Iepriekšējā numurā publicējām Gunāra Toma, fonda “Sibīrijas bērni” direktora, sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai, rosinot ikvienu latvieti sekot viņa piemēram.

1941.gada 14.jūnija naktī Virgu mājās iebrauca izsūtītāju komanda un paņēma 11 gadus veco Gunāru Tomu kopā ar viņa māti Alvīni, māsām Ritu un Daci un brāli Uldi. Tēvs Kārlis Alberts Toms tobrīd nebija mājās, taču arī viņš tika izsūtīts.

Sibīrijā Gunārs Toms pavadīja piecus gadus. Dokumenti, kas apliecinātu viņa izsūtīšanas faktu nebija, – iznāk, ka viņš gandrīz vai labprātīgi devies uz Sibīriju. Taču tieši viņš vienīgais no savas ģimenes neatlaidīgi no pašas pirmās atgriešanās dienas ir vēlējies noskaidrot patiesību par savu vecāku nāvi un panākt, lai varmākas saņemtu taisnīgu tiesu.

Bārenis

Gunārs Toms: Nevaru teikt, ka ceļā uz Sibīriju cietām milzīgu badu. Mums deva ēst putru. Kopā ar mums tika izvests arī kāds tirgotājs, žīds, tādēļ mūsu ešelonam tika piekabināts papildus vagons ar pārtikas precēm, kur varējām šo un to arī nopirkt.

20.jūlijā tikām izsēdināti Krasnojarskā. Mūs nomitināja uz salas Jeņisejā, bet pēc nedēļas ar baržu nogādāja uz Krasnojarskas apgabala Kirova rajona Lielās Ketas ciemu. Visiem, kuri vecāki par desmit gadiem, bija jāiet darbos uz desmit kilometru tālajiem laukiem.

Mammu apcietināja jau 4.augustā. No tās dienas par viņu neko nezināju – pazuda un viss. Tikai tagad no Krasnojarskas ar prokuratūras palīdzību dabūju mātes lietu. Viņa tika apvainota par to, ka bijusi nacionālistiski noskaņota un slavinājusi hitlerisko iekārtu. Ne nu slavināja, ne kā. Domāju, ka viņu nodeva Gaļina, kura jau bija nodevusi daudzus cilvēkus. Mēs pēc mātes aresta palikām pilnīgi vieni. Es biju beidzis četras, brālis – piecas klases. To, ka faktiski esam kļuvuši par bāreņiem, uzzināju tikai vēlāk, kad biju jau atgriezies un uzsācis vākt ziņas par mātes likteni.

DDD: Kad un kā jūs atgriezāties?

G.T.: Atgriezāmies 1946.gadā. Tika nodibinātas grupas, kas brauca pakaļ bērniem bāreņiem. Iebraucām Rīgā. Vispirms mūs veda uz pirti, atutoja, tad pie ārsta. Pēc rentgenu apskates ārsts Dēliņš teica: “Nabaga bērni, visiem sirdis kā zirgiem.” Tas no lielas pārslodzes.

Dokumentu nekādu nebija. Aizgāju uz Liepājas rajona miliciju. Tur Pasu daļas priekšniece gandrīz bļāva uz mani: tā kā man jau septiņpadsmit gadu, bet pases nav, man jābraucot atpakaļ uz Sibīriju. Dabūju pagaidu dokumentus – sākotnēji uz trim, tad sešiem mēnešiem. Gāju pie milicijas priekšnieka Edvīna Meķa, kurš savulaik parakstīja mūsu izsūtīšanas dokumentus. Mums bija stingra saruna. Es viņam skaidri pateicu, ko domāju. Iedomājieties, tikai četrus gadus pēc atgriešanās dzimtenē dabūju pasi!

DDD: Kad jūs nolēmāt, ka jācīnās par taisnīgu tiesu jūsu vecāku bendēm?

G.T.: Tiklīdz atbraucu mājās. Jau 1946.gada nogalē aizrakstīju PSRS Valsts Drošības ministrijai un 1947.gadā saņēmu atbildi: “Ваши родители осуждены на длительный срок без права переписи.” (“Sodīti uz ilgu laiku bez tiesībām sarakstīties.”) Bija tāda gruzīnu filma “Grēksūdze”, no kuras uzzināju, ka šāda atbilde patiesībā nozīmē to, ka cilvēki vairs nav dzīvi. Toreiz es to nezināju. 1955.gadā, pēc Staļina nāves, atkal rakstīju uz Maskavu, lai saņemtu konkrētu informāciju par māti. 1993.gadā saņēmu nepārprotamu atbildi, ka mana māte tika nošauta.

Būtībā šogad aprit tieši sešdesmit gadi kopš uzsāku saraksti ar Krieviju. Un tieši šogad sūdzību ar dokumentiem nosūtīju Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā.

DDD: Vai jūsu brālis un māsas atbalstīja jūs šajos taisnības un taisnīguma meklējumos?

G.T.: Rakstījis esmu tikai es.

Cīņa pret Krieviju – goda jautājums

DDD: Kādēļ jūs nolēmāt cīnīties par kompensāciju saņemšanu no Krievijas?

Gunārs Toms: Es to noteikti nedaru naudas dēļ. Tas vairāk ir goda jautājums.

DDD: Jūs bijāt vēl zēns, kad tikāt izsūtīts uz Sibīriju. Un tomēr, vai atceraties laiku pirmskara Latvijā, kad valsti vadīja Ulmanis? Vai, jūsuprāt, toreiz nebija kāda iespēja izvairīties no nežēlīgās padomju okupācijas?

G.T.: Mājās par politiku daudz nerunāja, tomēr mani vecāki bija sabiedriski aktīvi cilvēki – tēvs taču bija Zemnieku savienības biedrs, Aizsargu organizācijas rotas komandieris. Starp citu, Liepājas Aizsargu namā, 1940.gadā, kad ienāca krievi, aizsargi pat šāva. Tā ka nevar teikt, ka neviens nepretojās. Mans tēvs arī bija tur.

Tagad ļoti gudri runā, neatzīst Ulmani. Viņš bija spīlēs, viņam bija jādara tas, ko lika lielvaras. Angļi, franči un amerikāņi nemaz nebija tik draudzīgi pret Latviju. Karš sākās 1941.gadā, bet es padomju krievus ieraudzīju jau 1939.gadā. Pats savām acīm redzēju, kā Paplakas mežos 1938.gadā sāka būvēt garnizonu. Domāju, jau toreiz bija skaidrs, kādām vajadzībām tas tiek darīts.

DDD: Ja tas ir tā, tad man vēl jo neizprotamāks liekas fakts, ka Baltijas valstis nebija spējušas vienoties par kopīgu aizsardzību pret iespējamu agresiju.

G.T.: Jā, vienotības nebija. Tas patiešām nebija pareizi. Taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka pie vainas bija ārvalstu spiediens. Starp citu, arī šodien starptautiski neviens tā nemaz neraujas mūs atbalstīt, palīdzēt panākt taisnīguma uzvaru. Par to es pārliecinos, mēģinot panākt savas lietas taisnīgu izskatīšanu. Kāpēc? Lielbritānija bija koloniāla valsts, Francija un Holande – koloniālas valstis.

DDD: Jūs aizskārāt ļoti svarīgu jautājumu – mums patiešām jāvēršas starptautiskajās organizācijās pēc palīdzības, bet mēs nevaram paļauties uz to, ka šo palīdzību saņemsim. Ja starptautiskā sabiedrība to vēlētos, tad jau sen būtu noticis Nirnbergas process pret totalitāro padomju režīmu. Atliek vien secināt, ka tā saucamajai starptautiskajai demokrātiskajai sabiedrībai gluži vienkārši nav vēlēšanās.

G.T.: Protams, ka neviens nevēlas neko darīt. Varbūt ar katru gadu tas mainās, bet, manuprāt, tas tādēļ, ka šīs organizācijas vada īsti sarkanie. Vēlreiz un vēlreiz gribu atkārtot, ka Latvijas un Baltijas valstu liktenis veidotos savādāk, ja mēs būtu vienoti. Arī šodien mums vajadzētu tādiem būt, jo nedrīkst naivi paļauties uz lielvalstu atbalstu. Nav ko cerēt, ka mūsu intereses izrādīsies svarīgākas par lielvalstu enerģētiskajām vajadzībām. Mēs gribam, lai Eiropa mums palīdz tikt galā ar okupācijas sekām, bet kādēļ gan lai tā to darītu, ja tai jārūpējas par draudzību ar Krieviju. Visi taču redz, kā Vācija un Francija koķetē ar Krieviju, Bušs Putinam lielākais draugs.

DDD: Tagad esat vērsies Strasbūras tiesā, bet kam Krievijā esat rakstījis?

G.T.: Pēdējo vēstuli rakstīju 2006.gadā prezidenta Putina administrācijai. Nekad neesmu cerējis saņemt saturiskas atbildes no Krievijas, jo šajos jautājumos tai ir sava “pareizā” nostāja. Pirmkārt, Krievija taču nav atzinusi, ka Baltijas valstis bija okupētas. Ko nozīmē, ka ASV Kongress, Eiropas Parlaments uzraksta deklarācijas – Krievijai tas galīgi neinteresē. Totalitārais komunisms nav nosodīts.

Nepieciešams bombardēt tiesu!

DDD: Vai mūsu valdība, oficiālās varas pārstāvji ir jums snieguši kādu atbalstu, palīdzību?

Gunārs Toms: Ja šķēršļu nelikšanu varam uzskatīt par atbalstu, tad tāds ir bijis, bet liela pretimnākšana nav. Visu dokumentu, informācijas iegūšana prasījusi ļoti lielu piepūli. Piemēram, lai no Krievijas varētu pieprasīt kompensācijas par nodarītajiem zaudējumiem, man taču jāpierāda mūsu ģimenes īpašumi pirmskara laikā. Domāju, ka ikviens ir sastapies ar grūtībām, kādas radās kādreizējo īpašumu atgūšanā. Tas ir tikai viens no piemēriem, kur valsts varēja vairāk palīdzēt.

Palīdzību esmu saņēmis no Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras, kuru savā laikā vadīja Pēteris Dzalbe. Diemžēl viņš jau vairs nav starp mums. Dzalbes aiziešana bija ļoti dīvaina, negaidīta – manuprāt, viņu gluži vienkārši novāca, jo viņš ļoti daudz zināja par čekas maisiem.

DDD: Bet Saeima ir pieņēmusi vairākas deklarācijas, kurās runāts par okupācijas laikā nodarīto zaudējumu aprēķināšanu, seku novēršanu, atbalstu cietušajiem.

G.T.: Valsts neko nepalīdz. Neko. Manuprāt, šādus jautājumus vajadzētu risināt starpvalstu komisijām. Vēl kas – es viens pats nevaru rakstīt sūdzību visu latviešu vārdā. Katram pašam jāraksta un jāprasa taisnīga tiesa.

DDD: Tātad jūs aicinātu visus represētos un pat viņu radiniekus rakstīt sūdzības par kompensāciju piedziņu no Krievijas?

G.T.: Noteikti. Visiem jāraksta un jābombardē Strasbūras tiesa, lai neviens ne mirkli neiedomājas, ka latvieši ir aizmirsuši un samierinājušies ar okupācijas gados pārdzīvoto. Mums nav jāprasa tikai Latvijas valdībai palielināt pensijas represētajiem. Mums jāpanāk, lai Krievija kā PSRS juridiskā mantiniece uzņemas atbildību un samaksā. Un vēl, es jau neprasu samaksāt par ciešanām, es prasu kompensācijas par manu īpašumu. Tas, ko pārdzīvoja mana ģimene, mana tauta, naudā vispār nav izmērāms. Vēlreiz atkārtošu, ka sūdzībā tiesai gribēju rakstīt, lai liek Krievijai atvainoties latviešu tautai, bet neviens mani nav deleģējis to darīt, tādēļ aicinu arī citus latviešus rakstīt šādas sūdzības. Tas nav sarežģīti, tikai jādara! Nav vajadzīgs pat advokāts.

DDD: Žīdu tauta šajā ziņā varētu būt mums piemērs. Viņi ir panākuši, ka visa pasaule zina par viņu ciešanām. Viņi gluži vienkārši neļauj to aizmirst, nepārtraukti atgādinot, un neviens neuzdrošinās teikt, ka tas bija sen, ka pienācis laiks “pavilkt svītru”.

G.T.: Precīzi. Tieši tādēļ es arī cīnos. Nevajag klausīties Kalvītī un visos pārējos, kuri stāsta, ka jābeidz justies kā cietēju tautai, ka jāpavelk svītra pagātnes notikumiem un jādzīvo tālāk. Gluži pretēji, mums visur un vienmēr tas atkal un atkal jāatgādina un jāpanāk, ka visi ar to rēķinās. Cilvēkam, kurš aizmirsis savu pagātni, nebūs nākotnes. Un mums, latviešiem, ir visas tiesības prasīt kompensācijas par ciešanām, jo gandrīz katra latviešu ģimene ir piedzīvojusi represijas. Bet, kas attiecas uz žīdiem, tad no viņiem patiešām daudz ko vajadzētu pamācīties. Viņi prot panākt, ka visa pasaule gadu desmitus jūtas vainīga par žīdu tautas ciešanām. Pat bojāgājušo žīdu skaita apšaubīšana daudzās pasaules valstīs ir kriminālnoziegums. Kādēļ latvieši nav spējuši panākt to pašu?

Savā laikā jau pieminētais Pēteris Dzalbe man parādīja slepenus dokumentus – piemēram, tādus, kas pierāda, cik patiesībā Liepājā tika nošauti žīdi. Piemineklī iekalts, ka iznīcināti 19 tūkstoši, bet tas tā nebija – šis cipars tika apzināti palielināts, lai izdarītu spiedienu uz latviešiem. Tāpat nepatiesi apvaino latviešus žīdu šaušanā. Pamatā to darīja paši vācieši. Teikt, ka latvieši bija leģionāri un tātad uzskatāmi par lojāliem Vācijai, nevar. Daudzi gāja leģionā, jo gribēja cīnīties pret okupantiem, kuri 1941.gadā realizēja izvešanas uz Sibīriju. Nesaku, ka latviešiem vajadzētu nodarboties ar krāsu sabiezināšanu, bet par tautas ciešanām nedrīkst aizmirst!

Latvieši kļuvuši par mīcāmu masu

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, mūsu valdība izvairās no šo jautājumu risināšanas?

Gunārs Toms: Manuprāt, valdošie interesējas tikai par sevi, nevis tautu. Viņiem interesē personiskā materiālā nodrošinātība. Valdība mīda kājām visu, kas latviešu tautai svēts. Piemēram, Abrenes atdošanu, noziedzīgā robežlīguma parakstīšanu, pielīšanu Krievijai ikviens represētais uzskata kā personisku aizskārumu, spļāvienu sejā. Tā ir piekāpšanās! Vai tiešām mūsu valstsvīri domā, ka Krievija būs pret Latviju labvēlīgāka? Nebūt nē. Domāju, ka prasības tikai augs, jo esam parādījuši savu pakļāvīgo dabu.

Latviešu nelaime ir tā, ka esam kļuvuši par “mīcāmu” masu, kas pakļaujas visādiem iekarotājiem. Kas tik nav vēlējies mūs pakļaut! Latviešu tautai nav vienotības.

DDD: Vai jūs apgalvojat, ka latviešiem nav nācijas vienotības izjūtas?

G.T.: Tieši tā – latvieši sevi neapzinās kā vienotu nāciju, kurai ir kopīgi mērķi un ideāli. Būtībā esmu nonācis pie secinājuma, ka vienīgais, kas var vienot mūsu tautu ir okupācijas laikā pārdzīvotais un vēlēšanās iespējami drīz likvidēt nežēlīgās okupācijas sekas. Valdība ar savu antilatvisko politiku, nevēlēšanos reāli novērst okupācijas sekas šķeļ tautu.

DDD: Mērķtiecīgi to iznīcina.

G.T.: Jā, tā tas diemžēl ir. Es, protams, ceru, ka tauta attapsies. Tāpat ceru, ka pienāks laiks, kad Krievija un krievu tauta atjēgsies un sapratīs, ko ir nodarījusi. Tikai šī cerība mani mudināja vērsties arī Strasbūras tiesā.

DDD: Kas notiek ar latviešiem, kādēļ mēs ļaujam valdībai tā rīkoties? Vai tiešām nav spēka piespiest to strādāt tautas interesēs?

G.T.: Represēto apvienība jau cenšas kaut ko darīt. Raksta un atgādina. Vadītājs Gunārs Resnais arī ir it kā pozitīvi noskaņots, ka jācīnās.

DDD: Par ko jācīnās? Kādā mūsu sarunā viņš atzina, ka būtu jau labi, ja dekolonizācija un deokupācija notiktu, bet tas diez vai ir iespējams, un represētie tur pārāk neiesaistīsies.

G.T.: Es viņam nepiekrītu. Deokupācija un dekolonizācija ir vajadzīga un par to jācīnās!

DDD: Bet latvieši taču baidās pat pieprasīt, lai krievvalodīgais runātu latviski.

G.T.: Tas laikam tā automātiski, ka uzreiz runā krieviski. Taču jums taisnība – tā ir mūsu vaina, ka ļaujam sevi pazemot. Vispār būtu labi, ja tā piektā kolonna, kas te palikusi no okupācijas gadiem, aizvāktos. Esmu pārliecināts, ka Latvijā ļoti daudz kas mainītos.

Intervēja Liene Apine