Edgars Dambītis vērsās “DDD” redakcijā ar vēlmi pastāstīt par notiekošo tā saucamajā taksīšu biznesā.

Edgars Dambītis: Manā jaunībā līdzīgi darbojās tā saucamie istrebiķeļi. Kad dzīvoju laukos, arī bija tāds rudens kulšanas laiks. Atbrauca partijnieki, komunisti un kaimiņam pateica: “Pirmos graudus, ko nokulsit, atdosiet mums, jo Staļins tos grib!” Saimnieks atbildēja, ka pirmā raža paredzēta sēklai – nodot varēs pēc tam. Reakcija bija pavisam drūma. Vispirms viņam kuļmašīnai norāva siksnu, lai nevar kult, tad sadauzīja motoru.

DDD: Kāda tam visam līdzība ar šodienu?

E.D.: Līdzīgas lietas notiek arī tagad. Rīgā, Grēcinieku ielā stāv firmas “Vita Vox” taksometri, kurus lielākoties vada PSRS ieklīdeņi, kas latviski diez ko nesaprot. Pirms nedēļas es biju tur piebraucis, aizvedu klientus, apgriezos – braukšu atpakaļ. Man ceļ viens pārītis roku – mums, lūdzu, uz Imantu. Es teicu, ka šeit jau taksometri ir – ko tad jūs man ceļat roku? Viņi atbild, ka pa piecpadsmit latiem braukt nevēlas. Es teicu: “Ja nevēlaties, tad sēdieties iekšā!” Tiklīdz viņi bija iesēdušies, minētās firmas taksometrs ar numuru “TX 4730” piebrauca man priekšā, vēl viens klāt no sāniem. Sāka krieviski lamāties, lai pasažieri kāpj ārā.

Es teicu, ka viņi taču prasa trīs reizes lielāku cenu, tāpēc šie pasažieri negrib braukt ar viņiem. “Tu te neizrunājies,” šie man krieviski atrauc.

Es sapratu, ka tieku iebloķēts, lai viņi varētu sagatavoties saviem noziedzīgajiem, bandītiskajiem darbiem. Un turpinājumā – laikam uz kājas bija uzvilkuši savu duramo, un manai mašīnai tika sadurtas riepas. Īsu brīdi, protams, vēl turēja, bet remontā tika pateikts, ka riepā ir apmēram 5 cm liels dūriens, un to vairs nevar saremontēt.

Arī agrāk ir bijis līdzīgs gadījums, kad divi lieli amerikāņu limuzīni nobloķē ceļu – toreiz klients izbijās un izleca laukā.

DDD: Ja pareizi sapratu, tad tās ir krievvalodīgo firmas?

E.D.: Jā, tieši tā. Un cenas viņiem ir saskrūvētas trīs reizes augstākas nekā atļauts.

DDD: Vai jūs neesat vērsušies policijā?

E.D.: Nē, mums pašiem ir savs drošības dienests.

DDD: Jūsu firmai?

E.D.: Jā, Rīgas taksometru parkam.

DDD: Vai Taksometru parka drošības dienests kaut ko panāca?

E.D.: Nē, pēc nedēļas es atkal redzēju to pašu taksometru braucam. Nekas tur netiek darīts, pastāv milzīga viņu patvaļa, cilvēks nevar justies droši.

Visi no viņiem baidās. Reizēm viņi pat stāsta, ka ir nopirkuši šo vietu, šo zemi! Un jebkurā vietā var pienākt klāt un sadurt riepas... Ir pat bijuši gadījumi, kad sadurtas tiek visas riepas, lai nemaz nevarētu pabraukt.

DDD: Bet ir taču taksometri, kuri brauc uz izsaukumu? Vai arī tiem tiek sadurtas riepas?

E.D.: Gadās. Arī tiem taksometriem iet klāt un krieviski bļauj: “Ko tu te stāvi, te nav tava vieta!”

DDD: Vai tiešām atbildīgajām struktūrām ir vienalga, kas notiek?

E.D.: Es domāju, ka Rīgas domei ir vienalga, kas notiek. Licences pērk, nauda nāk, nosists neviens vēl nav – pagaidām.

DDD: Klausoties rodas sajūta, ka Rīgā ir uzkundzējusies krievu taksīšu mafija.

E.D.: Pilnīgi precīzi! Ap visu Vecrīgu viņi ir. Bet tas vēl nav viss. Man ir uzbrukuši arī citās vietās.

DDD: Kur tieši?

E.D.: Piemēram, pie Ģertrūdes baznīcas. Tur es pat esmu sakāvies. Toreiz par mani tika teikts, ka – fašist zdes ne budet stojat (fašists šeit nestāvēs – kr.val.). Viņi jau zina par manām sabiedriski politiskajām aktivitātēm. Viņi saka: “Tu mums svētkus jauc ārā!” Man pat viens šoferis no mūsu firmas ir draudējis, ka mani, “fašistu”, vajadzētu nošaut. Pateicu par to priekšniekam, un tagad draudētājs uzvedas kā pielīdējs...

Reiz arī viens latvietis no mūsu firmas jautāja: “Ko tu iedomājies, mūsu parku pazemosi, ejot uz leģionāru dienas gājienu 16.martā?” Nākošajā dienā es viņam atbildēju: “Tu laikam tā nopietni runāji. Tevi Tribunāls tiesās, kas tagad nodibināts.” Viņš palika nedaudz jocīgs – nē, nē, viņš esot pajokojis... Bet ar tādām lietām jau nejoko. Reizēm dzērumā viņš lielās, ka viņam esot bijuši čekā paziņas. Lūk, šādi cilvēki arī ir starp mums.

Nobeigumā gribēju teikt, ka viss, kas saistīts ar šiem taksometriem, dara kaunu Latvijai kā valstij.

DDD: Kādā ziņā?

E.D.: Ārzemnieki taču redz, kādi cilvēki. Viņi domā, ka visi mēs te tādi. Ir dzirdēts teiciens, ka te jau jūs visi krievi vienādi esiet. Man bija jāatbild, ka te jau visi nav krievi un visi nav tādi. Ar mūsu Taksometru parka mašīnām viņi vēl brauc, bet atzīst, ka ar tiem baltajiem un melnajiem taksometriem, kas stāv Rīgā, labāk nebraukt.

Intervēja Ilze Liepa