Sa­ru­na ar Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tā­ju Aiva­ru Gar­du

Va­ja­dzī­gi čet­ri pro­cen­ti

DDD: Kā vēr­tē­jat aiz­va­dī­to ga­du?

Aivars Gar­da: Vēr­tē­jot pēc acīm­re­dza­ma­jiem no­ti­ku­miem, kā Ab­re­nes at­do­ša­na, no­de­vī­gā lī­gu­ma pa­rak­stī­ša­na ar Krie­vi­ju, viss lie­ci­na, ka esam zau­dē­ju­ši. To­mēr, ja pa­lū­ko­ja­mies ga­rī­ga­jā sfē­rā, na­ci­onā­li no­ska­ņo­to cil­vē­ku do­mas nav mai­nī­ju­šās, vi­ņi tik­pat ne­sa­tri­ci­nā­mi uz­ska­ta, ka Lat­vi­jas-Krie­vi­jas ro­bež­lī­gu­ma pa­rak­stī­ša­na ir no­de­vī­ba, un tas no­zī­mē, ka ga­rā esam uz­va­rē­ju­ši. Kā to mā­cī­jis arī Kris­tus, mēs ne­esam at­kā­pu­šies no pa­tie­sī­bas un tais­nī­bas. Tā­pēc ag­ri vai vē­lu tais­nī­gums tiks at­jau­nots. Šo­brīd šis zau­dē­jums ir uz­tve­rams kā īs­lai­cīgs. Pro­tams, tas no­ti­cis tā­dēļ, ka tau­tai va­ja­dzē­ja ar sa­vu fi­zis­ko klāt­būt­ni at­bal­stīt pro­tes­tus pret lī­gu­ma pa­rak­stī­ša­nu, bet tā to ne­da­rī­ja. Pie Saei­mas sa­pul­cē­jās ti­kai kā­di čet­ri līdz piec­i sim­ti cil­vē­ku, kas arī ir diez­gan daudz, to­mēr ne­pie­tie­ka­mi, lai kaut ko acīm­re­dza­mu pa­nāk­tu.

Lai­cī­gā valsts va­ra ti­kai tad sāks pa­ma­tī­gi uz­trauk­ties, ja ie­lās iz­nāks vis­maz čet­ri pro­cen­ti no ap­dzī­vo­tās vie­tas ie­dzī­vo­tā­ju skai­ta. Pie­mē­ram, Rī­gā va­ja­dzē­tu ap­tu­ve­ni 40 000 cil­vē­ku pul­cē­ties pro­tes­ta ak­ci­jā, lai valsts va­ra ar vi­ņu pra­sī­bām rē­ķi­nā­tos. Do­ma lau­ku­mā tā sau­ca­mā pu­vu­sī in­te­li­ģen­ce sa­or­ga­ni­zē­ja mī­ti­ņu, uz ku­ru at­nā­ca ap­tu­ve­ni 10 000 cil­vē­ku, un bū­tī­bā va­ra tā īpa­ši ne­sa­trau­cās. Ja bū­tu at­nā­ku­ši 40 000, tad va­rē­tu mai­nīt va­ru Rī­gas re­ģi­onā. Vi­sā Lat­vi­jas mē­ro­gā bū­tu jā­sa­ce­ļas 92 000 cil­vē­ku, lai mai­nī­tu valsts va­ru. To ir pie­rā­dī­ju­ši so­ci­olo­gi un po­li­to­lo­gi. Pie­mē­ram, Mas­ka­vā ir 10 000 000 ie­dzī­vo­tā­ju, un tur bū­tu ne­pie­cie­šams 400 000 cil­vē­kiem iz­iet ie­lās, lai kaut ko mai­nī­tu. Pro­tams, ja Mas­ka­va mai­nī­tos, tad mai­nī­tos vi­sa Krie­vi­ja. Līdz­īgi ir arī ar Rī­gu un Lat­vi­ju. Tā­tad Rī­gas ie­lās bū­tu jā­sa­pul­cē­jas 40 000 pro­tes­tan­tiem, lai mai­nī­tu si­tu­āci­ju vi­sā val­stī. Daudz vai maz – sprie­diet pa­ši!

Tā­dē­jā­di mēs, lat­vie­ši, pa­ši at­de­vām Ab­re­ni. Val­dī­ba, Saei­ma un Valsts pre­zi­dents, bi­ju­sī pre­zi­den­te, tā­pat arī Sa­tver­smes tie­sas ties­ne­ši rī­ko­jās no­de­vī­gi. Vi­ņi vi­si, kā at­zi­nis Li­nards Gran­tiņš, Rai­monds Bi­te­nieks un Jā­nis Zī­verts – Lat­vi­jas Re­pub­li­kas Tau­tas tri­bu­nāls, ir pel­nī­ju­ši augst­āko so­da mē­ru. To­mēr vi­ņi šo no­de­vī­bu va­rē­ja pa­veikt ti­kai tā­dēļ, ka tau­ta pie­tie­ka­mi skaid­ri ne­pa­rā­dī­ja sa­vu gri­bu, ak­tī­vi ne­pro­tes­tē­ja, bet gan par no­tie­ko­šo ti­kai kur­nē­ja sa­vās vir­tu­vēs…

Ab­re­nes at­do­ša­na ir pli­ķis lat­vie­šiem se­jā. Pat augst­ākās valsts amat­per­so­nas ta­gad bez ne­kā­diem sirds­ap­zi­ņas pār­me­tu­miem tele­vī­zi­jas ek­rā­nos di­žo­jas ar sa­vām ēze­ļau­sīm. Tas viss ir ļo­ti rie­bī­gi, un pre­tī­gi ska­tī­ties uz tā­diem pur­niem.

DDD: Vai ce­rī­bas ir uz nā­kot­ni?

A.G.: Pro­tams, ka ir ce­rī­bas. Ka­mēr kā­dā tau­tā past­āv ne­lo­kā­mi cī­nī­tā­ji par tais­nī­gu­mu, kaut arī vi­ņi skait­lis­ki ir pā­rāk maz, lai mai­nī­tu lai­cī­go va­ru, to­mēr re­ālā va­ra pie­der tie­ši vi­ņiem – šim ma­zā­ku­mam.

Ve­se­lie grau­di no­da­lās no pu­vek­ļiem

DDD: Kā to sa­prast? Kas ir re­ālā va­ra?

Aivars Gar­da: Re­ālā va­ra ir spēks, ko at­bal­sta Augst­ākie Spē­ki – Dievs. Dievs pa­sau­les at­tīs­tī­bu va­da sa­ska­ņā ar Augst­āka­jiem Li­ku­miem, ne­vis no­de­vī­go po­li­ti­ķu plā­niem. Dievs at­bal­sta tais­nī­gu­mu un cil­vē­ku pa­rā­dī­to ne­tais­nī­go rī­cī­bu pie­ļauj ti­kai līdz no­teik­tam brī­dim. Ta­gad vi­si tie, ku­ri pa­rā­dī­ja ne­tais­nī­bu, no­de­vī­bu, ir Die­vam zi­nā­mi. Katrs sa­ska­ņā ar brī­vās gri­bas li­ku­mu va­rē­ja no­stā­ties tais­nī­gu­ma jeb Die­va pus­ē vai ne­tais­nī­bas pus­ē jeb pret Die­vu. Tad, lūk, sprie­diet pa­ši – ku­ram pie­der pa­tie­sā va­ra: tiem, ku­ri no­stā­ju­šies tais­nī­gu­ma jeb Die­va pus­ē, vai tiem, ku­ri iet pret Die­vu? Tē­lai­ni iz­sa­ko­ties, šo­brīd vi­si cil­vē­ki sa­da­lās ve­se­la­jos un pu­vu­ša­jos grau­dos. Un pār­bau­des ak­mens ir pa­rā­dī­tā at­tiek­sme pret tais­nī­gu­mu un iz­paus­tā rī­cī­ba, lai to at­jau­no­tu. Dievs vē­ro un pār­bau­da vi­sus cil­vē­kus – gan Valsts pre­zi­den­tu, Mi­nis­tru pre­zi­den­tu, mi­nis­trus, de­pu­tā­tus, gan arī vi­sus pā­rē­jos, tos­tarp arī mūs un jūs. Nav ne­vie­na, ku­ru Dievs ne­ie­vē­ro­tu.

Tā­dēļ gud­ri ir ik­die­nā gan lie­lās, gan ma­zās lie­tās rī­ko­ties tais­nī­gi un paš­aiz­lie­dzī­gi. Jo nav vairs tā­lu tas brī­dis, kad Dievs at­jau­nos tais­nī­gu­mu. Dievs ir ab­so­lū­ti spē­cī­gāks par jeb­ku­ru va­ru šeit uz Ze­mes. Viņš va­rē­tu ar vie­nu mu­šu plet­nes cir­tie­nu iz­nī­ci­nāt vi­su šo pre­tī­go tum­su, ku­rā mīt no­de­vī­ba un ne­tais­nī­ba. Bet ie­do­mā­si­mies, ka starp mu­šām li­do arī skais­ti tau­ri­ņi. Ja sis­tu ar plet­ni, tik­tu no­sis­ti arī tau­ri­ņi… Tā­dēļ šo­brīd mu­šas tiek at­da­lī­tas no tau­ri­ņiem, sa­vā­cot tās vie­nā vie­tā – uz muš­pa­pī­ra. Kad tum­sa tiks at­da­lī­ta no ve­se­la­jiem grau­diem, se­kos plet­nes cir­tiens, un tum­sa tiks iz­nī­ci­nā­ta.

Ie­kams tum­sa nav pil­nī­bā pa­rā­dī­ju­si sa­vu pre­tī­go se­ju un at­da­lī­ju­sies no gais­mas, to ne­drīkst iz­nī­ci­nāt, jo ļo­ti daudz cil­vē­ku vēl nav pil­nī­bā sa­rā­vu­ši sa­vas sai­tes, per­so­nis­kās at­tie­cī­bas ar tum­so­ņiem, vi­ņu auras vēl jo­pro­jām ir sais­tī­tas. Tā­pēc rei­zē ar tum­su va­rē­tu aiziet bo­jā arī kā­da gais­mas da­ļa. Starp tum­so­ņiem – ap­zi­nā­tiem vai ne­ap­zi­nā­tiem tum­sas kal­piem – var at­ras­ties mums ļo­ti tu­vi cil­vē­ki – vīrs, sie­va, brā­lis, mā­sa, dēls, mei­ta… Vēl dau­dzi nav bei­gu­ši sa­vas at­tie­cī­bas ar vi­ņiem, dau­dzi vi­ņiem ir pie­ķē­ru­šies rad­nie­cī­bas, pie­ra­du­ma pēc, pa­ši se­vi ap­mā­nī­da­mi, ka tik tra­ki jau ne­maz nav, kaut gan re­dzams, ka it kā tu­vais cil­vēks fak­tis­ki kal­po tum­sai, rī­ko­jas ne­tais­nī­gi, no­de­vī­gi. Bet jā­būt tā, lai ik­viens ve­se­lais grauds ap­zi­nā­ti iz­jus­tu pre­tī­gu­mu pret tum­su, pret ne­tais­nī­bu. Tas nav vieg­li, ja jā­nos­tā­jas pret ra­di­nie­ku, drau­gu, pa­zi­ņu, kai­mi­ņu. To­mēr ci­ta ce­ļa nav – kat­ram ir jā­pa­rā­da sa­va ie­da­ba – vai nu no­stā­ja­mies gais­mas vai tum­sas pus­ē. Dzī­vās Ēti­kas Mā­cī­bā ir teikts, ka pie­nāks brī­dis, kad cil­vē­kiem ap­rieb­sies tum­sa, un vi­ņi no tās no­vēr­sī­sies. Lūk, tad Dievs arī va­rēs tum­su iz­nī­ci­nāt un at­vieg­lot cil­vē­ku turp­mā­ko at­tīs­tī­bu. Ar vie­nu plet­nes cir­tie­nu tiks iz­nī­ci­nā­ti pu­vu­šie, ne­no­da­rot ļau­nu­mu ve­se­la­jiem grau­diem. Ja Augst­ākie Spē­ki to iz­da­rīs ātr­āk, dau­dziem būs ļo­ti sā­pī­gi.

Ja at­ce­ra­mies Kris­tus vār­dus, ka tie pē­dē­jie būs tie pirm­ie, tad jā­teic, ka arī mūs, Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes va­dī­bu, ve­cā, pu­vu­sī sa­bied­rī­bas da­ļa šo­brīd ie­nīst, ne­pie­ņem un de­mon­stra­tī­vi ig­no­rē. Tā rī­ko­jas vi­sā­di no­de­vē­ji, pe­de­ras­ti, zoo­fī­li, les­bie­tes un ci­ti pre­tek­ļi, ku­ri ta­gad ie­ņē­mu­ši augs­tus ama­tus un stā­vok­li sa­bied­rī­bā. Bet Jaun­ajā pa­sau­lē, pēc tum­sas iz­nī­ci­nā­ša­nas, mēs bū­sim tie pirm­ie un vi­ņi – tie pē­dē­jie.

DDD: Var­būt da­ļa tum­so­ņu var at­tap­ties, pār­tapt un pie­bied­ro­ties gais­mai?

A.G.: Jā, kaut gan pu­vek­ļi, vis­ti­ca­māk, to vairs ne­spēj. Bet, pro­tams, ja kāds nav sa­pu­vis, bet ir ti­kai to­tā­li ap­mul­sis, tad tas ir ie­spē­jams. Glu­ži kā Zauls pār­ta­pa par Pā­vi­lu. Šā­da ie­spē­ja tiek do­ta, to­mēr ik­vie­nam šo­brīd ir jā­pas­tei­dzas. Jā­pār­top jau šo­dien, ne­gai­dot rīt­die­nu.

Lai pie­pil­dās Fin­ka pa­re­ģo­jums!

DDD: Lat­vi­jas Na­ci­onā­lā fron­te ir iz­de­vu­si di­vus ka­len­dā­rus 2008.ga­dam. Abi ir gan lat­vie­šu, gan krie­vu va­lo­dās. Kā ra­dās šā­da do­ma?

Aivars Gar­da: Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes un avī­zes “DDD” uz­de­vums ir ie­dro­ši­nāt mū­su tau­tu cī­nī­ties par tais­nī­gu­mu, par sa­vām tie­sī­bām, lai va­rē­tu sa­vākt šos mi­nē­tos četr­us pro­cen­tus un iz­iet ie­lās. Tā­dēļ arī šo abu ka­len­dā­ru tek­stu mēr­ķis ir skaid­rot cil­vē­kiem, kā to pa­nākt.

Šo ga­du lai­kā, kopš iz­nāk “DDD”, esam mē­ģi­nā­ju­ši in­ter­vēt un pār­lie­ci­nāt par de­ko­lo­ni­zā­ci­jas ne­pie­cie­ša­mī­bu vi­sus augst­ākos valsts va­ras pār­stāv­jus, bet vi­ņi spī­tī­gi at­sa­kās to veikt. Kas tad at­liek – vai nu mēs kā tau­ta aize­jam bo­jā, vai tau­tai jā­sa­ce­ļas un jā­no­tiek re­vo­lū­ci­jai, lai pa­nāk­tu pār­mai­ņas. Lai tau­ta bū­tu ga­ta­va pār­mai­ņām, tā ir jā­iz­glī­to un jā­ied­ro­ši­na.

No kā gan lat­vie­šiem bū­tu jā­bai­dās? Ja pats Dievs ir mū­su pus­ē – vai tad bai­dī­si­mies no kaut kā­diem oku­pan­tiem, no­de­vē­jiem? Lai vi­ņi bai­dās no mums! Īs­te­nī­bā tik tie­šām vi­ņiem ir no mums jā­bīs­tas. Kā rak­sta Li­nards Gran­tiņš, vi­ņi tiks so­dī­ti ar augst­āko so­da mē­ru pēc vi­sas li­ku­ma bar­dzī­bas. Ne­būs tā, ka vi­si šie ba­gāt­nie­ki, ku­ri pri­va­ti­zā­ci­jas re­zul­tā­tā sa­rau­su­ši ba­gā­tī­bas, ap­lau­pī­ju­ši lat­vie­šu tau­tu un val­sti un ta­gad dzī­vo uz mū­su tau­tas rē­ķi­na, pa­liks ne­so­dī­ti. Lat­vi­jas Na­ci­onā­lā fron­te vi­ņiem pa­sa­ka priekš­ā, kas ir jā­da­ra, lai vi­ņi vis­maz kaut kā­dā mē­rā pa­sar­gā­tu sa­vu “ādu” un zag­tos īpa­šu­mus no tau­tas dus­mām, bet vi­ņi ne­klau­sa un ne­rī­ko­jas, kā va­ja­dzē­tu. Tā­dēļ nav ci­tas ie­spē­jas – vai nu mēs kā tau­ta aize­jam bo­jā, vai iz­ķe­pu­ro­ja­mies… Es do­mā­ju, ka mēs pa­nāk­sim to stā­vok­li, ka tau­ta aiz­mē­zīs sa­vus no­de­vē­jus un ne­kau­ņas. Kā Finks ir pa­re­ģo­jis, ce­ļi pu­tēs, kad oku­pan­ti muks prom… Lat­vie­šu tau­ta ne­aiz­ies bo­jā, ka­mēr ta­jā būs stip­ri un na­ci­onā­li cil­vē­ki. Un mū­su tau­tā tā­du ir sa­lī­dzi­no­ši daudz, ne­kā ci­tur.

Vi­si­de­ālāk bū­tu pie­spiest valsts va­ru veikt de­ko­lo­ni­zā­ci­ju. Vi­si starp­tau­tis­kie tie­sī­bu ak­ti ir mū­su pus­ē, tā­dēļ jā­pie­ņem ti­kai po­li­tisks lē­mums un ko­lo­nis­tus jā­iz­rai­da. Ar li­ku­ma spē­ku! Ar ce­li pa vie­nu mīk­stu vie­tu – un ār­ā… Glu­ži tā­pat kā iz­liek no dzī­vok­ļiem. Un Krie­vi­ja vi­ņus pie­ņem­tu, jo tur ta­gad trūkst dar­ba­spē­ka. Tie­sa, šie draņ­ķi šo­brīd pa­ši ne­grib braukt prom, un mū­su valsts va­dī­tā­ji vi­ņus arī ne­dzen prom. Tā­pēc ik­vie­nam no mums šis pro­cess ir jā­tu­vi­na.

Kād­reiz dzir­dam sa­kām, ka de­ko­lo­ni­zā­ci­ja ir uz­de­vums, ko spēj veikt ti­kai valsts va­ra. Pro­tams, va­ru pie­krist. Bet ša­jos augst­ajos lī­me­ņos ne­kas ne­no­tiek, lai šo jau­tā­ju­mu ri­si­nā­tu. Tā­dēļ tau­tai ir jā­nāk pa­lī­gā un ob­li­gā­ti sa­dzī­vē jā­pa­rā­da ne­ga­tī­vā at­tiek­sme pret oku­pan­tiem. Ar kai­mi­ņiem nav jā­ru­nā krie­vis­ki! Ja viņš pa­rā­da nai­du pret lat­vie­šiem un ne­cie­ņu pret lat­vie­šu va­lo­du, kat­ru die­nu vi­ņam jā­sa­ka, lai vā­cas prom! Esiet dros­mī­gi! Tā­pat jā­rī­ko­jas arī vei­ka­los, trans­por­ta lī­dzek­ļos un ci­tās sa­bied­ris­kās vie­tās. Jā­piep­ra­sa ru­nāt lat­vis­ki, nav jā­re­aģē uz krie­vis­ki uz­do­tiem jau­tā­ju­miem. Vai tad tas ir tik grū­ti?

Dievs mums oku­pan­tus ir de­vis kā pār­bau­dī­ju­mu, lai mēs pa­rā­dī­tu pret vi­ņiem sa­vu ne­ga­tī­vo at­tiek­smi. Dievs pie­ļauj oku­pan­tiem, ār­ējam ie­naid­nie­kam uz­māk­ties kā­dai tau­tai tad, kad šī tau­ta iek­šē­ji strī­das, kad tā mie­ra lai­kā ne­spēj sa­lie­dē­ties. Tā sā­ku­mā bi­ja arī ar če­če­niem. Pat Krie­vi­jas po­li­ti­ķi at­zīst, ka iz­da­rī­ta kļū­da, jo uz­bru­kums Če­če­ni­jai, sa­lie­dē­ja če­če­nus. Ja krie­vi ne­bū­tu uz­bru­ku­ši če­če­niem, Du­da­jevs ar sa­viem kon­ku­ren­tiem sa­vā star­pā bū­tu sa­strī­dē­ju­šies. Bet, tik­līdz nāk ār­ējais ie­naid­nieks, tas tau­tu sa­lie­dē. Un arī Lat­vi­jā oku­pan­ti ir ie­nā­ku­ši tā­pēc, lai lat­vie­ši vi­ņus pa­dzī­tu, ne­vis ap­ču­bi­nā­tu un ap­mī­ļo­tu, pa­ši se­vi pa­zu­di­not, zau­dē­jot sa­vu go­du, cie­ņu. Dievs vē­las, lai mēs pa­rā­dām sa­vas la­bā­kās īpa­šī­bas, ap­vie­no­ja­mies un iz­dze­nam šos oku­pan­tus ār­ā. Ša­jā cī­ņā Viņš ir mū­su pus­ē un sniedz sa­vu at­bal­stu un pa­lī­dzī­bu.

Starp ci­tu, kat­rai tau­tai ir li­ku­mis­kas tie­sī­bas oku­pan­tus pa­dzīt ne vien ar li­ku­ma spē­ku, bet arī ar fi­zis­ku spē­ku – ar vi­sas tau­tas ar­mi­ju. ANO ne­aiz­liedz pie­teikt svē­to at­brī­vo­ša­nās ka­ru. Aiz­liegts ir ti­kai pre­tē­jais – ag­re­sīvs, ie­ka­ro­ša­nas karš. Tur­klāt Lat­vi­ja ta­gad ir NA­TO, tā­pēc no at­brī­vo­ša­nās ka­ra nav jā­bīs­tas. Mums ir ti­kai jā­pie­ņem po­li­tis­ka gri­ba un jā­dzen ār­ā. Un, ja val­dī­ba to ne­da­ra, tas jā­veic tau­tai.

Tā­tad val­dī­ba šo­brīd pa­rā­dī­ju­si, ka ne­grib aiz­stā­vēt un rū­pē­ties par lat­vie­šu tau­tu, ne­grib veikt de­ko­lo­ni­zā­ci­ju, tā­pēc tā ir jā­pies­piež. Ie­do­mā­jie­ties, no dzī­vok­ļiem iz­lik­tie de­na­ci­ona­li­zē­to na­mu īr­nie­ki raud, lai val­dī­ba vi­ņiem dod dzī­vok­ļus. Bet kur tad tā val­dī­ba lai ņem? Ti­kai pa­dze­not oku­pan­tus, ku­ru dēļ šiem īr­nie­kiem ra­du­šās šā­das pro­blē­mas, at­brī­vo­sies dzī­vok­ļi. Tas ir tik cie­ši sais­tīts! Un šis jau­tā­jums ir jā­ri­si­na. Lai šie de­na­ci­ona­li­zē­to na­mu īr­nie­ki nāk un cī­nās par sa­vām tie­sī­bām ie­gūt oku­pan­tu aiz­ņem­tos dzī­vok­ļus!

Tā­dēļ arī pub­li­cē­jam ka­len­dā­ra vei­do­lus avī­zē “DDD”. La­sī­tā­ji tiek aici­nā­ti tos ko­pēt un dot oku­pan­tiem kai­mi­ņos, sa­bied­ris­kās vie­tās un ci­tur. Ne­bai­die­ties! Šā­da rī­cī­ba ir ļo­ti ne­pie­cie­ša­ma Lat­vi­jas de­ko­lo­ni­zā­ci­jas re­ali­zē­ša­nai un lat­vie­šu tau­tas bo­jā­ejas no­vēr­ša­nai. Snie­dziet ka­len­dā­ru ko­pi­jas un ar sa­vu ne­ga­tī­vo at­tiek­smi dze­niet oku­pan­tus prom – uz Krie­vi­ju vai vi­sām četr­ām de­bes­pu­sēm!

Krie­vi­jas žur­nā­lis­ta Mat­ve­ja Ga­na­poļ­ska teik­tais, kas at­spo­gu­ļo­jas vie­nā no ka­len­dā­riem, pie­rā­da, ka krie­vi Krie­vi­jā ne­maz ne­zi­na, kā uz­ve­das oku­pan­ti Lat­vi­jā. Vi­ņiem tas ir pār­stei­gums. Mat­vejs Ga­na­poļ­skis bi­ja no sirds sa­šu­tis, uz­zi­not, ka oku­pan­ti Lat­vi­jā ne­ru­nā ar lat­vie­šiem lat­vis­ki. Viņš ne­spē­ja ie­do­mā­ties, ka lat­vie­ši ir tik to­tā­li no­lai­dī­gi pret tā­du ne­tais­nī­bu. Viņš pil­nā pār­lie­cī­bā sa­cī­ja, ka mums pie­krīt un ie­dro­ši­nā­ja, lai mēs, lat­vie­ši, tā­diem sa­do­dam pa gal­vu ar ķeb­li! Abiks El­kins un vi­si pā­rē­jie oku­pan­ti ra­dio­stu­di­jā, kur no­ti­ka ma­na un Mat­ve­ja Ga­na­poļ­ska sa­ru­na, kļu­va mē­mi. Tā­tad, ja mēs ar sa­vu at­tiek­smi dzī­sim ār­ā, tas iz­do­sies, un vi­ņiem būs jā­bēg prom kā pru­sa­kiem. Pa­re­ģo­tājs Finks sa­cī­ja, ka vie­nā brī­dī vi­ņi aiz­bēgs. Kā? Ti­kai, ja mēs pa­ši to gri­bē­sim…

Lat­vi­ja ir oku­pē­ta un ko­lo­ni­zē­ta valsts. Lat­vie­šiem kā pa­mat­tau­tai ir tie­sī­bas un pat pie­nā­kums paš­aiz­sar­gā­ties – tas ir, ar li­ku­ma spē­ku no Lat­vi­jas pa­dzīt ko­lo­nis­tus. Augst­ākā pi­lo­tā­ža ir at­brī­vo­ties no ko­lo­nis­tiem bez nai­da jū­tām sir­dī. Tā mā­cī­ja Kris­tus un Kon­fū­cijs. Bet ap­spies­ta­jai lat­vie­šu tau­tai ir tie­sī­bas un pat pie­nā­kums just pret var­mā­kām – ko­lo­nis­tiem pre­tī­gu­mu, rie­bu­mu un ci­tas jū­tas, kas nav naids. To­mēr vi­si ne­var būt tik augs­ti ga­ri kā Kris­tus, tā­pēc arī naids ir pie­ļau­jams, lai sa­vu zem­i at­brī­vo­tu no sveš­zem­ju ie­bru­cē­jiem. Pie­ļau­jams nav ti­kai gļē­vums, vā­jums, ko lat­vie­ši diem­žēl pa­rā­da ik die­nas. Pa­ši krie­vi pie­ļā­va nai­du pret vā­cie­šiem, lai at­brī­vo­tu sa­vu zem­i. Vi­sas krie­vu fil­mas par ka­ru ir šā nai­da caur­strā­vo­tas.

Bet la­bāk ir just spē­cī­gu nai­du un uz­va­rēt, ne­kā būt gļē­vam un vā­jam jeb rem­de­nam jeb­ku­rās iz­paus­mēs. At­ce­rē­si­mies, ka tie­ši rem­de­nos, ar ku­riem ta­gad pil­na mū­su sa­bied­rī­ba, Dievs vis­ma­zāk cie­na. Mū­su si­tu­āci­jā rem­de­ni ir tie lat­vie­ši, ku­ri ga­ta­vi ne­da­rīt ne­ko, lai ti­kai sa­gla­bā­tu sa­vu no­žē­lo­ja­mo dzī­vi un no­sa­cī­to lab­klā­jī­bu. Tie ir pie­krī­to­ši ēze­ļau­sai­ņi, ku­ri ne­pie­da­lī­jās no­de­vī­ga­jā Ab­re­nes at­do­ša­nā kā valsts amat­per­so­nas, to­ties to at­bal­stī­ja ar sa­vu vien­al­dzī­bu.

Mans no­vē­lē­jums ir 2008. ga­dā tu­vi­nāt un pa­nākt Fin­ka pa­re­ģo­ju­ma pie­pil­dī­ša­nos! Lai ce­ļi put, kā oku­pan­ti bēg prom no Lat­vi­jas!

In­ter­vē­ja Lī­ga Mu­zi­kan­te