkāpt zināmas robežas attiecībā uz citu personu reputāciju un tiesību aizsardzību, tomēr preses uzdevums, ievērojot tās pienākumus un atbildību, ir darīt zināmu informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām visu sabiedrību interesējošām tēmām. Funkcijai izplatīt informāciju pievienojas sabiedrības tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu nepieciešamo sargsuņa lomu. Bez tam 10. pants aizsargā ne vien izteikto ideju un informācijas saturu, bet arī to izplatīšanas veidu.

Sakiet, lūdzu, vai šie principi kaut kādā viedā ir pārkāpti “DDD” publikācijās, ar ko jūs iepazināties gada garumā?

Dzintars Zaļūksnis: Manā ekspertīzes aktā principā ir uzrakstīts tas pats, kas šajā tiesas spriedumā. Es vienmēr esmu turējies pie šiem principiem, aizstāvēšu un aizstāvu tos arī šajā gadījumā. Principi ir principi. Man var nepatikt viņu viedoklis, man var nepatikt tas, ko viņi izplata, kā viņi izplata, bet viņiem ir tiesības to darīt! Tas arī izriet no šī Eiropas tiesas sprieduma, manuprāt.

Advokāte Ilze Krastiņa: Paldies! Man nav jautājumu.

Tiesnese Ausma Keiša: Mēs drusciņ precizēsim... (tiesnese pārbauda, saskaņojot ar Dzintaru Zaļūksni, viņa ekspertīzes materiālus) Tā, vai būs jautājumi apsūdzētiem?

Līga Muzikante: Jā, būs nedaudz jautājumu.

Tiesnese ausma Keiša: Tikai lēnāk, lai mēs arī varam rakstīt protokolā.

Līga Muzikante: Sakiet, ja es nemaldos, tad jūs teicāt, ka žurnālistikā strādājat kopš 1988. gada – pareizi sapratu?

Dzintars Zaļūksnis: Pareizi, ja neskaita ārštata publikācijas.

[…]

Līga Muzikante: Sakiet, vai augstākā juridiskā izglītība jums ir palīdzējusi arī žurnālistikas darbā?

Dzintars Zaļūksnis: Tas ļoti stipri man ir palīdzējis. Es atceros profesora Kleckina teikto vēl 1991. gadā, ka žurnālistam principā vajadzēja vispirms sākt mācīties kādā citā fakultātē un pēc tam pāriet uz žurnālistiem, lai viņš vismaz kaut ko no kaut kā zinātu pietiekami labi.

Līga Muzikante: Un, vai jūs varētu varbūt paskaidrot, kāda saskare ir galvenā redaktora darbam ar juridiskiem jautājumiem?

Dzintars Zaļūksnis: Ar juridiskiem jautājumiem saskare parādās, gatavojot konkrētus materiālus. Jāzina tā robeža, kuru žurnālistam principā nevar iemācīt, kuru nevajag pārkāpt. Tieši tāpēc tik grūti klājas mūsu žurnālistikā ar ētikas principu – ētikas kodeksiem, ka nav šī robeža ielikta. Cilvēks no skolas sola atnāk – viņš iemācās rakstīt, salikt komatus, bet padomāt par to otro pusi, līdz kurai robežai var aiziet – tas ir stipri, stipri sarežģīti, un tieši šajā aspektā visvairāk palīdz juridiskās zināšanas.

Līga Muzikante: Tātad es saprotu, ka jūsu juridiskās zināšanas tikai un vienīgi pilnveido jūsu zināšanas arī žurnālistikas jomā?

Dzintars Zaļūksnis: Varētu tā teikt. Jā, papildina.

Līga Muzikante: Arī savu eksperta atzinumu jūs esat balstījis uz tiesībām – uz tiesību normām, starptautisko tiesību normām, konvencijām. Kādēļ?

Dzintars Zaļūksnis: Es visiem saviem kolēģiem vienmēr esmu teicis, ka jebkuram žurnālistam vajadzētu zināt vismaz tos likumus, kas attiecas uz viņiem – gan Latvijas likumus, gan starptautiskās normas, un tāpēc man arī datorā visu laiku ir iekopēts speciāls fails gan ar likumiem, gan ar šiem tiesu precedentiem, tiesu lēmumiem, lai būtu lietas kursā, kā tas izskatās pie mums un kā tas izskatās ārvalstīs. Tas, ka ne visi kolēģi to dara, maigi izsakoties, tā jau, protams, ir žurnālistikas problēma, nevis tiesiska.

Līga Muzikante: Jūs varētu vēlreiz precīzi nosaukt pašreiz ieņemamo amatu?

Dzintars Zaļūksnis: Jā, Sabiedrisko attiecību nodaļa Rīgas Domē – projektu koordinators sabiedrisko attiecību jautājumos.

Līga Muzikante: Un kādi ir jūsu amata pienākumi?

Dzintars Zaļūksnis: Mani amata pienākumi ir komunicēt pirmām kārtām ar presi, tas ir, nodrošināt viņus ar nepieciešamo informāciju – gan to, ko viņi prasa, gan to arī, kas būtu vajadzīgs cilvēkiem, bet, ko varbūt žurnālisti palaiž garām, un, protams, veidot Domes komunikāciju stratēģiju.

[…]

Līga Muzikante: Un principā – arī saistībā ar to, ko esat atbildējis par laikraksta galvenā redaktora lomu savā ekspertīzē, jūs šobrīd varat apliecināt tiesai, ka tas viss ir…?

Dzintars Zaļūksnis: Jā, arī manā praksē, kad strādāju par galvenā redaktora vietnieku un atbildēju praktiski par avīzes ideoloģisko ievirzi, es vienmēr līdzatbildēju kopā ar autoru par to, ko esmu tur ievietojis. Un tā jau ir redaktora kompetences vai redaktora godaprāta lieta, vai viņš aizstāv savu autoru vai neaizstāv. Bet princips ir: ja taisīta intervija un intervējamais neiebilst un neapstrīd, tātad šī intervija principā atbilst tam, ko viņš stāsta.

Līga Muzikante: Paldies!

Tiesnese Ausma Keiša: Tā, ir vēl jautājumi?

Ilze Liepa: Man būs divi jautājumi. Mani personīgi apsūdz par interviju “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē”. Par dažiem izrāvumiem – izrautiem teikumiem no šīs intervijas.

Tad pirmais jautājums: vai šajā intervijā, šajos fragmentos un vispār kopumā jūs esat atradis kādus aicinājumus uz nacionālā naida kurināšanu vai arī sociālo ekonomisko tiesību ierobežošanu?

Dzintars Zaļūksnis: Žurnālistikas aspektā šādu atradumu man nav. Es vēlreiz uzsveru, ka es to vērtēju žurnālistikas aspektā, nevis tiesību aspektā, jo tur var būt dažādas nianses, un tas, kas man liekas neitrāls vai pat patīkams, kādam citam var likties šausmīgs un briesmīgs. Bet tad jau tā ir privāta lieta – vai nu tiek celta civilprasība, vai kā savādāk aizstāvētas savas tiesības.

Ilze Liepa: Vai žurnālista vēršanās pie valsts pārvaldes amatpersonas intervijā ar jautājumiem par aktuālām tēmām un varbūt ne tik ērtiem un patīkamiem jautājumiem ir vērtējama kā nacionālā naida kurināšana vai arī kā demokrātijas un uzskatu, un vārda brīvības pamatprincipu piepildīšana dzīvē?

Dzintars Zaļūksnis: Žurnālistus, presi rietumos dēvē par ceturto varu tieši tāpēc, ka tas ir viņu pienākums – sabiedrības vārdā uzdot, cita starpā, arī neērtus un nepatīkamus jautājumus. Tas, ka mūsu presē politiķi joprojām ir tādā siltumnīcas režīmā, tā jau ir, atkal jāsaka, žurnālistu ētikas un profesionalitātes problēma… Bet rietumos tik liels īpatsvars patīkamu interviju un politiskās reklāmas, kur esmu skatījies, nekur nav.

Ilze Liepa: Paldies!

Tiesnese Ausma Keiša: Vai Aivaram Gardam būs jautājumi?

Aivars Garda: Jā, man arī būs daži jautājumi. Vai jūsu ekspertīze ir tikusi izmantota – vai to ir lasījuši kādi žurnālisti, studenti, varbūt kādi tiesībsargi ir izmantojuši kādā citā lietā?

Dzintars Zaļūksnis: Es redzēju, ka tā bija publicēta šajā pašā “DDD”. Tas nozīmē, ka tā jau ir publiskā telpa, un piekļuve ir jebkuram. Tāpēc es pieņemu, ka to varētu lasīt arī kāds profesionālos nolūkos.

Aivars Garda: Sakiet, lūdzu, vakar es šajā tiesas sēdē pieminēju, ka prokurore Garanča ar tādu īpatnēju dažādību attiecās pret mums, tas ir “DDD”, un pret Andra Jordana izteikumiem, tāpat arī pret Viktorijas Makovskas izteikumiem. Vai jums varbūt ir zināms, ka prokurore Garanča ir izmantojusi jūsu ekspertīzi?

Dzintars Zaļūksnis: Es tikai priecātos, ja viņa to būtu izmantojusi, jo, manuprāt, tā ekspertīze ir pietiekami kvalitatīva. Bet šis jautājums, manuprāt, nav korekts. Ko izmanto prokurore Garanča, tā ir viņas profesionālā darbība, un es nevaru nekādi to vērtēt. Es viņu arī personīgi nepazīstu.

Aivars Garda: Sakiet, jūs teicāt, ka visgrūtākais ir izjust robežas, kurās žurnālists drīkst strādāt. Manuprāt, jūs savā ekspertīzē pasakāt, ka mēs neesam pārkāpuši šīs robežas. Vai jūs arī tagad to apstiprināt?

Dzintars Zaļūksnis: Es jau sākumā teicu, es joprojām uzsveru un tieši tā arī uzskatu, un šajā ziņā nekas nav mainījies! Varbūt tieši otrādi – šī gada laikā mēs esam tuvāk šim viedoklim tīri tādā informatīvajā telpā tikuši.

Aivars Garda: Pēdējais jautājums. Vai jums nešķiet, ka mēs ar savām publikācijām, pieprasot, lai valsts vara pilda Satversmi un likumus, veic dekolonizāciju, esam to nokaitinājuši, un tieši tāpēc valsts vara pret mums vēršas tik neatlaidīgi, lai mūs notiesātu? Kāds ir jūsu viedoklis?

Dzintars Zaļūksnis: Es šobrīd nevaru formulēt, kas ir vara, ko jūs lietojāt...

Aivars Garda: Es domāju Saeimu, valdību, valsts augstākās amatpersonas.

Dzintars Zaļūksnis: Saeima, valdība un valsts augstākās amatpersonas... es nezinu... man nav šajā jautājumā tāda ļoti konkrēta viedokļa tāpēc, ka es nepazīstu praktiski nevienu no jūsu nosauktajām augstākajām personām personīgi, neesmu par šiem jautājumiem runājis.

Aivars Garda: Paldies! Paldies, godātā tiesa!

Tiesnese Ausma Keiša: Prokuroram būs jautājumi?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Man ir jautājumi saistībā ar šo sniegto atzinumu.