Par latgaliešu valodas aizsardzību

DDD: Jaunieši no Latgales Studentu centra organizēja piketu, prasot latgaliešu valodai reģionālās valodas statusu. Līdz 1934.gadam Latgales skolās daudzi mācību priekšmeti notika latgaliski, un skolēni mācījās no latgaliski drukātām grāmatām, Latgales amatpersonas un ierēdņi lietvedībā drīkstēja izmantot latgaliešu valodu.

Latgaļu studenti uzskata, ka valsts attieksme pret latgaliešiem ir diskriminējoša. Jūs esat ne tikai valsts valodas inspektors ar lielu pieredzi, bet arī pats nākat no Latgales – kā vērtējat latgaļu valodas statusu un stāvokli šodienas Latvijā?

Antons Kursītis: Vispirms rodas jautājums, kam tas būs izdevīgi. Jāskatās vairāk uz priekšu, jo, kā saka tautas paruna, ceļš uz elli bieži vien ir bruģēts ar vislabākajiem nodomiem. Jauniešiem vēl trūkst pieredzes un tālredzīga skatījuma. Nevar neredzēt, ka tie, kam pieder ekonomiskā vara Latvijā, ir latviski nerunājošie, un viņi ļoti prasmīgi īsteno “skaldi un valdi” politiku. Tas nozīmē, ka konkurenti ļoti mērķtiecīgi tiek “saskaldīti”. Tāpēc ļoti tipiski, ka šo ideju, piemēram, Saeimā atbalsta tieši PCTVL pārstāvji.

DDD: Mūsu laikraksts zina šos jauniešus – vismaz piketa pieteicēju Mareku Gabrišu, kurš ir Latgales Studentu centra valdes loceklis. Tādēļ varu teikt, ka šoreiz runa ir par īstiem patriotiem, un krievu spēki viņus nevirza.

A.K.: Es piekrītu, taču viņi nevar zināt un nezina situāciju kopumā. Viņiem šādas informācijas nav, tāpēc vairāk cīnās par savu – latgalisko, kas ir loģiski un pareizi. Taču viņi pieiet problēmai teorētiski, nesaskatot kontekstu un prognozējamo situācijas attīstību pēc 10 vai 15 gadiem. Jo, ejot šo piedāvāto variantu, mūs sagaida apstākļi, ka Latvijā, rēķinu aptuveni, 40% ir krieviski runājošie un pārējie, ja sadala uz pusēm, paliek 30% latviešu un 30% latgaliešu. Tātad automātiski galvenā valoda Latvijā kļūst krievu valoda, kam seko latviešu valoda un tad latgaliešu valoda. Turklāt ļoti maz latgaliešu prot rakstīt latgaļu valodā.

DDD: Nu tad ir jānostiprina valodas pozīcijas. Mūsu acu priekšā iet zudībā daļa mūsu unikālās kultūras, un tas ir nenormāli!

A.K.: Jā, tas nav normāli. Un, protams, it īpaši bērnībā, bija ļoti sāpīgi, ka tavu Mātes valodu uzskata par nepareizu. Taču šobrīd atrodamies situācijā, kad primāri jāaizstāv latviešu valoda. Latviešu valodas pozīcijas ir apdraudētas, tāpēc netieši latgaļu valodai nākas piekāpties, jāmeklē kompromiss. Citādi krievu valoda momentāni izcīnīs savu vietu, jo krievu valoda Latvijā ir pašpietiekama. Tāpēc jābūt piesardzīgiem, lai, labu gribot, šie jaunieši neizdarītu sliktu.

DDD: Tādā gadījumā, ko jūs ieteiktu, lai saglabātu un attīstītu latgaļu valodu?

A.K.: Arī Valsts valodas likumā teikts, ka “valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas, kā vēsturiska latviešu valodas paveida, saglabāšanu, aizsardzību un attīstību”. Krievu valodas mācīšanai no valsts budžeta katru gadu tiek izlietotas ļoti lielas naudas summas, bet latgaliešu valodas mācīšanai – gandrīz nemaz.

Pirmkārt, šeit galvenais ir finanses, kuras valsts piešķir ļoti maz. Tāpēc šie vārdi, patiesību sakot, ir tikai ierakstīti – tāpat kā PSRS konstitūcijā. Kā nodrošina, kādā veidā, kas to darīs?...

Šeit arī jāskatās no politikas viedokļa. Ja īstenotu šo “skaldi un valdi” politiku, tad tas novestu nevis pie integrācijas uz latviešu valodas pamata, bet pie segregācijas, kas ir kaitīgi un bīstami jebkurai valstij, it sevišķi tādai, kur procentuālās attiecības starp etniskajām grupām būs: 40%, 30%, 30% – būtībā segregācija.

DDD: Nav runas par to, ka jādalās, jāskaldās.

A.K.: Bet tā notiks. Tas ir jāparedz, pirms spert nākamo soli.

DDD: Ko jūs ieteiktu darīt? Varbūt izstrādāt valsts plānu 10 gadiem, lai tiktu apmācīti latgaļu skolotāji, veidotas mācību programmas utt.?

A.K.: Es domāju, ka pedagogi jau arī ir. Taču – cik no vecākiem gribēs, lai viņu bērni Preiļos vai kādā citā pilsētā, vai laukos mācītos latgaliešu valodā? Cik no šiem bērniem paši gribēs? Tad iznāks, ka to vienu latviešu klasi, kurā ir 12 bērni, atkal vajadzēs sadalīt divās daļās?

DDD: Bet, ja būtu atsevišķs mācību priekšmets – latgaliešu valoda?

A.K.: Priekšmets – jā.

DDD: Tāda šobrīd nav?

A.K.: Šobrīd nav. Tikai kādās divās, trīs skolās esmu dzirdējis, ka fakultatīvi māca latgaliešu valodu.

Taču tad atkal parādās jautājums – no kura priekšmeta tad nāktos atteikties? Jau tagad ierēdņi spriež par to, ka jāsamazina latviešu valodas stundu skaits! Nevis angļu vai krievu, bet latviešu valodai!!!

DDD: Jā, tas ir nenormāli.

A.K.: Nenormāli, bet diezgan reāli. Un, ja vēl no latviešu valodai paredzētajām stundām pusi atdos latgaliešu valodai, tad beigās tā īsti netiks apgūta ne viena, ne otra.

DDD: Tomēr esmu beigusi Kultūras akadēmiju un latgaliešu valodu uzskatu par lielu mūsu kultūras vērtību. Tādēļ kādu saprātīgu risinājumu tās saglabāšanai jūs varētu ieteikt?

A.K.: Būtu jāapzinās šīs idejas realizētāju aizmugure – cik liels ir šis spēks, kas varētu to realizēt? Cik daudz cilvēku to varētu īstenot ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, kad šī ideja būs jāatbalsta materiāli, jāvelta spēki priekšmeta apgūšanai skolā?

Jaunieši labāk izvēlas priekšmetus, kuriem ir lielāks pielietojums. Valodu ziņā, piemēram, lielāks pielietojums ir angļu un krievu valodai. Tāpēc atbilstoši tiek veidotas arī skolu programmas.

Pietrūkst pašapziņas

DDD: Bet kur paliek latgaļu pašapziņa? Kāpēc latgaļi, pašcieņas pilni, neiestājas par savām vērtībām, valodu?

Antons Kursītis: Es šeit nešķirotu latviešus un latgaliešus. Latviešiem pašapziņas pietrūkst, tāpēc pastāv dažādas problēmas. Latvieši kopumā, ar dažiem izņēmumiem, neprot un ir kūtri aizstāvēt savas tiesības.

Esmu aktualizējis problēmu, ka krieviski nerunājošos latviešus un latgaliešus nepieņem darbā septiņās lielākajās pilsētās un citos reģionos apkalpojošajā sfērā, ja viņi neprot krievu valodu. Pat sludinājumos atklāti raksta, ka jāprot latviešu, krievu, vēlams arī angļu valodu.

Problēma ir tāda, ka tikai aptuveni 30 % skolēnu skolās ar latviešu mācību valodu ir mācījušies krievu valodu. Pārējos gadījumos – angļu, vācu vai franču. Tas nozīmē, ka skolās ar latviešu mācību valodu šis modelis ir vairāk domāts eksportam – Īrijai, Anglijai un Vācijai. Kāpēc latvieši emigrē vairāk nekā krievi? It kā absurds, bet tas tā diemžēl ir, kaut arī par to nav izdevīgi plaši runāt.

No kurienes tad izbrauc Latvijas iedzīvotāji uz Īriju? Ne jau no saulainās Rīgas. No mazpilsētām un laukiem. To vērtēju kā ekonomists: mazpilsētās un laukos dzīvo 75% latviešu. Skaita ziņā tā ir puse no Latvijas iedzīvotājiem. Otrā pusē, kas ir septiņas lielākās pilsētas, latviešu ir precīzi 40%. No Rīgas, kur ir salīdzinoši labāks dzīves līmenis, izbrauc daudz mazāk iedzīvotāju nekā no laukiem un mazpilsētām. Turklāt šeit nāk klāt manis pieminētais “eksporta modelis”, jo Īrijā, Anglijā un Vācijā neprasa obligātas krievu valodas zināšanas. Mūsu jaunieši pietiekami labi prot angļu un vācu valodu, viņi ir piemēroti darbaspēka tirgum Īrijā, Anglijā un Vācijā. Kāpēc nebrauc uz Franciju, kur ir līdzīgs dzīves līmenis iepriekš minētajām valstīm? Tāpēc, ka tikai dažās vidusskolās māca franču valodu.

Krieviski runājošie Latvijas skolu beidzēji, savukārt, ir ļoti labi piemēroti Latvijas darba tirgum. Praktiski visur reālā dzīve pieprasa latviešu, krievu un vēl vienas svešvalodas zināšanas. Iznāk pilnīgs absurds! Dzīve piespiež iemācīties krievu valodu tiem, kas dzīvo Rīgā, Ventspilī, Daugavpilī utt.

Krievu valodas pašpietiekamība Latvijā

DDD: Mūsu sarunā jūs jau teicāt, ka uzsvars jāliek uz to, ka apdraudēta ir latviešu valoda, tās statuss un stāvoklis valstī.

Antons Kursītis: Tā tas ir, it sevišķi privātajā sfērā. Apdraudēta – tas vēl būtu maigi teikts! Krievu valodas nepieciešamība jeb pašpietiekamība ir daudz lielāka darba vietā un darba laikā nekā latviešu valodas pašpietiekamība. Latviešu valodu pieprasa tikai lietvedībā, tur ir pāris latvietes, kas visu iztulko, visu izdara. Bet viss ražošanas process, visa saskarsme darba kolektīvā, kur loģiski – 80-90% ir krieviski runājošo – notiek tikai krievu valodā. Mēs to ļoti labi zinām, un neviens likums to neaizliedz.

Turklāt katru gadu viņus papildina apmēram 10 000 iebraucēju jeb migrantu no Austrumeiropas un citām valstīm, kuriem ir un būs daudz tuvāka krievu nekā latviešu valoda.

DDD: Būtībā latviešu valoda tiek izspiesta gandrīz no visām dzīves sfērām Latvijā.

A.K.: Jā, un tipisks piemērs – celtniecība, kur, manuprāt, visvairāk ir šo iebraucēju. Valsts valodas likums neparedz, ka strādniekiem būtu jāmācās, jāzina un jālieto valsts valoda. Un tam nemaz nav nepieciešamības. Jo brigadieris, meistars un īpašnieks ir mazliet vairāk kā krieviski runājošie. Viņi ļoti labi jūtas šajā vidē, veikalā ar viņu runās krieviski tāpat kā visur citur.

DDD: Tātad latvieši savā zemē tiek atklāti diskriminēti?

A.K.: Jā, šajā gadījumā notiek lingvistiskā diskriminācija.

DDD: Tad kā jūs vērtējat valsts attieksmi pret to, ka netiek atbalstīta latviešu valoda, kas būtībā ir tautas asinis, tautas sirds? Šādā etniskās neviendabības situācijā Valsts valodas centram taču būtu jābūt visstiprākajai institūcijai.

A.K.: Šo attieksmi apliecina arī finansējums, kas Valsts valodas centram, izņemot šo gadu, bija 100 000 gadā. Šogad, kad tieslietu ministrs ir tēvzemietis, finansējums ir 200 000, bet arī tas ir ļoti maz.

Diemžēl valdošās partijas nežēlo naudu latviešu, un es iekavās ierakstītu – pat latīņu, indiāņu valodas pētniecībai, pat daļēji apguvei, taču ne latviešu valodas lietošanas kontrolei. Šī kontrole būtu vajadzīga daudz mazāka, ja būtu šī latviešu valodas pašpietiekamība. Tāda kontrole nav vajadzīga ne Krievijā, ne Vācijā, ne Lietuvā, kur, piemēram, ja neprot valsts valodu, cilvēks nevar strādāt ne par pārdevēju, ne bārmeni.

Graujošais Valsts valodas likums

DDD: Šķiet, ekonomiskā vide pati mums diktē noteikumus.

Antons Kursītis: Jā, diemžēl tiek pieņemti tādi likumi, kas derētu mononacionālai valstij, bet neder tādai etniskajai situācijai, kāda ir Latvijā.

Tāpat mani neapmierina tādi jēdzieni kā “minoritāte”, “minoritāšu skolas”. Atvainojiet un piedodiet – “minoritāšu” skolas Daugavpilī, kur “minoritāte” ir 85%?! Kas tā par minoritāti – 85%? Piemēram, Rīgā, 60% krieviski runājošo – vai tā ir minoritāte? Un šajā situācijā vairāk kā stulbi šis jēdziens izskatās Latvijas mērogā. Situācija ar valodu jāskatās vairāk vai mazāk noslēgtos reģionos. Jo ikdienā valodas lietotāji nesajaucas tāpat kā ūdens glāzē. Nu nav ikdienā nekāda sakara strādājošajiem, teiksim, Talsos ar Daugavpili. Tie ir kompakti, salīdzinoši maz migrējoši iedzīvotāju kopumi. Nekādā gadījumā nedrīkst dot papildus minoritātes tiesības krieviski runājošajai majoritātei Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā un tā tālāk! Tas ir absurds.

Tiem pašiem latgaliešiem nedod nekādas priekšrocības, bet krieviski runājošie, redziet, ir kaut kāda “minoritāte”, kura veido astoņdesmit piecus procentus, piemēram, Daugavpilī. Tur ir tas lielais stulbums.

Nu, jā, latvieši – 59%, vidēji. Bet nedrīkst mērīt pēc tāda vidējā aritmētiskā rēķina valodas lietotājus, jo valodas lietotāji ikdienā nesajaucas. Tas ir muļķīgi! Bet demagoģija bieži vien ir spēcīgāka nekā fakti, it sevišķi, ja demagoģiju atkārto ļoti bieži, bet faktus – ļoti reti, kautrīgi. Mēs jau neko...

Milzīga nozīme ir arī ekonomiskajām interesēm. Ļoti tipisks gadījums ir ar čigāniem. Pat ar četru, sešu klašu izglītību, jebkurš čigāns prot trīs valodas. Ļoti daudzi krieviski runājošie ar augstāko izglītību prot tikai vienu, divas valodas. Pat ar divām augstākajām izglītībām. Tā ir lielo valodu (krievu, angļu) pašpietiekamība. Saprotams, ka neviens čigāns nevar pārdot savu preci vai pakalpojumu, ja viņš prot tikai savu valodu. Viņš vispār no tirgus tiks pilnībā izstumts.

Citādi ir situācijā, ja prot tikai krievu valodu. Šorīt saņēmām sūdzību no kāda Šrilankas pilsoņa, kurš Latvijā dzīvo jau septiņus gadus un pietiekami labi prot latviešu valodu. Viņš zvana uz privātiestādēm, uzņēmumiem, bet viņu neapkalpo, nesniedz informāciju valsts valodā. Viņš runā angliski vai latviski – viņam atbild tikai krieviski, nesaprot viņu. Tas ir privātais sektors. Jau citām avīzēm esmu uzsvēris, ka bijušais Valsts valodas likums, kuru pieņēma 1992.gadā, bija daudz stingrāks, daudz labāks latviešu valodai nekā 2000.gadā pieņemtais. 1992.gada likums noteica vienādas prasības visiem. Ja tu strādā apkalpojošajā sfērā, tad valsts valoda jāzina, jālieto vidējā līmenī – vienalga, vai tā būtu valsts vai privātā sfērā. Diemžēl 2000.gada likums nodalīja valsts un pašvaldību sfēru no privātās. Pret privātajiem – ļoti minimālas prasības, tikai pagājušā gada decembrī tika pieņemti grozījumi attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos, kas noteica, ka pārdevējām jālieto valsts valoda otrā līmeņa A pakāpē.

DDD: Tātad tikai šobrīd likums nosaka to, ka jebkurā vietā pārdevējam jārunā latviski?

A.K.: Iepriekš to noteica darba devējs, kādā līmenī pārdevējam jārunā. Tikai no pagājušā gada 23.decembra ar likumu noteiks, ka pārdevējam jālieto valsts valoda otrajā A pakāpē.

DDD: Jebkurš var vērsties pie jums, ja pārdevējs viņu neapkalpo latviski?

A.K.: Jā. Bet mēs ejam tālāk. Cik profesiju ir apkalpojošajā sfērā? Vismaz 500 un vairāk. Un kur strādā krieviski runājošie? Absolūtais vairākums – privātajā sektorā, tai skaitā, apkalpojošā sfērā, transportā, sakaros un tā tālāk, nevis valsts vai pašvaldību iestādēs, kur ir jāprot un jālieto valsts valoda. Diemžēl Valodas likuma un ar to saistīto noteikumu normas ir ļoti stingras attiecībā uz valsts un pašvaldību sfēru, kur krieviski runājošie gandrīz nestrādā, un ir ļoti maigs, precīzāk sakot – dod visas tiesības darba devējam noteikt šo valsts valodas zināšanu līmeni privātajā sfērā. Piemēram, frizieres, manikīres kā pašnodarbinātās personas pašas nosaka sev valsts valodu zināšanu līmeni. Bieži vien viņas pirmo reizi dzird, ka viņām jānosaka šis līmenis sev. Jo saprotiet, tā ir pašpietiekamība, viņām pietiek ar krieviski runājošajiem klientiem. Ja jūs neprotat krievu valodu...

DDD: Tad ejiet pie citas frizieres!

A.K.: Jā. Vācijā, protot tikai turku vai kurdu valodu, nevar strādāt apkalpojošā sfērā, jo viņiem klientu nebūs. Šeit otrādi – ja tu neproti krievu valodu, tu nevari strādāt apkalpojošajā sfērā. Tā ir tā krievu valodas pašpietiekamība Latvijā, kas izveidojusies etniskās situācijas dēļ.

DDD: Ja Valsts valodas likums ir pieņemts tik kropls, kāpēc tas joprojām netiek mainīts? Kam tas ir izdevīgi?

A.K.: Mierīgi analizējot, tomēr pārāk liela loma šeit ir ekonomiskajām interesēm.

Valodas inspektoru pazemošana

DDD: Tad iznāk, par savu vēderu mēs pārdodam māti?

Antons Kursītis: Mātes valodu – tā varētu teikt. Lielā mērā – jā. Un, ja esat ievērojusi balsojumus Saeimā pēdējo divu, trīs gadu laikā un iepriekš, vairākums nenobalso par priekšlikumiem, kas būtu par stingrākiem normatīvajiem aktiem.

Krievu valoda ar katru gadu arvien vairāk nostiprina savas pozīcijas – krieviski runājošie paliek bezkaunīgāki. Viņiem latviski runājošie klienti praktiski nav vajadzīgi, un mēs saņemam arvien vairāk pamatotu sūdzību. Un tad sākas šis apburtais loks – vispirms mums jādodas pie darba devēja un jānoskaidro, vai un kāds valsts valodas prasmes līmenis ir noteikts viņa darbiniekiem, kas bieži vien nemaz nav noteikts, jo nav jau pat likumā paredzēta soda par valodas prasmes līmeņa nenoteikšanu... Un tā mums šie likumi, akti “iesprūst”...

DDD: Būtībā ar likuma spēku tiek paralizēta iespēja jums normāli pildīt savus pienākumus.

A.K.: Neteiktu, ka paralizēta, bet lielā mērā apgrūtināta gan. Un vissliktākais ir tas, ka mums ir ļoti grūti palīdzēt krieviski nerunājošiem vai arī tādiem, kuri negrib ikdienā lietot krievu valodu. Problēma ir tā, ka likums un Satversme mums dod iespēju lietot Latvijā latviešu valodu jebkurā vietā un situācijā, taču tas pats likums, Satversme un dažādi normatīvie akti nespiež otrai, krieviski runājošajai pusei mācīties, zināt un lietot latviešu valodu darba vietā un darba laikā. Te pat nav runa par brīvo laiku un privāto dzīvi, šajās jomās likums absolūti neko nenosaka. Runa ir tikai par darba vidi!

Vispār jau te ir jārunā par valstiska līmeņa prioritātēm. Piemēram, Darba inspekcijā strādā 201 inspektors, taču pie mums strādā tikai 16 darbinieki. Darbinieku skaits ir atkarīgs no finansējuma, un mūsu jaunāko inspektoru darba alga ir 300 lati pirms nodokļu nomaksas, kas ir vēl mazāka nekā skolotājiem. Saprotams, varētu jau teikt, ka cilvēki vienmēr grib lielākas algas, taču šeit jau ir jāievēro samērīguma princips. Par tādu algu mūsdienās neviens vairs nevar normāli izdzīvot. Tiek atbaidīti un atgrūsti cilvēki no Valsts valodas centra, jo kurš gan grib strādāt par tādu necienīgi mazu samaksu? Mums jau it kā būtu pat jāpriecājas par to, kas ir, jo līdz šim gadam inspektoru alga vispār bija tikai 190 lati... Un tad rodas jautājums, kāpēc tikai Valodas inspekcijā ir tik mazas algas, bet visās citās – vismaz uz pusi lielākas? Kur tagad ir tie politiķi, tukša runātāji, kuri priekšvēlēšanu laikā bļaustījās, ka atbalsta valsts valodu? Tās visas bija tikai tukšas pļāpas! Jā – atbalsta, bet tikai uz papīra. Tad, kad budžetā ir jāatrod papildus 100 tūkstoši latu normālai inspekcijas funkcionēšanai, nezin kāpēc šī nauda neatrodas, bet atrodas visādiem Parīzes runājošajiem akmeņiem un citiem īslaicīgiem māžiem – lietām, kas latviešu tautai nesniedz reālu, atbilstošu atdevumu. Tur tiek tērēti daudz lielāki līdzekļi. Kurš pēc pieciem gadiem atcerēsies kaut kādu izstādi, runājošos akmeņus Parīzē, kam tika iztērēts Valsts valodas centra daudzu gadu budžets?

Latviešu valoda šobrīd ir apdraudēta, tā ir jāatbalsta un tās pozīciju saglabāšanā jāinvestē līdzekļi, bet tas netiek darīts. Tas ir tas latviešu konjunktūrisms, pašcieņas trūkums. Jebkurā citā normālā valstī vispirms tiek uzsvērtas, realizētas un aktīvi aizstāvētas savas valsts intereses, bet mūsu politiķi turpretī to negrib vai arī neprot izdarīt. Neaizstāv savu pamattautu un tās valodu pietiekami lielā mērā ne Briselē, ne Rīgā – nekur.

Kā ekonomists varu diezgan precīzi apgalvot, ka mums ir divas Latvijas. 50% no valsts iedzīvotājiem dzīvo septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Un vismaz 60% no tiem ir krieviski runājošo. Tātad latvieši ir minoritāte, piemēram, Rīgā – nemaz nerunājot par Daugavpili. Otrā Latvija ir mazpilsētas un lauki, kur dzīves līmenis, darba alga ir daudz zemāka – tur 75% ir latvieši un 25% cittautieši.

Ļoti svarīgs fakts ir arī tas, ka 70% no visiem strādājošajiem strādā privātajā sfērā, jo valsts un pašvaldību uzņēmumu ir maz un paliek arvien mazāk. Viens no pēdējiem lielajiem būs Lattelekom, kam formāli saglabājas vairs tikai 51% valsts ietekmes, un pēc tā privatizācijas uzreiz radīsies problēmas valsts valodas lietojuma jomā, jo valodas prasmes līmeni darbiniekiem automātiski noteiks darba devējs, nevis valsts.

Pastāv nežēlīga valodu cīņa

DDD: Tātad sanāk, ka Valsts valodas likums beigās aizstāvēs vairs tikai kādus 20% Latvijas iedzīvotāju – tos, kuri strādā valsts iestādēs?

Antons Kursītis: Jā, darba vietās tā tas varētu būt lielākā mērā. Ir jau arī normatīvie akti un dokumenti, kas mums dod iespējas sevi aizstāvēt, taču tas prasa ļoti daudz laika, nervu un darba resursu. Turklāt valsts un pašvaldību iestādēs valodas ziņā praktiski problēmu nav, tur strādā latvieši vai arī tādi, kas prot latviešu valodu augstā līmenī. Bet privātajā sfērā, kur ir absolūtais vairākums strādājošo, no kuriem, izņemot lauksaimniecību, atkal absolūtais vairākums ir krievvalodīgo, tur likums nedarbojas. Tad kam ir domāts tas likums? Nu nevar Latvijā pieņemt likumus pēc citu valstu standartiem! Mums ir unikāla etniskā situācija, kas prasa nestandarta pieeju. 2000.gada izmaiņas Valodas likumā bija graujošas.

Tāds Valsts valodas likums kā mums labi darbotos, piemēram, Lietuvā, Krievijā vai Vācijā, kur ir pilnīgi cita etniskā situācija. Tur nebūtu nekādu problēmu, šajās valstīs pati dzīve piespiež lietot attiecīgo valsts valodu. Bet Latvijas gadījumā ir nepieciešama daudz lielāka valsts iejaukšanās, lai aizsargātu pamatnācijas intereses. Tāpēc šādos apstākļos latviešiem un latgaļiem ir jābūt absolūti vienotiem kopīgajā mērķī – tas ir latviešu tautas interešu, valodas un nākotnes aizstāvības labad. Mēs tagad nedrīkstam sadalīt spēkus. Latgaļi ir jāatbalsta un jāaizstāv, taču mēs nedrīkstam aizmirst prioritātes. Nebūs latviešu, arī latgaļi neizdzīvos vieni. Mums ir jānostājas vienotā frontē pret daudz spēcīgāko krievu un angļu valodu, jo, ja mēs tagad sašķelsimies, mums visiem beigas būs ļoti ātras – kā latgaļiem, tā latviešiem.

Šobrīd latviešu valoda tiek ļoti ātri pārdota visos līmeņos, to cenšas nelietot marķējumos un citur, un paliks vairs tikai tādi “fanātiķi”, kuru ekonomiskā ietekme būs tuvu nullei. Jā – viņi varēs rīkot konferences kā indiāņi ASV, izcīnīt kaut kādas minimālas tiesības, bet latviešiem vairs nebūs reālas teikšanas, un šī šķelšanās reāli pie tā novestu ļoti ātri. Mūsdienu pasaulē pastāv ļoti nežēlīga valodu cīņa.

DDD: Par to liecina arī pēdējie pētījumu par to, ka strauji palielinās izmirstošo valodu skaits.

A.K.: Un šajā gadījumā – visu cieņu Latgales Studentu centra jauniešiem, bet lai viņi visu desmit reizes apdomā. Te ir jāsanāk kopā cilvēkiem, viss kārtīgi jāizrunā un jādomā, kur meklēt finansējumu reālai darbībai. Viss, ko viņi saka, ir pareizi, bet nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut savstarpēju aizvainojumu, cīņu starp latviešiem un latgaļiem. Lai nesanāk kā bērniem, kuri sastrīdas, sakaujas un beigās vairs neviens neatceras, par ko strīds vispār sācies. Ja latgaļi un latvieši sašķelsies, tā būs traģēdija latviešu valodai. Jaunieši ir malači, taču es ceru, ka viņi mani pareizi sapratīs.

Intervēja Ilze Liepa