No 1973.gada Milda Pormale strādāja ZA Koksnes ķīmijas institūtā par laboratorijas vadītāju un kopā ar Nadeždu Kaškinu guva ļoti nozīmīgus rezultātus ārstniecisko polimēro vielu (ĀPV) sintēzē, izpētē, ieviešanā ražošanā un lietošanā medicīnā. Viņu darba rezultāti aprakstīti vairāk nekā 200 zinātniskajās publikācijās, tostarp 30 izgudrojumu apliecībās un 59 ārzemju patentos. Bet tad, 1982.gadā, represiju rezultātā plaši izvērstajam ĀPV ķīmijas virzienam nebija lemts turpināties, jo institūta jauno vadītāju, starp kuriem bija arī Aivars Kreituss, tuvredzīgās rīcības un atklātās skaudības rezultātā viss tika likvidēts, līdz ar to pazudinot ļoti nepieciešamā darba augļus. Un reizē ar to ārkārtīgi daudziem slimniekiem tika atņemta cerība vieglāk pārciest medicīniskās manipulācijas, atgūt veselību, bet ļoti vairākiem – pat iespēju dzīvot. Šādu bezjēdzību grūti aptvert. Tā bija nodevīga rīcība pret zinātni un zinātnisko rezultātu ieviešanu Latvijā un pasaulē. Kā atlaišanas iemesls zinātniecēm tika minēta viņu biogrāfija, paskaidrojot, ka tādām personām neesot tiesību strādāt un vadīt valstiski svarīgus darbus, jo Mildas Pormales tēvs Jānis bija nogalināts 1941. gadā Astrahaņas cietumā, brālis Paulis – nacionālais partizāns – nošauts 1946. gadā, māte Olga 1949. gadā izsūtīta uz Sibīriju. Savukārt, Nadeždas Kaškinas tēvs Aleksandrs bijis brīvības cīnītājs Latvijas atbrīvošanas cīņās 1918. – 1919. gadā, brālis Jevgenijs karojis latviešu leģionā, māsa Anna dzīvoja Amerikā, piederīgie Krievijā tikuši iznīcināti. “Nepareizo” biogrāfiju, “atšķirīgās” domāšanas un acīmredzamo panākumu dēļ šo inteliģento un gudro zinātnieču darbs kļuva “nevēlams”, viņas neiederējās Koksnes ķīmijas institūta politiskajā konjunktūrā, un viņas vajadzēja atbrīvot no darba.

Bet par to mazliet vēlāk… Sāksim ar šodienu.

Zudusi spēja domāt

DDD: Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka dzīvojam tādā kā greizo spoguļu karaļvalstī. Latviešu acu priekšā notiek nodevība. Valdība un Saeima iznīcina Latviju un tautu.

Milda Pormale: Piekrītu. Nešaubīgi ticu un zinu, ka tautas nodevēji saņems bargu, bet taisnīgu Dieva sodu. Varas pārstāvji, pazaudējot savu dvēseli, ir zaudējuši visu. Savas laimes zvaigznes mēs katrs nesam paši sevī. Kāda katram dvēsele – tāds liktenis. Ne jau ārišķīgās izdarības, dārgās mašīnas un bagātība noteic kāda varenību un gudrību, bet gan godīgs darbs. Valstsvīra gara skatam būtu jāspēj iespiesties tautas dvēselē, izprast un sajust tās vajadzības. Bet viņi ar saviem diplomiem, akadēmiskajiem nosaukumiem pat līdz vērtību apjausmai tā arī nav tikuši. Nekas nevar vairāk sagraut cilvēku kā sirdsapziņas un tikumības pagrimšana un izzušana.

DDD: Jūsu vērtējums ir tiešs un precīzs. Kalvītis, Pabriks, vairums Saeimas deputātu man gluži vienkārši uzdzen nelabu dūšu.

Milda Pormale: Esmu ārkārtīgi satriekta par visu, kas notiek mūsu valstī. Viss iet uz pilnīgu krahu. Jau vairākkārt esmu teikusi, ka pienācis laiks garīgajai atmodai, jo tālāk šādi vairs nevaram iet. Kad aiz muguras ir it kā visgrūtākais laiks – okupācija, kad latviešu tauta tika noslīcināta asinīs un pazemota, mūsu šodienas valsts vadītāju princips ir tikai sava pašlabuma meklēšana – ērtāka dzīve uz savas tautas rēķina bez pienākuma un atbildības apziņas. Paskatieties cilvēku acīs uz ielas – tās visu pastāsta. Atspoguļojas trulums, drūmums, pesimisms… Valdības ciniskā attieksme pret valsti, tautu, zemi pierāda, ka pie varas nav cilvēki, jo viņi vairs nav spējīgi izrādīt cilvēku raksturojošo pazīmi – domāšanu. Valsts varas pārstāvji šodien alkatīgi rīkojas un pazemo savu tautu, iztirgo Latviju.

Sāpīgu, sagrautu sirdi nesam mūsu tautas nodevēju slogu. Viņu domas ir aizgājušas kaut kur nebūtībā, taisnīguma izjūta no viņu dvēselēm izzudusi. Man liekas, ka daudzi ir nogājuši tik tālu, ka atgriešanās vairs nav iespējama, – pilnīgi degradējušies. Viņi ved mūs totāla regresa virzienā. Sabrukusi ētisko vērtību ēka. Daudzus raksturo mantkārība, augstprātība, atraisījušās viszemiskākās jūtas. Tas noved pie garīgās deģenerācijas, pie domātspējas izsīkšanas. Ja šī spēja zudusi, tad tas ir neatgriezeniski. Protams, nevar teikt, ka smadzenes ir vainīgas. Domātspēja nāk no apziņas. Ne jau smadzenēs, bet gan apziņā rodas domas! Smadzenes ir tikai fiziskais mehānisms. Tā kā tiem, kas pie varas, nav apziņas, kas darbinātu smadzenes, tad, manuprāt, viņiem tās smadzenes arī nedarbojas.

DDD: Varbūt tomēr darbojas, bet pilnīgi nepareizā virzienā?

M.P.: Jā, bet to jau nevar saukt par darbību. Par mehānismu, kurš darbojas nepareizi, teic, ka tas ir sabojājies. Tāpēc varam teikt, ka viņiem smadzenes ir pavisam sabojājušās. Tā ir simtprocentīga degradācija! Tālāk nav kur iet. Es uzskatu, ka ir pienācis pēdējais laiks mums visiem pilnīgi mainīties – un īpaši jau valsts vadībai. Jo cik gan ilgi cilvēce, šādi darbojoties, vēl pastāvēs? Sabiedrība, kas zaudējusi garīgumu, neizbēgami iet bojā.

Kolonistu pienākums – aizbraukt

DDD: Kādu jūs redzat latviešu tautu?

Milda Pormale: Tautā iestājusies skumja vienaldzība. Par nācijas “seju”, valsts tēla veidotājiem ir kļuvuši pārstāvji ar zemu kultūras līmeni un kriminālu mentalitāti – vispiemērotākie sabiedrības mežonīgo likumu darbības apstākļiem. Valdošo stāvokli ieņem ļaudis, kuri sevi neapgrūtina ar tādiem jēdzieniem kā gods, sirdsapziņa, labestība un mīlestība.

Jums tiesā nākas cīnīties par dažiem latviešu valodas vārdiem. Sanāk, ka mēs vairs latviski nedrīkstam runāt? Vai tad man tagad ir jārunā krieviski, ja nedrīkstu teikt – “žīds”, bet jāsaka – “ebrejs”. Bet tas taču ir krievu izgudrojums! Kāpēc mums, latviešiem, tas būtu jāpārņem? Tāpat: “okupācija”, “okupanti”, “kolonisti” – tā nedrīkstot teikt? Un, ja saki, tad kļūsti par noziedznieku? Protams, degradētu personu acīs jūs esat noziedznieki, jo jūs spējat domāt. Ja jūs domāšanā aizietu tik zemu kā valsts vadība, tad viss būtu kārtībā. Jūs viņiem būtu savējie, nevis noziedznieki.

Man sāp sirds, ka jums tik daudz laika un enerģijas jāzaudē šīs tiesas dēļ. Es paskatījos uz jūsu lietas materiālu apjomu un nodomāju, ka man pat doktora disertācijā nebija tik daudz papīru. Ko gan tā vietā jūs varētu uzrakstīt un paveikt! Jūsu domāšanas līmenis nav šodienas – jums bija jāpiedzimst nākotnē. Jūs savu potenciālu šeit nespējat izlietot. Es tik tiešām apbrīnoju to prokurori un visus pārējos jūsu vajātājus, kuri nav spējīgi aptvert tik vienkāršas lietas. Es vēl saprastu, ja būtu kaut kas sarežģīts. Piemēram, kādam vitamīnam ir sarežģīta ķīmiskā formula, un prokurore to nespētu atcerēties, – par to es nebrīnītos. Bet šādas vienkāršas lietas nesaprast? Nu, redziet, šis ir pierādījums, ka viņi nav spējīgi domāt.

DDD: Jūs atbalstāt deokupāciju un dekolonizāciju?

M.P.: Protams! Un ir ļoti žēl, ka vēl tagad par to jārunā, jo tas jau bija jāpaveic pirms piecpadsmit gadiem. Momentā vajadzēja visu nokārtot! Nedrīkstēja vilcināties. Mums ir nepieciešami cilvēki, kuri ciena un mīl latviešu tautu. Tikai tādi drīkst palikt Latvijā. Piemēram, manas kolēģes Nadeždas Kaškinas tēvs arī bija krievs. Bet viņš bija cīnījies par Latvijas brīvību 1918. – 1919. gadā. Viņš cienīja latviešu tautu un valsti. Tāda pati patriote bija arī Nadežda. Viņa literāro latviešu valodu zināja labāk par mani un nereti laboja manus rakstu darbus.

Reizēm man jūsu kļūst ļoti žēl, jo tik daudz laika veltāt, lai cilvēkiem, kuri varbūt jau pavisam zaudējuši domātspēju, tomēr vismaz kaut ko izskaidrotu. Bet tas viņiem maz ko palīdzēs, jo viņu domāšanas deģenerēšanās ir neatgriezeniska. Jūsu avīzē tiek publicētas ārkārtīgi interesantas atziņas – tieši tas, kas latviešiem visvairāk ir vajadzīgs. “DDD” atspoguļo visu to, kas rada lielākās sāpes, kas ir vissvarīgākais un par ko vismazāk mūsu valstī tiek runāts. Tāpēc man ļoti patīk jūsu avīze, jo risināt tik nozīmīgas problēmas un tik interesanti visu izskaidrojat. Cilvēku domāšanas attīstības virziens man šķiet ārkārtīgi svarīgs – vissvarīgākais. Varbūt beigās jūs tomēr viņiem iestāstīsit...

DDD: Vai to, ka okupants ir okupants, žīds ir žīds un ka pēc okupācijas jānāk ir deokupācijai?

M.P.: Nu, protams! Kā gan citādi? Tiem, kas iebrauca Latvijā okupācijas gados, ir pienākums aizbraukt. Nevis gaidīt, lai kāds aizsūta prom, bet viņiem jau sen ir bijis pienākums to izdarīt pašiem. Pārsteigums, ka viņi to nesaprot. Un vēl pieprasa kaut kādas tiesības. Es saprastu, ja kāds ļoti gribētu šeit dzīvot, tādēļ apgūtu latviešu valodu, cienītu latviešus, darbotos latviešu tautas attīstības labā, – tad, lūdzu, lai paliek. Bet, nē – pieprasa vēl kaut kādas tiesības. Būtu priecājušies, ka viņus ar varu neizveda. Tā kā manu mammīti iesēdināja lopu vagonā. Un mani pārsteidz, ka viņu prezidents Putins aicina, bet šie neklausa. Man kādreiz šos cilvēkus paliek žēl, jo viņiem nav savas Dzimtenes. Viņi ir mankurti.

DDD: Vai jūs spētu labprātīgi dzīvi nodzīvot svešā zemē?

M.P.: Nē. Dzimtene ir vieta, kurā būt ir nepieciešams. Tā ir cilvēka garīgā prasība. Esmu izbraukājusi ļoti daudz valstu un jūtos laimīga, ka esmu šeit, Latvijā. Tie okupanti ir nelaimīgi cilvēki, viņi nesaprot, kas ir Dzimtene, un nav spējīgi domāt. Jo neviens, kurš bija normāli domājošs, šeit neatbrauca un neapmetās uz dzīvi latviešiem uz kakla. No visiem zinātniekiem, ar kuriem satikos un strādāju kopā Sanktpēterburgā, neviens pat nedomāja šeit atbraukt un palikt. Varbūt kāds atbrauca strādāt, bet tad atkal aizbrauca. Visi, kas apmetās šeit, nebija augsta līmeņa, jo īsts zinātnieks no savas Dzimtenes prom nebrauca. Viņiem Dzimtene bija svēta. Bet šiem cilvēkiem tas tā nav.

Latviešos ir īpatns gēns

DDD: Jūsuprāt, vai būtu jānāk kādam triecienam, lai cilvēki atmostos?

Milda Pormale: Tas ir sarežģīts jautājums. Kādreiz tika uzskatīts, ka revolūcija var radīt izmaiņas. Tomēr revolūcija iznīcina arī daudz ko svarīgu, tādēļ tā nav tā labākā. Jānāk garīgai atmodai.

DDD: Bet tā nenāk, un visas pazīmes liecina, ka latviešu tauta strauji iet bojā. Tomēr vai jūs varat iedomāties, ka pēc simts gadiem vairs nebūs nedz Latvijas, nedz latviešu? Varbūt tomēr saskatāt latviešos potenciālu garīgai atmodai?

M.P.: Es domāju, ka viss mainīsies, un latvieši neizzudīs. Esmu par to pārliecināta. Mums, latviešiem, ir tāda īpatna mentalitāte. Latviskums ir reta un brīnišķīga īpašība. Esmu to izpētījusi daudzās paaudzēs. Kā latvieši ir cīnījušies! Lai arī cik grūtos apstākļos dzīvojuši, tomēr ir cerējuši un ticējuši nākotnei, un izcīnījuši brīvību. Tādēļ latvieši neizzudīs. Protams, atmoda, atdzimšana un attīrīšanās prasīs zināmu laiku. Jo tieši šai paaudzei, kas valda pašreiz, būs jāpazūd. Šādas domāšanas cilvēki nevar ilgi pastāvēt. Bet latvieši kā tādi – tā ir spēcīga tauta. Jo mūsu gēns ir ļoti atšķirīgs no citām tautām, ļoti īpatnējs. To parāda visi mani pētījumi un novērojumi. Latvieši ir izturīgi cilvēki. Tādēļ neskumstiet un nebēdājieties – jūs redzēsit, ka šis jūsu lielais darbs un nepatikšanas, kas ar to saistās, dos lielu gandarījumu un panākumus. Kādreiz saka: “Varbūt tu nesagaidīsi sava darba nestos augļus, un tomēr tu to darījis esi! Tu esi devis savu artavu tam labumam, kas būs!” Darbs savas tautas labā ir vērtīga lieta, ko mēs katrs varam dot.

DDD: Jūs taču man piekritīsit, ka ikviens šobrīd var kaut ko darīt, lai nosargātu savu tautu?

M.P.: Jā. Es domāju, ka jebkurš cilvēks. Vienalga, lai arī cik sīks un nenozīmīgs šķistu kāds darbiņš, tomēr, ja ar to cilvēks izdara kaut ko labu savai tautai, tad tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Tā ir galvenā cilvēka dzīves jēga. Tādēļ lai ikviens priecājas par visu, ko paveicis, aizstāvot savu tautu pret netaisnību.

Katrs var kaut ko izdarīt. Bet pašreiz mani ļoti satrauc tas pesimisms un nogurums, kas vērojams cilvēku sejās. Tomēr varbūt tā tam ir jābūt, jo bez grūtībām, bez ciešanām un nepatikšanām nevar būt kaut kas labs. Viss labais, ko iegūstam, nāk ar grūtībām. Labo var novērtēt tikai tad, ja tā ir ļoti pietrūcis.

DDD: Vai piekrītat, ka milzīgs spēks būtu, ja zinātnieki ļoti stingri iestātos pret netaisnību mūsu valstī, par okupācijas seku novēršanu?

M.P.: Jā, noteikti. Tomēr, runājot par akadēmiķiem, par zinātniekiem, – liela daļa ir tādi, kas toreiz, padomju gados, bija svarīgi un novērtēti, jo viņu zināšanu līmenis tika pielīdzināts spējai propagandēt un aizstāvēt padomju virzienu. Starp tādiem nav ko meklēt normālus cilvēkus.

Radošās domas dzimst apziņā

DDD: Kādu jūs redzat pašreizējo zinātnes līmeni Latvijā?

Milda Pormale: Tas ir traģiski zems, zinātnei netiek veltīta pienācīga uzmanība. DDD: Varbūt zinātne ir nonākusi strupceļā, neatzīstot, ka ārpus fiziskās pasaules pastāv arī smalkākas pasaules, psihiskā enerģija un bezrobežīga izzināšana? Vismaz Latvijā nenotiek šādi pētījumi.

M.P.: Mēs jau arī to šobrīd nevaram prasīt, jo visi tie, kuriem tagad ir 30, 40, 50 gadu savā bērnībā, jaunībā ir aizgājuši nepareizā virzienā. Viņiem to grūti saprast. Pie mums par šīm zināšanām ļoti maz runā un raksta. Trūkst zinātnieku, kuri būtu spējīgi par to domāt. Dažkārt, kad parunājos, viņi pat nezina, kas tā tāda Smalkā Pasaule vai psihiskā enerģija ir.

Parasti zinātnieki nesaprot un brīnās, kā ēģiptieši varēja uzcelt piramīdas. Bet tieši tas jau tika paveikts ar cilvēka psihiskās enerģijas palīdzību. Mums, cilvēkiem, šāda enerģija piemīt, bet mēs par to esam aizmirsuši, neprotam izmantot, neesam apguvuši un izzinājuši, un ar katru brīdi to pazudinām. Psihiskā enerģija ir visam pamatā, bet par to pat nerunā. Trūkst zinātnieku, kuri varētu šo jautājumu iekustināt, uzsākt tā izpēti. Tomēr esmu pārliecināta, ka kādreiz ar apzināti virzītas psihiskās enerģijas palīdzību varēs ietekmēt gravitāciju. Radīsies jauni ārstēšanas veidi, kas saistīti ar iedarbību uz cilvēka ķermeņa biolauku un caur to – uz bioķīmiskajiem procesiem. Medicīna, kas saistīta ar iedarbību uz cilvēku caur viņa dvēseli, būs nākotnes zinātne, lai gan patiesībā tās ir senatnes slepenās zināšanas. Zinātne ir atklājusi, ka arī augiem ir ēteriskais ķermenis, kurā reģistrētās reakcijas ļoti atgādina emocijas un apziņu augstākās dabas valstībās.

Par zinošu cilvēku es uzskatu akadēmiķi Andri Buiķi. Viņš, būdams habilitētais matemātikas doktors, velta uzmanību arī ezoterisku jautājumu izpētei. Bet viņš paliek nesaprasts, jo citu zinātnieku līmenis ir ļoti zems. Lielākā daļa no tiem, kuri vēl aizvien zinātnē atrodas pie teikšanas, ir padomju laiku produkts. Lūk, Buķim vajadzētu aktīvāk darboties.

DDD: Andris Buiķis intervijā mūsu avīzei atzina, ka zinātne bez Dzīvās Ētikas zināšanām nevarēs attīstīties. Vai arī jūs piekrītat, ka Dzīvās Ētikas Mācībai, kurā ārkārtīgi dziļi tiek skaidrotas psihiskās enerģijas īpašības, ir jākļūst par zinātnes pamatu?

M.P.: Jā, pareizi. Bez tam, zinātnieks kaut ko izgudro un rada nevis tikai tāpēc, ka viņš ir gudrs, bet gan tādēļ, ka viņam piemīt intuīcija. Šīs radošās domas tiek sajustas, tās nāk no kādas tālākas zemapziņas vai virsapziņas. Šādi iespējams sniegt kaut ko pasaulei. Bet pašreiz zinātnieki rīkojas šādi: izdomā vienu formulu, pieliek klāt vēl vienu radikāli – un nu ir interesanti, nu var pētīt struktūru, izmaiņas… Bet kāda tam jēga? Nekāda! Lūk, šādā nedomājošā līmenī pie mums stāv uz vietas zinātne. Un nevirzās vajadzīgajā virzienā, kas būtu nepieciešams cilvēkam.

Jo tauta ir tumsonīgāka un trulāka, jo vieglāk to vadīt. Valdībai tad ir ērti – tu esi dumjš, tu neko nesaproti, neko nezini. Bet tā jau bija arī senāk.

Kreituss aizblombē laboratoriju

DDD: Pitagora skola tika nodedzināta, Sokrats tika noindēts, Džordano Bruno sadedzināts uz sārta… Diemžēl šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Izrēķināšanās sakne, manuprāt, ir viena – naids, skaudība, bailes no tiem, kas zina. Arī jūs esat pārdzīvojusi izrēķināšanos.

Milda Pormale: Jā, mans un manas līdzgaitnieces zinātniskajā darbā Nadeždas Kaškinas mūža darbs tika iznīcināts. Formālais iemesls – mūsu biogrāfija. Protams, patiesībā daudziem nepatika mūsu pētnieciskie panākumi, mums nespēja piedot mūsu darba pārākumu. Es uzskatu, ka zinātnieka darba un dzīves pamatā jābūt ētikai un morālei, tādēļ vēl arvien nespēju saprast, kā iespējams vienā mirklī iznīcināt otra zinātnieka darbu, kuram visa dzīve veltīta, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.

DDD: Divdesmit gadus kopā ar Nadeždu Kaškinu jūs bijāt strādājušas ārstniecisko polimērpreparātu sintēzes, izpētes un ieviešanas jomā.

M.P.: Mums ar Nadeždu interesēja šis polimēru vērtīgo īpašību izzināšanas virziens, jo tas bija praktiski neizzināts. Un viss, kas ir neizzināts, ir ļoti interesants. Koksnes ķīmijas institūta direktora akadēmiķa Arvīda Kalniņa atbalsts un onkoloģijas profesores Veronikas Rozenbahas pieredze un zināšanas par preparātu darbības norisēm organismā palīdzēja mūsu darbā. Starp citu, mēs pētījām ne tikai formulas, bet arī novērojām dabu, izzinājām Austrumu mācības. Šādi meklējām atbildes uz jautājumiem. Jo mēs strādājām, lai palīdzētu cilvēkiem. Mēs ieguvām, analizējām un izpētījām ap 120 efektīvu polimērpreparātu. Ieguvām anestētiķus, preparātus, kas veiksmīgi ārstē kuņģa čūlu, glaukomu. Parastās zāles ir īslaicīgas, tās jālieto divas trīs reizes dienā. Šos preparātus var lietot retāk, mazās devās. Turklāt tie ir maztoksiski, nerada pieradumu. Preparāti tika patentēti, iesniegti izgudrojumu apliecību saņemšanai, un, lai varētu šo virzienu attīstīt, tika piesaistīti dažādi cilvēki – mediķi, farmakologi, farmaceiti, ārsti. Strādājām ļoti daudz. Farmakoloģiskā rūpnīca sagatavoja visas nepieciešamās ārstnieciskās formas. Bet tad mūs atlaida no Koksnes ķīmijas institūta… Mums bija “nepareizas” biogrāfijas.

DDD: Manuprāt, sabiedrībai būtu jāuzzina personas, kuri likvidēja jūsu laboratoriju un pazudināja pētījumus.

M.P.: Pēc Arvīda Kalniņa par Koksnes ķīmijas institūta direktoru kļuva Karlevāns. Un 1982. gadā viņš ar savu aktīvo vietnieku Aivaru Kreitusu, viņa pakalpiņu Raimondu Ozoliņu un komunisti – vecāko zinātnisko līdzstrādnieci Rutu Perniķi iznīcināja mūsu pētniecisko darbu. Kreituss manā laboratorijā noorganizēja kratīšanu, kabineta aizzīmogošanu un mūsu atlaišanu. 1981. gada decembrī institūta zinātniskajā padomē biju atskaitījusies par savu doktora disertāciju, un man vajadzēja to dot uz Maskavu vai Ļeņingradu aizstāvēt. Viņiem tas nepatika, jo nesen Ruta Perniķe jau bija aizstāvējusi disertāciju, un viņai vajadzēja vietu. Arī pats Kreituss gribēja sev laboratoriju, bet juta, ka tik vienkārši to neiegūs. Un tāpēc mūs vajadzēja iznīcināt. Sākās zinātnes vērtību noliegšana, represijas, pazemojumi – īstens murgs. Sākumā institūta vadītāji centās radīt mūsu darbam neciešamus apstākļus. Sākās nelikumības un negatīva attieksme pret ārstniecisko polimērvielu iegūšanu un ieviešanu.

DDD: Bet vai viņi paši bija kaut ko radījuši, izpētījuši?

M.P.: Nē. Jūs jau redzat, ka šodien nekā nav… Toties prata iznīcināt vērtīgus pētījumus…

DDD: Tad būtībā savu ambīciju, skaudības un karjerisma dēļ viņi iznīcināja jūsu mūža darbu, kurš būtu devis lielu labumu cilvēkiem?

M.P.: Jā. Mēs bijām četrpadsmit – sešpadsmit cilvēki no visas Zinātņu akadēmijas vairākiem simtiem. Panākumus guvām ne jau tikai tāpēc, ka strādājām darbā – mēs atdevām tam arī savu brīvo laiku. Pat naktīs turpinājām domāt. Ne tik daudz rezultāti, bet slimo cilvēku pateicība mums sagādāja prieku. Lūk, viņu dēļ strādājām! Saņēmām arī Vissavienības Zinātņu akadēmijas pirmās prēmijas par celnovokaīnu un celukarpīnu. Pat medaļu par darba varonību atsūtīja…

DDD: Bet varbūt jūsu pētījumi gluži vienkārši tika nozagti?

M.P.: Tas viss tā var būt. Šobrīd esmu novērojusi, ka ļoti daudz ražo visādus gēlus. Tas ir tas pats mūsu pētniecības virziens. Tie sastāv no polimēriem. Iespējams, šīs vielas ir nosauktas citādā vārdā. Bet es esmu priecīga – vienalga, vai tās ir manas izpētītās, vai citu zinātnieku. Ja tās palīdz cilvēkiem – tā ir liela laime.

DDD: Grūti aptveramais jūsu darba izpostīšanas fakts pamudināja mani jūs uzaicināt uz interviju. Zināms, ka drīzumā izdosit grāmatu par savu mūžu zinātnes ceļos. Ko jūs novēlētu lasītājiem, varbūt topošajiem un zinātniekiem?

M.P.: Savu grāmatu esmu veltījusi radošiem, darbīgiem un labestīgiem cilvēkiem. Ar to esmu vēlējusies pastāstīt par savu un Nadeždas Kaškinas ceļu zinātnē. Lai mūsu pieredze palīdz citiem atrast īsto ceļu! Arī tagad daži noteicēji ir padomju mutanti. Tādēļ svarīgi pastāstīt patiesību par darbu Koksnes ķīmijas institūtā. Palīgi un kaitētāji tiek saukti vārdā.

Toreiz strādājām un riskējām, ticot taisnībai un patiesībai. Tas maksāja visa mūža darbu. Līdzīgi arī jums nākas staigāt pa visādām tiesu iestādēm, jāzaudē laiks, kas visiem ir vienlīdz vērtīgs šajā pasaulē. Tomēr darbs nepazūd – tas kādreiz nes augļus.

Un vēl – kā zinātniece varu teikt, ka cilvēks nevar stāties pretī dabas procesiem. Daba šobrīd ļoti bargi brīdina cilvēci no briesmām, kas izriet no utilitāras attieksmes pret resursiem, tā atgādina par nepieciešamību mainīt domāšanas veidu. Pagaidām šie mājieni paliek nesaprasti. Daudzi rīkojas negodīgi, pilnīgi nepieņemami, uzvedas kā prātā jukuši, kā būtnes ar nopietniem smadzeņu bojājumiem – bioroboti. Cilvēki turpina iztukšot Zemes dzīles, iznīcināt mežus, piesārņot ūdeņus… Šādi tiek rakta bedre, kurā pašiem būs jāiekrīt, tiek tuvināta bojāeja. Un naudas miljoni tad būs bezspēcīgi. Cilvēcei ir radikāli jāmaina domāšana – lūk, pareizais zinātnes ceļš!

Intervēja Līga Muzikante