DDD: Kam tik nenormālam ir jānotiek, lai pašvaldības policijas priekšnieks būtu spiests pamest valsti un kļūt par politisko bēgli citā valstī?

Aivars Prūsis: Jau 1995.gadā jutu, ka kaut kas notiek ap mani, kam ir tiešs sakars ar mani. Tobrīd biju uzsācis nopietnas cīņas ar noziedzības pasauli, jo notika ļoti plaša tirdzniecība, kontrabanda ar nelegālo, zemas kvalitātes alkoholu. Tas nesa milzīgu peļņu cilvēkiem, kuri ieņēma augstus amatus: deputātiem, policijas vadībai, sevišķi jau kriminālpolicijas vadībai u.c., kas bija ļoti cieši saistīta ar noziedzīgo pasauli. To, ko nevarēja izdarīt valsts policija, tur palīdzēja bandīti; bet tur, kur bandīti netika galā ar savām funkcijām, piepalīdzēja Valsts policija. Viņi viens otru papildināja. Tur notika milzīgi biznesi un grozījās lielas naudas. Es nostājos pret to visu. Nostājos pret reketu, kontrabandistiem un pārējiem bandītiem. Es jau jutu, ka cīņa ir nevienlīdzīga, jo tajā iesaistījās ne tikai Liepājas amatpersonas un policija, bet arī valstiska līmeņa personas.

Mafijas dzimšana

DDD: Kontrabandā?

Aivars Prūsis: Jā. Un šī cīņa sāka izvērsties pret mani. Tas bija laikā, kad kādam nozīmīgam policijas priekšniekam – sauksim viņu par Juksi – iesniedzu lielu dokumentu mapi ar pierādījumiem par to, kā Latvijas teritorijā tiek ievesta nelegālā kontrabanda, kā tā tiek izdalīta pa veikaliem, kā iztirgota, kur Valsts kasei garām aizplūst nauda. Kā arī sniedzu pierādījumus, ka šādus produktus vispār nedrīkst tirgot, jo tieši pēc nelegālā, zemas kvalitātes alkohola ienākšanas Latvijas tirgū parādījās liela iedzīvotāju mirstība. Tas bija spirts, ko Vācijā un Polijā lietoja, lai aizdedzinātu prīmusus, bet Latvijā to pildīja pudelēs un pārdeva kā alkoholu. Es jau biju izņēmis tūkstošiem pudeļu – taisīju reidus, ņemot to ārā no veikaliem, kafejnīcām. Un tad, kad es tikos ar tā saucamo Juksi, arī toreizējo ģenerālprokuroru Skrastiņu, es jau nojautu ko nelāgu. Kā vēlāk izrādījās šīs nelegālās darbības nenotika bez Jukša ziņas...

Un bija cilvēki, kas atklātā tekstā man pateica: ja nebūšu ar viņiem – kontrabandistiem un viņu piesedzējiem, tad dzīves man nebūs. Kā man piekodināja kāds Liepājas “pelēkais kardināls”, nosaukšu viņu par Ezeru, – nepaklausīgie gluži vienkārši tiek atšauti jeb iznīcināti. Viņa sarunas, draudus un kukuļa piedāvājumus es ierakstīju pat kasetē. Tas viss tika nopublicēts arī vietējā presē, bet diemžēl itin neko nemainīja, jo visa valsts tad jau bija pārņemta ar korupciju. Principā jau tad Latvija pilnībā bija korumpēta. Tas bija laiks, kad Latvijā ietekmi pārņēma mafija. Tātad pie malas tika novākti parastie bandīti, un dzima mafija.

DDD: Kad tas bija?

A.P.: 1997. un 1998.gadā Latvijā parādījās pirmās mafijas struktūras.

DDD: Vai mafija bija arī valstiskās struktūrās?

A.P.: Jā. Diemžēl tā jau bija tik augstā līmenī. Atceros, kā izņēmu milzīgu daudzumu ievestā, nelegālā alkohola un kontrabandistiem pieprasīju Veselības ministrijas sertifikātu. Bet viņi bez kādām problēmām atbildēja, ka tūlīt man to sertifikātu atvedīs. Viņi aizbrauca uz Rīgu un no Veselības ministrijas dabūja sertifikātu par kontrabandas alkoholu, kas cilvēkiem vispār iekšķīgi nav lietojams. Taču viņi man atveda sertifikātu, ka viss ir labā kvalitātē, likumīgi un drīkst tirgot kā dzeramu alkoholu!... Caur Liepājas ostu lielos daudzumos gāja kontrabanda.

DDD: Un muita?

A.P.: Muitnieki jau kaut ko kontrolēja, taču zināmus konteinerus viņi neaiztika. Tie bija konteineri, kuriem nāca līdzi vēstules, ka tos nedrīkst kontrolēt, jo tie esot “nokontrolēti” jau Rīgā. Tas tikai nozīmē, ka Zemessardze un muita tajā laikā jau strādāja pa tukšo. Viņi tika ierobežoti ar likumu. Muitnieki atteicās atvērt šos speciālos konteinerus un man atbildēja, ka to nedarīs, jo baidās, ka viņus atlaidīs no darba. Uz to es atbildēju, ka labāk lai izdzen no darba, bet ar tīru sirdsapziņu. Visiem jau tāpat bija skaidrs, kas patiesībā notiek.

Tādējādi tas bija manas piespiedu aizbraukšanas iemesls – cīņa ar bandītiem, korupcija, jo jau tad kopā bija saplūdusi prokuratūra, Valsts policija, Liepājas tiesa ar bandītiem, un veidojās mafija.

Par godīgumu jāmaksā ar dzīvību

DDD: Kā tas izpaudās?

Aivars Prūsis: Piemēram, kādas vadošas kriminālpolicijas amatpersonas sieva ir tiesnese un atklāti brāļojas ar kādu Liepājas bandītu – sauksim viņu par Poļarenko. Viņi draudzējas ļoti atklāti – bandīts kā ģimenes draugs viesojas pie kriminālpolicijas vadītāja un tiesneses mājās un viņi savukārt iet ciemos pie bandīta ģimenes vakariņās… Citreiz atkal redzu, ka Valsts policijas darbinieki uz ielas atklāti sasveicinās ar bandītiem...

Man tas viss bija pilnīgi nepieņemami, tādēļ par to atklāti runāju, kā rezultātā paliku pilnībā viens. Pat daudzi mani tuvākie līdzgaitnieki mani nodeva. Bet tie, kas bija ar mani, tika atlaisti no amatiem. Pret mani safabricēja pilnīgi stulbu krimināllietu. Starp citu, tika pat pilnīgi atklāti pateikts, ka pret mani un manu dēlu ir jābūt ierosinātām krimināllietām… Lai darot ko gribot, bet lietas ir jāuztaisa un mūs jādiskreditē. Biju kļuvis pārāk neērts un nevēlams. Lai mani iespaidotu, centās vērsties arī pret maniem tuviniekiem. Prokuratūra ar bandītiem safabricēja, ka pirms 30 gadiem esmu viltojis savu skolnieka apliecību. Tās visas, protams, ir pilnīgas muļķības!

Tad, kad es devos uz skolu pēc dokumentiem, lai pierādītu savu nevainību, tie visi bija nozuduši, izņemti. Un tur mani jau gaidīja bandīti… No Liepājas bija saņemta ziņa, ka es tur vairs “nedrīkstu atgriezties”... Par to mani brīdināja labi draugi. Mani paglāba tikai tas, ka nenakšņoju viesnīcā, bet pie draugiem. Un tā mani tajā reizē neizdevās novākt. Kad sazinājos ar dēlu, arī viņš zināja un apstiprināja, ka nedrīkstu atgriezties, jo Liepājā mani gaida slepkavas. Viņi darīja visu iespējamo, lai es nevarētu aiziet līdz tiesai, kur mani grasījās tiesāt, kaut gan neko labu no šī tiesas procesa es nevarēju gaidīt, jo tiesneši jau bija vienotā komandā ar bandītiem, policiju un prokuratūru.

Tika terorizēta arī mana ģimene – tāpat kā es pats. Īsi pirms Latvijas pamešanas man izoperēja plecu, un man bija ieģipsēta roka. Viņi savā nelietībā aizgāja pat tik tālu, ka uzrādīja man kaut kādus safabricētus, muļķīgus dokumentus, ka esmu draudējis ar ieroci Domes deputātam, un mani atbruņoja. Tūlīt pēc manas atbruņošanas manā mājā ielauzās bandīti un paziņoja, ka nu viņi mani ir atbruņojuši, un ar mani darīs visu, ko gribēs...

Tad, kad slimnīcas gultā atvēru acis, es pie savas gultas ieraudzīju bandītu un līdzās viņam tagadējo vienas lielas pilsētas domes priekšsēdētāju, sauksim viņu par Zesku, un manu vietnieku. Viņi visi bija kopā... Viņi darīja visu, lai mani izrakstītu no slimnīcas, jo slimnīcā novākt nevarēja – tas bija jāpadara ārpus šīm telpām. Bet plāns bija mani fiziski likvidēt.

Lai paliktu dzīvs, biju spiests atstāt Latviju.

Kā dadzis acī

DDD: Kad tas bija?

Aivars Prūsis: 1999.gadā. Taču šodien jau arī nekas nav mainījies. Mans vietnieks pilda kādas Pašvaldības policijas priekšnieka amatu, tā saucamais Zesks ir kādas pilsētas galva, vienīgi Poļarenko pazudis bez pēdām – varbūt novākts par to, ka neizpildīja savu uzdevumu – mani nenogalināja.

Kad ierados Anglijā, uzsūtītie bandīti turpināja mani meklēt. Anglijas imigrācijas dienestā strādāja Krievijas izcelsmes sieviete, un caur viņu tika nodota ziņa, ka esmu ieradies šajā valstī. Anglijā jau biju ieguvis politiskā bēgļa statusu, un iestādes mani no Londonas pārvietoja uz Anglijas Ziemeļiem, tālāk prom no acīm. Bandīti centās mani izsekot un nogalināt arī šeit. Neizdevās!

Un tas viss notika tikai tāpēc, ka strādāju tīrām rokām, nebiju korumpēts. Es vienkārši pildīju savu pienākumu, es gribēju palīdzēt cilvēkiem, un līdzēju, cik vien bija manos spēkos. Palīdzēju pārdevējiem, biznesmeņiem, parastajiem cilvēkiem, lai viņi nemirtu no nelegālā alkohola, strādāju, lai būtu kaut kāda elementāra kārtība, cīnījos pret reketu.

Liepājas prokuratūra pati nekad nebūtu uzdrošinājusies atļaut bandītiem tā rīkoties. Atļauja tika saņemta no Rīgas, no pašiem augstākajiem līmeņiem. Es domāju, ka pati prezidente atļāva mani fiziski iznīcināt… Bija dota atļauja ar mani un manu dēlu darīt jebko, kas vien ienāk prātā...

DDD: Noziedzīgai varai godīgi cilvēki ir pārāk neērti?

A.P.: Protams, ka neērti. Es viņiem apstādināju nelegālos biznesus. Bandītiem traucēju savstarpēji darboties, jo viņi strādāja dažādās nozarēs, bet es bloķēju to starpposmus. Es vaktēju reketierus un viņus ķēru. Viņi bija ļoti neapmierināti ar manu darbību. Es tur biju kā dadzis acī.

Turpinājums sekos

Intervēja Ilze Liepa