Numura jautājums

Kazimirs Džaparovs,

Karaīmu tautības pārstāvis, dzīvo Latvijā:

Protams, ka latviešiem nav jābaidās! Ja cilvēks visu laiku baidās par sevi, viņam nav nākotnes. Baidīšanās, izvairīšanās no problēmas risināšanas ir totāla tuvredzība. Tā saucamā mierīgā dzīve ir tikai ilūzija. Tā nav nekāda drošība. Labāk radikāli kaut ko mainīt, cīnīties un panākt brīvību – kaut caur ciešanām, nekā dzīvot ar okupantiem. Izcīnot šo tautas cīņu, nākotne būs nodrošināta gan bērniem, gan mazbērniem. Bet, ja cilvēks visu mūžu baidās un piekāpjas, beigu beigās visu zaudē. Šie nelieši jau nezina robežu – viņiem prasības pieaug arvien vairāk un vairāk, tāpēc piekāpties viņiem var mūžīgi un visbeidzot palikt bez nekā – bez savas mājas, Tēvzemes, kultūras, valodas. Vēsture jau to daudzkārt ir pierādījusi.

Nevajag bēgt uz Īriju, Angliju un citur, vai šeit kā strausam bāzt galvu smiltīs, izliekoties, ka latviešus okupanti neapdraud. Tas ir strupceļš! Jābūt taču kaut kādai atbildībai savu bērnu un mazbērnu priekšā un drosmei jau šodien sakārtot šo problēmu. Jo tā attīstās jau ģeometriskā progresijā – kā slimība. To pierāda gan pilsonības došana okupantu bērniem, gan visi kosmopolītiskie likumi utt. Prakse ir parādījusi, ka paiet desmit divdesmit gadi, un vienalga ir jāatgriežas pie okupantu jautājuma risināšanas – jo ātrāk un radikālāk to atrisināsim, jo mazākas ciešanas radīsies. Tas taču ir jāsaprot! Līdzīgi kā ārstam – neatliekamas operācijas gadījumā viņš taču nevar slimnieku drusku pagriezt vienu dienu, drusku – otru, gadiem ilgi viņu lēnām mokot, lai tikai viņam tie griezumi nesāpētu… Ja nepieciešama operācija, to izdara uzreiz. Šādi latvieši paši sev liek mocīties. Dievs arī nepiedos latviešiem nolaidīgo un gļēvo attieksmi pret savu Tēvzemi, tautu, valodu. Vajag taču uz visiem laikiem atrisināt šo okupantu problēmu! Jābūt tālredzīgiem un drosmīgiem, nedrīkst jautājumu par okupantu klātbūtni atstāt pašplūsmā, jo mūsu vietā neviens no kosmopolītiem to nerisinās – ne sorosieši, ne čekisti, ne paši okupanti. Pašiem ir jāapzinās, ka latvieši visā pasaulē ir tikai pusotrs miljons un šī zeme pieder latviešu tautai, tādēļ beidzot jākļūst aktīviem – šis ir pēdējais laiks.

Jāapzinās, ka mēs vēl joprojām esam karastāvoklī ar Krieviju – karš nav beidzies. Nekas vēl nav panākts – ir tikai formāla neatkarība. Civilokupantiem šeit ir visas privilēģijas, un viņi var šeit nesodīti atļauties ņirgāties par pamattautu un valsti.

Tatjana Georgijeva,

Latvijā dzīvojoša krieviete:

Man liekas, ka no ētiskā viedokļa nedrīkst tā uzvesties, kā uzvedas mani tautieši Latvijā. Ja tu dzīvo svešā zemē, tev jāciena, jāmīl tās tauta. Mēs šeit neesam aicināti – atbraucām ar tankiem. Un latviešiem nav jābaidās, bet jārīkojas! Jārīkojas būtu tā, lai radītu viņiem, krieviem, diskomfortu.

Pirmais – nerunāt vispār krievu valodā un piespiest viņus cienīt jūs. Lai viņi jūt, ka dzīvo pie jums. Jo, kad brauc uz citu valsti, jau pēc pusgada runā tās valodā. Kāpēc tieši pret latviešiem ir tāda attieksme? Viņi Latviju uzskata par Krievijas provinci. Latviešiem jāpierod, ka jūs šeit esat saimnieki. Bet tas jādara valdībai un jādara arī tautai – ikvienam cilvēkam.

Es šodien biju Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā. Tur bija ļoti daudz cilvēku, nācās stāvēt rindā. Redzēju divas speciāli norīkotas sievietes, kas krievu vietā aizpildīja anketas – latviski ierakstīja vārdu, uzvārdu un adresi. Cilvēki paši to negribēja rakstīt!!!

DDD: Viņi nemāk latviski rakstīt?

T.G..: Viņi nemāk vai arī vienkārši negrib! Nu kāpēc vajadzīgas tādas sievietes, kuras viņiem šādi iztop?

DDD: No kādām īpašībām, jūsuprāt, latviešiem būtu jāatbrīvojas?

T.G.: Ar tankiem mēs nevaram viņus padzīt. Kāpēc no Tadžikijas un Uzbekijas skriešus viņi skrien prom, bet šeit tā uzvedas!? Paziņo, ka viņus diskriminējot. Jā, es nevaru saprast latviešus. Es domāju, ka latviešiem jāsaņemas un, pirmkārt, jārada diskomforta situācija. Jums taču nav no kā baidīties. Latvieši, jums nav jābaidās! Jūs esat savā zemē.

Elita Veidemane,

Žurnāla “Vakara Ziņas” galvenā redaktore:

Vai tad no utīm arī jābaidās? Tas pat ir bīstami – baidīties no utīm. Tās gluži vienkārši ir jānospiež.

Man tāda nostāja – baidīties no okupantiem – nav skaidra. Latviešiem nav jābaidās no okupantiem. Ar viņiem ir jācīnās, jāizraida ārā pie katras likumīgas izdevības, un viss. Ir trīs lietas no kā, piemēram, es baidos: traki suņi, huligāni un slidens ceļš. Šīs lietas ir ārpus manas saprašanas, es tās nespēju ietekmēt, tādēļ baidos. Būtībā var teikt, ka es baidos no tā, ko nevaru ietekmēt. Okupanti noteikti nav ceturtā lieta, no kā es baidos. Man viņi riebjas – tās ir vienīgās sajūtas, ko viņi man iedveš. Bailes – noteikti nē.

Jānis Zīverts,

LNF un Helsinki-86 biedrs, LR Tautas tribunāla piesēdētājs:

No okupantiem baidās visas tautas visā pasaulē, jo okupants ir agresīvs, varmācīgs, brutāls, nežēlīgs un neaprēķināms, kas sagrābj un pakļauj sev svešas zemes un tautas. Bet pie mums šodien nav kara laiks, un no civilokupantiem nav jābaidās, bet gan steidzīgi no tiem jāatbrīvo mūsu zeme, jo viņu ir tik daudz, ka, ja tie paliks, latviešu tauta tiks gluži vienkārši izšķīdināta. Starptautiskie likumi ir mūsu pusē – uz tiem jābalstās un jāsauc palīgā pasaules valstis. Visas tautas pasaulē padzen okupantus, bet pie mums vēl nav likvidētas okupācijas sekas. Kaut kas tāds iespējams tikai pie latviešiem, jo mūsu “augšas”, t. i., valdība, ir nopirkta – korumpēta, bet latvieši dalās četrās (tātad sarežģītāk vēl par tie trim, kuri vilka katrs uz savu pusi) kategorijās:

1. Apātiskie, vienaldzīgie, kuri nekam netic,

2. Kuri baidās ko pasākt, lai nepazaudētu darbu,

3. Pielīdēji, kuri ieņēmuši siltas vietiņas,

4. Nacionālpatrioti – sirdsapziņas cilvēki, kuri cīnās pret netaisnību.

Ja nebūtu šo pēdējo, es neredzētu izejas. Bet tas ir par maz, vajag visai tautai apvienoties taisnīgai cīņai un padzīt okupantus. Nedrīkst baidīties, ir jāuzdrošinās, ja gribam pastāvēt!

Steidzīte Freiberga,

LNF Ventspils reģionālās nodaļas vadītāja:

Dīvains jautājums – no okupantiem nav jābaidās. Bet tur jau tā bēda, ka savas mazdūšības dēļ esam devuši iemeslu okupantiem justies mūsu zemē kā noteicējiem, un viņos ir nostiprinājies priekšstats, ka latvieši no tiem baidās. Ja mēs necenstos viņiem izdabāt, ja nelīstu vai no ādas ārā, lai okupanti šeit justos labi, bet papūlētos ik uz soļa atgādināt viņu statusu mūsu zemē, proti, ka šeit viņi diemžēl ir okupanti un nekas cits, ka viņu vienīgās tiesības un pienākums ir atgriezties savā zemē, ka viņi tik un tā būs spiesti aizbraukt, jo dekolonizācija un deokupācija Latvijā notiks, – protams, neparādītos tādas okupantu manifestācijas uz ielām ar prasībām pēc kaut kādām tur mistiskām savām tiesībām mūsu zemē, neuzdrošinātos viņi spļaut virsū saimniektautai un uzbrukt latviešu patriotiem un viņu bērniem utt., ut.jp. Un vispār, tad okupantu jau sen Latvijā vairs nebūtu.

Tātad cēlonis okupantu patvaļai un bravūrai (kas vēl pēc Latvijas teritoriālās neatkarības 16 gadiem aug augumā) ir latviešu gļēvums un bezatbildība. Mums nav tiesību atdot savu Tēvzemi okupantiem! Un baidīties no viņiem!?...Tas tik tiešām ir pretīgi. Ir noziedzīgi gādāt par okupantu labklājību mūsu zemē – visiem līdzekļiem tie jādzen projām – uz viņu pašu mājām. Ir jārūpējas par savas zemes brīvību un savas tautas izdzīvošanu, bet ne par okupantiem. Jācīnās par taisnīguma atjaunošanu savā Tēvzemē. Tikai tā mēs varam attaisnot savu esību šeit un tagad.