Zviedrija ir maza zeme, kurā dzīvo tikai 9,2 miljoni cilvēku, 15% no tiem ir dzimuši ārpus Zviedrijas. Jāuzsver, ka šajos 15% nav ierēķināti imigrantu otrās un trešās paaudzes pēcnācēji, kas oficiāli piedzimuši Zviedrijā un tādēļ statistikas datos netiek pieskaitīti iebraucējiem. Liekas, integrācijas politikas vārdā dati par imigrantu ģimenēs dzimušajiem “zviedriem” arī netiek atsevišķi uzsvērti un publiskoti – acīmredzot, lai neradītu spriedzi sabiedrībā.

Kā lielākās imigrantu grupas Zviedrijā var minēt ieceļotājus no Austrumeiropas (326 tūkstoši), Ziemeļvalstīm (277 tūkstoši), Tuvajiem Austrumiem (224 tūkstoši), Serbijas un Melnkalnes jeb Dienvidslāvijas (75 tūkstoši), Irākas (70 tūkstoši), Dienvidamerikas (55 tūkstoši), Bosnijas un Hercegovinas (54 tūkstoši), Irānas (54 tūkstoši) u.c. Ieceļotāji no Ziemeļvalstīm ir gan somi un norvēģi, gan citu tautību imigranti, kas savu migrācijas ceļu velējušies noslēgt Zviedrijā, to pašu var teikt par ieceļotājiem no citām Rietumvalstīm, kuru imigranti meklē jaunas, labākas mītnes zemes. Visaktīvākā imigrācija Zviedrijā notikusi 2006. gadā (96 tūkstoši), pārspējot 1994. gada (83 tūkstoši) un 1970. gada (77 tūkstoši) “rekordus”. Lielākās imigrantu grupas Zviedrijā 2006. gadā ieradušās no Irākas (9 500) un Polijas (6 300 cilvēku).

Salīdzinot šos skaitļus, rodas priekšstats, kas ir galvenais dzinējspēks cilvēku emigrācijai prom no savas zemes. Ja emigrantu skaits no Polijas, salīdzinot ar izpostīto Irāku, ir tik līdzīgs, varam secināt, ka nevis bailes no nāves vai politiskām vajāšanām ir galvenais migrācijas iemesls, bet ekonomiskais izdevīgums, kā arī viegls ceļš uz sakārtotu vidi un sociālās aprūpes sistēmu, ko izveidojusi zviedru tauta.

Dienvidzviedrijā, galvenokārt Malmē, lielākā iebraucēju grupa ir dienvidslāvi no Serbijas un Melnkalnes, daudz redzami arī musulmaņi un afrikāņi. Pēc oficiālajiem datiem 36% no Malmes 270 tūkstošiem iedzīvotāju ir dzimuši ārpus Zviedrijas vai ir citu valstu pilsoņi, tomēr, pieskaitot arī otrajā paaudzē dzimušos, ne-zviedru izcelsme ir gandrīz pusei Malmes iedzīvotāju. Plāno, ka jau pavisam drīz Malmes skolās zviedru izcelsmes skolēni būs mazākumā.

Kādas sekas rada lielais imigrantu pieplūdums? Tīri pragmatiski – tas ietekmē darba tirgu, dodot privilēģijas iebraukušajiem darba meklētājiem, kuri gatavi saņemt zemāku algu nekā zviedru strādnieki. Tiek noslogota arī valsts sociālās aprūpes sistēma, jo imigranti ir sociāli trausla iedzīvotāju grupa, kam tiek piešķirti dažādi pabalsti, finansēti neskaitāmi valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju projekti (integrācijai, izglītošanai, ārstēšanai utt.), smagi tiek strādāts pie iebraucēju krimināla rakstura īpatnībām, psihiskas dabas jautājumiem u.tml. Zviedrija ir “dzīvs piemērs” tam, kā tuvredzīga politika atspēlējas valstij jau pāris gadu desmitus pēc šķietamā ieguvuma – sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados, kad Zviedrijā valdīja ekonomisks uzplaukums, tika aktīvi veicināta darbaspēka imigrācija, jo trūka darba roku. Politiķi nerēķinājās (vai ignorēja) cilvēciskos motīvus un parašas – piemēram, klanam līdzīgu ģimeņu struktūru un augsto dzimstību. Atbraukušie musulmaņi, balkānieši u.c., izmantojot cilvēktiesību normas, uz Zviedriju aicina arī savus radiniekus, kurus uztur gan paši, gan valsts dotie sociālie pabalsti.

Otrs aspekts, kādā vērtēt imigrāciju, ir cilvēciskais. Ja atsevišķi cittautieši, kas integrējas mītnes zemē un ciena tās dvēseli un tradīcijas, var bagātināt valsti un kultūru, tad masveida imigrācijai, manuprāt, ir tikai un vienīgi negatīvas sekas. Multikulturālisma sludinātāji apgalvo, ka migrācija ļaujot mums iepazīt citas kultūras, bet prakse liecina, ka masveida migrācija ļauj iepazīt tikai svešo kultūru banālākās izpausmes, galvenokārt negatīvās, kas visvairāk krīt acīs.

Lai iepazītu citu tautu, tā jāiepazīst tajā zemē, kurā tauta dzīvo, – lētie viesstrādnieki nevar tikt uzskatīti par savas tautas “gaišākajiem gariem”, kas reprezentētu savas nācijas bagāto kultūru. Viņu migrācijas mērķis ir: vairāk nopelnīt un siltāk dzīvot. Turklāt atšķirīgo kultūru sadursme (klasisks piemērs ir musulmaņu un eiropiešu uzskati) drīzāk veicina spriedzi un neiecietību, nevis integrāciju. Integrācija gan notiek, bet ne tajā labākajā ziņā. Tas skaidri redzams skolās, kur līdzās mācās zviedru un imigrantu jaunieši. Diemžēl šo integrāciju vērtēju kā negatīvu, jo pusaudžu psihei raksturīgi pieņemt izlecošo, negatīvo, lēto, kas bieži vien arī notiek – zviedru jaunieši apbrīnojami atsaucīgi “uzsūc” iebraucēju sliktākās uzvedības normas un ar to lepojas. Visskumjāk, ka sliktajai ietekmei pakļaujas meitenes, balkāniešu un musulmaņu pusaudžu rupjā bravūra pārsteidzošā kārtā spēj pievilkt blondās zviedru meitenes, kas atspoguļojas arī šo meiteņu ģērbšanās stilā, iecienīto skaņu gaumē (izvairīšos no vārda “mūzika”), spļaušanas ieradumos utt.

Zviedri ir pacietīga tauta, turklāt ilgus gadus šeit valdījusi kreisā politika, kas spēcīgi pārstāvēta arī plašsaziņas līdzekļos, sevišķi Zviedrijas valsts televīzijā un radio. Laika gaitā masu mediji ir nostiprinājuši uzskatu, ka ikviens iebildums pret imigrācijas politiku vērtējams kā rasisms, nacisms un neiecietība. Šāda baiļu atmosfēra un kareivīga nostāja ir ieviesta visur – sākot ar valsts iestādēm un beidzot ar baznīcām un skolām. Imigrantu jautājums ir atļauts vienīgi tad, ja tiek runāts par “integrāciju”, “kultūru mijiedarbību” un citām klišejām, bet kategoriski tiek noraidīta kritika pret imigrācijas politiku. Sabiedriskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi ceļ trauksmi, ja no valsts tiek izraidīts kāds imigrants, izplatot aizkustinošus stāstus “par imigrantu grūto dzīvi”. To redzot, liekas, ka zviedru tauta ir zaudējusi veselo saprātu un pati sevi ved uz iznīcību kaut kādu absurdu “moderno vērtību” vārdā.

Tomēr, parunājot ar zviedriem personiski, kļūst acīmredzami, ka viņiem dziļi derdzas notiekošais. Bet savas ziemeļnieciskās dabas dēļ tikai retais atļaujas to pateikt publiski, toties ģimenes un draugu lokā lielākā daļa zviedru izrāda neapmierinātību ar haosu, kas Zviedrijā ienācis līdz ar imigrantiem.

Kādu nākotni varam prognozēt Latvijai? Spriežot pēc “anti-rasisma” propagandas projektu parādīšanās Latvijā, arī mūsu zemei tiek gatavota “kultūru bagātināšanās” ar lēto darbaspēku no brālīgajām jaunattīstības valstīm. Šajā sakarā es gribētu uzsvērt būtisku niansi, kas var kļūt par klupšanas akmeni sabiedrības attieksmē pret imigrāciju. Jau šobrīd Latvijā dzīvo atsevišķi cittautieši, kuru skaits ir niecīgs. Šādos apstākļos integrācija patiešām ir iespējama, ko pierāda arī Zviedrijas pieredze – pirmie atsevišķie imigranti, kas ieradās 50-os gados, veiksmīgi integrējās absolūti zviedriskajā sabiedrībā, pakļāvās tajā pieņemtajām normām. Problēmas sākas, kad šis process turpinās un imigrantu skaits kļūst aizvien ievērojamāks – tie sāk veidot kopienas, kas dzīvo suverēnu dzīvi pēc savām parašām un likumiem. Lai Latvijā sagatavotu labvēlīgu augsni viesstrādnieku ievešanai, kosmopolītisma politikas lobiji propagandai kā piemērus, pirmkārt, izmantos veiksmīgi integrējušos cittautiešus, kas runā latviski, ciena latviešus un dzīvo kārtīgu dzīvi. Jāsaprot, ka šādiem atsevišķiem cilvēkiem nav nekā kopēja ar masveida migrantiem, kuru dzīvesveids un attieksme pret latviešiem būs klaji citādāka – to pierāda citu Rietumeiropas valstu rūgtā pieredze.

Šajā rakstā daudz neiztirzāšu jautājumu par PSRS kolonistiem Latvijā – ar tiem mēs jau šobrīd esam vēl dziļākā “brālīgā bedrē” integrēti nekā jebkura Eiropas tauta ar savām musulmaņu kopienu problēmām. Tomēr jāteic, ka okupantu klātiene rada ļoti pievilcīgu augsni gan lētā darbaspēka ieplūšanai, gan Latvijas rusifikācijai, jo latviešu dedzīgā mīlestība pret krievu valodu un krievvalodīgo kolonistu masas uzturēšanu savā zemē ir pievilcīga citiem krievu valodā runājošiem darba meklētājiem no bijušās PSRS. Jau šobrīd Latvijā strādā viesstrādnieki no Baltkrievijas, Moldovas u.c., par kuru klātbūtni mēs pat nenojaušam, jo krievu valodu lielākajās Latvijas pilsētās jau tāpat dzirdam vairāk nekā latviešu valodu. Atļaušos apgalvot, ka šādi viesstrādnieki latviešu kultūrai ir bīstamāki par musulmaņiem, bosniešiem vai somāļiem.

Jauns krievvalodīgo iedzīvotāju pieplūdums Latvijā automātiski nonāktu jau esošo krievvalodīgo kolonistu saimē, mantojot gan tradīciju ignorēt latviešu valodu, gan citus pretlatviskos saukļus. Tādējādi Latvijas ienaidnieki iegūtu vēl vienu argumentu, kāpēc krievvalodīgie jāpasludina par oficiālu “Latvijas tautas” daļu ar otras oficiālās valsts valodas un politiskās pārvaldes tiesībām – tas būtu “pierādījums”, ka nevis okupācijas, bet pašu latviešu lēmuma dēļ ir tikusi veicināta krievvalodīgo iedzīvotāju ievešana, un izplūstu robeža starp jēdzieniem “imigrants” un “kolonists”, kam ir tik būtiska nozīme, lai panāktu Latvijas dekolonizācijas atzīšanu.

Mārtiņš Kālis