Vai Latvija ir drošībā?

DDD: Latvija ir iestājusies NATO. Aktualizējies drošības jautājums. Tikko bija Lāčplēša diena, Latvijas armijas militārās parāde, filmas “Rīgas sargi” pirmizrāde... Šajās dienās rodas pārdomas, vai Latvija patiesībā ir drošībā?

Dmitrijs Nikolajevs: Ja mēs salīdzinām situāciju, kāda bija 1919.gada 11.novembrī, tad varam konstatēt, ka neapšaubāmi ir notikušas lielas pārmaiņas.

Neatkarība, protams, prasa, lai mums pašiem būtu sava aizsardzības sistēma. Mēs esam NATO, un tas ir pats galvenais rezultāts, ko neatkarības laikā Latvijas Republika ir sasniegusi. Protams, tagadējās pasaules apstākļos pastāv dažādi terorisma draudi, taču starptautiskā mērogā tie mūs skar maz. Uz mums vairāk attiecas ideoloģiskais terorisms un apdraudējums – propaganda, kas nāk no Maskavas. Un tas ir ļoti nopietni. Šādā kontekstā skatoties, Latvija nav īsti drošībā. Šis ideoloģiskais terorisms strādā uz to, lai cilvēkiem un pasaulei nebūtu īstas izpratnes, kas ir Latvija, kāda ir šīs valsts specifiskā situācija. Es pilnībā atbalstu un saprotu latviešu centienus uz pašnoteikšanos, valodas un tautas statusa tiesībām, tāpēc jo spilgtāk redzu Maskavas panākumus šajā propagandas jomā, ja jau pat Ina Druviete ir sākusi runāt, ka krievu valodai piešķirams minoritāšu valodas statuss.

DDD: Tā ir ņirgāšanās par latviešiem, jo Latvijas lielākajās pilsētās taču tieši latvieši ir minoritāte.

D.N.: Tieši tā! Tagad tas vairs nav nekāds noslēpums, visi zina, ka latvieši ir minoritāte – kā nu kurā konkrētā vietā, bet tā tas ir. Un tas ir jūtams daudzās sfērās. Piemēram, krievu valoda kā valoda ir daudz enerģiskāka un vairākās lietās pārmāc latviešu valodu. Dažādās niansēs notiek latvieši asimilācija par krieviem un otrādi, ko daži joprojām sauc par integrāciju.

Tā saucamā “integrācija” ir asimilācija

DDD: Vai tas ir pareizi un labi?

Dmitrijs Nikolajevs: Nav labi. Zūd, piemēram, valodas tīrība.

Aktualizējas globalizācija, un tādas jomas kā valoda, kultūra un citas vienkāršojas, degradējas. Taisnība, ka, it īpaši sadzīves līmenī, latviešu valoda nav ar likumu aizsargāta.

Esmu aicinājis draugus un paziņas vismaz tramvajos, trolejbusos runāt latviski – pagaidām man nav izdevies viņus pierunāt.

DDD: Kā vērtējat šo krievvalodīgo cilvēku attieksmi pret valsti, kurā viņi dzīvo?

D.N.: Tā ir vienaldzība, bet tā nav raksturīga tikai krievvalodīgajiem. Tā ir visas sabiedrības problēma. Cilvēki nav aktīvi un ieinteresēti notiekošajā. Ļoti maz ir tādu, kurus interesētu politika vai jebkas ārpus viņu personīgā loka un vajadzībām, ārpus sava ego. Praktiski visi ir palikuši par pragmatiķiem un ciniķiem. Cilvēks izkustas tikai tad, ja viņam kaut kas ir personīgi izdevīgi. Ļoti dīvaina palikusi mūsu sabiedrība... Redzēsim, kādas būs nākamās paaudzes.

Latviešu valoda – apdraudēta

DDD: Jaunākie pētījumi liecina, ka tuvākajā laikā pasaulē valodas izzudīs nevis pa dienām, bet pa stundām. Latviešu valoda arī ir apdraudēta.

Dmitrijs Nikolajevs: Tā tas ir. Tam es pilnībā piekrītu!

DDD: Tāpēc latviešiem šobrīd ļoti jāsaņemas un jāaizstāv savas etniskās, lingvistiskās un valstiskās tiesības, lai paglābtu savu tautu no pazušanas.

D.N.: Es tam ne tikai piekrītu, bet to pilnībā arī atbalstu. Jums uz to ir tiesības, un tas obligāti ir jādara! Šobrīd vērojama vispārēja globalizācijas tendence, un katras pašas tautas ziņā ir tas, kā tā iekļaujas vai neiekļaujas šajos procesos. Pašiem cilvēkiem jābūt aktīviem un pašapzinīgiem.

Pastāv vēl viena problēma. Šodien nacionāla valsts ir apdraudēta ar vēl kādu ieroci, un tā ir nauda – investīcijas, lielās korporācijas... Kaut vai tagad – paskatieties, kas notiek, – ielu akcijas. Grūti pateikt, cik tur ir tās sorosiešu investīcijas, droši vien viņi ir aktīvi līdzdalībnieki, bet te nu jāatzīst, ka šis starptautiskais kapitāls šajā gadījumā ir gudrāks nekā mūsu valdība. Viņi paceļ tādus jautājumus, kas mūsu cilvēkus uzrunā, kā rezultātā uz ielām iziet tūkstošiem cilvēku. Iespējams, ne puse no viņiem pat līdz galam nesaprot, tieši pret ko protestē, kā protestē. Viņus vada milzu neapmierinātība ar to, kāda ir valdība un tās nihilistiskā, ciniskā attieksme pret tautu.

Tādējādi draudu patiesībā mums ir daudz, un te primāri nemaz nav runa par militāriem draudiem, primāri mums ir citi ienaidnieki. Un visa cēlonis ir mūsu pašu galvās, smadzenēs – tur nav valstiskas izpratnes. Cilvēki saka, piemēram, ja būs karš, tad ies karot, un tāpēc sauc sevi par patriotu. Bet tas jau nav patriots. Patriotisms izpaužas ikdienā, katrā lietā, ko tu dari un kā tu to dari. Tā, lūk, ir valstiskā izpratne! Mūsu lielākais ienaidnieks ir pašu vienaldzība, kas, dažkārt liekas, pat tiek apzināti kultivēta. Piemēram, par ko galvenokārt raksta avīzes? Raksta visādas muļķības. Es saprotu, nevar jau katru dienu katrā lapā rakstīt par patriotismu, valstisku izpratni, morāles vērtībām un to, kādam ir jābūt cilvēkam, bet nu tomēr kaut kādai samērojamībai ir jābūt. Notiek milzīga smadzeņu skalošana, un es domāju, tas notiek apzināti.

Pietrūkst pašcieņas

DDD: Kas tad īsti notiek?

Dmitrijs Nikolajevs: Redziet, mēs sakām – jābūt taisnīgumam, godīgumam. No vienas puses, tas ir ļoti pareizi. Taču taisnīgumam, godīgumam būtu jānāk no konkrētiem cilvēkiem, kas tagad ir pie varas. Diemžēl viņu darbošanās pastāvīgi ir ciniska. Tā tas šobrīd notiek visā pasaulē – ja tu esi pie varas, tad tev ir jābūt pragmatiskam, ciniskam.

Tauta nav muļķe, tomēr galvenokārt tā nodarbojās ar ikdienišķām lietām. Valdībai jānodarbojas ar stratēģiskiem jautājumiem.

DDD: Vai jums liekas, ka valdība nodarbojas ar stratēģiskiem jautājumiem?

D.N.: Tur jau tā lieta, ka arī viņi kārto savas ikdienišķās lietas – kāda būs alga, ko vajadzēs nopirkt, kur to ieguldīt. Un aizmirst, kas viņi ir patiesībā, kādus amatus ieņem un kādus pienākumus pilda.

DDD: Vai, jūsuprāt, tāda valdība aizstāv savas tautas intereses?

D.N.: Es domāju, ka pašlaik viņi to nedara, viņi pat nedomā. Viņu galvenā problēma ir, kā saglabāt savu varu. Jūs jau redzat, ka ik pa laikam tiek “piekukuļoti” Saeimas deputāti, paceltas viņu algas, lai tikai viņi klusētu.

DDD: Cilvēki ir neapmierināti, “sorosieši” viņus aicina iziet ielās, un viņi to dara.

D.N.: Valdība pat nav spējīga izdomāt, kā pasargāt sevi. Izdomājuši, ka tagad ir liela inflācija, un, lai to nepalielinātu, nepalielinās cilvēkiem algas.

DDD: Kas par izsmieklu! Latvijā ir zemākās algas Eiropā, augstākā inflācija! Vai mēs esam muļķu zeme?

D.N.: Tieši tā! Tā ir pašreizējā situācija.

Taču problēma vispār ir tāda, ka cilvēki nebalso ar prātu, drīzāk ar mirkļa simpātijām. Nelielai valstij, kāda ir Latvija, vispiemērotākais būtu bezpartejisks parlaments, kurā nokļūtu dažādu profesiju pārstāvji. Jau pašlaik cilvēki balso par personām.

Pašlaik “augstākā institūcija” ir koalīciju padome. Kāds latvietis, nu jau nelaiķis, man 1998.gadā stāstīja, ka Saeimā tiek ievēlēti 100 cilvēku, no kuriem apmēram 20 kaut ko saprot, var aizstāvēt savu ideju. Bet galvenā problēma ir tāda, ka ārpus Saeimas satiekas 5-7 cilvēki, iedzer pudeli šņabja, un nākošajā dienā ir jauna valdība. Tagad es redzu, ka tas tā patiešām notiek.

Bet kāpēc tas tā ir? Vai tās ir dažādu okupāciju sekas, vai salīdzinoši nelielais neatkarības laiks?

DDD: Man liekas, cilvēki zaudējuši savus ideālus, cerības ir pieviltas.

D.N.: Arī pašcieņu ir zaudējuši. Turklāt pie varas esošie nejūt, ka viņi ir valstsvīri, kuri atbild par savu valsti. Šāds patriotisms ir zudis. To diemžēl izjūt tikai tad, kad sākas hokejs, futbols vai kāda cita sporta nodarbe.

DDD: Tas ir urrā-patriotisms!

D.N.: Jā, tā tas ir.

Krievvalodīgie vēlas aizbraukt

DDD: Jūs pārstāviet arī organizāciju “Rietumu krievi” un 1998. gadā rakstījāt vēstuli, lai aicinātu valstiskā līmenī atbalstīt krievu repatriāciju uz Krieviju. Kā jūs vērtējat etnisko situāciju šodienas Latvijā, etniskās proporcijas un attiecības starp latviešiem un krieviem?

Dmitrijs Nikolajevs: Pēdējos trīs, četrus gadus mēs jau gandrīz neinteresējamies par starpetniskiem jautājumiem.

DDD: Bet jūsu personīgais viedoklis?

D.N.: Redziet, kas par lietu, paturpināsim par situāciju Latvijā. Pie mums pastāv tāds kā čomisms – viņš ir savējais, tad vajag kaut ko darīt. Kad mēs rakstījām reimigrācijas programmu par aizbraukšanu no Latvijas, es laikam biju pārāk naivs. Es nebiju diez ko atpazīstams, citi cilvēki to uzskatīja par provokāciju, un nekādu rezultātu tam nebija. Tajā laikā mani atbalstīja arī Saeimas deputāts Juris Vidiņš.

DDD: Prezidentes padomnieki arī.

D.N.: Jā.

DDD: Bet darbi nesekoja?

D.N.: Absolūti nekas.

DDD: Būtībā jūs pievīla?

D.N.: Jā. Protams, pamazām viss tika aizmirsts. Galvenais, rezultāts bija tāds, ka es pierunāju Katkovu – Latvijas un Krievijas sadarbības asociācijas prezidentu, lai viņš ar to nodarbojas, jo programma jau bija. Un kā jau teica Aivars Garda – vajadzēja tikai tautiešus saukt pie sevis!

DDD: Putins vēl joprojām sauc…

D.N.: Jā, sauc joprojām. Un es domāju, ka ar katru gadu programma kļūs arvien aktuālāka. Jo cilvēki patiešām sāk saprast.

DDD: Krievijas Federācijas izstrādātajā repatriācijas programmā viss ir sīki aprakstīts – piemēram, cik lielas kompensācijas saņem par bagāžas pārvešanu, kāda ir pārceļošanas nauda, utt.

D.N.: Bet ir cita problēma. Viņi nevar saņemt naudu, jo viņiem ir nepilsoņu pases. Un viņi nevar atgūt savu Krievijas pilsonību.

DDD: Vai tik tiešām tā ir?

D.N.: Jā, tik absurdi. Cilvēks atbrauc, bet viņam vēl pieci gadi jāgaida, lai viņš varētu pretendēt uz Krievijas pilsonību. Visi tie, kuriem ir Latvijas nepilsoņa pase – ja viņš aizbrauc uz Krieviju, viņiem jānogaida pieci gadi, kamēr viņi saņem pilsonību.

DDD: Tie ir Krievijas likumi?

D.N.: Jā. No vienas puses ir likums, ka viņi aicina, bet no otras puses...

DDD: Tad ir jācīnās, lai atceltu šo normu, jo tā tiešām ir pilnīgi absurda. Šī programma taču lielā mērā attiecas tieši uz nepilsoņiem.

D.N.: Tā jau ir. Sanāk tāda kā koķetēšana.

DDD: Kādreiz Saeimā bija Repatriācijas komisija. Vai tagad ir vērojama kāda rīcība no valsts puses – sarunu risināšana ar Krieviju repatriācijas jautājumos?

D.N.: Katkova vadītā asociācija risina dažādus jautājumus, bet jautājums – cik aktīvi?

Georgijs Booss tagad ir viens no bagātākajiem gubernatoriem Krievijā. Viņš trīs, četru gadu laikā nopelnījis 64 miljonus rubļu.

DDD: Bet redziet, tas tikai liecina – ja iesaistās šajās repatriācijas lietās, tad var labu naudu nopelnīt.

D.N.: Tieši tā!

DDD: Tad krieviem jābrauc un jādara, būs laba peļņa!

D.N.: Cik zinu, viņi tur izdalīja zemi būvniecības firmām. Es gan nezinu, vai viņi sākuši būvēt. Pirms diviem gadiem runāju ar mūsu Krājbankas prezidentu Bondara kungu. Viņš teica, ka viņiem ir filiāle Kaļiņingradā, kas labprāt nodarbotos ar kreditēšanu.

Varbūt man vajadzēs visu atmest, un pašam nodarboties ar šiem jautājumiem, braukt uz Kaļiņingradu dzīvot un kārtot visas šīs problēmas? Jo šīs lietas nenotiek tik ātri. Pat nezinu, kāpēc notiek tāda bremzēšana. Es zinu, ka cilvēki grib braukt prom no Latvijas!

DDD: Vai arī pie jums vēršas krievi un sūdzas, ka par ierobežojumiem aizbraukšanai no Latvijas?

Dmitrijs Nikolajevs: Jā, daudzi vēršas. Kaut gan tagad par šiem jautājumiem vairāk jārunā ar Krievijas vēstniecības pilnvaroto organizāciju “Latvijas un Krievijas sadarbības asociācija”, ko vada Katkovs. Asociācija ir parakstījusi sadarbības līgumu un tagad ir galvenā, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem.

DDD: Vai piekrītat, ka krievvalodīgajiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo, jāciena valsts, jārunā latviešu valodā un ir jābūt lojāliem Latvijas patriotiem?

Par dekolonizāciju!

Dmitrijs Nikolajevs: Protams, aktīvi jānostiprina latviešu valoda, visiem tajā jārunā. Turklāt arī pašiem latviešiem jārunā latviski, nevis uzreiz ar krieviem jāsāk runāt krieviski. Un krieviem, kas šeit dzīvo, jārunā latviski.

DDD: Latvieši, kuriem vēl kaut cik ir saglabājusies nacionālā pašapziņa, uzskata par personisku apvainojumu, ja Latvijā dzīvojošs krievvalodīgais viņus uzrunā krieviski.

D.N.: Vispār tā tas varētu būt, ka šis ir viens no visspožākajiem signāliem, ka tāds krievvalodīgais neciena latvieti. Bet te jārunā par vēl vienu problēmu – šobrīd krievvalodīgajiem ir izveidojusies pilnīgi pašpietiekama vide, un viņiem patiešām nav vajadzība lietot latviešu valodu. Pat man, kuram saprotamas tās domas, ko jūs sakāt, arvien retāk ir iespēja runāt latviski. Mana latviešu valoda paliek kļūdaina.

DDD: Jūs labi runājat latviski, turklāt tas, ka jūs ne mirkli neesat pat iedomājies ar mani runāt krieviski, parāda arī jūsu attieksmi. Kļūdas tiek piedotas un pieņemtas ar cieņu, ja cilvēkā jūt labo gribu un lojalitāti.

D.N.: Tā tas ir. Latvijā obligāti jānostiprina latviešu valodas pozīcijas, jo tagadējais stāvoklis ir visai nestabils.

DDD: Bet jūs taču atbalstāt, ka cilvēkiem, kuri šeit iebraukuši okupācijas gados, kuriem te nepatīk, kuri nelieto valsts valodu, ir jādodas prom?

D.N.: Lai viņi brauc!

DDD: Vai atbalstāt dekolonizāciju? Jūsu pusei varbūt tā ir repatriācija, bet būtība no tā taču nemainās?

D.N.: Jā, es to saprotu. Man no jūsu trijiem “D” visvairāk patīk tas trešais – deboļševizācija.

Latvietis – saimnieks savā zemē

DDD: Vai jūs atbalstāt to, ka latvieši grib pašnoteikšanos, grib būt saimnieki savā zemē?

Dmitrijs Nikolajevs: Protams, jā. Bet jūs taču esat saimnieki.

DDD: Ar vārdu “saimnieki” es domāju tādu stāvokli, kad latviešu valoda ir dominējošā, latvieši nav minoritāte lielākajās pilsētās...

D.N.: Gan jau ar gadiem viss būs labi. Bet tas pats Kalvītis – vai viņš domā par latviešiem?

DDD: Nē.

D.N.: Bet viņš runā latviski.

DDD: Tas vēl neko nenozīmē.

D.N.: Tā ir mana atbilde! Jūs teicāt – lai latvietis būtu saimnieks. Viņš ir latvietis, tātad saimnieks. Bet vai viņš tagad domā par latviešiem? Tur ir tā problēma! Tikai valodas zināšanas nav patriotisms, jo jābūt arī valstiskai apziņai, pašapziņai, ka tu esi latvietis, ka tev jārūpējas par savu valsti, par pašiem latviešiem un pārējiem. Tas ir galvenais.

DDD: Vai jums liekas, ka krievvalodīgo vidū šī apziņa ir izteikta?

D.N.: Man liekas, ka tā ir vairāk neitrāla. Drīzāk šāda: ai, tā ir viņu darīšana, lai viņi tur paši savā sulā vārās...

DDD: Bet jums tajā pašā laikā ir sajūta, ka Latvijā pastāv divas kopienas – latviešu un krievu? Tie ir divi informācijas bloki – latviešu valoda un krievu valoda?

D.N.: Jā. Un tas ir ļoti slikti. Tas ir viens no galvenajiem ļaunumiem. Bet te ir arī akmens pašu latviešu dārziņā. Tad, kad mēs pie valdības vērsāmies ar priekšlikumu veidot pašvaldību konsultatīvo padomi, ar kuras palīdzību varētu aģitēt krievvalodīgos doties mājās, varētu aiznest līdz katra krieva apziņai domu par to, kas ir valstiskums, ka viņi dzīvo svešā zemē, nevis Krievijā utt., paši latvieši mums neatsaucās! Deviņdesmitajos gados to varēja izdarīt daudz vieglāk. Toreiz varēja saorganizēties un skaidrot – gluži kā LATO rīkojās pirms iestāšanās NATO. Svarīgs ir izskaidrošanas moments: braukt un runāt, izskaidrot. Un redziet, ka Latvijas iestāšanās NATO pagāja diezgan gludi. Es taču dabūju pat medaļu par to, ka Latvija iestājās NATO.

Ja runājam par integrācijas jautājumu, ar kuru nodarbojas atsevišķs sekretariāts, man šķiet, ka tas jau pašlaik nav aktuāli.

DDD: Integrācija ir pilnīgi nevajadzīga – latvieši negrib, krievi negrib.

D.N.: Tieši tā. Tā ir tikai naudas tērēšana.

DDD: Latvieši uzskata, ka tas iznīcina mūsu tautas vērtības.

D.N.: Kam tad tas ir vajadzīgs? Tikai gejiem un lesbietēm?

DDD: Jūs esat ārsts. Kā jūs vērtējat, ka tagad homoseksuālisti stāsta, ka viņi ir pilnīgi normāli, tikai citādi?

D.N.: Viņi ir citādi.

DDD: Bet vai viņi ir normāli?

D.N.: Ko nozīmē normāli?

DDD: Vai homoseksuālisms ir norma? Vai jūs gribētu, lai jūsu meita atnāk mājās un pastāsta, ka ir lesbiete?

D.N.: Protams, tā būtu traģēdija! Tāpat ir tad, ja cilvēks paliek atkarīgs no narkotikām. Kāpēc viņiem sevi tā jāreklamē?

DDD: Un lai viņi nestāsta jauniešiem, kam psihe vēl ir nestabila, ka “tas ir forši – pamēģiniet”!

D.N.: Jā, piekrītu. Esmu pilnībā pret šādu propagandu!

DDD: Jūs esat saņēmis ordeni par to, ka informējāt Latvijas sabiedrību par NATO un dažāda aspekta jautājumiem, kas ar šo organizāciju saistīti?

D.N.: Jā, esmu.

DDD: Tātad jūs pārzināt šos jautājumus. Gribu šo to saprast. Tātad Latvija ir iestājusies NATO, un latvieši vēlas novērst okupācijas sekas, kas ir gan ekonomiskas, gan sociālas, gan etniskas dabas jautājums. Viens no NATO pamatlikumiem ir drošības garantēšana – ja kāda valsts uzbrūk kādai no NATO dalībvalstīm, tad NATO to aizstāv?

D.N.: Tā tas ir.

DDD: Tātad Latvija var uzskatīt, ka esam drošībā?

D.N.: Jā.

DDD: Ja mēs tagad izvirzām savas vēlmes un prasības, bet Krievijai tas nepatīk, vai NATO mūs aizstāvēs?

D.N.: Pilnīgi pareizi.

Amerikāņi tagad no Vācijas izved savu karaspēka daļu, NATO iekšienē notiek demokratizācijas, arī demilitarizācijas process. Bet Krievija atkal sāk bruņoties, militarizēties. Tāpēc es uzskatu, ka Latvijas iestāšanās NATO stratēģiski ir ļoti pareiza.

DDD: Tad mēs varam rēķināties ar to, ka mūs aizstāvēs, ja likumīgā veidā risināsim Krievijai nepatīkamus jautājumus, kā okupācijas seku likvidēšana, repatriācija un citus, kas kaut kādās niansēs varētu nepatikt?

D.N.: Aizstāvēs! Vēl piebildīšu, ka latviešiem savu interešu aizstāvībai dažkārt gluži vienkārši vajag ignorēt to, kas kādam varētu patikt vai nepatikt.

DDD: Tad NATO mūs aizstāvēs?

D.N.: Tieši tā.

DDD: Tātad politiķiem nav pamata teikt: “Mēs nevaram novērst okupācijas sekas, jo tas nepatiks Krievijai…”?

D.N.: Pareizi, nav pamata, un tas ir jāapzinās! Vajag gluži vienkārši ignorēt. Lai viņi tur, Krievijā, runā paši savā starpā. Viņi izsaka tikai savu viedokli. Nu un?!

DDD: Tātad mēs varam būt droši, mēs varam droši rīkoties un ignorēt Krievijas mājienus?

D.N.: Tikai ignorēt! Kāpēc vajag uzreiz reaģēt uz to, ko viņi saka?

DDD: Tad jau valdības replikas, ka viņi kaut ko nevar izdarīt tikai tāpēc, ka nepatiks Krievijai, ir blefs?

D.N.: Tā ir koķetēšana ar nezin ko! Un vispār, ja mēs runājam par neatkarības jautājumiem, to izpratni, – patiešām, kāpēc tagad būtu par kaut ko tādu jāuztraucas? Mēs esam neatkarīga valsts. Neatkarīga! Un mums ir savas intereses. Tas ir dabiski un likumīgi.

Abrene ir latviešu zeme

DDD: Kā vērtējat to, ka Latvija atdeva Krievijai Abreni?

Dmitrijs Nikolajevs: Domāju, te jautājums jāformulē citādi.

DDD: Labi, precizēšu – nevis atdeva, bet nedarīja neko, lai atgūtu. Tieši pretēji – legalizēja palikšanu Krievijas sastāvā. Latvija nepastāvēja uz savām tiesībām.

D.N.: Šajā gadījumā, domāju, vaina ir pašos latviešos. Arī Eiropas Savienība neieņēma noteiktu pozīciju – visu laiku koķetēja ar Krieviju par gāzi un naftu.

DDD: Un latvieši kā ķīlnieki pa vidu?

D.N.: Abrenes gadījumā latvieši tik tiešām ir ķīlnieki. Lielo valstu starpā notiek savas vienošanās, un mēs viņiem tikai maisāmies pa kājām.

DDD: Bet jūs atbalstāt, ka Latvijai bija jāatgūst Abreni?

D.N.: Protams, ka atbalstu. Piemēram, japāņi gadiem ilgi cīnās par savām teritorijām.

DDD: Pat gadu desmitiem!

D.N.: Jā! Nu un kas, ka paiet gadu desmiti? Viņi cīnās un cīnīsies vēl. Tāda, lūk, ir pašcieņas pilna pozīcija.

DDD: Bet šeit gada laikā valstsvīri ir padevušies...

D.N.: Pat ātrāk – pusgada laikā! Viss tika sasteigts, un nevienam nav skaidrs, kāpēc tas tā notika. Atliek vairs tikai gaidīt izmaiņas situācijā, kas, iespējams, pienāks tikai pēc 20 gadiem.

Jāļauj latviešiem dzīvot savā zemē tā, kā viņi grib. Nevienam te nav tiesību iejaukties. Un kas gan ir Eiropas Savienība? Pirms 20 gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka sabruks Padomju Savienība. Tā arī tika plānota uz “mūžīgiem” laikiem. Tāpat sabruks arī Eiropas Savienība. Mūsdienās visu var gaidīt. Bet, runājot par Abreni un citiem valstiski svarīgiem jautājumiem, galvenais ir nepieļaut ilgtermiņa kļūdas. Risinot šādus jautājumus, jādomā valstiski un pašaizliedzīgi. Abrenes jautājums nav no tiem, kas būtu bijis jārisina tagad – katrā ziņā ne tādā formā un steigā, kā tas ir noticis.

Jāapgūst pašaizsardzību

DDD: Latvijā šobrīd vairs nepastāv obligātais militārais dienests. Palikusi tikai profesionālā armija. Padomju gados skolās bija civilās aizsardzības, militārās apmācības stundas, Atmodas laikā jaunsargi un skauti vairāk vai mazāk bija apmācīti un zināja, kā rīkoties militāra un citāda apdraudējuma gadījumā, bija apmācīti aizstāvēties. Tika sniegtas pamatzināšanas, kā rīkoties ar ieročiem, ko darīt krīzes situācijā, galu galā cilvēki mācēja uzvilkt gāzmaskas, ko mūsdienu jaunatne pat nespēj iztēloties.

Dmitrijs Nikolajevs: Tā tas tik tiešām bija.

DDD: Ja tagad valstī vairs nav obligātā dienesta un Zemessardze ir praktiski iznīcināta, tad būtībā rīkoties un sevi aizstāvēt prot tikai neliels cilvēku pulciņš.

D.N.: Jā...

DDD: Vai mēs NATO nebūtu vairāk noderīgi, ja paši būtu spējīgāki sevi aizstāvēt? Šobrīd, ja tā godīgi apzināmies, Latvija ir visai bezpalīdzīga, nespējīga aizstāvēties?

D.N.: Ļoti interesants jautājums... Pasaulē šobrīd tomēr notiek demilitarizācija.

DDD: Nē, manuprāt, vērojami tieši pretēji procesi. Kā teica senie romieši: “Ja gribi mieru, gatavojies karam!”

D.N.: Tā kā esam iestājušies NATO, tad jau automātiski “gatavojamies” karam...

DDD: Iedomāsimies situāciju, ka manā mājā ielaužas bandīti, iekarotāji – ne jau NATO nāks mani aizstāvēt. Man pašai būs jārīkojas. Bet es, piemēram, ne skolā, ne kur citur neesmu to mācījusies un neprotu sevi aizstāvēt. Ko man darīt? Šeit mēs nediskutējam par konkrētu formu, bet gan par to, ka ikvienam cilvēkam, īpaši latvietim, būtu nepieciešams apgūt pašaizsardzības elementus un militārās apmācības pamatus. Vienalga, vai tas notiek skolā, augstskolā, obligātajā dienestā – galvenais, lai ikviens latvietis zinātu, ko viņam darīt bruņota konflikta gadījumā. Šobrīd mēs esam neaizsargāti.

D.N.: Jums taisnība. Tomēr, ja tagad notiktu kāds uzbrukums, tas būtu ļoti specializēts un nenonāktu līdz jūsu logam.

DDD: Čečenijā, Kosovā, Irākā, Irānā un citur nonāk līdz iedzīvotāju logam. Mums nav garantiju, ka tas tā nenotiks arī pie mums.

D.N.: Tur ir citi cilvēki.

DDD: Bet laiks un pasaule ir šī pati. Turklāt pie mums šobrīd ir nenormāla, katastrofāla etniskā situācija.

D.N.: Es varu jums piekrist tajā, ka kaut kāda elementāra pašaizsardzības apgūšana, kaut vai vidusskolā, ir nepieciešama. Ar to varētu nodarboties arī LATO.

DDD: Šādi pasākumi ir jārealizē valstiskā līmenī. Manas paaudzes cilvēki nezina, kā rīkoties. Tauta ir neaizsargāta. Varbūt smieklīgi, bet es nezinu pat to, kā pareizi uzvilkt gāzmasku...

D.N.: Ziniet, bet arī es laikam to vairs neatceros... Nesen tika izmēģināti trauksmes signāli, tomēr es nevienu nedzirdēju. Varbūt jums tik tiešām taisnība – šīs apmācības ir vajadzīgas.

DDD: Tas būtu gudri un valstiski svarīgi!

Par tautas sirdsapziņu

Dmitrijs Nikolajevs: Šobrīd ļoti ceru uz mūsu jauno prezidentu Valdi Zatleru. Viņam tagad ir visas iespējas patiešām kļūt par Tautas prezidentu. Ja viņš atsauksies tautai un izsvēpēs Saeimas namu, tad cilvēki sajutīs, ka viņi ir sadzirdēti un nav vieni. Bet, ja Zatlers krasi nereaģēs uz valstī esošo tautas neapmierinātību, nerīkosies radikāli, tad Valsts prezidenta amats savā būtībā degradēsies, zaudēs autoritāti. Šobrīd Zatleram ir milzu iespējas un atbildība. Viņš ir ķirurgs, bet ķirurgiem bieži jāņem rokā skalpelis un bez kādām diskusijām jāgriež, ne mirkli nevilcinoties. Redzēsim, kuru ceļu viņš tagad izvēlēsies. Ļoti novēlu viņam būt drosmīgam un kļūt par īstu Tautas prezidentu!

DDD: Jūs reiz izteicāties, ka Aivars Garda ir nācijas sirdsapziņa.

D.N.: Tā tas ir. Katrā tautā ir šādi cilvēki, kas saka varbūt ne visiem patīkamas, bet sirdsapziņas lietas. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Kalvītis un citi nevarētu pretendēt uz nācijas sirdsapziņas statusu. Cilvēkam, kas izsaka tautas sirdsapziņu, ir jābūt patriotam un ar mugurkaulu. Ikvienam normālam cilvēkam tādam būtu jābūt.

Intervēja Ilze Liepa