Īpaši lielas cerības nelolojot, šā gada 20.februārī devos uz kārtējo nevalstisko organizāciju pārstāvju tikšanos ar Ministru prezidentu – šoreiz Ivaru Godmani (kādā krievu tautas parunā teikts: viens krāms nomainīts ar citu krāmu). Pēc gandrīz stundas gara Godmaņa monologa par, viņaprāt, svarīgiem jautājumiem: finansēm, atbildību, nepieciešamību stiprināt sadarbību, utt., utjp., jautājumus uzdot un savas domas izteikt varēja arī dažādo nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tā kā Latvijas Nacionālās frontes un laikraksta “DDD” galvenais rīcības mērķis ir Latvijas deokupācija un dekolonizācija, tad loģisks bija I.Godmanim uzdotais jautājums: “Ko jaunā valdība darīs, lai veicinātu okupācijas laikā iebraukušo un viņu pēcteču repatriāciju uz viņu etniskajām dzimtenēm? Kā tiks īstenots Deklarācijā par Latvijas okupāciju teiktais?”

Mirkli apdomājies, acis nodūris, Godmanis atbildēja ļoti īsi: “Mēs darīsim to pašu, ko Kalvīša valdība.” Man atlika vien uzdot precizējošu jautājumu: “Tātad – neko?” Citreiz tik runīgais Ministru prezidents pēkšņi bija kļuvis ļoti lakonisks un izvairīgs. Laikam viņam arī piemīt necila namu pārvaldes priekšnieka domāšanas sindroms, ar kuru sirga Kalvītis, jo, kad, tēlaini izsakoties, jārunā par cauruļu maiņu vai tekošu jumtu, tad var spriest stundām ilgi, bet, kad beidzot jāķeras klāt valstiski svarīgiem jautājumiem, tad klusē kā ūdeni mutē ieņēmis.

Uz ierosinājumu Ministru kabinetam repatriācijas programmas īstenošanu deleģēt Latvijas Nacionālajai frontei, piešķirot attiecīgu finansējumu, Godmanis atbildēja, ka ikvienam, kurš vēlas aizbraukt, ir iespēja to izdarīt. Kad iebildu, ka ar to vien nepietiek, ka vajag mērķtiecīgi strādāt, lai, piemēram, ar masu informācijas līdzekļu starpniecību radītu cilvēkos vēlmi un interesi aizbraukt, Godmanis attrauca, ka LNF taču jau izdod laikrakstu “DDD”, kurā par to raksta. Paldies, protams, par LNF un “DDD” spēju novērtējumu, bet viņš laikam domā, ja jau LNF un “DDD” cītīgi strādā, tad valsts vadītāji var nelikties ne zinis un bezatbildīgi nodarboties ar niekiem. Viņš rūgti maldās! Ne tikai LNF, bet arī valdībai (īpaši valdībai) jāievēro Deklarācijā par Latvijas okupāciju, kas atzīta par konstitucionālu aktu, teiktais. Tikšanās reizē to gan nepateicu, bet ceru, ka tik daudz Godmanis pats saprot, ka Krimināllikumā noteiktais sods par apzinātu bezdarbību nozieguma novēršanā attiecas arī uz viņu.

Nelielās diskusijas beigās, kad jautāju, ko darīt, ja pie LNF vēršas cilvēki, kuri vēlas aizbraukt, bet viņiem neviens nepalīdz, Godmanim palīgā nāca pat Valsts kancelejas vadītāja Veismanes kundze. Nezinu, vai viņas atbildei bija kāds zemteksts, bet viņa teica, ka ikviens, ja viņš patiesi vēlas palīdzēt kādam aizbraukt no Latvijas, informāciju par repatriācijas iespējām varot atrast Ministru kabineta mājas lapā. Tā kā LNF vēlme, lai okupanti un viņu pēcteči aizbrauktu no Latvijas, ir neviltota, cerību pilna atrast izsmeļošu informāciju par izceļošanas iespējām ieskatījos Ministru kabineta mājas lapā. Uzreiz sapratu, ka šis jautājums nav Ministru kabineta prioritāte, jo nācās likt lietā visu izdomu, lai uzminētu, kurā sadaļā un zem kādiem atslēgvārdiem varētu būt paslēpta aizbraukt gribētājiem tik vērtīgā informācija. Ministru kabineta mājas lapā atradu vien 2005.gada Valsts sekretāru sanāksmē apspriesto kārtību, kādā Krievijas militārajiem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem izmaksājams izceļošanas pabalsts.

Sapratu, ka ar šādu informāciju nepietiks, lai cilvēks realizētu savu vēlmi aizbraukt no Latvijas. Izmantojot nelielās zināšanas par valsts iestāžu atbildības sfērām, nolēmu, ka kaut kādai informācijai par izceļošanu vajadzētu būt Iekšlietu ministrijai pakļautās Pilsonības un migrācija lietu pārvaldes (PMLP) mājas lapā. Mani pieņēmumi izrādījās nekļūdīgi. Tur patiešām sadaļā “Pakalpojumi” ir publicēta informācija, kas jādara, ja cilvēks vēlas pārcelties uz dzīvi Krievijas Federācijā. Protams, tie ir tikai daži teikumi, bet vismaz kaut kas. Taču, ko darīt, ja internets aizbraukt gribētājam nav pieejams vai viņš ar to nemāk darboties? Vajadzētu būt drukātam informatīvajam materiālam, taču, kā liecina PMLP mājas lapā publicētā informācija, tāda bukleta nav. PMLP gan apgalvo, ka tās darbībā liela nozīme ir sabiedrības izglītošanai par PMLP aktuālajām tēmām, tomēr, pārlūkojot tās izdotos informatīvos materiālus, jāsecina, ka krievvalodīgo repatriācija uz viņu etniskajām dzimtenēm nav Latvijas politiskā prioritāte. PMLP piedāvā dažādus drukātus materiālus, piemēram, informatīvo kartiņu “Vai Tu zini, kādi dokumenti ir nepieciešami, lai ieceļotu Latvijā?”, informatīvos bukletus “Palīgs tiem, kuri vēlas repatriēties uz Latviju” un “Kā Latvijas pilsoņi un Latvijas nepilsoņi var ceļot Eiropas Savienībā?”, taču par iespēju pārcelties uz dzīvi Krievijā ne vārda.

Tā, lūk, Godmaņa vadītā valdība īsteno Latvijas Saeimas pieņemtos likumus. Spriežot pēc viņa atbildes 20.februāra tikšanās reizē, tuvākajā laikā bez tautas spiediena nekas arī nemainīsies, jo pašreizējā valdība okupantu repatriācijas veicināšanas jomā darīs tieši to pašu, ko iepriekšējā Kalvīša vadītā valdība – NEKO!

Liene Apine