Latvijas Nacionālā fronte - Laikraksts "DDD" - “DDD” KAUJA AR PROKURATŪRU AUGSTĀKAJĀ TIESĀ

Galvenā izvēlne

Galvenā lapa

Raksti

LNF

Svarīgi

Apsūdzības eksperta Artūra Kuča liecības tiesā

Nopratina aizstāvības liecinieku Aleksandru Kiršteinu

Par Abrenes atdošanu – nošaušana vai pakāršana?

Vēstules Latvijas Valsts prezidentei

Svarīgi

09.10.2008.

2008. gada 26. februārī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas tiesneši Ausma Keiša, Anita Nusberga un Pēteris Opincāns sāka izskatīt prokurores Ievas Garančas apelācijas protestu par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru attaisnoti Aivars Garda, Līga Muzikante un Ilze Liepa. Prokurori Ievu Garanču, kura iepriekš nesekmīgi mēģināja notiesāt “DDD” veidotājus, bija nomainījis nākamais prokuratūras “kaujinieks” – Alēns Mickēvičs.

Kā jau lasītājiem ierasts, turpmāk publicēsim arī šīs tiesas prāvas nedaudz saīsinātu pierakstu.

Tiesnese Ausma Keiša: Rīgas Apgabaltiesā 2007. gada 28. maijā pieņemts attaisnojošs spriedums.

Ņemot vērā lielo interesi par šo lietu, tiesas zālē neietilpst visi tiesas sēdē piedalīties gribētāji... Mēs neko nevaram darīt – šī ir mūsu lielākā zāle! Un mums vispirms jālemj, kā paredz Kriminālprocesa likuma 485. pants, vai apsūdzētajiem, viņu aizstāvjiem, prokuroram nav iebildumu par to, kas pašlaik notiek – ka tiek veikti attēlu ieraksti? Skaņu ieraksts pagaidām netraucē. Likums, bez šaubām, pieļauj, ja piekrīt šīs puses, ko es nosaucu, ja netiek traucēts tiesas process, tad mēs varam to atļaut. Tāpēc mēs prasām viedokļus. Apsūdzētie, jums nav iebildumu?

[..]

Aivaram Gardam, Līgai Muzikantei, Ilzei Liepai nav iebildumu, ka prese filmē tiesas procesu. Arī advokātiem Ilzei Krastiņai un Didzim Šmitiņam nav iebildumu.

Tiesnese Ausma Keiša: Prokuroram?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Godātā tiesa, ja tas netraucēs tiesas darbu, arī nebūtu iebildumu.

Tiesnese Ausma Keiša: Krimināllietas tiesas palāta, apspriežoties uz vietas, nolēma, bez šaubām, pieļaut izdarīt attēlu ierakstus – tikai netraucējiet tiesas darbam! Pašlaik mēs redzam, ka tas drusciņ ierobežo mūsu darbu... Mēs neredzam pat apsūdzētos! Visi reportieri ir tik tuvu procesa dalībniekiem… un arī skaņas drusku var traucēt... Tāpēc dariet to, bet tikai netraucējiet mūsu darbu! Ja mums traucēs – izdarīsim aizrādījumu.

Es tātad konstatēju, ka visas aicinātās personas ir ieradušās: apsūdzētie – saprotams, aizstāvība, prokurors, tiesas sastāvs – visi ir ieradušies. Tad es nosaukšu tiesas sastāvu: Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesneši: Anita Nusberga, Pēteris Opicāns. Referents šajā lietā ir Ausma Keiša.

Šajā procesā ar norīkojumu no kriminālprokuratūras mums piedalās prokurors Alēns Mickēvičs. Mums ir iesniegti orderi par aizstāvībām apsūdzētiem, no kuriem mēs redzam, ka advokāte Ilze Krastiņa aizstāvēs apsūdzēto Ilzi Liepu. Advokāts Didzis Šmitiņš aizstāvēs Aivaru Gardu, bet kas aizstāvēs Līgu Muzikanti?

Advokāts Didzis Šmitiņš: Arī es!

Tiesnese Ausma Keiša: Tātad, advokāts Šmitiņš aizstāvēs abus divus. Un Jums acīmredzot ir vienošanās.

[…]

Tiek pārbaudītas apsūdzēto personības, izskaidrotas viņu tiesības. Tiek noskaidrots, ka nevienam nav noraidījumi pret tiesas sastāvu vai prokuroru.

Prokurors Alēns Mickēvičs: Es aicinu izskatīt lietu pēc būtības.

Tiesnese Ausma Keiša: Vai aizstāvībām ir kādi lūgumu?

Advokāts Didzis Šmitiņš: Nē, paldies, godātā tiesa, man nav.

Advokāte Ilze Krastiņa: Godātā tiesa, atļaujiet man izteikt – ir man daži lūgumi. Ņemot vērā, ka laiks ir strādājis par labu apsūdzētajiem – šodienas tiesājamiem, ņemot vērā judikatūras principu, man būtu lūgums pievienot lietai divus spriedumus. Viens ir mūsu Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums 2007. gada 29. novembrī lietā Nr. 20700102. Šis ir spriedums – visiem zināmais – par Krievijas Federācijas robežlīgumu ar Latvijas Republiku, tā atbilstību Satversmes 3. pantam. Un šā sprieduma 3. nodaļā no 22. punkta līdz 30. punktam ir dziļi izanalizēta Latvijas okupācija 1940. gadā 17. jūnijā, ir analizēta Londonas konvencija un definīcija par to, kas ir okupācija, aneksija un kādas ir okupācijas sekas. Man būtu lūgums šo spriedumu pievienot lietai, jo tas, manuprāt, ir saistībā ar celto apsūdzību tiesā. Un otrs spriedums ir Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā žurnālistikas un preses brīvības jomā, kura ir izskatīta 2007. gada 12. jūlijā Strasbūras tiesā – Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tikusi izskatīta laikraksta, akciju sabiedrības “Diena” un žurnālista Aivara Ozoliņa prasība pret Latviju tā saucamā Strujēviča lietā. Un šajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā ir izdarīti secinājumi, ka pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 10. punkts, kurā strikti noteikts, ka vārda brīvība ir arī preses brīvība, un ka šī ierobežošana var notikt tikai ļoti strikti noteiktās likuma robežās, ko ir noteikusi katra valsts savos likumos. Prasība ir apmierināta. Un šie secinājumi, manuprāt, ir arī judikatūri, ko mēs varam izmantot, taisot spriedumu šajā lietā, jo šeit pie atbildības tiek saukti trīs žurnālisti. Citu lūgumu man nav – paldies!

[…]

Tiesa noskaidro, ka nevienam procesa dalībniekam nav iebildumu pievienot šos divu spriedumus tiesas materiāliem.

Tiesnese Ausma Keiša: Pagājušās nedēļas otrajā pusē esam saņēmuši reizē ar apsūdzēto iebildumiem pret prokurores protestu viņu pašu izdarīto tiesas sēdes pierakstu. Visi iesniegtie un tiesai adresētie iebildumi un paskaidrojumi ir saņemti. Tātad, ja vairāk nav nekādu lūgumu tiesai, tad mēs sākam to darbību, ko sauc par tiesas sēdes priekšsēdētāja ziņojumu par sprieduma būtību un par apelācijas prasību. Un es ziņošu par pašu būtību. Varbūt sīki neatreferēšu, visi to jau zina, sīkāk būs procesa atreferējumos, pēc tam tiesas lietas materiālos. Šajā krimināllietā apsūdzētajiem Līgai Muzikantei, Ilzei Liepai un Aivaram Gardam celta sūdzība noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc paragrāfa Krimināllikumā 78. panta 1. daļā. Apsūdzībā inkriminēts, ka viņi veikuši darbības, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu.

[..]

Tiesnese iepazīstina ar apsūdzību, prokurora apelācijas protestu, tiesas saņemtajiem dokumentiem un apsūdzēto atbalsta vēstulēm.

Tiesnese beidz ziņojumu un dod vārdu prokuroram.

Prokurors Alēns Mickēvičs: Jā, godātā tiesa, esmu norīkots piedalīties šajā lietā no apelācijas instances tiesas brīža. Iepazīstoties ar krimināllietas materiāliem, uz doto brīdi, uzskatu, ka ir pamats gan protesta uzturēšanai, gan apsūdzības uzturēšanai pilnā apmērā apelācijas instances tiesā.

Tiesnese Ausma Keiša: No rakstiskiem paskaidrojumiem mēs redzam, ka prokurora protests netiek atzīts. Apsūdzētie, katrs personīgi varat izteikties par to, ka protestu neatzīstat!? Vai varam tā rakstīt protokolā?

Apsūdzētie: Jā!

Tiesnese Ausma Keiša: Tagad jautājumi par pierādījumu pārbaudi šajā lietā. [..] Tiesai jālemj, kādā kārtībā mēs pārbaudīsim apsūdzības piestādītos pierādījumus šajā lietā. [..]

Prokurors Alēns Mickēvičs: Godātā tiesa! [..] Tikko tika atreferēts iesniegtais apelācijas protests, kurā būtībā lielākā daļa ir veltīta tam, ka prokurors norāda uz tiem, viņaprāt, pieļautiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, nosakot ekspertīzes pirmās instances tiesā, un arī par tiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, prokurora uztvertiem, kuri ir pieļauti, sniedzot šos atzinumus. Tāpēc, ņemot vērā iepriekš teikto, es piedāvātu pārbaudīt sākotnēji tos lēmumus un atzinumus, kas ir pieņemti un sniegti pirmās instances tiesā.

[..]

Iepazīstoties ar šiem te ekspertu atzinumiem, būs man kāds lūgums, ko es lūgšu tiesai izlemt...

Tiesnese Ausma Keiša: Vai šo lūgumu varēs izpildīt, nepārbaudot tiesas materiālus?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Tas saistīts ar ekspertīzēm, faktiski, un lēmumiem, un atzinumiem.

Tiesnese Ausma Keiša: Labi, tāds tad ir prokurora viedoklis. Tagad mums jānoklausās, kāds ir viedoklis par pierādījumu pārbaudes kārtību – nu laikam jau sāksim ar aizstāvību – lūdzu!

[..]

Tiesa noklausās aizstāvju un apsūdzēto viedokli par pierādījumu pārbaudes kārtību un nolemj tos pārbaudīt Kriminālprocesa likuma 500.panta kārtībā.

Referējošā tiesnese Ausma Keiša pārbauda lietā pievienotos dokumentus, pierādījumus.

[..]

Tiesnese Ausma Keiša: Pārbaudot tiesas materiālus, mēs faktiski pārbaudījām arī nopratinātos lieciniekus. Tagad varam dot vārdu apsūdzētajiem. Lūdzu, Līga Muzikante.

Līga Muzikante: Godātā tiesa! Mēs šobrīd veicam tiesas procesa audio ierakstu. Un šo audio ierakstu mēs lūgtu pēc tiesas sēdes pievienot tiesas materiāliem.

Tiesnese Ausma Keiša: Jūs runājat par ierakstu šodien?

Līga Muzikante: Jā. (Norāda uz galdiem novietotos diktofonus.)

Tiesnese Ausma Keiša: Labi, process to neaizliedz.

Līga Muzikante: Godātā tiesa! Vēlos vērst uzmanību uz to, ka pirmā instance – Rīgas apgabaltiesa lietu izskatīja ļoti pamatīgi, ļoti dziļi. Process, manuprāt, bija pietiekoši ilgstošs. Neesmu lietpratēja kriminālprocesos, bet katrā ziņā, iespaids man kā apsūdzētajai radās, ka tiesa tiešām ir ieinteresēta atrast objektīvo patiesību, uzzināt, izzināt lietas apstākļus, noskaidrot subjektīvo pusi, objektīvo pusi, un tas tik tiešām tiesas procesā tika veikts.

Kā laikraksta galvenā redaktore, es varu apliecināt, ko jau teicu pirmajā instancē, ka es ar ļoti lielu atbildību pieeju saviem darba pienākumiem, apzinīgi tos veicu, vienmēr ļoti nopietni esmu izvērtējusi publicējamos materiālus, esmu apzinājusies, ka ar savu darbu, kas izpaužas avīzes vadīšanā, es realizēju cilvēka pamattiesības preses brīvības un likumu ietvaros. Esmu to apzinājusies, jo esmu pētījusi starptautisko tiesību aktus, esmu pētījusi arī nacionālās tiesības, tostarp ņēmusi vērā Saeimas deklarāciju par okupāciju. Un, izejot no tā, radusi savu subjektīvu un objektīvu pārliecību, ka manās iespējās, manās tiesībās un arī manos pienākumos ar preses palīdzību – sava vadītā laikraksta palīdzību – ir vērst uzmanību uz to, ka Latvijā nav novērstas okupācijas sekas, tas ir, nav veikta deokupācija un dekolonizācija.

Laikrakstu “DDD” izdod Latvijas Nacionālā fronte, un mūsu organizācijas statūtos ir paredzēts uzdevums – tieši šo trīs “D”, kas ietver sevī avīzes virsrakstu, – Deokupācija, Dekolonizācija, Deboļševizācija – īstenošanu. Tātad pilsoniskās sabiedrības principa īstenošanas realizēšana, sabiedrības, tautas pievēršana šīm idejām. Un tieši tādā veidā arī es esmu uztvērusi savu darbu laikrakstā, tostarp arī, vadot to trīs laikraksta numuru izdošanu, par kuriem celta apsūdzība.

Es pilnībā noraidu prokurores apelācijas protestu, uzskatu to par nepamatotu, neobjektīvu un arī nepatiesu ziņu saturošu. Šajā sakarā es vēlos citēt, varbūt pat arī nolasīt – kā sanāks laikā, mūsu iesniegtos iebildumus, lai šeit mutiski tas viss izskanētu, par ko tad mēs iebilstam – to mēs paskaidrojam kā apsūdzētie.

Tātad prokurore Ieva Garanča apelācijas protestā raksta, ka savus atzinumus eksperti Biksiniece, Kučs apstiprināja arī tiesas sēdē, kurā nopratināti, kā liecinieki. Bijām, protams, klāt tiesas sēdē, un arī pēc tiesas sēdes vēlreiz noklausījāmies tiesas sēdes autentisko audio ierakstu, to pierakstījām un iesniedzām godātai tiesai kā pierādījumu. Un mums ir jāsecina, ka eksperti nebija spējīgi pamatot savu ekspertīzes objektivitāti. Protams, ka viņi nenoliedza savas ekspertīzes un neteica: jā, godātā tiesa, mēs ekspertīzes esam rakstījuši subjektīvi, izejot no saviem personīgajiem politiskajiem uzskatiem, no savas subjektīvās pārliecības, – protams, tā viņi neteica. Tajā pašā laikā konkrētus jautājumus – atbildes uz konkrētiem jautājumiem viņi nespēja sniegt. To pierāda šis te audio ieraksts. Ikviens, tostarp arī jaunpieaicinātais prokurors, noklausoties šo audio ierakstu, gūs pilnīgu pārliecību, ka ne Biksiniece, ne Kučs nespēja sniegt precīzas, objektīvas atbildes, kas pierādītu un kas neliktu tiesai šaubīties par mūsu vainu apsūdzībā. Un tā, viņu liecības bija pretrunīgas, juceklīgas, nepārliecinošas.

Bez tam, prokurore apelācijas protestā norāda: “Liecinieks Sergejs Kruks tika izsaukts uz tiesas sēdi, un ieradās 2006. gada 20. septembrī, šajā tiesas sēdē netika nopratināts, bet tika uzaicināts uz 21. septembri, taču uz šo dienu atsūtīja iesniegumu, ka sakarā ar gripu nevarēs ierasties. Taču, nepārliecinoties, vai liecinieks ir saņēmis pavēsti par ierašanos tiesā, 2007. gada 21. maijā tiesa nolēma neaicināt liecinieku Sergeju Kruku, motivējot savu lēmumu ar to, ka Kruks jau iepriekš aicināts uz tiesu, nav ieradies un par neierašanās iemesliem nav ziņojis.” Tiešām, varu apliecināt, ka Sergejs Kruks bija ieradies 20. septembrī tiesā, sēdēja aiz durvīm, varēja aprunāties ar nopratināto Biksinieces kundzi, Kuča kungu. Domāju, ka viņu viedoklis par to, cik precīzi ir jāatbild uz savām ekspertīzēm, Sergeju Kruku neiepriecināja, un 21. septembrī viņš bija saslimis ar “stabilu gripu”, kā viņš norāda savā iesniegumā. Taču jāvērš uzmanība – pati savām acīm redzēju, ka šis iesniegums nav parakstīts! Es apšaubu šī iesnieguma patiesumu, jo ikviens varēja uzrakstīt un izdrukāt šādu iesniegumu no datora, un tas nav apliecināts ar parakstu. Tātad, kas ir noticis ar Sergeju Kruku, kādēļ viņš nebija 21. septembrī un kādēļ viņš tik augstprātīgi izturējās pret tiesu, es nezinu. Bet es izdaru secinājumus, ka gluži vienkārši viņš bija nepieklājīgs. Un neuzskatu, ka neparakstīts iesniegumus ir likumīgs neierašanās attaisnojums. Turklāt, manuprāt, tiesa ļoti nāca pretī un nepiemēroja Sergejam Krukam naudassodu par neierašanos. Bez tam prokurore Garanča savā apelācijas protestā nav minējusi, ka Sergejs Kruks nebija ieradies uz tiesas sēdi arī 2007. gada 19. februārī. Audio ierakstā ir apliecinājums tam, ka tik tiešām, tiesa vaicāja, vai Sergejs Kruks ir ieradies, kur apliecināja, ka Sergejs Kruks nav ieradies. Tātad jau otrā reize, kad Sergejs Kruks nebija ieradies – šoreiz nebija nekāds iesniegums par “stabilu gripu”, vai kaut kas citāds, arī nekādas slimības lapas nav pievienotas… Varam secināt, ka šoreiz atkal viņš nav ieradies nezināmu iemeslu dēļ. Tāpat viņš nebija ieradies arī 2007. gada 21. maijā. Atceros šo dienu. Mēs, apsūdzētie, arī aizstāvji, lūdzām tiesu neatlikt tiesas sēdi tādēļ, ka Sergejs Kruks nav ieradies kārtējo reizi, saglabājot savas tiesības uz tiesas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Jo, mūsuprāt, mums kā žurnālistiem, kā preses pārstāvjiem nav visu laiku jābūt apsūdzēto statusā! Mums ir jāveic normāli savs ikdienas pienākums – šis apsūdzēto statuss ir radījis mums reālu kaitējumu. Piemēram, Saeimā mums bija anulētas preses akreditācijas, kad prokuratūra piemēroja apsūdzēto statusu. Mums šāda veida kaitējums arī sabiedrībā rodas, atrodoties visu laiku apsūdzēto statusā. Šis kaitējums tikai padziļinās un palielinās, un tieši tādēļ tiesa godprātīgi un taisnīgi nolēma neaicināt Sergeju Kruku, ja jau viņš trīs reizes pēc kārtas nav ieradies un par saviem neierašanās cēloņiem un iemesliem nav ziņojis – nav apliecinājis, nav iesniedzis dokumentu, kas pamatotu likumīgu neierašanos. Un to arī tiesa ir motivējusi. Arī to mēs varam noklausīties audio ierakstā. [..]

Tātad šī tiesas motivācija ir gluži pretēja prokurores Garančas rakstītajam apelācijas protestā, ka nebija nekāda pamata uzskatīt, ka Sergejs Kruks izvairās no ierašanās tiesas sēdē. Manuprāt, manos paskaidrojumos bija pierādīts, ka tiesai bija ļoti pamatots iemesls uzskatīt, ka Sergejs Kruks izvairās no ierašanās tiesas sēdē.

Turpinājumā prokurore Garanča, manuprāt, maldina Augstāko tiesu, apgalvodama: “Neskatoties uz to, ka prokurors tiesas sēdē iebilda pret šādas ekspertīzes noteikšanu, 2006.gada 22.septembrī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pieņēma lēmumu par kompleksās ekspertīzes noteikšanu, nepamatoti, pretēji prokurora izteiktajam viedoklim, ko apstiprina tiesas sēdes protokols…” Tiek minēts 5. sējums 153. lapaspuse 5. – 6. rinda no apakšas. Mēs savos iebildumos un paskaidrojumos pret apelācijas protesta rakstam, ka šādi iebildumi neatbilst objektīvai patiesībai, jo tiesas sēdē prokurore Garanča neiebilda pret ekspertīzes noteikšanu, atstājot šo jautājumu tiesas izlemšanai. To apliecina tiesas sēdes protokols, kurā pretēji Garančas apgalvojumiem, konkrētajā vietā, konkrētajās rindās ir ierakstīts nevis tas, ko prokurore Garanča min apelācijas protestā, bet, piedodiet, tur ir rakstīts – prokurore saka, tātad citāts no protokola: “Par šiem sākotnēji izskanējušajiem jautājumiem viennozīmīgi ir jālemj tiesai, jāapspriežas, vai tas ir patiešām nepieciešams un vai tā ieviesīs lielāku skaidrību šajā lietā. Ja tiesa nolems, ka patiešām ir vajadzība veikt ekspertīzi, tad, domāju, ka par ekspertiem var uzaicināt tās personas, kuras minēja aizstāvības puse.”

Nav izprotams, kādēļ prokurorei, iesniedzot apelācijas protestu, ir jāmelo?! Manuprāt, tas jau vien ir iemesls, lai noraidītu apelācijas protestu, pat neskatoties tālāk. Bet nākamais – prokurore nepatiesi apgalvo, ka tiesas sēdē netika konstatēta nedz ekspertu sniegto atzinumu nepamatotība, nedz to būtiskas nepilnības, nedz arī metodoloģiska rakstura kļūdas. Cik, noprotam, tad šeit ir runa par pirmstiesas izmeklēšanas laikā veikto ekspertīzi – ekspertu atzinumiem. Noklausoties tiesas sēdes audio ierakstu, guvām apliecinājumu, ka eksperte Līga Biksiniece un Artūrs Kučs savās liecībās tiesai bija nepārliecinoši, nevarēja atsaukties uz starptautiskajiem dokumentiem, nespēja izskaidrot metodiku, pēc kādas veikuši ekspertīzes, ekspertīzei nav pievienotas arī atsauces uz zinātniskajiem avotiem. Turpetī aizstāvības pieaicinātie eksperti un liecinieki Aleksandrs Kiršteins, Arvīds Ulme, Luīze Zīverte un Kazimirs Džaparovs savas liecības pamatoja un bija konkrēti. Un tas acīmredzot lika tiesai secināt, ka Drošības policijas nozīmētās ekspertīzes nav pietiekami un viennozīmīgi pierādījumi, lai tiesa taisītu spriedumu, jo, balstoties uz Drošības policijas nozīmēto ekspertīžu atzinumiem, spriedums nevarētu būt objektīvs, lieta nebūtu dziļi un objektīvi izmeklēta, un līdz ar to tiktu pārkāptas mūsu, kā apsūdzēto, konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesas sēdē tika konstatētas būtiskas šo ekspertīžu nepilnības un nepamatotība – to tik tiešām apliecina audio ieraksts. Ekspertu nopratināšana ir pierakstīta 100 lappušu biezumā. Manuprāt, ka nevajadzētu būt šaubas, ka process notika ļoti detalizēti, ļoti pamatīgi, ļoti padziļināti. Arī pati prokurore 2006. gada 22. septembrī, izsakoties par kompleksās ekspertīzes nozīmēšanu, tiesas sēdē atzina, citēju: “Šis process lielā mērā parādīja un parādīs noteikti vēl tās kļūdas, kas mums ir, izmeklējot šādas lietas un iztiesājot.”

Tātad prokurore pēc būtības, jau procesā, tiesas laikā atzina, ka viņa ir saskatījusi un ir pieļāvusi kļūdas pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Tāpēc nevar piekrist arī prokurores apgalvojumam, ka 2007. gada 19. februārī tiesa ir nepamatoti noteikusi papildus ekspertīzi. Tiesas audio ierakstā varam pārliecināties par tiesas pamatojumu šāda lēmuma pieņemšanai, un, proti, citēju: “Tiesas kolēģija, izvērtējot procesa dalībnieku pieteikto lūgumu, kā arī no Valsts valodas aģentūras saņemto atzinumu, kurš ir nepilnīgs, nolēma, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 196.pantu, noteikt papildu ekspertīzi, kuras veikšanu uzdot jau ar 2006.gada 22.septembra tiesas lēmumu pieaicinātajiem speciālistiem, proti, Jānim Kušķim, Aivaram Fogelam un Dzintaram Zaļūksnim.” Citāta beigas. Nosakot lietā papildus ekspertīzi apstākļos, kad Valsts valodas aģentūra bija veikusi ekspertīzi lingvistikā, bet nebija pieaicinājusi citus tiesas noteiktos ekspertus, tiesa veica, manuprāt, nepieciešamās procesuālās darbības, lai spētu noskaidrot objektīvo patiesību un godprātīgi izpildīt Kriminālprocesa likuma 23. pantā noteikto, ka krimināllietās tiesu spriež tiesa, tiesas sēdēs izskatot un izlemjot pret personu celto apsūdzību pamatotību, attaisnojot nevainīgas personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Pateicoties šim lēmumam par papildus ekspertīzes nozīmēšanu, tika novērsti konstitucionālo tiesību pārkāpumi – tiesības uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšana saprātīgā termiņā. Un tātad tika īstenoti vispārējie tiesību principi – visaugstākie.

Par pretenciozu ir uzskatāms arī prokurores Garančas iebildums par Valsts valodas aģentūras veikto ekspertu atzinumu, citēju, ko prokurore raksta: “Un tieši – atzinumā nav norādīts lēmums vai uzdevums, ar kuru noteikta ekspertīze, izmantoto lietas materiālu un izpētāmo objektu sākumdati, izpētē izmantotās metodikas un iegūtie rezultāti, kā arī nav argumentētas atbildes uz uzdotiem jautājumiem, bet gan “ekspertu viedoklis”.”

Nevar piekrist šādam apgalvojumam, jo konkrētā ekspertu atzinuma jau pirmajā lapā ir rakstīts, ka ekspertes veica ekspertīzi tiesai tikai par tiesas uzdotajiem lingvistikas jautājumiem – tātad ir jau norādīts, ka tieši tiesa ir devusi šo uzdevumu, un ir norādīts, kādā apjomā ekspertīze ir veikta. Tāpat ir minēta arī metodoloģija, norādot, ka ekspertīze veikta, analizējot konkrētos tekstus tikai no leksikas, stilistiskā, sintaktiskā un tekstveidnes viedokļa, neskarot ne juridisko, ne psiholoģisko, ne citu ārpus lingvistikas esošu nozari. Lūk, šeit skaidri ir formulēta metodika, metodoloģija, tātad konkrētais sašaurinājums, nevis vispārēja, kaut kāda ekspertīze. Tāpat Valsts valodas aģentūras ekspertes ekspertīzē ir norādījušas, ka veikušas ekspertīzi par konkrētiem laikraksta “DDD” numuriem, kā paskaidrojumam pievienotas arī kopijas no vārdnīcām, ko, starp citu, nebija veikuši un darījuši Drošības policijas nozīmētie eksperti Sergejs Kruks un Artūrs Kučs. No tiesas sēdes Apgabaltiesā es atceros, ka Artūrs Kučs saistībā ar lingvistikas jautājumiem visu vainu novēla uz Sergeju Kruku, kurš ir veicis tieši par lingvistikas jautājumiem ekspertīzi. Tad jautājums, kādēļ Sergejs Kruks nav atsaucies ne uz vienu vārdnīcu, ne uz vienu zinātnisku avotu? Tas liek secināt, ka viņš gluži vienkārši ir uzrakstījis savu subjektīvo viedokli un pēc tam pats izvairījies no tiesas sēdes, nu... no tiesas uzaicinājuma, lai viņam varētu uzdot, no kuriem avotiem tad galu galā izriet viņa viedoklī izteiktie apgalvojumi. Bet viņš, acīmredzot sapratis, ka tiesas process sastāv arī no paskaidrojumu sniegšanas, tāpēc mērķtiecīgi izvēlējies izvairīties...

Valsts valodas aģentūras ekspertu atzinumā iegūtie rezultāti un argumentētās atbildes tiek sniegtas pēc katra tiesas uzdotā jautājuma lingvistikā. Tas, ka Valsts valodas aģentūras eksperti savas atbildes ir nosaukuši par ekspertu viedokļiem, manuprāt, absolūti nav pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 203. panta 9. punktu, jo latviešu valodā terminam “viedoklis” ir vairākas nozīmes. Ikviens var paskatīties kaut vai Tildes datorvārdnīcā, kur vārds “viedoklis” tiek skaidrots – pirmā nozīmē: domas; ieskats; pārliecība; uzskats, viedoklis, otrā nozīmē – novērtējums, trešā – aspekts, ceturtā – nostāja, piektā – skata punkts. Un nevienā no šiem skaidrojumiem nav tāds raksturs kā “neargumentēta atbilde”, kā to mēģina atspēkot prokurore – ja eksperti savas atbildes ir nosaukuši par ekspertu viedokļiem, tad tas nozīmējot, ka šie jautājumi nav argumentēti… Tā nu tas nav.

Kā neobjektīvs ir vērtējums arī prokurores iebildums, ka, citēju: “No Valsts valodas aģentūras atzinuma nav saprotams, kādā valodā viņi ir analizējuši, tas ir, oriģinālvalodā (krievu valodā) vai arī iesniegto tulkojumu. Taču, iepazīstoties ar Valsts valodas aģentūras nolikuma 2.2.pkt. tās kompetencē ir sniegt konsultācijas valsts valodas jautājumos, jāsecina, ka Valsts valodas aģentūra nav analizējusi oriģinālvalodā apsūdzēto rakstus, bet gan tā tulkojumus, līdz ar ko uzskatu, ka ekspertu atzinums nav objektīvs, jo izpētes objekts ir bijis teksta tulkojums, un, analizējot tulkojumu, zūd teksta jēga un būtība.”

Pirmkārt, šeit ir jāvērš uzmanība uz to, ka apsūdzībā ir ne tikai krievu valodā figurējoši raksti, apsūdzībā ir arī latviešu valodā figurējoši raksti. Un ekspertu atzinumā ļoti konkrēti arī sniegts skaidrojums par vārdu – “žīds”, “okupants”, “kolonists”, “deportācija” – lietojumu. Tas ir viens, bet, otrkārt, tik tiešām es nevaru saprast, kādēļ prokurore apšaubījusi Drošības policijas uzdevumā veikto tekstu tulkojumu latviešu valodā, kuru izpildījusi zvērināta tulce Irēna Zālīte, kas brīdināta un apzinās, ka par nepatiesu tulkojumu sniegšanu viņa ir saucama pie kriminālatbildības. Vai prokurore ir saukusi Irēnu Zālīti pie kriminālatbildības? Ja viņa apgalvo, ka tulkojums ir zaudējis savu jēgu, savu būtību, tad tas nozīmē, ka ir ticis veikts apzināti nepatiess tulkojums un tulcei vajadzētu būt sauktai pie kriminālatbildības. Nu – es teikšu tā, ka es nevēlētos gan, lai Irēna Zālīte tiktu saukta pie kriminālatbildības, jo, izlasot šo tulkojumu, tik tiešām, izejot no manām krievu valodas zināšanām, šis tulkojums ir veikts precīzi – tieši tā, kā es to esmu domājusi, publicējot šos te rakstus. Publicējot rakstus krievu valodā, es jau arī savā apziņā, savā prātā tos it kā pārtulkoju un izprotu latviešu valodā. Un jāatzīst, ka tulkojums ir ļoti precīzs, kā es saprotu, jo man krievu valoda arī nav dzimtā valoda. Lūk, un izdarot teksta, tātad, adekvātu un patiesu tulkojumu, nevar zust tā jēga un būtība – tad jau mēs nevarētu vairs tulkot nevienu literāru darbu latviešu valodā – ne Šekspīru, ne Dostojevski mēs nevarētu latviski lasīt. Nu, absurds tāds apgalvojums – gluži vienkārši absurds! Turklāt es vēlos arī vērst uzmanību uz to, ka no Valsts valodas aģentūras veiktās ekspertīzes ir secināms, ka ekspertes ir strādājušas kompleksi, analizēdamas ne tikai tulkojumu, bet salīdzinādamas arī šos te tulkotos tekstus ar krievu valodas tekstiem.

Man kā žurnālistei prasās pat kādu asāku vārdu pateikt par šādu prokurori... Es uzskatu, ka viņa ļoti necienīgi un nevajadzīgi ir izteikusies par doktora Aivara Fogeļa eksperta atzinumu, nosaucot to par referātu par Latvijas okupācijas jautājumiem, tiesību aktu pieņemšanu, bet tas ne pēc formas, ne pēc satura neesot vērtējams kā ekspertu atzinums kriminālprocesa likuma izpratnē. Arī šeit es gribu iebilst. Ja arī eksperts Fogels ir pieļāvis nepilnības ekspertīzes noformēšanas ziņā, tad prokurorei Garančai bija visas iespējas ekspertu Fogelu nopratināt tiesas sēdē, kas notika 2007. gada 21. maijā. Mēs – apsūdzētie, arī mūsu aizstāvji – uzdevām Aivaram Fogelam ļoti daudz jautājumu, ļoti daudz precizējošu jautājumu, tieši arī šos jautājumus, kurus bija uzdevusi tiesa atbildēt ekspertīzē. Tātad viņš savu eksperta atzinumu precizēja tiesas sēdē. Savukārt, kad tiesa pajautāja, vai prokurorei ir kādi jautājumi, tad, kā to apliecina ieraksts, prokurorei nebija absolūti neviena jautājuma, ko uzdot ekspertam Fogelam. Tas nozīmē, ka viņai nemaz nebija vēlēšanās uzzināt objektīvo patiesību šajā lietā un noskaidrot, vai apsūdzība – viņas celtā apsūdzība, ir pamatota, objektīva, un arī noskaidrot tās nepilnības, kuras, pēc viņas domām, savā atzinumā ir pieļāvis Aivars Fogels.

Tātad prokurore līdz ar to tikai deklaratīvi paziņo, citēju: “Dotie ekspertu atzinumi ir iegūti ar būtiskiem Kriminālprocesa likuma normu pārkāpumiem, tie neatbilst Kriminālprocesa likuma prasībām, līdz ar to tie ir vērtējami, kā nepieļaujami pierādījumi konkrētajā kriminālprocesā, un tiesa nepamatoti balstīja savu attaisnojošo spriedumu uz šiem pierādījumiem.” Manuprāt, šāds apgalvojums ir pilnīgi pretējs kriminālprocesa jēgai, principiem un arī būtībai, jo Kriminālprocesa likuma 130. pants ļoti konkrēti noteic, kādi pierādījumi kriminālprocesā ir vērtējami, kā nepieļaujami. Un es kā žurnāliste, nebūdama ar augstāko juridisko izglītību, ļoti konkrēti izlasu, kādi tad pierādījumi ir vērtējami kā nepieļaujami, un man gluži vienkārši kļūst skaidrs, ka ne jau tiesas iegūtajām ekspertīzēm tas attiecas. Kas tad no taisnīguma un tiesiskuma viedokļa ir augstāks – vai uzzināt objektīvo patiesību, attaisnot nevainīgas personas, vai arī gluži vienkārši pret šīm personām veikt politisku kriminālvajāšanu un par visām varītēm notiesāt? Jums, godātā tiesa, protams, Kriminālprocesa likuma 130. pants ir zināms, tādēļ es viņu necitēšu. Varu tikai vēlreiz vērst uzmanību, ka no tiesas sēdes audio ieraksta un citiem lietā pievienotiem materiāliem var secināt, ka prokurores apšaubītās ekspertīzes un to veikšanas process neatbilst minēto normu, tas ir, 130. pantā minēto pārkāpumu pazīmēm, lai tās vērtētu kā nepieļaujamus vai ierobežotas pieļaujamības pierādījumus.

Bez tam prokurore par liecinieku: okupācijas laikā Latvijā iebraukušās krievietes, nepilsones Luīzes Zīvertes un Latvijas pilsoņa – cittautieša, karaīmu tautības pārstāvja Kazimira Džaparova (karaīmi ir neliela tautība, kuru okupācijas režīms Lietuvā mērķtiecīgi, tās pārstāvjus izsūtīja un izvietoja pie Ķīnas robežām – tur arī viņu lielākā daļa gāja bojā), Saeimas deputātu Aleksandra Kiršteina un Arvīda Ulmes liecībām arī ir paudusi neobjektīvu un tendenciozu viedokli, citēju: “Tiesas norādītie liecinieki ir izteikuši savu subjektīvo viedokli, kas KL 78.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanai nav nepieciešams un saistošs, taču tiesa kā pierādījumus nav vērtējusi lietā esošos materiālus un tieši – Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās parlamentārā sekretāra Brandava un Daugavpils krievu Nacionālās Kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Lobova iesniegumus, kas pārstāv Latvijā konkrētu dzīvojošo tautību grupu.” Pirmkārt, krimināllieta pret mums tika ierosināta pirmsvēlēšanu laikā. Krimināllietai nenoliedzami ir politisks raksturs. Un šādus iesniegumus par pierādījumiem mūsu vainai vērtēt ir vairāk nekā absurdi. Iesniegums Drošības policijai, lai izvērtē kaut kādus laikraksta rakstus, nevar būt pierādījums mūsu vainai. Tajos tiek uzdots jautājums, lai Drošības policija izvērtē, un Drošības policija mudīgi arī sāk vērtēt… Vērtēja, izvērtēja, tālāk vērtēja tiesa… Un tiesa novērtēja, ka nekāda vaina šiem rakstiem nav.

Līgas Muzikantes paskaidrojums Augstākajā tiesā 2008.gada 26. februārī

(sākums iepriekšējā numurā)

Līga Muzikante: Kas tad no taisnīguma un tiesiskuma viedokļa ir augstāks – vai uzzināt objektīvo patiesību, attaisnot nevainīgas personas, vai arī gluži vienkārši pret šīm personām veikt politisku kriminālvajāšanu un par visām varītēm notiesāt? Jums, godātā tiesa, protams, Kriminālprocesa likuma 130. pants ir zināms, tādēļ es to necitēšu. Varu tikai vēlreiz vērst uzmanību, ka no tiesas sēdes audio ieraksta un citiem lietā pievienotiem materiāliem var secināt, ka prokurores apšaubītās ekspertīzes un to veikšanas process neatbilst minēto normu, tas ir, 130. pantā minēto pārkāpumu pazīmēm, lai tās vērtētu kā nepieļaujamus vai ierobežotas pieļaujamības pierādījumus.

Bez tam prokurore par liecinieku: okupācijas laikā Latvijā iebraukušās krievietes, nepilsones Luīzes Zīvertes un Latvijas pilsoņa – cittautieša, karaīmu tautības pārstāvja Kazimira Džaparova (karaīmi ir neliela tautība, un okupācijas režīms Lietuvā mērķtiecīgi tās pārstāvjus izsūtīja un izvietoja pie Ķīnas robežām, tur arī viņu lielākā daļa gāja bojā), Saeimas deputātu Aleksandra Kiršteina un Arvīda Ulmes liecībām arī ir paudusi neobjektīvu un tendenciozu viedokli. Citēju prokurori Garanču: “Tiesas norādītie liecinieki ir izteikuši savu subjektīvo viedokli, kas KL 78.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma konstatēšanai nav nepieciešams un saistošs, taču tiesa kā pierādījumus nav vērtējusi lietā esošos materiālus un tieši – Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās parlamentārā sekretāra Brandava un Daugavpils krievu Nacionālās Kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja Lobova iesniegumus, kas pārstāv Latvijā konkrētu dzīvojošo tautību grupu.”

Pirmkārt, krimināllieta pret mums tika ierosināta pirmsvēlēšanu laikā. Krimināllietai nenoliedzami ir politisks raksturs. Un šādus iesniegumus par pierādījumiem mūsu vainai vērtēt ir vairāk nekā absurdi. Iesniegums Drošības policijai, lai izvērtē kaut kādus laikraksta rakstus, nevar būt pierādījums mūsu vainai. Tajos tiek uzdots jautājums, lai Drošības policija izvērtē, un Drošības policija mudīgi arī sāk vērtēt… Vērtēja, izvērtēja, tālāk vērtēja tiesa… Un tiesa novērtēja, ka nekāda vaina šiem rakstiem un mums, kas tos publicējuši, nav.

Aleksandrs Brandavs ir Latvijas Pirmās partijas bijušais priekšsēdētāja vietnieks, tagadējais valdes loceklis, savukārt Genādijs Lobovs pārstāv konkrētus politiskus spēkus, un viņiem, protams, šajā priekšvēlēšanu laikā abiem bija ļoti izdevīgi taisīt sev reklāmu kaut kādā sabiedrības grupā. Starp citu, es uzskatu, ka šie iesniegumi, šī vēlēšanās pret mums ierosināt krimināllietu, ir nacionālā naida kurināšana, jo šāda darbība ir vērsta pret latviešiem un Latvijas pavalstniekiem, kas tādi ir saskaņā ar 1920. gada Miera līgumu – šis pavalstnieku kopums, un pret mūsu tiesībām veikt deokupāciju un dekolonizāciju.

Un es vēlos arī vērst tiesas uzmanību uz iesniedzēja Lobova personību, ja jau prokurors uzstāj, ka tas iesniegums ir kā pierādījums mūsu vainai, tad es savukārt no savas puses varu paskaidrot sekojošo, ko esmu uzzinājusi par Genādiju Lobovu. Viņš, proti, pārstāvot partijas PCTVL intereses 2004. gadā Daugavpilī kopīgi ar Jakovu Plineru vērsa aktivitātes pret izglītības reformu – par to vairāk var izlasīt konkrētās interneta mājas lapās.

Pirmajā instancē jau esmu paskaidrojusi, un arī mani kolēģi skaidroja un vērsa uzmanību, ka arī šis krievvalodīgo protests pret izglītības reformu radīja nepieciešamību pievērst šai problēmai pastiprinātu uzmanību, ka tieši neveiktā dekolonizācija rada nopietnas miera problēmas, nopietnas saskaņas problēmas valstī. Un tieši tādēļ arī top mūsu avīzes, tostarp arī tapušas šādas te publikācijas, kuras analizē šīs te problēmas.

Tātad Lobovs, pats būdams vērsts pret Latvijas likumiem, noskaņots pret izglītības reformu, tātad noskaņots vispār pret latviešu valodu, kūdīdams skolniekus noskaņoties pret latviešu valodu, iesniedza iesniegumu Drošības policijai, un šis iesniegums tiek vērtēts, kā pierādījums par mūsu vainu!? Manuprāt, tālāk netaisnībā vairs nav kur vispār iet!

Turklāt 2005. gadā – laikā, kad Genādijs Lobovs tieši Drošības policijai iesniedza iesniegumu par laikraksta “DDD” publikācijām, viņš Daugavpilī organizēja monitoringu par krievu valodas izmantošanu privātajā sfērā tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanā. Arī par to ikviens var pārliecināties internetā. Šajos iebildumos, kurus mēs esam iesnieguši tiesā, ir konkrētas mājas lapas norādītas. Lūk, tieši ar šādām darbībām, mūsuprāt, Genādijs Lobovs ļoti apzināti ir veicinājis un sakūdījis uz naidu un neiecietību pret latviešu tautu un valodu Daugavpilī dzīvojošos krievus un citus sveštautiešus, kuri krievu valodu uzskata par savu galveno saziņas valodu.

Bez tam prokurore Garanča apgalvo, ka nav nepieciešams īpaši pierādīt mūsu tiešo nodomu kurināt nacionālo naidu. Bet šajā gadījumā mēs vēlamies norādīt arī, ka prokurore ar savu darbību, mūs krimināli vajājot, kas izpaudās galvenokārt pirmstiesas izmeklēšanas procesā, kad tika ignorēti jebkādi mūsu lūgumi veikt papildus kompleksās ekspertīzes, lai nebūtu tas jāatstāj tiesai, – tātad viss tika noraidīts…

Un turklāt šis prokurores apelācijas protests norāda, ka prokurorei nav bijusi vēlēšanās, tā teikt, akceptēt mūsu tiesības uz taisnīgu tiesu, un viņa ir vēlējusies ierobežot vārda brīvību Latvijā, veicināt cilvēku diskrimināciju politisku uzskatu un pārliecības dēļ. Jāteic, ka tieši viņas izteikumi un rīcība, un tieši tas, kā viņa pievērš uzmanību laikrakstam “DDD” – no kāda aspekta, no kāda nomelnojoša aspekta, rada nacionāla rakstura neiecietību pret uzspiesto, prettiesisko stāvokli lielā latviešu tautas daļā. Par to liecina iesniegumi, protesti, kas ir pievienoti lietai, no latviešiem, no Latvijas iedzīvotājiem, pilsoņiem – par to liecina protesti, kas regulāri ir notikuši, arī šorīt notika pie tiesas ēkas. Par to liecina šie klātesošie, šīs sirmās galvas, šie nopietnie, gudrie cilvēki.

Mēs, latvieši, tiekam aizskarti, un mūsu tiesības tiek aizskartas – it kā neatkarību atguvušajā Latvijā gluži vienkārši tiek ignorētas, un man ir jāsaka tīri emocionāli, ka man šis tiesas process ir tāds, it kā buldozers pār manu sirdi brauktu pāri! Un, tieši redzot, ar kādām grūtībām mums jāiet, tieši tādēļ es uzskatu, ka mēs nedrīkstam klusēt.

Un tādēļ es pievērsīšu uzmanību nacionālajām tiesībām, proti, Saeimas deklarācijai par Latvijas okupāciju, kurā rakstīts:

“PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti. Šīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77 procentiem līdz 52 procentiem.”

Un tādēļ “Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas”.

“Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās organizācijas:

1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;

2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot arī politisku un ekonomisku palīdzību;

3) atbalstīt to personu centienus, kuri no Latvijas vēlas atgriezties savā etniskajā dzimtenē un no ārvalstīm savā Tēvzemē – Latvijā.”

Nākamais, varu minēt ANO Deklarāciju par tiesībām uz attīstību, kurā, izejot no šī okupācijas Deklarācijas aspekta, ir teikts – 1. pants deklarācijā:

“Tiesības uz attīstību ir neatņemamas cilvēku tiesības, pamatojoties uz kurām katram cilvēkam un visām tautām ir dotas tiesības piedalīties, dot savu ieguldījumu un baudīt ekonomisko, sociālo, kultūras un politisko attīstību, kurā var pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.”

5. pants: “Valstīm ir jāsper apņēmīgi soļi, lai novērstu masveida un smagus tautu un indivīdu cilvēktiesību pārkāpumus, ko ietekmē situācijas, kas veidojušās aparteīda, visu rasisma formu un rasu diskriminācijas, koloniālisma, ārvalstu kundzības un okupācijas, agresijas, ārvalstu iejaukšanās un draudu nacionālajai suverenitātei, nacionālajai vienotībai un teritoriālajai viengabalainībai, kara draudu un atteikuma atzīt tautu pamattiesības uz pašnoteikšanos rezultātā.” Lūk, mūsu situācija!

Bet šeit, kā minēts Deklarācijā par okupāciju, no 77 procentiem uz 52 procentiem ir samazinājies latviešu īpatsvars. Tas ir radies koloniālisma un okupācijas rezultātā, un Deklarācija par tiesībām uz attīstību noteic, ka valstīm ir jāsper apņēmīgi soļi, lai novērstu šādu situāciju. Bet, ja valsts nesper šo apņēmīgo soli, lai novērstu, tad uzdevums ir presei, masu medijiem to darīt!

Un tādēļ secīgi es citēšu ANO Deklarāciju par pamatprincipiem masu informācijas līdzekļu ieguldījumam miera un starptautiskās izpratnes stiprināšanai. Proti, es citēšu visu 2. pantu, lai radītu pārliecību tiesai par mūsu rīcības tiesiskumu:

1. punkts: “Pārliecības, izteiksmes un informācijas brīvības īstenošana, kas atzīta par cilvēka tiesību un pamatbrīvību neatņemamu sastāvdaļu, ir vitāli svarīgs apstāklis miera un starptautiskās saprašanās stiprināšanā.

2. Sabiedrības piekļūšana informācijai jāgarantē ar tai pieejamo informācijas avotu un līdzekļu dažādību, tādējādi dodot iespēju katram indivīdam pārbaudīt faktu precizitāti un objektīvi novērtēt notikumus. Tādēļ žurnālistiem jābūt iespējai brīvi ziņot un vispilnīgākai iespējai piekļūt informācijai. Tāpat ir svarīgi, lai masu informācijas līdzekļi būtu atsaucīgi pret tautu un atsevišķu indivīdu rūpēm, tādējādi veicinot sabiedrības līdzdalību informācijas izstrādāšanā.

3. Lai stiprinātu mieru un starptautisko saprašanos, it īpaši ļaujot paust savu viedokli apspiestām tautām, kuras cīnās pret koloniālismu, neokoloniālismu, ārvalstu okupāciju un visām diskriminācijas formām, un kuras nespēj panākt, ka viņu balsis sadzirdētu pašu teritorijās.

4. Ja masu informācijas līdzekļiem savā darbībā jāveicina šīs Deklarācijas principu ievērošana, ir būtiski, lai žurnālisti un citi masu informācijas līdzekļu pārstāvji savā zemē vai ārzemēs būtu pārliecināti par savu aizsargātību, kas viņiem garantētu vislabākos apstākļus savas profesijas piekopšanai.”

Šīs Deklarācijas 5. pants skan šādi:

“Lai respektētu uzskatu, izteiksmes un informācijas brīvību un lai šī informācija atspoguļotu visus viedokļus, ir svarīgi, lai tiktu izplatīti to cilvēku viedokļi, kuri uzskata, ka par viņiem publicētā vai izplatītā informācija ir nopietni kaitējusi viņu pūliņiem stiprināt mieru un starptautisko saprašanos, sekmēt cilvēka tiesības un vērsties pret kara kurināšanas izplatīšanu.”

Tādējādi, ņemot vērā arī šo ANO Deklarāciju, ar kuru es kā galvenā redaktore, stājoties savā amatā, protams, iepazinos un pārliecinājos par savām tiesībām un par nepieciešamību vērst sabiedrības uzmanību uz neatrisinātajām problēmām valstī. Un, ja sākumā, kad pievēršam sabiedrības uzmanību – kad mūs nesadzird ar parastiem, vienkāršiem līdzekļiem, tad, protams, šie līdzekļi savā stingruma ziņā jāpastiprina, jo mums visiem ir nepieciešams, lai mūs sadzirdētu, lai Latvijas sabiedrība, lai starptautiskā sabiedrība sadzirdētu un uzzinātu, ka neatkarību atguvušajā Latvijā nav veikta deokupācija un dekolonizācija, un latviešu tauta dēļ šīm okupācijas sekām ir apdraudēta.

Ar kādiem līdzekļiem tad lai mēs – nevalstiskas organizācijas pārstāvji – vēl pievēršam sabiedrības uzmanību? Nav citas iespējas – mēs par to rakstām savā izdotajā avīzē. Turklāt Latvijas Nacionālā fronte, kas šo avīzi izdod, ir parakstījusi Nevalstisko organizāciju Ministru kabineta sadarbības memorandu, kas paredz, ka mēs tādējādi kā nevalstiska organizācija pievēršam Ministru kabineta un vispār valdības uzmanību sabiedrību interesējošām problēmām.

Saistībā vēl... Nobeigumā es gribu teikt, saistībā ar vārda “žīds” lietošanu… Tik tiešām vārds “ebrejs” ir ienācis okupācijas laikā, un, ja mēs konsekventi iestājamies par okupācijas seku novēršanu, es neredzu nekādu nepieciešamību, nekādus apstākļus, kas liktu latviešiem izsvītrot vārdu “žīds” no vārdnīcas. Jo šis vārds tik tiešām ir minēts Aleksandra Čaka dzejā, kā jau varbūt bija jautri noklausīties – tas ir pievienots lietas materiāliem. Tas parādās tautasdziesmās – visa mūsu kultūra ir balstīta uz normālu vārdu lietošanu.

Vārdam “žīds” nav nekāda negatīva nozīme – to es esmu apzinājusies, par to es esmu pārliecinājusies gan presē, lasot publikācijas, kuras citēju, starp citu, pirmajā instancē, audio ieraksts par to apliecinās – vairāk necitēšu. Gan arī nupat, starp citu, arī pirms dažām nedēļām Rīgā tika uzvesta opera “Žīdiete”. Tātad nevienam neradās kaut kādi jautājumi, ka šis te nosaukums varētu kurināt nacionālo naidu un ka lietuvieši ar savu operu “Žīdiete” būtu atbraukuši kaut kādā nacionālā naida nolūkā, un arī neviena žīdu organizācija necēla iebildumus.

Tādēļ es uzskatu, vienvārdsakot es uzskatu, ka apelācijas protests ir netaisns, nepamatots un noraidāms, un atstājams spēkā Rīgas Apgabaltiesas spriedums.

Paldies!

Klausītāji zālē pieceļas kājās, un skan ilgi, vētraini aplausi, kas, spriežot pēc tiesnešu samulsuma, ir pirmais gadījums Augstākās tiesas vēsturē.

Tiesnese Ausma Keiša (klausītājiem): ... Šeit nenotiek izklaides – šeit ir tiesas sēde. Lūdzu, tā uz priekšu nedariet!… Tā, nu tagad pienācis laiks pusdienas pārtraukumam. Līdz pulksten diviem pārtraukums.

2008.gada 26.februāris, pulksten 14.00. Turpinās tiesas sēde.

Tiesnese Ausma Keiša: Vai prokuroram būs jautājumi Līgai Muzikantei?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Jautājums, vai jūs piekrītat šādam ekspertu viedoklim, ka jūsu rakstā teksti ir tiešām juceklīgi, samudžināti un pretrunīgi, kā apgalvo speciālisti šajā Valsts valodas aģentūras atzinumā, kuru jūs uzskatāt par pamatoti vērtējumu kā pierādījumu?

Līga Muzikante: Ja man būtu zināšanas lingvistikā, tad es varbūt izteiktos mazliet savādāk – nevis, ka juceklīgi un iemudžināti (iesmejas)… Bet tas ir ekspertu viedoklis. Un es to uztveru tā, ka tik tiešām, tam es piekrītu, ka krievus kopumā nevar pretstatīt vai saistīt ar kolonistiem, okupantiem; vai okupantus, kolonistus nevar pretstatīt krieviem vai latviešiem tādā ziņā, ka tiešām kolonists un okupants – tas ir radies vardarbības rezultātā. Tātad cilvēki kļūst par kolonistiem tad, kad viņi no kolonizētājvalsts ieceļo kolonizētajā valstī, un par okupantiem tad, kad no okupētājvalsts ieiet okupētajā teritorijā. Šiem vārdiem, šiem terminiem nav nacionālas pieskaņas. Tik tiešām tādā aspektā, protams, ka es piekrītu. Protams, es pati neteiktu, ka tur esmu kaut ko mudžinājusi (atkal iesmejas)... nu tas tā… Bet, ja ekspertu viedoklis ir tāds, man nav iemeslu to īpaši apstrīdēt.

Prokurors Alēns Mickēvičs: Nu skaidrs, man tikai radās jautājums...

Tiesnese Ausma Keiša: Aizstāvībai būs jautājumi?

Advokāts Didzis Šmitiņš: Nē, paldies, pagaidām nav!

Advokāte Ilze Krastiņa: Paldies, nav!

Tiesnese Ausma Keiša: Līdzapsūdzētajiem jautājumi Muzikantei nav?

Atbilde, ka nav.

Tiesnese Ausma Keiša: Vai jūs esat iepazinusies ar mūsu rakstisko protokolu, kas ir lietā 6. sējumā.

Līga Muzikante: Jā, principā...

Tiesnese Ausma Keiša: Pret to jums nav nekādu iebildumu – pret rakstisko protokolu?

Līga Muzikante: Nu, es uzskatu tikai, ka rakstiskais protokols ir ļoti nepilnīgs, to gan...

Tiesnese Ausma Keiša: Bet mēs varam to pārbaudīt, atzīmēt lapas, ja?

Līga Muzikante: Es domāju, ka šis rakstiskais protokols būtu jāskatās kopsakarā ar šo te autentisko audio ierakstu.

Tiesnese pārbauda, saskaņojot ar Līgu Muzikanti, izmeklēšanas materiālus.

Tiesnese Ausma Keiša: Un tagad mēs dodam vārdu apsūdzētai Liepai. Lūdzu, ko jūs vēlaties teikt?

Ilzes Liepas paskaidrojums Augstākajā tiesā

Ilze Liepa: Godātā tiesa, tā kā šie iebildumi pie apsūdzības, pie apelācijas protesta ir mūsu visu vārdā parakstīti, un redaktore Līga Muzikante tos arī nolasīja un paskaidrojot izteicās mūsu visu vārdā, tad es pilnībā tiem pievienojos. Bet es papildus vēl vēlos nedaudz komentēt apsūdzību, kas attiecās tieši uz mani. Un, proti, par interviju ar Ingmāru Līdaku ar nosaukumu: “Latviešiem ir jābūt saimniekiem savā zemē”.

Sākumā teikšu, ka pasaulē ir pieņemts, un ir šī prakse, ko nosaka arī likumi, ka būtībā žurnālisti aiz tiesnešiem ir otri aizsargātākie – otras aizsargātākās personas, lai tieši nodrošinātu šo vārdu, uzskatu un notikumu patiesu atspoguļojumu, nodrošinātu vārda brīvību un uzskatu brīvību. Un arī žurnālists ir savas tautas pārstāvis – būtībā ikviens no mums, mēs esam atbildīgi par notikumiem, kas notiek tautā. Tieši tāpat arī žurnālists – vēl jo vairāk žurnālists! Un viens no žurnālista pienākumiem, pat viņa centrālais pienākums, ir atspoguļot šos notikumus, atspoguļot patiesi, atspoguļot kādreiz pat sakoncentrēti, bet lai pievērstu uzmanību.

Un, protams, es varu teikt, ka arī nevienā punktā neatzīstu man izvirzītās apsūdzības. Proti, man apsūdzība ir par no divu lielu, garu lapu intervijas izrautiem trīs teikumiem, kas būtībā ir tādas atsevišķas frāzes no maniem jautājumiem. Jāsaka gan, ka arī ekspertu, teiksim, šie izteikumi, kas attiecas ne tikai uz manu interviju, bet arī uz pārējām apsūdzībām, bija pilnīgi nepamatoti, bez kāda juridiskā seguma, bez pielikumiem, bez pamatojumiem, bez kaut kādas nopietnas lingvistiskas analīzes un visa pārējā. Un šeit es varu tiešām teikt, ka ļoti uzskatāmi, kā šeit vienkārši izrauti, tiešām paviršā veidā izrauti teikumi, sakombinēti kopā un salikti vienkārši tāda ļoti “jauka mozaīka” pēdiņās. Un turklāt tie ir manis uzdotie jautājumi!

Gribētu arī drusku pakavēties, minimāli, pie tā, kā aizstāvības eksperti raksturoja šos apsūdzības ekspertu izteikumus. Nu, piemēram, apsūdzības ekspertīzes, uz kuru pamata mēs šeit atrodamies, tika raksturotas kā “brīvas interpretācijas rezultāts, kam nav pamata ne uz kādiem tiesību aktiem, ne starptautiskiem, ne nacionāliem, bet izdarītie secinājumi ir pārāk kategoriski”. Tas ir no Fogeļa kunga ekspertīzes. Kušķa kungs ir izteicies: “Nav pamata pret izdevuma “DDD” redakciju vai izdevējiem vērstiem ar kādām juridiskām represijām”; vai arī – ““DDD” publikācijās atspoguļotie viedokļi vērtējami, kā sabiedrībā aktuālas problēmas izklāsts, un nekādā ziņā ne kā apzinātas darbības, kas vērstas uz rasu un nacionālā naida kurināšanu. To liecina šai ekspertīzē dotā dažādu vārdu analīze no lingvistikas viedokļa, turklāt, ņemot vērā publikāciju kopsakarību.” Zaļūkšņa kungs savukārt izteicies: “Eksperti, manuprāt, nepamatoti pauž savu subjektīvo attieksmi. Šādi secinājumi ir pilnīgi nepieņemami.” Vai arī: “Eksperti ir izvēlējušies nepamatoti kategoriskus apzīmējumus.” Un vēl Fogeļa kunga izteikums: “Nevienā atzinumā es neatradu un neredzēju, ka būtu atsauce uz kādu starptautisko tiesību dokumentu.”

Manuprāt, ir pietiekams pamats vērst uzmanību uz šiem aizstāvības ekspertu secinājumiem. Man liekas, šie izteikumi jau paši par sevi ir kliedzoši. Un no sava personīgā viedokļa varu uzskatīt, ka visa šī prāva, viss, kas šeit notiek un notiek pēdējos trīs gadus, ir milzīga netaisnība, kas bieži vien liek šaubīties vispār par, tā teikt, tiesisku taisnīgumu – tas gan ir jāsaka vairāk iepriekšējās prokurores darbības kontekstā. Jo viņa mērķtiecīgi, ne pirmstiesas izmeklēšanas laikā, pat arī tiesas procesā – uzstājoties tiesas debatēs, tas bija redzams, visa šī milzīgi garā procesa laikā nebija ņēmusi vērā ne vienu pašu, nevienu pašu mūsu argumentu. Viņa visus mūsu advokātu pievienotos dokumentus vienkārši pielika, tā teikt, piekabināja klāt lietai, bet tie netika ne analizēti, ne ņemti vērā, un apsūdzība vienkārši gāja tā, kā tāds liels traktors uz priekšu, pāri visam, pāri visiem.

Es ļoti ceru, ka Apgabaltiesas taisnais spriedums tiks apstiprināts arī šeit. Un tā ir taisnība, ka latvieši tiek diskriminēti savā zemē gan valodas pēc, gan savas nacionālās piederības pēc. Par to liecina arī pēdējais Valsts Valodas aģentūras pētījums par valodas lietošanu valstī, kā arī vairākkārtējas intervijas, starp citu, mūsu pašu laikrakstā un arī citos laikrakstos, ar Valsts Valodas centra, piemēram, Kontroles daļas vadītāju Antonu Kursīti, kurš ir izteicies, ka latvieši savā zemē tiek diskriminēti valodas piederības dēļ. Neapstrīdami, protams, šis katastrofālais atzinums arī – pasaulē visi demogrāfi un etnogrāfi, un vispār zinātnieki, kas ir saistīti ar tautām, ceļ milzīgu trauksmi, jo ir aprēķini, ka šajā pat gadsimtā draud izzust līdz 90% pasaules tautu, pasaules valodu. Bet līdz 2100. gadam kopumā izzudīs 3400 – 6120 valodu.

Viens no mūsu lieciniekiem Kazimirs Džaparovs ir karaīms – arī tautas pārstāvis, kura šobrīd okupācijas režīma darbības rezultātā izmirst, jo viņi pasaulē ir nedaudz pāri par diviem simtiem palikuši. Viņš ir dzīvs liecinieks tam, kas notiek, ja tauta necīnās, ja nav tautā, es varbūt cēlus vārdus saku, bet nav žurnālistu, nav cilvēku, nav atsaucīgu siržu, un mēs katrs savā postenī nestāvam un nepasakām, ka kaut kas nav kārtībā, un nevēršamies pie varas, un neaicinām viņus likumīgā veidā, bez vardarbības, bez nekā – ar likuma palīdzību… mēs nekad neesam kurinājuši nacionālo naidu, nekad neesam uz vardarbību aicinājuši – esam aicinājuši tikai likumīgā veidā… Un tāpēc ir šīs sarunas ar Ingmāru Līdaku, kurš tajā laikā bija Rīgas Domes deputāts, tagad Saeimas deputāts, tāpēc ir intervijas ar šo te Lagzdiņa kungu un vēl, un vēl, un vēl... Kā liecinieki šeit arī bija pieaicināti pat Saeimas deputāti, kas ir regulāri mūsu laikraksta lasītāji un kuriem ir saprotama šī doma par to, ka, ja reiz Latvijā ir bijusi okupācija un ja starptautiski tā ir atzīta kā noziegums, tad ir kaut kas jādara, lai likumīgā veidā novērstu šī nozieguma sekas. Tas būtībā ir tas pamats.

Vēl es gribēju piebilst, ka prokurore spītīgi neņēma vērā arī to, ka šajā manā konkrētajā intervijā ar Ingmāru Līdaku sarunājās divi cilvēki, kuriem ir jau arī iepriekš bijusi sadarbība, un abi strādā vienu no darbiem vides aizsardzības jomā. Jo es vadu Zaļo skolu, kas ir Vides izglītības programma pieaugušiem cilvēkiem, un viņš ir Zooloģiskā dārza – tad bija, tā teikt, viena no vadošajām personām. Un, ja sarunā ir izmantotas līdzības, ņemtas no dabas, ar dzeguzēm, ar zemenēm, es domāju, tā ir normāla mūsu leksika. Tādā gadījumā, tad jau mums būtu tiešām šeit jau pieminētais Čaks jāsāk, tā teikt, cenzēt, jo, ja kādam pateiks, ka tu manī lūkojies acīm dziļām kā dīķis, varbūt arī iesūdzēs tiesā, jo nepatiks šis salīdzinājums. Nu tas ir absurds! Žurnālistika pieļauj iespēju lietot salīdzinājumus, metaforas un pārējos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, un tie nav nevienu aizskaroši, tās ir tikai analoģiskas līdzības.

Mans lūgums ir pilnībā noraidīt prokurores apelāciju un atstāt tiesas spriedumu pilnā spēkā.

Tiesnese Ausma Keiša: Tā, nu skaidrs – jūs pateicāt, ko vēlējāties, ja? Ir jautājumi prokuroram?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Paldies, nav.

Tiesnese Ausma Keiša: Aizstāvībai?

Advakāts Didzis Šmitiņš: Paldies, nav.

Advokāte Ilze Krastiņa: Atļausiet, daži. Man Ilzei Liepai būtu tāds jautājums. Attiecībā uz jūsu personību – vai nav mainījušies kādi dati par jūsu personīgiem apstākļiem darba vietā?

Ilze Liepa: Es kā deputāta palīdze biju pieņemta darbā uz deputāta pilnvaru laiku. Šobrīd vairs nestrādāju Saeimā tāpēc, ka Ulmes kungs vairs nekandidē tālāk uz nākamo Saeimu. Tas ir vienīgais, kas mainījies.

Advokāte Ilze Krastiņa: Sakiet, lūdzu, tad tajā laikā, kad jūs strādājāt Saeimā kā deputāta palīdze, vai deputāts Ulme bija informēts par to, ka jūs strādājat par žurnālisti “DDD”?

Ilze Liepa: Jā, bija informēts un pilnībā atbalstīja, un arī pat šeit tiesā liecināja.

Advokāte Ilze Krastiņa: Sakiet, vai jūs arī iedvesmoja, vai, teiksim, likumīgi pamatota bija jūsu darbība, un jūs redzējāt, kādi likumi Saeimā tiek pieņemti sakarā ar okupācijas seku likvidēšanu – konkrēti, deklarācijas pasludināšana par okupācijas faktu? Vai jūs, strādādama Saeimā, izdarījāt sev kā žurnālistei secinājumu, ka visu darāt likumīgi, jo oficiāli, konstitucionāli tiek pieņemti likumi, ka Latvijā ir bijusi okupācija?

Ilze Liepa: Tas ir pašsaprotami, jo tieši šādi dokumenti un likumi vēl jo vairāk nostiprina, pamato un aizstāv manu viedokli, apliecinot, ka tas ir pilnīgi likumīgs un taisnīgs.

Advokāte Ilze Krastiņa: Tad man vēl būs tāds jautājums attiecībā uz jūsu konkrēto apsūdzības epizodi, kas ir vienīgā – par vienu rakstu, kas ievietots gandrīz četrus gadus atpakaļ (21. numurā, 2004. gada 14.- 28. oktobris) “Latviešiem ir jābūt saimniekiem savā zemē”. Jūs jau daļēji pateicāt, bet kāpēc tieši jūs izvēlējāties savu sarunu partneri Rīgas domes Vides komitejas locekli Ingmāru Līdaku?

Ilze Liepa: Šī saruna notika tādā kontekstā, ka tieši nesen bija notikušas krievu skolēnu aktivitātes un mītiņi pret skolu reformu. Un Ingmārs Līdaka jau iepriekš bija pret to izteicies personīgās sarunās, kā arī, ja nemaldos, komentāros kādā no interneta portāliem. Bija izteicies nosodoši – izteicis savu viedokli, ka nedrīkst šādi uzvesties cilvēki, kas ir iebraucēji šajā zemē. Un tas rosināja man ar viņu veidot šo sarunu. Šis arī bija tas centrālais iemesls – nesenie notikumi, kad politiķi sasauca uz ielām tūkstošiem bērnu un realizēja savas idejas ar bērnu rokām un mutēm.

Advokāte Ilze Krastiņa: Sakiet, par žanru. Kā jūs uzskatāt, vai tas ir jūsu raksts, jūsu viedokļu, jūsu uzskatu izklāsts, vai tā ir uzskatāma par diskusiju un apmaiņu ar viedokļiem?

Ilze Liepa: Tā ir viedokļu apmaiņa. Mans uzdevums kā žurnālistei ir uzdot jautājumus, uz kuriem atbild šis mans intervējamais – piekrīt vai nepiekrīt, vai komentē.

Advokāte Ilze Krastiņa: Un tas galvenais pamatmērķis un uzdevums bija – šajā rakstā pievērst sabiedrības uzmanību kaut kādiem jautājumiem, kādām problēmām?

Ilze Liepa: Sabiedrības uzmanību pievērst tam, ka Latvijā joprojām nav novērstas okupācijas sekas, ka nav līdz galam realizēta – tikai kā papīrs eksistē šī te deklarācija par okupāciju, taču punkts par deokupāciju un okupācijas seku novēršanu – dekolonizāciju joprojām ir atvērts. Un mūsu uzdevums ir vērst sabiedrības uzmanību uz to – sabiedrības un šo te valstsvīru, dažādu amatpersonu uzmanību uz šo jautājumu, lai viņi sāktu pie tā strādāt. Ja ne sāktu, tad turpinātu, vai arī, teiksim, tā kā bišķiņ pabukņītu, lai viņi pamostas no miega un attaptos, ka viss nav līdz galam izdarīts.

Advokāte Ilze Krastiņa: Tagad tāds jautājums. Jūs rakstāt: “Latvieši izmirst, mēs esam par maz mums atvēlētajā teritorijā, jo mūs nomāc okupantu pārsvars, kas ir izjaucis kopējo harmoniju. Būtībā esam pilntiesīgi Sarkanās grāmatas kandidāti.” Un jautājums ir intervējamam: “Ko Jūs darāt, redzot, ka jūsu priekšā izmirst tauta?” Tagad sakiet, uz ko jūs šo savu viedokli, vai savu jautājumu noformulējāt – pamatojoties uz kādiem un kur publicētiem faktiem?

Ilze Liepa: Pirmām kārtām, tā ir statistika. Latvieši savā zemē ir mazāk par 55%, un visā pasaulē jau ir pieņemts standarts, ka, ja pamatnācija savā zemē ir mazāk par 75%, tad tā vairs tālāk neattīstās. Lielākajās pilsētās latvieši ir izteiktā mazākumā, tas nozīmē, ka ir zem 50%. Un šī mūsu saruna ir vērsta uz to, lai aktualizētu šo tēmu, pievērstu tai uzmanību. Turklāt, ja šie cilvēki, kas ir vairākumā, jau iziet ielās un klaji iestājās pret latviskām vērtībām, pret latvisku vidi un pret to, kas ir tautas asins, pret valodu, tad mums jāsit šie trauksmes zvani.

Advokāte Ilze Krastiņa: Tagad par tām līdzībām, metaforām, kas jums tiek celtas apsūdzībā kā aicinājums uz nacionālo naidu un nesaticības veicināšanu: “Okupantus ar masu neizspiedīsi, arī viņi šeit ir iesakņojušies, turas pretī un vairojas. Ja no zemeņu dobes neizravē nezāles, tad tā aizaug un ražu nedod. Mūsdienīgā pasaulē, ja dabā kāda suga sāk pārmākt pārējās, tad cilvēki nāk talkā un to ierobežo, vai pārvieto piemērotākos apstākļos. Galvaspilsētā Rīgā latvieši ir tikai 30%, tas ir katastrofāli maz, un te ir vajadzīga iejaukšanās.” Tad sakiet, lūdzu, ko jūs šeit domājāt, un vai kaut kāds nodoms ir bijis vērsts, lai starp kādām nācijām, etniskām grupām veicinātu nesaticību?

Ilze Liepa: Pirmām kārtām, šis mans jautājums un komentārs ir reakcija uz Ingmāra Līdakas atbildi, kad es viņam jautāju: “Ko jūs darāt, ja jūs redzat, ka jūsu acu priekšā mirst tauta?” Tad viņš atbild, ka vairojas. Un mana atbilde no viņa atbildes izriet dabiski, ļoti organiski. Šeit nekādā veidā es nevēršos pret kaut kādu nāciju, vispār mēs nekad nekur nevēršamies pret kaut kādām nācijām, mēs vēršamies, arī es, pret juridisku statusu – runa ir tikai un vienīgi par juridisku statusu, kas ir okupants. Tas ir juridisks termins, un man liekas, šeit man nav vairs pat jāskaidro, kas ir okupants – tas ir cilvēks, kas ienācis okupācijas režīma ietvaros. Šādi tas notika Latvijā, pārkāpjot Ženēvas konvenciju, pārkāpjot Miera līgumu, pārkāpjot veselu rindu likumus, kurus es esmu minējusi, kas ir ierakstīti jau arī šajā mūsu pierakstā no audio ieraksta, un liecībās, un pēdējā vārdā. Bet katrā ziņā, ja vajag es varu vienkārši minēt visu šo milzīgo sarakstu – visu, kas pamato to, ka Latvijā ir notikusi šī nelikumīgā rīcība, un to, ka mums ir tiesības prasīt, lai tās sekas tiktu novērstas, un, ka visa mūsu darbība ir likumīga un likumos pamatota.

Advokāte Ilze Krastiņa: Pēdējā apsūdzība jums ir par sekojošu frāzi, ja tiesai nav iebildumu, es nolasīšu. Tas attiecas uz apsūdzību daļā “Par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu, vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai, atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības”. Un šajā daļā apsūdzība par šo nozieguma sastāvu dispozīcijā pēc 78. panta jums ir par šādiem vārdiem: “Tieši patreizējā situācijā katrs lats, ko mēs ik gadu ieguldām sociālo un citu problēmu risināšanā, tiek sadalīts uz pusēm starp mums latviešiem – putnēniem – un ligzdā iedēto dzeguzēnu okupantiem. Ir veikti aprēķini, ka, nemaksājot, piemēram, pensijas un bērnu pabalstus okupantiem, latviešu pensionāri un bērni varētu saņemt uz pusi lielākus pabalstus.” Sakiet, lūdzu, vai šajā gadījumā jūs kā žurnāliste, kā Zaļās skolas vadītāja, varat kaut kādā viedā iespaidot sociālos apstākļus jebkurai no Latvijā dzīvojošām personām – ekonomiskos, finansionālos utt.?

Ilze Liepa: Manos spēkos tas nav. Manos spēkos ir runāt par šīm lietām un rosināt cilvēkus, kuriem ir šī iespēja kaut ko mainīt likumos, strādāt ar likumiem, izteikt priekšlikumus un papildinājumus likumiem. Bet šajā gadījumā es jau vērsu uzmanību uz sociālu problēmu, un nevienā brīdī nav runa par to, ka tagad te notiek kāda drausmīga vēršanās vai vēl kaut kas. Tiek runāts par pagaidu stāvokli.

Starptautiskie likumi nosaka to, ja pamatnācija savā zemē ir apdraudēta, tad ir šī iespēja atkāpties no visām, no kaut kādām cilvēktiesību normām, ja valstī tiek izsludināts ārkārtas stāvoklis un tiek paziņots, ka pamatnācija ir apdraudēta. Un tādā gadījumā es runāju ar šo deputātu, ar šo varas pārstāvi, viņam noliku priekšā visus faktus. Vai šajā gadījumā nebūtu jāvēršas uz to, lai latviešu ģimenēs, latviešu bērniem paceltu šos pabalstus, lai miermīlīgā veidā, likumīgā veidā veicinātu latviešu populāciju, ja ne citādi. Viens ir šīs te okupācijas sekas – jāpalīdz aizbraukt mājās tiem cilvēkiem, kuriem jāaizbrauc, bet otrs jautājums – kā veicināt arī mums pašiem, latviešiem, šeit savas tautas atdzimšanu.

Advokāte Ilze Krastiņa: Pēdējais jautājums man būs tāds. Sakiet, kur jūs ņemat tik daudz spēka – Tēvzemes mīlestības spēka, lai atteiktos no savas labklājības – pat no brīvības, kas šajā gadījumā, konkrēti, varētu būt, lai šādā veidā, upurējot arī zināmā mērā savu jaunību, nākošajām paaudzēm panāktu latvisku Latviju, taisnīgu Latviju?

Ilze Liepa: Es jau savas domas šajā jautājumā izteicu Apgabaltiesā un ļoti atklāti atvēru dvēseli. Dažkārt to nemaz tik ļoti visur nevar darīt… Bet būtība ir tāda – esmu izaugusi ļoti nacionālā ģimenē, mans vectēvs vadīja Kārļa Ulmaņa miesassardzi, tika arī čekas pagrabos uz mūžu padarīts par invalīdu. Bērnībā mājās pie mums daudz viesojās viņa laikabiedri, viņa draugi. Tāpēc to esmu uzsūkusi jau ar asinīm – tas ir viens.

Otrs – Kultūras akadēmijā, kad mācījos priekšmetu “Jaunā Laikmeta pasaules izpratne”, ko mums pasniedza Gardas kungs. Daudz runājām par to, kas ir tauta, kāds ir tautas mērķis, kāpēc pasaulē pastāv tautas, un no tā, secinot visu, kas notiek ar latviešu tautu šobrīd.

Te ir milzīgs sējums – 200 lapas (Rīgas apgabaltiesas sēdes audio ieraksta pieraksts), kuras būtībā visas runā tikai un vienīgi par to, kas šobrīd notiek ar mūsu tautu un kāpēc mēs par to iestājamies, un kāpēc mums par to iestāties ir likumīgi, un kāpēc tā ir ne tikai mūsu ideja, mūsu mērķis, bet svēts pienākums, jo kurš gan cits, ja ne mēs paši!

Un, moderni izsakoties, ir jau ļoti forši dzīvot tikai sev – ar izklaidi, ar uzdzīvi un visu pārējo, bet kādreiz ir tā, ka tomēr sirdsapziņa kliedz visam pāri. Ja cilvēkam ir dotas zināšanas, bet viņš šīs zināšanas nepielieto dzīvē, tad tas jau ir noziegums. Un man ir dotas zināšanas, kas ir tauta, man ir dotas zināšanas par likumiem, man ir dotas zināšanas un redzīgas acis par to, kas notiek apkārt, uz ielas, arī mūsos pašos. Tāpēc nevaru klusēt, tāpēc rakstu, tāpēc bija arī šī saruna ar Ingmāru Līdaku.

Tāpēc es šeit stāvu un jūtos pat lepna par to, jo šeit stāvu par taisnību. Nekad nevienu neesmu aicinājusi uz nacionālu naidu. Naidu nekad neesmu ne jutusi, ne vārdos paudusi, ne pat domājusi. Mūsu laikrakstam tieši galviņā ir ierakstīts, un vienmēr esam bijuši tie, kuri aicina: bez naida, bez atriebības jūtām, bet stingri un nelokāmi sakiet – brauciet mājās! Šī ir latviešu zeme, un latviešiem ir tiesības būt saimniekiem savā zemē!

Zālē skan vētraini aplausi.

Tiesnese Ausma Keiša (vēršoties pie klausītājiem zālē): Jūs atceraties, ko es teicu.... Nu, nedariet vairāk tā! Te taču tomēr ir tiesas sēde.

Tiesa noskaidro, ka vairs nevienam nav jautājumu. Pārbauda sējumos, protokolā reģistrētos datus par Ilzes Liepas liecībām.

Tiesnese Ausma Keiša: Tā, sakiet, lūdzu, lietā esošajai žurnālista apliecībai termiņš beidzās pagājušajā gadā. Vai jums tika atjaunotas apliecības?

Ilze Liepa: Mēs joprojām esam Žurnālistu Savienības biedri. Taču, tā kā šobrīd Žurnālistu Savienība šķeļas un dalās divās daļās, mēs nogaidām ar jaunas apliecības izņemšanu, lai saprastu, kura būs likumīgā daļa. Tas ir šobrīd visā presē aktuāls jautājums, jo organizācija sadalījusies starp divām vadībām..

Tiesnese Ausma Keiša: Šķeļas Žurnālistu Savienība – tāpat kā politiskās partijas, ja?

Ilze Liepa: Jā.

Tiesnese Ausma Keiša: Nu, un tad man interesē Jūsu attiecības ar Muzikanti. Jūs esat kopā mācījusies?

Ilze Liepa: Jā, mēs esam kursa biedrenes.

Tiesnese Ausma Keiša: Un jūs esat beigusi augstāko izglītību?

Ilze Liepa: Jā.

Tiesnese Ausma Keiša: Labi, varat sēsties.

Ilze Liepa: Paldies!

Tiesnese Ausma Keiša: Mēs dodam tagad vārdu pēdējam apsūdzētam Aivaram Gardam. Lūdzu!

Aivara Gardas paskaidrojums Augstākajā tiesā

Tiesnese Ausma Keiša: Mēs dodam tagad vārdu pēdējam apsūdzētam Aivaram Gardam. Lūdzu!

Aivars Garda: Paldies, godātā tiesa!

Vispirms, tā kā mūsu lietas ar Līgu Muzikanti ir apvienotas vienā un Līga Muzikante faktiski pateica arī to, ko mēs iesniedzām visi trīs – iebildumus pret apelācijas protestu, tad es, lai taupītu tiesas laiku, to neatkārtošu. Mēs jau apgabaltiesā ar Līgu Muzikanti norunājām tā, ka katrs gatavo savu daļu, lai viens otru papildinātu.

Godātā tiesa! Es jau arī Apgabaltiesā uzdevu tādu retorisku jautājumu – par ko tad mūs tiesā? Jo es īsti nesaprotu, vai nu prokuratūra – un tagad atkal arī Ģenerālprokuratūra un Drošības policija, vai nu tās neizprot 78. panta garu un burtu, vai nu arī apzināti mūs politiski represē, lai netaisnīgi notiesātu. Un to es mēģināšu pierādīt.

Ko tad mēs esam darījuši? Es noliedzu, ka esam kurinājuši arī objektīvu naidu. Proti, mēs neesam ne subjektīvi, tas ir, apzināti vēlējušies izraisīt nacionālo naidu, nedz arī tāds vispār objektīvi ir bijis. Un tad ir jautājums – ko tad mēs esam darījuši? Es atbildu, ka mēs, latvieši, saskaņā ar Latvijas Saeimas deklarāciju par okupāciju attiecībā pret okupantiem, kolonistiem esam cietēji un upuri. Tāpēc pieprasām no valsts varas – no mūsu Saeimas un valdības, kas arī diemžēl uzstājās pret mums, latviešiem, kā varmāka pret upuri – mēs prasām, lai tiktu pildīta Saeimas deklarācija par okupāciju un no Latvijas izraidīti nelegāli, okupācijas laikā iebraukušie okupanti un to pēcteči. Valdība ļaunprātīgi pārkāpj šo mūsu pieprasījumu – tā ne tikai nepilda Deklarāciju par okupāciju, bet pārkāpj pat ANO Deklarāciju par tiesvedības pamatprincipiem noziegumu un varas ļaunprātīgas izmantošanas upuriem, kas pieņemta ar Ģenerālās Asamblejas 1985. gada 29. novembra rezolūciju 400/34. Un šajā Deklarācijā 18. pants paskaidro, kas ir varas ļaunprātīgas izmantošanas upuri: “Termins “upuri” nozīmē personas, kuras individuāli vai kolektīvi ir cietušas kaitējumu, ieskaitot fizisku vai garīgu kaitējumu, emocionālas ciešanas, ekonomiskus zaudējumus vai ievērojamas savas pamattiesības samazināšanos, sakarā ar darbību vai bezdarbību,” es uzsveru – bezdarbību, “kas neveido nacionālo krimināllikumu pārkāpumus, bet veido starptautiski atzīto cilvēktiesību normu pārkāpumu.”

Tādējādi es vēlreiz gribu uzsvērt – ar to vien, ka okupanti šeit atrodas, viņi attiecībā pret mums, pret mani personiski, ir varmākas. Ar to, ka viņi uzspiež savu krievu valodu, viņi ir varmākas. Ar to, ka mūsu valdības un Saeimas – neviena no mūsu valdībām un Saeimām nav veikusi šo okupantu deportāciju, arī tās ir varmākas pret mani personiski un arī pret visu mūsu tautu. Minētās Deklarācijas 19. pants paredz: “Valstīm jāapsver iespēja iekļaut savos nacionālajos likumos normas, kas aizliedz varas ļaunprātīgu izmantošanu, un jānodrošina šādas varas ļaunprātīgas izmantošanas upuriem tiesību atjaunošanu. Šādiem tiesību atjaunošanas līdzekļiem ir, cita starpā, jāietver restitūcija vai kompensācija un nepieciešamā materiālā, medicīniskā, psiholoģiskā un sociālā palīdzība un atbalsts.” Arī šo pantu pārkāpj mūsu valdības un Saeimas, un arī valsts augstākās amatpersonas. Un šīs Deklarācijas 21. pants paredz, ka valstīm periodiski jāpārskata esošā likumdošana un prakse, lai nodrošinātu to atbilstību mainīgajiem apstākļiem.

Tātad es gribu uzsvērt, ka, ja arī mēs esam izraisījuši kādu nesaticību vai naidu, tad tas ir varmāku naids pret upuri. Tātad tie – Lobovs no Daugavpils, kurš iesniedza iesniegumu Drošības policijā – attiecībā pret mani, ir varmāka. Viņam, protams, nepatīk, ka es sludinu tādas idejas, kādas sludinu, lai visi okupanti likumīgi aizbrauc prom. Viņš izjūt naidu nevis kā krievs, viņš izjūt naidu kā okupants, bet viņš pasaka Drošības policijai un prokuratūrai, ka, redz, Aivars Garda kurina nacionālo naidu. Taču šeit vispār nav nacionālā naida, it īpaši, ja vēl ir mans raksts, kur es pasaku: “Mīlu krievus, nemīlu kolonizatorus!”

Es mīlu visas nācijas, un to es saku patiesi. Taču man nepatīk jebkuras nācijas kolonizatori. Vispār jau ir pieņemts uzskatīt, ka varmākas kurina naidu, nevis upuri. Bet bieži ir tā – mēs esam tādās lietās dzirdējuši, ka izvarotājs nogalina savu upuri tikai tāpēc, ka upuris viņam varbūt iesit, un tas cilvēks – varmāka – tā sadusmojas, ka nogalina upuri. Arī tad var pateikt, ka viņš nogalinājis tāpēc, ka viņš kurinājis nacionālo naidu – tas upuris.

Es tepat tiesas zālē uz vietas sacerēju tādu pantu, pēc kura varbūt, es uzsveru – varbūt, varētu saukt mūs pie atbildības, ja tāds pants būtu mūsu Krimināllikumā. Un tas skanētu tā: “Par apzinātu varmākas kaitināšanu, ko veic upuris, tādējādi izraisot varmākas naidu un nesaticību ar upuri, soda ar cietumsodu…”, jo citādi es nevaru izskaidrot – nevienā mūsu publikācijā, ne tikai tajās, kuras apskatāmas šajā tiesas procesā, nevienā mēs neesam kurinājuši nacionālo naidu, un tas ir stingri jānodala. Un, manuprāt, mūsu valsts vara šeit apzināti sūta no Ģenerālprokuratūras pārstāvi, lai mūs nepatiesi notiesātu, jo mēs, kā jūs, godātā tiesa, redzat, mēs īstenībā apsūdzam mūsu augstāko valsts varu varmācībā pret savu tautu, mēs apsūdzam mūsu augstāko valsts varu, ka tā nepilda Saeimas deklarāciju par okupāciju, kuru Austākās tiesas Senāts ir atzinis par dokumentu, kas pielīdzināms Satversmei, kuram nav nepieciešams nekāds cits pamatojums. Tātad, es gribu vēlreiz uzsvērt, mūsu Krimināllikuma 78. pants aizsargā pamatnācijas – latviešu un līvu tiesības.

Šajā sakarībā interesanti ir pieminēt mūsu prokurores Ievas Garančas izskatīto lietu pret, patiesi es uzskatu, nacionālā naida kurinātāju, krievieti Viktoriju Makovsku, kura interneta portālā ir izteikusies šādi, citēju: “Labs latvietis ir tikai beigts latvietis. Ienīstu latviešus, Mildu vajag uzspridzināt, spļāvu un spļaušu uz visām viņu – latviešu svētvietām, viņiem degt elles ugunīs. Visus latviešus vajag nošaut un izsūtīt uz Sibīriju – viņi neviens nav godīgs cilvēks.” Un par šādiem izteikumiem… Ja, godātā tiesa, salīdzinātu, saliktu kopā visus mūsu izteikumus, tad šie mūsu izteikumi nelīdzinātos pēc tā ļaunuma, ko šeit saskata Ģenerālprokuratūra, ar to, ko izsaka Makovska vienā teikumā. Bet ko Garanča izdara? Garanča vienojās ar Makovsku un par to piespriež viņai 120 stundas piespiedu darba – par to, ka viņa apvaino mūsu tautu. Tad man būtu retorisks jautājums: “Kas jūs esat, Garančas kundze?”

Tad vēl otra lieta, kuru arī izskatīja Garanča. Tā ir lieta pret Andri Jordanu, kurš, piedaloties vienā konferencē, ko organizēja tā saucamā “Antifašistu biedrība”, izteicās šādi – es tur piedalījos, biju klāt, tāpēc varu apliecināt, ka patiešām tā bija, – viņš teica tā: “Ebreji, žīdi un čigāni – viņi nav cilvēki, tāpēc viņi nav mūsu organizācijā.” Citāta beigas. Un par šo Garanča raksta: “Šo teicienu nevar atzīt kā darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā naida izraisīšanu, pie kam nav konstatēts, ka Andris Jordans, atbildot uz viņam uzdoto jautājumu, būtu vēlējies izraisīt nacionālo naidu un nesaticību. Nav pierādīta noziedzīgā nodarījuma subjektīvā puse.” Tālāk Jordans saka, ka... nu tālāk es, godātā tiesa, necitēšu... un tālāk Garanča gluži vienkārši raksta: “Tādējādi uzskatu, ka pirmstiesas kriminālprocesa gaitā nav pierādīts, ka Andra Jordana darbībās ir Krimināllikuma 78. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, un uzsāktais kriminālprocess ir izbeidzams noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.” Televīzijas intervijā pēc šīs te skaļās lietas Garanča atzina – es pats skatījos šo interviju, un tā ir arī man ierakstīta, kad Garančai jautāja: “Kā tad tā, jūs Aivaru Gardu un “DDD” tiesājat par tādiem izteikumiem, un te nu ir tādi – daudz trakāki?” Bet viņa atbild: “Jā, man ir jāatzīst, ka mēs esam mācījušies no tiesas spriedumiem...” Viņa tā tīri mierīgi atbildēja, un tagad esot tā, lūk... Ja viņa ir mācījusies, paldies! Taču jautājums, kāpēc tad viņa neatsauc savu apelācijas protestu?

Un vēl, attiecībā, es domāju, uz vārda “žīds” lietošanu. Mums pārmet, ka mēs to konsekventi darām. Bet, godātā tiesa, tad jau katrs var iedomāties – krievs var pateikt, ka viņam nepatīk, ka mēs, latvieši, viņu saucam par krievu – lai mēs viņu saucam par “russkij”. Igaunis var pateikt, ka pavisam slikti skan “igaunis”, viņš grib, lai viņu saucam par “estiņu”. Un katrs mums te norādīs, kā mēs viņu sauksim... Mēs, latvieši, esam saimnieki savā zemē – žīds ir literārās valodas vārds, tas nav nekāds lamu vārds, un, ja kādam šeit nepatīk, ka viņus sauc par žīdu, tad var doties tur, kur to sauc par ebreju – tā ir viņa personiskā darīšana. Es gribu uzsvērt, ka mēs stingri pie tā turamies, lai nepieļautu tieši sveštautiešu tādu uzkundzēšanos, šo te varmāku, kuri atnākuši uz mūsu zemi un šeit mums norāda, kā mums dzīvot. Diemžēl mūsu valsts vara viņiem klausa – es domāju, augstākās valsts amatpersonas.

Tādēļ uzskatu, ka arī šis kriminālprocess ir tieši tāpēc pret mums vērsts, ka mēs valdošo, faktiski – eliti esam vienkārši nokaitinājuši ar to, ka prasām atjaunot taisnīgumu, vairāk neko, mēs prasām, lai tiktu ievēroti likumi, tiesiskie principi un Saeimas deklarācija par okupāciju. Paldies, godātā tiesa!

Pierādījums cieņai pret krievu tautu

Tiesnese Ausma Keiša: Būs jautājumi?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Jā, sakiet, lūdzu, vai es pareizi jūs sapratu, vai jūs piekrītat, ka izraisījāt kādu nesaticību? Jūs teicāt, ka, “jā, mēs esam izraisījuši kādu nesaticību”, runājot par Daugavpili un šo te rakstu “Mīlu krievus, nemīlu kolonizatorus”.

Aivars Garda: Nē, prokurors ir pārpratis. Es teicu, ja būtu Krimināllikumā tāds pants, kādu es nolasīju, tad mani varbūt varētu saukt pie atbildības, ka es kā upuris apvainoju varmāku, bet nacionālo naidu es absolūti neesmu izraisījis.

Prokurors Alēns Mickēvičs: Paldies!

Advokāts Didzis Šmitiņš: Man ir viens jautājums. Jūs apsūdz par to, ka savā publikācijā avīzē “DDD” (2005. gada pielikumā Nr. 9(83)) esat paudis naidīgu attieksmi pret krieviem un citām etniskajām grupām. Vai jūs varētu paskaidrot tiesai, kādas ir jūsu attiecības ar krieviem? Kādas ir jūsu attiecības ar Krieviju? Vai jūs tur esat kādreiz strādājis, ko jūs tur esat darījis un kādā veidā?

Aivars Garda: Jā, es esmu strādājis Krievijā, apmēram pusotru gadu Starptautiskajā Rēriha Centrā par Rēriha Fonda direktoru. Un es izdodu ar Rēriha ģimeni saistītos darbus latviski. Sākumā es to izdarīju krieviski, bet tagad mēs esam izdevuši Dzīvās Ētikas Mācību, ko pierakstījusi Helēna Rēriha, esam to pilnībā izdevuši latviski. Tādējādi man pret krievu tautu kopumā ir liela cieņa, man ir liela cieņa pret tiem krieviem, kas dzīvo Krievijā un kas nosoda okupantu klātbūtni šeit. Man ir tādi draugi Krievijā, kuri tā arī saka: “Triec viņus mājās, lai brauc un strādā – ņem lāpstu rokā, pie mums darba daudz!” Viņi tā saka.

Viens krievs, sākumā dzirdējis manu uzstāšanos kādā Krievijas kanālā, piezvanīja: “Nu, Aivar, bet, ja būtu amerikāņi jūs okupējuši, tad tu arī tā būtu teicis, ka tev amerikāņu okupanti nepatīk?” Es atbildēju: “Jā, man vienalga, kas ir okupants. Okupants ir varmāka, un man varmākas nepatīk.” Tad viņš piekrita: “Nu tad viss ir pareizi, tad, lai brauc mājās – sūti viņus mājās!”

Tāpēc viss ir kārtībā. Lai kāds krievs, kas šeit dzīvo, kāds okupants, lai viņš krievu kultūras labā izdara kaut pirksta galiņu tik daudz, cik es esmu izdarījis, pārtulkojot un izdodot Dzīvās Ētikas Mācības un Rēriha darbus.

Tiesa noskaidro, ka vairāk jautājumu nevienam nav.

Tiesnese Ausma Keiša: Nu tad mans tāds jautājums – jūs nekādu vainu neesat atzinis, jā?

Aivars Garda: Nē! Godātā tiesa, es arī lūdzu prokurores protestu noraidīt.

Tiesnese Ausma Keiša pārbauda Aivara Gardas tiesas materiālus.

aktīvie “DDD” lasītāji Daugavpilī

Tiesnese Ausma Keiša: Jā, man būtu jautājums redaktorei – kā varēja šis krievu valodā raksts nokļūt tās biedrības, es saprotu, pastkastē?

Līga Muzikante: Es arī tā saprotu.

Tiesnese Ausma Keiša: Kā tas varēja notikt, jūsuprāt?

Līga Muzikante: Tātad es šobrīd parādu oriģinālo avīzi, kas iznākusi 2005. gada 28. aprīlī līdz 12. maijam, Nr. 9(83). Avīze iznāk latviešu valodā, tā ir pamatavīze. Un katrs abonents vai lasītājs, kurš nopirka šo numuru pasta nodaļā, vārdu sakot, cilvēks, kurš lasa mūsu avīzi, viducītī atrada “DDD” pielikumu krievu valodā. Lūk, šis ir tas pielikums – Nr. 9(83). Un sakarā ar šo te pielikumu attiecīgi lasītājs izvēlas, ko ar to darīt. Pārsvarā “DDD” lasītāji nolemj to izplatīt tālāk tiem cilvēkiem, kuri nesaprot latviešu valodu. Acīmredzot tā tas arī noticis Daugavpilī.

Tiesnese Ausma Keiša: Kā tas nokļuva Daugavpilī?

Līga Muzikante: Nu tā arī nokļuva – caur abonentiem vai pircējiem.

Tiesnese Ausma Keiša: Vai Daugavpilī ir “DDD” abonenti?

Līga Muzikante: Vispār Daugavpilī ir diezgan daudz abonentu. Un arī pasta nodaļās Daugavpilī tajā laikā varēja nopirkt mūsu avīzi. Un, starp citu, Daugavpilī, lai cik tas nebūtu dīvaini, kaut arī tur ir tikai kādi 13% latviešu, procentuāli, salīdzinot ar šo latviešu skaitu, Daugavpilī varbūt pat ir lielāka atsaucība latviešu vidū pēc mūsu avīzes, nekā kaut kādā latviskā pilsētā. Tāpēc, ka viņi jūt šo te, ko Gardas kungs arī teica, šo varmāku naidu pret upuri – tāds man skaidrojums. Un vēlas Latvijas dekolonizāciju.

prokurors Mickēvičs par prokurori Garanču

Tiesnese Ausma Keiša: Tā, tagad mēs pārbaudām šo 20. un 21. numuru, kas arī ir kā lietiskais pierādījums...

Esam pārbaudījuši visus pierādījumus. Vai ir kādi papildinājumi no prokurora puses?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Jā, godātā tiesa, mēs esam pārbaudījuši gan rakstveida pierādījumus, gan devuši vārdu, paust savu viedokli apsūdzētajiem. Es arī, gatavojoties apelācijas instances tiesai, esmu iepazinies ar krimināllietas materiāliem, no savas puses gribu teikt, ka šis process tiešām ir tātad uzsākts – faktiski ne process uzsākts, bet lietā ir iesniegti iesniegumi. Pirmajā lietā tas ir Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Brandava kunga iesniegums, kurš ir nosūtīts Ģenerālprokuroram, pēc tam attiecīgi pēc piekritības pārsūtīts izskatīšanai Drošības policijai. Un arī otrajā lietā ir saņemts iesniegums, kurš pārbaudei tātad iesniegts no Daugavpils Krievu nacionālās kustības biedrības valdes priekšsēdētāja Lobova. Un šie iesniegumi tātad tiek izskatīti Drošības policijā.

[…] Un tika saņemti mums visiem zināmie šie sākotnējie, tātad atzinumi – Biskinieces, Kuča, Kruka, kuri tomēr savos atzinumos norāda, ka šeit publikācijas satur faktiski Krimināllikuma 78. pantā paredzētās darbības. Tāpēc arī faktiski tika celta apsūdzība un virzīta šī lieta tiesai. Uzskatiem, ka nebija nekāda pamata to darīt, es nepiekrītu.

Kas notiek tālāk tiesā? No aizstāvības puses tiek piestādīti vairāki šie te slēdzieni, atzinumi, viedokļi un lūgts vairākkārtīgi noteikt šo komplekso ekspertīzi tiesā, kura faktiski arī tiek noteikta, izmeklējot lietas materiālus. Par jūsu iebildumiem, Muzikantes kundze, par to, ka prokurore tur piekrita vai nepiekrita... Nu teiksim tā – pilnībā viņas viedoklim, kas izteikts protestā, es arī nevaru piekrist, jo tiesas sēdes protokols ir tiesas sēdes protokols – tiešām, kad tika lemts jautājums par šīs ekspertīzes noteikšanu, viņa neiebilda, ka šāda ekspertīze tiks veikta, ja tas tiesai dos kaut kādu papildus skaidrību šajā jautājumā. […]

Vai tas tiešām ir tā vērts, lai šo jautājumu analizētu iesniegtajā apelācijas protestā? Faktiski, prokurore neiebilda šādas ekspertīzes veikšanai. No savas puses es teiktu – es arī faktiski atbalstītu šādas ekspertīzes veikšanu, kas bija iniciēta no aizstāvības puses. Un tieši par kompleksās ekspertīzes noteikšanu, lai eksperti, analizējot jautājumus dažādās nozarēs, sniegtu šo kopīgo atzinumu lietā, kā to paredz arī Kriminālprocesa likums.

prokuratūras kaujas plāns

Prokurors Alēns Mickēvičs: Bet manā skatījumā turpmākā tiesas rīcība un darbības neatbilda Kriminālprocesa likumā noteiktajam, gan lēmuma pieņemšanas kārtībai, un arī šie te atzinumi neatbilst Kriminālprocesa likumā noteiktajiem ekspertīžu atzinumiem kā tādiem. […]

Eksperti nav pētījuši tiem tiesas uzdotos jautājumus, bet gan katrs atsevišķi no savas nozares puses ir snieguši viedokli par izskatāmo jautājumu. […]

Šajā sakarībā, ņemot vērā, ka lietā ir iesniegts apelācijas protests, ir lūgums tiesai noteikt papildus komplekso ekspertīzi un tās veikšanai pieaicināt pirmās instances tiesā 2006.gada 22.septembrī pieņemtajā lēmumā par kompleksās ekspertīzes noteikšanu norādītos Valsts valodas aģentūras ekspertus – tur nav nekādu iebildumu, aizstāvju norādītos ekspertus: Jāni Kušķi, Aivaru Fogeli, Dzintaru Zaļūksni, kā arī, lūdzu, pirmstiesas izmeklēšanas laikā atzinumus sniegušos ekspertus: Biksinieci, Kuču un Kruku, lai šo ekspertīzi veiktu tiešām komplekso, kā to paredz likums, lai būtu viens atzinums šajā lietā un lai tas atbilstu Kriminālprocesa likumā noteiktajam. Lai mēs varētu vērtēt to, vai ir vai nav pamats apsūdzības uzturēšanai. […]

Tāds ir mans viedoklis un lūgums, kuru lūdzu atbalstīt. Paldies.

Tiesnese Ausma Keiša: Jūs nu gan dodat uzdevumus… Jūs gribat, lai mēs savestu kopā ekspertus, kuriem katram savs viedoklis?!

Prokurors Alēns Mickēvičs: Es neredzu citas iespējas... Procesā ir laiks šo te atsevišķo viedokli paust, ja būs tādu ekspertu kopums, kas sniedz vienu atzinumu, ja būs daži eksperti, kas tam nepievienojas, jo attiecīgi eksperts ir tiesīgs paust, viņam nav nekādi jāparakstās zem visu atzinuma... viņam nav jāpiekrīt balsu vairākumam vai kā citādi...

Tiesnese Ausma Keiša: Jūs reāli varat iedomāties, kā šī komisija kopā strādās?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Es reāli nevaru iedomāties, kā mēs varam izskatīt lietu... Tad paliek tas pats, kas pirmajā instancē, kad prokurors tic vienai pierādījumu apsūdzībai – aizstāvība otrai, kurus prokurors atzīst par nepieļaujamu procesā…

Izvēršas diskusija.

Tiesnese Ausma Keiša: Lūdzu kam adresēt šo jūsu... ja ierosināt lēmumu, kam to adresēt un kas būs atbildīgais par to...?

Prokurors Alēns Mickēvičs: […] Es nezinu – procesa lēmumus regulē, un mans lūgums arī izriet no šī te kriminālprocesa, un kā būs tas tehniski iespējams...

Diskusija starp prokuroru un tiesu turpinās.

Tiesnese Ausma Keiša: Tātad jūs mums varētu, lai mēs iepazītos un uz rītdienu lemt šo jautājumu – jums tur rakstveidā ir uzrakstīts...?

Prokurors Alēns Mickēvičs: Mmm… es to neesmu gatavojis iesniegšanai…

Tiesnese Ausma Keiša: Bet mums ir jāzina, uz kādiem faktiem jūs balstāties. Arī aizstāvībai jādod iepazīties, apsūdzētajiem.

Prokurors Alēns Mickēvičs: Tas teksts ir domāts personīgi… Man tur ir kādi pieraksti…

Tiesnese Ausma Keiša: Es neskatīšos uz jūsu personīgajiem pierakstiem… Man ir nepieciešami jūsu minētie fakti, lai pieņemtu lēmumu.

Prokurors tomēr iesniedz tiesai savus pierakstus.

Tiesnese Ausma Keiša: Tā labi, šodien mēs izziņojam pārtraukumu. Gatavojieties rītdienai, (aizstāvībai) saskaņojiet ar apsūdzētajiem jūsu viedokli. Šodien pārtraukums līdz rītam pulksten 10-tiem.

Tiesnese Ausma Keiša: Vakar prokurors pieteica lūgumu par ekspertīzes nozīmēšanu. Saistībā ar šo lūgumu mums jānoklausās aizstāvju un apsūdzēto gribu. Aizstāvji izteiksies?

Advokāts Didzis Šmitiņš: Jā, tiesa!

Es sākšu pirmais, un kolēģe mani palabos, papildinās – aizstāvības viedokli esam saskaņojuši. Godājamā tiesa, tas, ka vakardien prokurors (Mickēvičs) izteica šādu lūgumu, protams, mums nav nekāds pārsteigums, nedz arī kāds noslēpums un tamlīdzīgi, jo faktiski jau prokurore (Garanča) apelācijas protestā, kas tika iesniegts tiesai, pirmās instances spriedumu apstrīd. Prokurore apstrīd šīs divas ekspertīzes, ko tiesa kā procesa virzītājs nozīmēja pirmās instances tiesā, tas ir, 2006. gada 22. septembrī un 2007. gada 19. februārī, bet šīs ekspertīzes, pēc apsūdzētāju domām, neatbilst Kriminālprocesa likuma normām.

Taču, godājamā tiesa, es gribētu sākt ar to, ka, protams, aizstāvība aizstāv apsūdzētos. Es uzskatu, mēs uzskatām, ka vakardienas prokurora pieteikums jeb lūgums par papildus kompleksās ekspertīzes nozīmēšanu ir jānoraida. Pirmkārt, jau teicu, es gribētu sākt ar pašu prokurora protestu, kas tika iesniegts par pirmās instances tiesas spriedumu. Tātad ar protesta lūdzošajām daļām. Lūdzošās daļas 2. punktā Rīgas tiesas apgabala prokurore Ieva Garanča lūdz: “Atcelt 2006. gada 22. septembra lēmumu par kompleksās ekspertīzes noteikšanu un 2007. gada 19. februāra lēmumu par papildus ekspertīzes noteikšanu.” […] Savukārt, prokurors (Alēns Mickēvičs) vakardien, izsakot savu lūgumu, atkārtoti lūdza nozīmēt papildus komplekso ekspertīzi.

Un es gribētu pievērst uzmanību vienam apstāklim – tātad izskatās, ka prokurors, izsakot vakardienas lūgumu, ir grozījis apelācijas protesta lūdzošās daļas pamatpunktu! Es varu secināt, ka prokuratūra vairs nelūdz atsaukt šos divus tiesas lēmumus par ekspertīžu nozīmēšanām, jo uzskata, ka šie tiesu lēmumi atbilst Kriminālprocesa likumu normām, bet prokurors lūdz, pamatojoties uz to, ko ir ieguvusi pirmās instances tiesa, kuru ir vērtējusi kā pierādījumu, nozīmēt papildus komplekso ekspertīzi. Tātad, ja tā ir papildus kompleksā ekspertīze, nu tad visdrīzāk, es saprotu, šīs ekspertīzes pamatā būs šie divi lēmumi par ekspertīzes nozīmēšanu un, savukārt, šie četri ekspertu atzinumi, kas tika iegūti pirmās instances tiesā – tas ir, Valsts valodas aģentūras lingvistiskais atzinums, eksperta Kušķa atzinums, eksperta Fogeļa atzinums un eksperta Zaļūkšņa atzinums.

[…] Papildus kompleksā ekspertīze nepieciešama tad, ja tiesai būtu radušās vai radīsies būtiskas, pamatotas šaubas par šo ekspertīžu veikšanas – kvalitāti, profesionalitāti, atbilstību Kriminālprocesa likuma normām. Ja, savukārt tiesai, iepazīstoties un vadot šo procesu apelācijas instancē, šādas šaubas nerodas, tad neredzu iemeslu, kāpēc būtu nepieciešams nozīmēt papildus komplekso ekspertīzi.

[…] Prokurors savu pamatojumu lielākoties balstīja uz Kriminālprocesa likuma pantiem par to, ka ekspertīzei jeb eksperta atzinumam jāsatur tādus un tādus datus… Jebkurā gadījumā, protams, šādi dati ir nepieciešami, bet mēs savukārt uzskatām – ja daži no šiem datiem jeb apstākļiem šajās ekspertīzēs nav, vai tas ir par pamatu, lai tās nevērtētu kā pierādījumus, un vai tas ir par pamatu tam, lai nozīmētu šo papildus komplekso ekspertīzi?!

Es ar to, godājamā tiesa, gribu pateikt tikai to, ka vakardienas prokurora iesniegumā bija uzrakstīts kaut kas cits… Es nesaklausīju nevienu argumentu pēc būtības.

[…] Tālāk, godājamā tiesa, es gribētu pievērsties vēl vienam apstāklim. Kādu tad prokurors īsti grib redzēt šo komplekso ekspertīzi? Nu – tas jebkurā gadījumā man, kā aizstāvim nav skaidrs. Ko tad īsti grib prokurors?

[…] Paliek viens jautājums – vai eksperts Fogels spēs dot atzinumu par filoloģijas jautājumiem, vai eksperte filoloģe Stengrēvica spēs vērtēt eksperta Fogeļa vai eksperta Zaļūkšņa viedokli? […] Un līdz ar to – tas, ko prasa prokurors, pēc manām domām, paliek par pilnīgi formālu apstākli, kurš it kā ir pamatots ar procesa likumā noteiktajām normām, bet pēc būtības nekādā veidā un formā nespēj iespaidot krimināllietas izskatīšanu, pierādījumu vākšanu un pierādījumu pārbaudi. Tā būtu, godājamā tiesa, tā pati ekspertīze... un, ja tiesa pieņem tādu lēmumu par šīs papildus kompleksās ekspertīzes nozīmēšanu, kā tad šī iespējamā ekspertīze varētu izskatīties? Kā jau teicu, es nestādos priekšā.

[…]

Protams, man kā aizstāvim liekas, ka prokurors ir gribējis, tēlaini runājot, iegūt divus labumus. Izsakot tiesai lūgumu, viņš gribēja pīrāgu nokost no abiem galiem, kas, protams, ne praktiski, ne teorētiski šeit nav iespējams. Tāpēc, pēc manām domām, prokuroram vajadzēja izvērtēt tieši vienu no divām lietām – vai nu palikt pie tā, ko prokurore lūdz savā apelācijas protestā, vai arī, godājamā tiesa, atteikties no tā un lūgt nozīmēt šo papildus komplekso ekspertīzi. Divas lietas, pēc manām domām, šeit nevar izvēlēties.

Tāpēc noslēgumā, godājamā tiesa, es lūdzu savu aizstāvamo un savā vārdā noraidīt šo prokurora lūgumu par papildus kompleksās ekspertīzes nozīmēšanu, kā faktisku, tā arī tiesisku apstākļu dēļ, pamatojoties uz to, ko jau es iepriekš minēju. Paldies!

Tiesnese Ausma Keiša: Lūdzu, vārds advokātei Krastiņai.

Advokāte Ilze Krastiņa: Paldies! Augsti godātie tiesneši, cienījamais prokuror, cienījamie procesa dalībnieki! Gribu izteikt savu viedokli attiecībā uz pieteikto prokurora lūgumu, kas adresēts Augstākās tiesas Krimināllietas palātas locekļiem.

Vispirms par to, ka prokuroram jāiesniedz pierādījums, kurš uztur apsūdzību. To paredz Kriminālprocesa likuma 126. panta 2. daļa, kurā noteikts, ka pierādīšanas pienākums pirmstiesas kriminālprocesā ir procesa virzītājam, bet tiesā – apsūdzības uzturētājam. Ekspertīzes nav nekas cits kā pierādījumi. Un, saskaņā ar 42. pantu, parasti protestus, kurus ir iesniedzis prokurors apelācijas instancē, tajā pats arī uztur šo procesu. Protams, ir arī paredzēta kārtība, kad augstākstāvošais prokurors var uzturēt šo protestu. Bet šajā lietā šī maiņa ir notikusi tikai tāpēc, ka protesta iesniedzēja – prokurore (Garanča) ļoti labi apzinājās, ka viņa ir pieļāvusi kļūdu, šauboties – vienā vārdā sakot, ka viņa piekrīt ekspertīzes noteikšanai, otrā vārdā, ka viņa uzticas tiesai, un trešā reizē, piekrītot aizstāvības lūgumam, ka jānosaka ir šī ekspertīze un jāuzdod jautājumi, kurus aizstāvība lūgusi uzdot ekspertiem. Un tādā gadījumā oficiāli pēc likuma tāds prokurors šādu protestu uzturēt nevar, bet augstākstāvošais prokurors (Mickēvičs) šādu kļūdu var labot, un tas arī šodien notiek.

Šī kļūda nenotiktu, ja prokurore Garanča nebūtu noraidījusi aizstāvības pieteiktos lūgumus jau pirmstiesas izmeklēšanā par šiem pašiem ekspertiem un tiem pašiem jautājumiem. Tad, droši vien, es domāju, nebūtu šī krimināllieta, nebūtu šie nevajadzīgie pārdzīvojumi apsūdzētajiem un nebūtu mums te jālauž šķēpi.

Es neredzu loģiku prokurora (Mickēviča) pieteiktajam lūgumam par atkārtotu papildus ekspertīzi, jo pamatā viņš jau nelūdz neko citu, neko jaunu – ne citus ekspertus, ne citus uzdodamos jautājumus.

[…] Neviens no šiem ekspertiem – ne Biksiniece, ne Kučs, ne Fogels, ne Zaļūksnis, ne arī Kušķis, ne Valodas aģentūras trīs eksperti – neviens jau nenāks un neteiks citu viedokli.

[…]

Kā mēs redzam, Dzintars Zaļūksnis ir veicis žurnālistikā ekspertīzi 17. aprīlī, 2007. gadā, izmantojot atsauci uz likumiem, izmantojot atsauci uz tiesu praksi, izmantojot visu savu lielo pieredzi žurnālistikā. Manuprāt, viņa atziņas nav apšaubāmas. Tālāk – Jāņa Kušķa atzinums vispār ir unikāls. Turklāt viņa atzinums ir atzīts arī krimināllietā, kurā gribēja saukt pie atbildības žurnāla “Kapitāls” redaktoru, kurš arī bija pieminējis vārdu “žīds”, un, protams, šī lieta pēc Jāņa Kušķa atzinuma saņemšanas tika izbeigta, jo nebija nozieguma sastāva. Manuprāt, viņš ir augstāk kvalificētais baltu valodas speciālists, savam atzinumam viņš ir pievienojis 43 pielikumus! Tad taču nevaram teikt, ka viņš ir paviršs un ka šodien viņš taisīs kādu citu atzinumu. Es domāju, ka tas ir pilnīgi izslēgts.

Tālāk eksperta Aivara Fogeļa atzinums. Galvenais prokurora pārmetums, ka tas nav eksperta slēdziens. Kur ir teikts, ka atzinums nevar būt eksperta slēdziens? Atzinums ir tas pats slēdziens – uzskatu sakopojums, pārliecība utt. Mēs jau dzirdējām – šeit Līga Muzikante mums no vārdnīcas nolasīja, kas ir sinonīmi vārdiem “atzinums”, “viedoklis”. Šeit nav kvantums vajadzīgs, šeit ir tā kvalitāte, jo Aivars Fogels ir Eiropas tiesību, starptautisko un Eiropas tiesību, Latvijas Valsts universitātes katedras bijušais vadītājs, asociētais profesors, kurš ilgus gadus pats strādājis pie Okupācijas deklarācijas sastādīšanas. Tātad viņš ir neskaitāmus starptautiskus referātus lasījis starptautiskās konferencēs, kurās tiek analizēts okupācijas fakts, aneksijas un vardarbības novērtējums no starptautiskā tiesību viedokļa. Bet eksperti Kučs un Biksiniece ir tikai šauri speciālisti cilvēktiesību jautājumos.

Un es gribu atzīmēt, ka tas nav mazsvarīgi, ka gan Biksiniece, gan Kučs paši piekrita tam, ka tiek nozīmēta papildus ekspertīze. Bez tam, eksperts Artūrs Kučs atzina, ka viņam ir neliela prakse – tikai jautājumos par nacionālo tiesību aizskārumu vai nacionālā naida kurināšanu. Viņa galvenais kredo ir cilvēktiesības, un cilvēktiesības tikai šaurākā nozīmē – bez izpratnes, bez saistības ar starptautiskajām tiesībām. Un viņi... arī Līga Biksiniece neiebilda pret ekspertīzi – papildus ekspertīzi. […] Tātad mēs varam teikt, ka, lūk, arī šie eksperti izdarīja secinājumu, ka viņu pašu atzinumi nav pilnīgi, un arī tās liecības, ko viņi tiesā deva, tiešām ir pretrunīgas, putrotas un neizprotamas – reizēm pat pilnīgi. Tas varētu būt saistīts ar zināmu satraukumu... Katrā ziņā viņu slēdzieni ir nepilnīgi un ļoti šauri. […] Un tiesa godprātīgi nozīmēja papildus ekspertīzi.

[…] Un vislielākā nožēla, ka to mēs neizdarījām jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā to šodien godīgi atzīst prokurors, ka viņš būtu piekritis jau pašā sākumā advokātu izvirzītajam lūgumam nozīmēt komplekso ekspertīzi vairākos speciālos zinātnes jautājumos.

Lūdzu prokurora lūgumu noraidīt.

Tiesnese Ausma Keiša: Mēs tagad noklausīsimies arī apsūdzēto viedokļus. Sāksim ar Muzikanti. Lūdzu!

Līga Muzikante: Paldies! Es pievienojos aizstāvju viedoklim un vēlētos, lai šis bezjēdzīgais process nesamērīgi neieilgtu.

Ilze Liepa: Paldies! Es arī pilnībā pievienojos aizstāvju lūgumam un papildinu ar to, ka tiešām process ir ļoti ievilcies jau vairāku gadu garumā un šeit tiek vajāti nevainīgi cilvēki... vienkārši... tas tā, un formāli ļoti negribētos, lai vēl kas to paildzinātu. Paldies.

Tiesnese Ausma Keiša: Apsūdzētais Aivars Garda?

Aivars Garda: Jā, paldies! Godātā tiesa, es arī piekrītu visam, ko teica mūsu aizstāvji un arī mani kolēģi. Es tikai vēl gribēju piebilst, ka, kaut arī visās tiesās valda sacensības princips, es tomēr par galveno uzskatu patiesības noskaidrošanu. Un uzskatu, ka patiesība šajās abās tiesās ir noskaidrota – mēs neesam pārkāpuši 78. panta prasības – mēs esam nevainīgi, un tāpēc lūdzu arī nepieņemt šo prokurora lūgumu.

Prokurors Alēns Mickēvičs sniedz skaidrojumu sakarā ar savu lūgumu jaunas papildekspertīzes nozīmēšanā, atkārtoti pauzdams savu dīvaino viedokli attiecīgo Kriminālprocesa likuma pantu izpratnē. (Saprast prokurora runu audio ierakstā var ļoti nepilnīgi).

Tiesnese Ausma Keiša: Tātad būs lūgumi vai jautājumi?

Tiesa noraida Mickēviča lūgumu

Tiesnese Ausma Keiša: Krimināllietu tiesas palāta, apspriežoties uz vietas, izvērtējot prokurora pieteikto lūgumu, uzklausot apsūdzēto, viņu aizstāvju viedokli, vadoties no pārbaudītajiem krimināllietu materiāliem, apelācijas protesta motīviem, pieņem lēmumu, ka nav pamata pieteiktajam prokurora (Mickēviča) lūgumam, kāds tas mums izteikts – nozīmēt lietā jaunu papildus komplekso ekspertīzi, pieaicināt tiesā 22. septembrī, 2006. gadā lēmumā norādītos Valodas aģentūras ekspertus, ekspertus – Kušķi, Fogeli, Zaļūksni, Biksinieci, Kuču un Kruku.

Vienlaikus tiesas uzdevums un pienākums būs vērtēt, vai šajā kriminālprocesā ir pieļauti kādi ekspertīzes izdarīšanas procesuālās kārtības pārkāpumi. Mums ir pienākumus to izvērtēt.

Tāpēc tiesa uzskata par pareizu un nolemj izsaukt uz tiesas sēdi ekspertu Dzintaru Zaļūksni. Ņemot vērā, kādu viņš šajā lietā ir devis pamatotu atzinumu, mēs nolēmām viņu izsaukt, jo viņš nav pratināts. Mēs ņemam vērā, ka jau tikuši nopratināti Fogels, Biksiniece, Kučs.

Tātad attiecībā par Zaļūksni – mēs viņu nopratināsim. Esam jau ar viņu sazinājušies – viņš strādā Rīgas domes Sabiedrisko attiecību departamentā un uz tiesas sēdi solīja ierasties jau šodien. Tas ir sarunāts, viņš ir gatavs, viņš paņems savu eksperta atzinumu, un mēs viņu nopratināsim.

Esam lēmuši arī, vai vērts saukt ekspertu Jāni Kušķi. Par ekspertiem no Valsts Valodas aģentūras – mēs pārbaudījām un konstatējām, ka eksperte Melita Stengrēvica, kas bija Valsts Valodas aģentūras konsultācijas daļas vadītāja, ir jau pensijā un pašlaik arī slima – viņa nevar ierasties uz tiesas sēdi. Nevar pašlaik ierasties uz tiesas sēdi arī D.Liepa un I.Pauniņa. Viņas arī ir aizņemtas. Visur notiek lekcijas, tāpat Kušķis nevar ierasties uz tiesas sēdi – šodien viņš lasa lekcijas.

Tātad pagaidām mēs esam pieņēmuši lēmumu nopratināt tikai ekspertu Zaļūksni. Tādējādi mēs tūlīt zvanīsim viņam, un viņš nāks uz šejieni – es ceru, ka viņš jau līdz pulksten 13-iem būs šeit. Tātad, pārtraukums līdz pulksten 13-iem.

Tiek izteikta attieksme pret Ievas Garančas uzdevumu pārņēmēja – prokurora Alēna Mickēviča lūgumu tiesai nozīmēt papildus komplekso ekspertīzi, kurā tiktu kopā saaicināti pilnīgi pretēju uzskatu eksperti viena kopēja atzinuma sniegšanai.

Jaunākais
Laikraksts “DDD” piedzen atlīdzību no Saeimas Prezidija ATKLĀTA VĒSTULE EIZENIJAI ALDERMANEI Paziņojums Vērtēs naturalizēta kolonista pilsonības likumību Dzīvās Ētikas Mācībai – 90 Naida kurinātājs Artūrs Rimša notiesāts! Arī otrā tiesā “DDD” uzvar Saeimu! Par latviešu valodas nelietošanu nepieciešama atlaišana no darba!

Intervijas

Izbēdzis no slepkavības

Vēlētāji pieprasa atbildību

Godprātīgie ir musulmaņu pusē

Būsim Cilvēki, nevis niecības!

Varonīgums – ceļamaize latviešiem

9.Saeimas vēlēšanas

Latvijas Nacionālā fronte - Laikraksts "DDD"2006