|
 SARUNA AR VALSTS VALODAS AĢENTŪRAS DIREKTORU Dr.habil.philol. JĀNI VALDMANI
Latviešu valoda zaudē savas pozīcijas
DDD: Radio klausītāji būs pamanījuši Valsts valodas aģentūras radio reklāmu kampaņu, kura mudina latviešus saziņā izmantot latviešu valodu. Kādēļ jums radās doma uzsākt šādu akciju?
Jānis Valdmanis: Parasti latviski runāt tiek mudināti nevis latvieši, bet krievvalodīgie. Patiešām, varētu rasties jautājums, kādēļ latvieši, kuri zina savu dzimto valodu, būtu vēl jāaicina runāt latviski? 2004.gadā veicām pētījumu “Latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju lingvistiskā attieksme un valodu lietojums”. Šajā pētījumā atklājās, cik daudz, precīzāk, maz, ir cilvēku, kuri zina latviešu valodu, to patiešām arī lieto dažādās dzīves situācijās. Diskusijās par šiem skaitļiem parasti uzdodu jautājumu: ko nozīmē daudz vai maz? Viens mats ir daudz vai maz? Uz galvas tas ir maz, bet zupā – ļoti daudz. Ja latvietis valsts vai pašvaldības iestādē tikai 82% gadījumu lieto latviešu valodu, tas jāuzskata par daudz vai maz? Tas, manuprāt, ir maz, jo valsts iestādes ir tas līmenis, kur valsts valodai jābūt galvenajai. Es nesaprotu, kas liedz latvietim valsts iestādēs lietot latviešu, tātad valsts valodu. Skaitļi ir vēl dramatiskāki, kad pavērojam, cik procentos gadījumu latvietis, vēršoties pie cittautiešiem, lieto latviešu valodu. Kā liecina pētījums, tikai 46,8% lieto latviešu valodu, uzrunājot krievvalodīgos. Tas ir graujoši! Varbūt, ka nemetīsim pirmo akmeni uz cittautiešiem, jo, būsim godīgi, katram ir vieglāk sarunāties savā dzimtajā valodā.
DDD: Pat bez šāda pētījuma, pavērojot ikdienas dzīves situācijas, varam teikt, ka latviešu valoda strauji zaudē savas pozīcijas attiecībā pret krievu valodu.
J.V.: Tā ir pašu latviešu vaina. Tad, kad latvietim jautājam, kādēļ viņš saziņā ar cittautiešiem nelieto latviešu valodu, viņš bieži vien pat nevar atbildēt. Tieši tādēļ nolēmām izveidot trīs reklāmas rullīšus, kuros ar humoru aicinām latviešus nebūt kūtriem un runāt latviski. Apzināti izvēlējāmies šādu uzrunas formu, jo bieži vien ar labvēlīgu attieksmi un humoru var panākt daudz vairāk. Trīs reklāmas rullīši adresēti arī krievvalodīgajiem, kuros aicinām nelaist garām iespēju runāt latviski un iemācīties valodu. Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās Atmoda, tikai apmēram 20% no krievvalodīgajiem zināja latviešu valodu. Taču jāņem vērā, ka sociolingvistiskajās aptaujās cilvēkam ir tendence sevi novērtēt labāk. Tādēļ, manuprāt, tas bija izskaistināts cipars. Deviņdesmito gadu sākumā, kad radās valsts valodas apguves programmas, tika iztērētas lielas naudas summas, lai dotu cilvēkiem iespēju bez maksas apgūt latviešu valodu. Tātad iespēja iemācīties latviešu valodu visiem tika dota, un daļa to arī izmantoja. Problēma ir cita. Nezinu citu tādu valsti, kurā cilvēki, kuri pat zina valsts valodu, to nelietotu. Tas ir neizskaidrojami. Jāsecina, ka Latvijā ir iespējams ļoti labi dzīvot, pat nezinot vai zinot un nelietojot valsts valodu.
Beidzot jāveic dekolonizācija
DDD: Jūsu teiktais pierāda, ka ar steigu jāveic dekolonizācija, jo Latvijā ir pārāk daudz cilvēku, kuri neciena šīs valsts pamattautu – latviešus.
Jānis Valdmanis: Manuprāt, tas, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nezina latviešu valodu, dod iespēju arī turpmāk šo valodu nezināt. Vissmagākās problēmas rada privātā uzņēmējdarbība, kurā var neprast valsts valodu, jo valsts valodas apjomu nosaka darba devējs. Taču, ja darba devējs pats nezina vai zina, bet vairākums darbinieku un viņa sniegtā pakalpojuma pircēji ir krievvalodīgie, tad prasības zināt latviešu valodu netiek izvirzītas. Faktiski te vainojams Valsts valodas likums. Mūsu cilvēki sadarbībā ar Latviešu valodas institūtu sagatavoja pētījumu “Valsts valodas likums: vēsture un aktualitāte”, kurā redzams, kā darbojas likums un kur ir tā vājākie punkti. Protams, parādās tas, par ko jau pirms astoņiem gadiem sociolingvisti brīdināja – ja Latvija, pakļaujoties EDSO ar visiem zināmo van der Stūlu priekšgalā spiedienam, nekontrolēs valodas lietojumu privātajā sfērā, tad latviešu valoda kā Valsts valoda zaudēs savas stabilās pozīcijas.
DDD: Starp citu, ne tikai van der Stūls, bet arī latvietīšu apjūsmotā eks-prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzstāja, ka Valsts valodas likumam ir jābūt tik liberālam.
J.V.: Jā, toreiz amatpersonas pakļāvās spiedienam, jo baidījās, ka Latviju neuzņems ES un NATO. Valodas likums ir pārspīlētas rūpes par privāto sfēru. Mīļie cilvēki, ko nozīmē privātā sfēra? Neviens jau neņem nost īpašumu, bet tas atrodas noteiktā valstī ar vienu valsts valodu. Ikvienam valsts iedzīvotājam ir tiesības saņemt pakalpojumu valsts valodā. Kad uz to tika norādīts, pretarguments bija šāds: galvenais nav, lai ikviens var saņemt konkrēto pakalpojumu valsts valodā, bet gan tas, lai saprātīgā attālumā atrastos vieta, kur šo pašu pakalpojumu varētu saņemt valsts valodā. Ko nozīmē saprātīgs attālums?! Kilometrs, divi, pieci…?
DDD: Ja salīdzinām ar Ameriku, tad pat attālums no Rīgas līdz Daugavpilij ir “saprātīgs”.
J.V.: Pat ļoti “saprātīgs”… Tas ir absurds. Jāatzīst, tieši vājais Valsts valodas likums ir novedis līdz tādai situācijai, ka taksometra vadītājs, frizieris nezina latviešu valodu. Atceros televīzijā redzētu videoklipu, kur vīrietis ieiet frizētavā. Tur krēslā sēž klients un stāsta frizierei, ko un kā vajadzētu apgriezt. Friziere māj ar galvu un saka jā, jā, bet dara pilnīgi pretēji – skaidri redzams, ka viņa nav sapratusi, ko klients teica. Bet tieši tā dzīvē arī notiek. Tāpat ļoti bieži dzirdēti gadījumi, kad taksometra šoferis nezina ne vārda latviski.
DDD: Tas nozīmē, ka krievu valoda, īpaši Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās, ir kļuvusi pašpietiekama, jo ļoti liels ir to cilvēku skaits, kuri lieto šo valodu. Vai jums nešķiet, ka būtu beidzot jāveic dekolonizācija, jāveicina repatriācija, lai okupācijas laikā sabraukušie un viņu pēcteči aizbrauktu no Latvijas? Vai esat par šādu latviešu valodas problēmu risinājumu runājis, piemēram, ar integrācijas ministru, ārlietu ministru vai Ministru prezidentu?
J.V.: To mēs neesam darījuši. Tas arī nav mūsu kompetencē.
DDD: Bet jūsu vadītās aģentūras uzdevums ir, citēju, “valsts valodas statusa nostiprināšana un ilgtspējīgas attīstības veicināšana. Aģentūra veicina latviešu valodas attīstību ar dažādiem pasākumiem un projektiem.” Tātad, ja jūs redzat, ka ir kāds traucējošs faktors, kas liedz īstenot jūsu mērķus, tad tas ir jānovērš. Jūs teicāt, ka krievvalodīgo ir pārāk daudz un tādēļ viņiem nav vajadzības mācīties un runāt latviešu valodā, tad šī situācija radikāli jāmaina.
J.V.: Jā, bet mūsu aģentūra darbojas valodas politikas ietvaros. Valodas politika darbojas trijos virzienos: juridiskajā, izglītojošā un lingvistiskajā. Pirmais virziens nosaka to, ka jābūt sakārtotiem likumiem. Tas, ko jūs citējāt par valodas attīstību, attiecas uz lingvistisko virzienu. Izglītojošais virziens paredz sabiedrības līdzdalības nodrošinājumu valodas politikas īstenošanā. Nezinu nevienu piemēru, kur valodas politika būtu sekmīga bez sabiedrības aktīvas līdzdalības. Tieši tādēļ, lai iesaistītu sabiedrību, mēs nolēmām organizēt reklāmas kampaņu, kurā mudinām runāt latviski.
Kad valsts amatpersonas aizstāvēs latviešus?
DDD: Tā ir atrunāšanās. Vai tiešām jums kā latvietim nav ienācis prātā, ka tieši tādēļ, ka valstiskā līmenī, izstrādājot un realizējot īpašas repatriācijas programmas, nav strādāts pie okupācijas seku likvidēšanas, ka nav veikta deokupācija un dekolonizācija, latviešu valoda ir tik katastrofāli sliktā situācijā? Jūs taču piekritīsit, ka krievvalodīgo aizbraukšana to uzlabotu?
J.V.: Vai tad tādas programmas nav?
DDD: Teorētiski ir – Deklarācija par Latvijas okupāciju, taču tās realizācija nenotiek. Jūsu vadītā aģentūra izveidoja reklāmas rullīšus ar aicinājumu mācīties un runāt latviski. Tādus pašus reklāmas rullīšus vajadzētu ar aicinājumu braukt prom no Latvijas un atgriezties etniskajās dzimtenēs. Jūs esat ko tādu dzirdējis?
J.V.: Atceros, ka vēl nesen laikrakstos un radio izskanēja ziņa, ka Krievijas valdība vērsīsies pie saviem tautiešiem Baltijas valstīs ar aicinājumu braukt dzīvot Krievijā. Nezinu, vai šī programma darbojas.
DDD: Jā, Putina valdība izstrādāja programmu, lai palīdzētu tautiešiem pārcelties uz dzīvi Krievijā, taču ar to vien nepietiek. Latvijai no savas puses arī kaut kas jādara. Cilvēka dabā ir meklēt labākus un komfortablākus dzīves apstākļus. Nav noslēpums, ka Latvijā šobrīd ekonomiskā situācija ir labāka nekā Krievijā. Ja mēs, latvieši, ar savu attieksmi neradīsim apstākļus, kuros viņi jūtas slikti, tad tiem nebūs motivācijas braukt prom no Latvijas. Valsts politikai jābūt tādai, lai šajos cilvēkos rastos vēlme aizbraukt.
J.V.: Cik saprotu, tad jūs jau cenšaties, lai viņi aizbrauktu.
DDD: Protams, mēs nevaram palikt vienaldzīgi, redzot, ka okupācijas seku nelikvidēšana ir drauds mūsu tautas pastāvēšanai, taču svarīgi, lai rīkotos valdība, valsts amatpersonas. Jūs taču piekritīsit, ka aicinājumam runāt latviešu valodā, ja tas izskanēs no prezidenta puses, būs lielāka ietekme?
J.V.: Nenoliedzami. Valsts vadītāji nosaka to, kāda gaisotne valda valstī. Pat atsevišķas iestādes vadītājs nosaka kārtību, kāda būs viņa pakļautībā esošajā kolektīvā. Ja vadītāji ievērotu, ka Latvijā valsts valoda ir viena, un tā ir latviešu valoda, domāju, ka situācija strauji uzlabotos. Esmu pārliecināts, ka valsts vadītājiem, uzrunājot savas valsts pilsoņus un iedzīvotājus, jālieto tikai valsts valoda. Neesmu dzirdējis, ka Angela Merkele radio vai televīzijā būtu vērsusies pie tautas turku valodā. Tā nav viņas necieņa pret turkiem, kuri dzīvo Vācijā. Gluži pretēji, tā ir cieņa pret savas valsts valodu. Arī mūsu valsts vadītājiem būtu tas jāņem vērā.
Izpalīdzīgā latvieša sindroms
DDD: Valsts valodas aģentūras pētījumā “Valsts valodas likums: vēsture un aktualitāte” secināts, ka latvieši nelieto latviešu valodu, jo viņiem kā nācijai ir zema pašcieņa. Minētas arī tādas parādības kā pārprasta un pārspīlēta tolerance.
Jānis Valdmanis: Jā, tas ir etnolingvistiskās pašcieņas pazeminājums. Tās ir padomju laika sekas, kad, lai gan oficiāli krievu valoda nebija valsts valoda, tā tomēr tika pasludināta par starptautiskās saziņas valodu. Tieši no tā laika daudzi latvieši zina krievu valodu. Latvieši, savukārt, apzinoties, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri nezina latviešu valodu, tā vietā, lai runātu ar cittautiešiem latviski, automātiski runā krieviski. Nevaru to nosaukt savādāk kā par izpalīdzīgā latvieša sindromu. Kā rāda pētījumi, 50% latviešu, uzrunājot cittautieti, lieto krievu valodu. Kāpēc?
DDD: Jūs teicāt, ka tas ir padomju laika tradīciju turpinājums. Savā laikā sprieda, ka pēc pāris paaudzēm krievu valoda dabiskā ceļā no Latvijas telpas izzudīs. Realitāte liek domāt par pretējo – krievu valodas pozīcijas tikai nostiprinās. Nav noslēpums, ka latviešu jaunieši apgūst krievu valodu tikai tādēļ, lai varētu dabūt darbu.
J.V.: Jūsu teiktajam var gan piekrist, gan nepiekrist. Spriežot pēc saviem studentiem, jaunieši krievu valodu zina aizvien mazāk vai vismaz sliktāk. No otras puses, darba tirgū pieprasījums zināt krievu valodu kļuvis izteiktāks. Par to jau runāju iepriekš – ja privātajā uzņēmējdarbībā darba devējs pieprasa zināt krievu valodu, tad valsts tur nevar iejaukties, lai gan tas nav normāli, ka nav iespējams dabūt darbu tikai tādēļ, ka nezini krievu valodu. Protams, cilvēka individuālā daudzvalodība ir apsveicama lieta, bet otra, ne mazāk svarīga puse ir valsts valodas saglabāšana un attīstība.
DDD: Mēs zinām, kā jābūt, bet dzīves realitāte ir cita. Piemēram, radio un televīzijā aizvien vairāk žurnālistu intervijās lieto krievu valodu.
J.V.: Jūsu novērojums ir precīzs. Pirms uzsākām radio reklāmas kampaņu, sarīkojām preses konferenci, uz kuru ieradās vairākas televīzijas. Atsevišķi žurnālisti vēlējās ar mani runāt krievu valodā. Viņiem atbildēju, ka esmu Valsts valodas aģentūras direktors un runāšu tikai valsts valodā. Izrādījās, tas nevienam nesagādā problēmas. Man tiešām nav saprotams, kādēļ valsts amatpersonas publiskā sarunā ar medijiem lieto krievu valodu. Tieši valsts amatpersonām jābūt tām, kuras runā tikai latviešu valodā.
DDD: Tas ir viens šīs problēmas aspekts. Vai esat ievērojis, ka sabiedriskajā televīzijā un radio, veidojot sižetus ielās, piemēram, no sešiem intervējamiem tikai viens runā latviešu valodā? Vai tas ir normāli, ja sižets tiek raidīts sabiedriskajā medijā un runa ir par Latvijā notiekošo?
J.V.: Tas nav normāli. Vēl nesen izskanēja ziņa, ka Nacionālā radio un televīzijas padome saņem neskaitāmas sūdzības par valsts valodas lietojumu elektroniskajos medijos. Ja pareizi atceros, padome veica izmeklēšanu un secināja, ka ir pārkāpumi. Rodas jautājums, pirmkārt, kā tas vispār varēja notikt, un, otrkārt, kādēļ tas netiek novērsts? Kādi tam ir iemesli?
DDD: Iemesls slēpjas žurnālistos, kuri, starp citu, nav auguši padomju laikos.
J.V.: Jums taisnība. Jau iepriekš teicu, ka latviešu kā valsts valodas lomu sabiedrības dzīvē nosaka tieši sabiedrības locekļi. Katram policistu vai Valsts valodas centra inspektoru blakus nepieliksi, tādēļ ikvienam jāizjūt līdzatbildība.
DDD: Šīs līdzatbildības nav. Jūsuprāt, kādēļ tas ir tā?
J.V.: Kā jau sacīju, iemesli ir divi: etnolingvistiskās pašcieņas trūkums un izpalīdzīgā latvieša sindroms. Ja cittautietim ir, vai pat latvietim tikai liekas, ka varētu būt, grūtības ar latviešu valodu, viņš momentāni pāriet uz krievu valodu.
Par dekolonizāciju – pie citām amatpersonām!
DDD: Jūs runājat par latviešu pašcieņas trūkumu, bet es no jums, kura uzdevums ir rūpēties par latviešu valodas attīstību, nedzirdēju īpašu atsaucību un rosinājumu beidzot likvidēt okupācijas sekas. Jūs gribat, lai notiek Latvijas deokupācija un dekolonizācija?
Jānis Valdmanis: …
DDD: Jūs klusējat. Vai tiešām ir grūti atbildēt uz tik vienkāršu jautājumu? Sakiet tikai “jā” vai “nē”.
J.V.: (pēc ilgas klusēšanas) …ja ir īpašas programmas… Ziniet, vajag tomēr precizēt, kādā veidā jūs domājat šo dekolonizāciju veikt.
DDD: Jūs parādāt bailīgā latvieša sindromu. Vai tiešām mums vajag kaut kādu īpašu atļauju no kaut kādiem “gudriniekiem”, lai paglābtu savu tautu no iznīcības, lai atjaunotu taisnīgumu? Vai ar Deklarāciju par Latvijas okupāciju ir par maz, lai beidzot tiktu veikta Latvijas dekolonizācija?
J.V.: Jā, Deklarācija par Latvijas okupāciju ir, bet vai tā tiek īstenota? Vai mums vajag vēl kādu likumu, ja jau esošais netiek realizēts? To pašu var teikt par Valsts valodas likumu – jā, tas nav tas labākais, bet, vai pat tas minimums, ko tas paredz, tiek īstenots?
DDD: Protams, ka nē. Taču mani pārsteidz jūsu izvairīšanās no konkrētas atbildes uz manu jautājumu, vai esat par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju? No jūsu minstināšanās sapratu, ka esat par okupantu aizbraukšanu, bet tikai ar nosacījumu, ka tam par pamatu ir īpaša atbalsta programma. Kas tā vispār par tādu dīvainu nostāju?! Ko tad jūs vairāk mīlat – savu tautu vai tos, kuri pat nejēdz iemācīties jūsu aizstāvēto latviešu valodu?
J.V.: Runa nav par mīlestību pret vienu vai otru. Domāju, ka mums katram ir jādara tas darbs, kuru esam uzņēmušies. Es kā amatpersona cenšos maksimāli labi īstenot valsts valodas politiku. Tikai tādos rāmjos varu darboties. Man nav piešķirta kompetence teikt to, ko jūs gribat, lai es pasaku. Par jūsu pieminētās deklarācijas vai kādas repatriācijas programmas izpildi jārūpējas tiem, kuri ir par to atbildīgi.
DDD: Jūs esat ne tikai Valsts valodas aģentūras direktors, bet arī latvietis, Latvijas pilsonis, kuram pret savu tautu ir noteikti pienākumi – pirmkārt, jādara viss, lai pēc desmit, divdesmit gadiem latviešu tauta nebūtu tikai vēstures grāmatās pieminēta parādība. Ikvienam, īpaši jau valsts amatpersonām, jārūpējas, lai latviešu tauta ne tikai izdzīvotu, bet arī kvalitatīvi attīstītos. Jūsu vadītās aģentūras veiktie pētījumi ir dramatiski. Tiem vajadzēja būt par iemeslu valdības ārkārtas sēdei, kurā lemtu par nekavējoši veicamiem pasākumiem latviešu tautas glābšanai. Starp citu, ANO Cilvēktiesību deklarācija paredz, ka gadījumos, kad tauta pakļauta iznīcībai, valdībai ir tiesības pieņemt ārkārtas pasākumus, kas pārkāpj deklarācijā noteiktās cilvēktiesības. Konkrētajā situācijā, balstoties uz pētījumiem par katastrofāli zemo līmeni latviešu valodas lietošanā, valdībai bija jāpieņem rīcības plāns, kādā veidā no Latvijas tiek repatriēti, atsevišķos gadījumos izraidīti tie cilvēki, kuri šeit iebrauca okupācijas laikā, kuri neievēro Latvijas valsts likumus. Tā vietā jūs aizbildināties ar kaut kādiem kompetences limitiem.
J.V.: Saprotiet, ka es īstenoju valodas politiku – daru visu, kas ir no manis atkarīgs. Ja tiktu dzīvē ievēroti likumi, tad situācija būtu daudz labāka.
DDD: Bet likumi netiek ievēroti.
J.V.: Tad jāpanāk, lai likumi tiktu ievēroti. Vēl ir jāņem vērā latviešu valodai negatīvais ekonomiskais faktors, kas būtu jākompensē ar juridisko spēku. Kāda jēga pieņemt stingrākus likumus, ja pat esošos neievērojam.
DDD: Jūs izvairāties no latviešu valodas problēmu cēloņa likvidēšanas, tas ir, okupācijas seku, kas izpaužas kā nenormāli liels krievvalodīgo skaits Latvijā, likvidēšanas. Jūs taču varat saviem kolēģiem citās valsts institūcijās, ministrijās pateikt, ka nespēsit veikt jums uzlikto uzdevumu, ja tuvākajā laikā netiks realizēta krievvalodīgo repatriācijas programma.
J.V.: Mums taču jau ir juridiskā bāze, lai viņi aizbrauktu! Bet kādēļ tas tā nenotiek? Ir taču par to atbildīgās institūcijas.
DDD: Saprotu, jūs kā amatpersona negribat vai nevarat šos jautājumus risināt, bet kā latvietis? Vai esat kaut ko darījis, lai atbildīgās amatpersonas īstenotu Deklarāciju par Latvijas okupāciju?
J.V.: Šajā virzienā neesmu neko darījis.
DDD: Kāpēc? Tas taču vistiešākā mērā ietekmē jūsu atbildības sfērā notiekošo.
J.V.: Es cenšos darīt to, ko varu izdarīt tieši savā jomā. Ja katrs pacenstos labāk izpildīt savus pienākumus, tad, esmu par to pārliecināts, dzīve mums uzlabotos.
DDD: Protams, bet tas viss ir hipotētiskā līmenī. Reālā situācija ir cita. Ja visi latvieši runātu latviski, tad jums nebūtu jātaisa reklāmas kampaņa. Ne vienu reizi vien nākas dzirdēt no latviešiem, ka viņi pāriet uz krievu valodu, jo tā vienkārši sanāca…
J.V.: Ko nozīmē – sanāca?! Nedrīkst sanākt! Pie sevis ir jāstrādā, lai tā nesanāktu. Katrā ziņā, es pēc tīrākās sirdsapziņas cenšos izdarīt to, kas man ir jādara. Ja mēs, vadoties pēc principa – es pasaule daļa, atbildīgs par visu, sāksim jaukties iekšā citu lietās, tad kur gan mēs nonāksim.
DDD: Atvainojiet, jūsu izteikums ir ačgārns. Tad kāda jēga jums vērsties pie sabiedrības, lai tā rūpētos par latviešu valodu, ja tā ir jūsu atbildības sfēra. Ja vadāmies pēc jūsu teiktā, piemēram, ārsts var “uzšķaudīt” jūsu aicinājumam, jo viņa atbildības sfēra ir veselība, nevis valoda.
J.V.: Nē, sabiedrības iesaistīšanās ir vajadzīga. Ja amatpersona, no kuras darbības tiešā mērā ir atkarīgs konkrētās problēmas risinājums, centīsies iesaistīt sabiedrību, tad es kā aktīvs pilsonis noteikti atsaukšos. Bet cita vietā es nedarīšu viņa darbu. Man pietiek darba pie valodas politikas īstenošanas.
DDD: Jums kļūtu ievērojami mazāk darba, ja tiktu veikta deokupācija un dekolonizācija.
J.V.: Saprotu, ka tas ir jautājums, par kura risinājumu jūs uztraucaties un domājat. Ja jūs vēršaties pie attiecīgajām iestādēm, sabiedrības, tad tādā veidā risinājumu patiešām var atrast.
Intervēja Liene Apine |
Apsūdzības eksperta Artūra Kuča liecības tiesā
Nopratina aizstāvības liecinieku Aleksandru Kiršteinu
Par Abrenes atdošanu – nošaušana vai pakāršana?
Vēstules Latvijas Valsts prezidentei
Godprātīgie ir musulmaņu pusē
Būsim Cilvēki, nevis niecības!
9.Saeimas vēlēšanas