Tuvojoties Latvijas nozīmīgajiem svētkiem – Lāčplēša dienai un LR Proklamēšanas gadadienai, pārdomāju apstākļus, kādos šīs svarīgās uzvaras gūtas, salīdzinot tās ar mūsdienu Latvijas situāciju. Katrs laikmets ārēji ir citāds – ar citu zināšanu un tehnisko iespēju līmeni, ar citām aktuālajām problēmām, tādēļ tik daudz cilvēku pārprot vai nesaprot teicienu “vēsture atkārtojas”. Ne jau ārējā vēstures forma atkārtojas, bet cilvēku muļķība un arī varonība, kuras rod savu izpausmi jaunos apstākļos.

Ideju par šādu rakstu raisīja kāda latviešu nacionālista jautājums, vai es, dzīvojot Zviedrijā, sadarbojos ar Zviedrijas nacionālistiem, kā piemēru minot skūtgalvjus jeb skinhedus. Acīmredzot arī Latvijā ir nacionālisti, kam simpatizē skinhedu ideoloģija un metodes. Patiesi, daudzviet pasaulē jēdziens “nacionālisms” cilvēku apziņā saistās ar skandalozajām skūtgalvaino jauniešu protesta akcijām, kas parasti ir vērstas pret imigrantiem, lai gan ārzemēs pastāv arī citādas nacionālistu organizācijas un partijas. Manuprāt, skinhedi un tiem līdzīgi grupējumi ir saprātīgas nacionālisma idejas strupceļš, kas nekad nenesīs augļus, par spīti sekotāju aizrautībai un degsmei. Turpmāk paskaidrošu savu apgalvojumu sīkāk.

Klausoties dažu pazīstamu latviešu tā saucamo nacionālistu sacītājā, rodas iespaids, ka mūsu galvenais uzdevums ir izrādīt pārākumu pār mazattīstīto valstu tautām: cilvēki Indijā smirdot; Āfrikā atgādinot pērtiķus, utt. Runa nav pat par imigrantiem, kas mums traucētu dzīvot, bet gluži vienkārši par citu rasu nācijām, kas dzīvo tūkstošiem kilometru tālu no mums. Pārņem šausmas par to, kam tiek šķiesti spēki un domas – it sevišķi, ja šīs “problēmas” nav tieši saistītas ar imigrācijas jautājumiem. Nicināt citas nācijas, kas mūsu tautai nedara kaitējumu, – tas nav veselīgs nacionālisms, bet ir šovinisms. Tas izsmeļ mūsu domu enerģiju, piepilda ar naidu pret kaut ko abstraktu tā vietā, lai sakopotu spēkus vienīgā prioritārā latviešu mērķa vārdā – panākt okupācijas seku likvidāciju, kolonistu aizbraukšanu no Latvijas, kuru viņi tik ļoti nicina un kuras pamattautā, latviešos, nekad neintegrēsies.

Pastāv nopietni draudi, ka jau drīzumā latvieši zaudēs pamattautas tiesības un kļūs “vienlīdzīgi” ar savas zemes izvarotājiem un viņu pēcnācējiem, kuri Latvijā iegūs valsts pārvaldes un oficiālās valodas tiesības (lielajās pilsētās, tostarp galvaspilsētā Rīgā, tas nozīmētu latviešu valodas iznīcināšanu). Nevienā citā Eiropas valstī nav tik milzīga legalizētu okupantu masa kā Latvijā. Mūsu unikālo situāciju varētu saprast vienīgi igauņu tauta. Bet velti cerēt, ka mūsu cīņas mērķi sakritīs ar Rietumeiropas nacionālistu mērķiem, kuri galvenokārt risina masveidīgās imigrācijas problēmas, kas mums, savukārt, šobrīd nav pirmajā vietā. Sekot Rietumeiropas valstu nacionālistu ideoloģijai nozīmētu pievērsties problēmām, kas vienīgi traucē mūsu nospraustajam mērķim – tas drīzāk atgādina kaut ko no mākslīgās un neveiklās “internacionālisma”, nevis no nacionālisma idejas.

Nacionālisma kustībai, lai tā gūtu panākumus un sasniegtu iecerēto rezultātu, ir jārīkojas disciplinēti un gudri. Bet šādu rīcību grūti attiecināt uz skinhedu un tiem līdzīgiem grupējumiem, kas pēc alus dzeršanas reibumā bravūrīgi staigā pa pilsētu, meklējot ārzemniekus, ko “patriekt” no valsts. Bērnībā un agrā jaunībā dzīvoju okupantu pārņemtajā Ķengaragā, kur līdzīgi uzvedās okupantu jauniešu dīkdieņu bariņi, kas pauda naidu pret “gansiem” un latviešu valodu, izmantojot visrupjākās iebiedēšanas metodes. Katram latvietim, kas dzīvojis okupantu kontrolētā vidē, šīs problēmas ir labi pazīstamas. Vai tādēļ kāds latvietis ir aizbēdzis no Latvijas, ka saskāries ar okupantu atklāto agresiju, draudiem, piekaušanu? Ar šādām metodēm var izmest kādu no savas privātās ballītes, bet nevis no valsts. Tāpat arī latviešiem – lai sasniegtu Latvijas dekolonizāciju, ir nevis jānoskuj galvas un ar nūjām jāsit okupanti vai imigranti pa kaktiem, bet sava mērķa sasniegšanai jāizmanto vairāk intelektuālo spēku. Līdzīgi rīkojās jaunlatvieši pirmās tautiskās atmodas laikā.

Dekolonizācijas idejas īstenošanai ir nepieciešami cilvēki ar stratēģiskās domāšanas spējām, cilvēki, kas spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu, lobēt dekolonizācijas ideju diplomātijas aprindās. Arī militāra konflikta gadījumā nav pieļaujama stihiska darbība. Šādai situācijai ir nepieciešami godprātīgi un gudri vadītāji, kas ir ne tikai radikāli savā pārliecībā, bet arī spējīgi iesākto novest līdz galam. Lai cik tas skumji būtu, bet partizānu cīņas metodes pašas par sevi nespēj pastāvēt, jo rezultātu spēj sasniegt vienīgi vadītāji, kas pārredz un izprot kopsakarības. Vai to spēj skinhedi un tiem līdzīgie ar saviem izlēcieniem?

Šā brīža situācija, kurā latviešu tauta tiek maldināta no dažādām ieinteresētajām valdošo spēku pusēm, ir drūma. Gandrīz katrs latvietis (izņemot tos, kas rusificējušies vai “eiropeizējušies” – šī vārda samaitātajā nozīmē) apzinās okupantu klātbūtni, saskata okupantu necieņu pret latviešiem, mūsu valodu un kultūru. Diemžēl padomju gados iedvestās bijības dēļ latviešu vairākums neuzdrošinās nosaukt lietas īstajos vārdos – šis stāvoklis ir tik kroplīgs, ka tā apzināšanās sagādā iekšējas sāpes, tāpēc vairums izvairās par šiem jautājumiem pat domāt. Nacionālistu kustība ir maza un pārāk vāja, lai notiekošo būtiski ietekmētu. Valdošie spēki, izmantojot varu un naudu, nepārtraukti nomelno nacionālistu līderus un idejas, lai grautu tautas uzticību, lai iebiedētu tautu nesadarboties ar nacionālo kustību.

Vienīgais risinājums, kas šobrīd varētu mainīt stāvokli, ir uz zināšanām un saprātu balstīta konsekventa stratēģija, nevis dūru vicināšana tukšā gaisā. Pieļauju, ka Eiropas Savienībā, un līdz ar to arī Latvijā, ar laiku iestāsies krīze, kas radīs sociālas un politiskas jukas un varas maiņu. Kā Latvijas nacionālisti būtu sagatavojušies šādam notikumu pavērsienam, vai mums būtu, ko likt šodienas morāli sapuvušo politiķu vietā? Kādi būtu tie cilvēki, kas vadītu atjaunoto, nacionālo Latvijas Republiku? Šobrīd diemžēl it rādās vien divas iespējas. Ja nacionālisti šodien iegūtu varu , tad valsti pārvaldītu vai nu iefiltrējušies gudri “kažoka metēji”, kas veikli pielāgojušies jaunajai nacionālajai idejai, bet sirdī nes vienaldzību un nodevību pret Latviju; vai arī, izmantojot dūres spēku, pie varas nāktu “proletariāts” – šauri domājošu cilvēku grupa, kas Latviju aizvestu vēl dziļākā postā nekā līdz šim, jo, neprotot noturēt iegūto varu valstī, to galu galā zaudētu kārtējiem “atbrīvotājiem” – krieviem vai amerikāņiem.

Tomēr pastāv vēl trešā iespēja, uz kuru es ceru un ko saistu ar Latvijas Nacionālo fronti. Uzskatu, ka šī ir visnosvērtākā un saprātīgākā Latvijas nacionālistu organizācija, kuras darbība kādu dienu nesīs cerētos panākumus. LNF vadībā ir inteliģenti cilvēki, kas smagi un nenogurstoši strādā konkrēta mērķa – Latvijas dekolonizācijas vārdā. Laikraksts “DDD”, kas regulāri iznācis jau vairāk nekā 5 gadus, ir ievērojami mainījis daudzu cilvēku uzskatus, mudinājis domāt par problēmām, par kurām valdošās aprindas un tām simpatizējošā “inteliģence” izvairās runāt. Pat tiesas prāvas, kurās LNF darbinieki nepamatoti apsūdzēti nacionālā naida kurināšanā, ir pārvērtušās par vēsturiskā taisnīguma pasludināšanas tribīni, atzīstot laikrakstā “DDD” rakstīto par pašsaprotamu faktu, nevis par naida sludināšanu. Es apbrīnoju šo cilvēku drosmi, inteliģenci un mērķtiecību, pamazām pulcējot ap sevi arvien vairāk nopietnu, gudru cilvēku, kuriem Latvijas atbrīvošana no okupantiem nav izklaide pēc krogus apmeklējuma, bet nopietns garīgs darbs, kas vērsts uz mērķa īstenošanu dzīvē. Nav brīnums, ka arī valdošās aprindas ir sapratušas šādas mazas, bet kvalitatīvas organizācijas spēku – par to liecina LNF vadības iebiedēšanas un slepkavību mēģinājumi.

Neatkarīga Latvijas Republika nekad nebūtu nodibināta un nepastāvētu pretim vācu un lielinieku spēkiem bez vienas būtiskas īpašības – kārtības, kas ir saprāta piederums. Latviešu karš pret ienaidniekiem nebija stihisks, bet pārdomāts un labi organizēts. Toreiz mums no Latvijas bija jāpadzen Bermonta karaspēku, šoreiz – padomju okupantus. Atšķirība tā, ka šodien vēl ir laiks izvēlēties, kādas cīņas metodes izmantot, tomēr kopīgais paliek tas pats – gan toreiz, gan tagad vadībā jābūt saprātam un kārtībai, lai cīņā iegūtā brīvība jau drīzumā nesabruktu kā kāršu namiņš.

Mārtiņš Kālis

Lundas Universitātes doktorants (Zviedrija)