DDD: Nereti no latviešiem izskan bailīgas runas, ka Krievija varētu uzbrukt un atkal okupēt Latviju, ja mēs veiktu dekolonizāciju.

Aivars Garda: Krievija nav spējīga vēlreiz okupēt Latviju. Vairāki pazīstami politologi atzīst, ka, piemēram, ASV var dot ļoti spēcīgu triecienu kādai valstij, tomēr tā nav spējīga pilnībā okupēt. To pierāda Irāka, Afganistāna. Protams, ja būtu pasaules karš, kurā Amerika ieliktu visus savus spēkus, tad, domāju, tā varētu kaut ko paveikt. Bet tagad, miera laikā, tā nav spējīga uz pilnīgu okupāciju. Gluži vienkārši spēka pietrūkst, jo nav iespējams mobilizēt visus resursus un visa tauta to neatbalstītu. Bet Krievija ir vēl vājāka par ASV. Tā ir pierādījusi, ka pat Čečeniju nespēj okupēt. Šobrīd tā maksā milzīgu naudu čečeniem, lai tikai būtu miers.

Tādējādi, lai latvieši nebaidās – Krievija nevar okupēt Latviju. Pirmkārt, atcerēsimies, ka esam iestājušies NATO. Kādēļ to darījām? Tieši tādēļ, lai mums neuzbruktu. Nav nekādu iemeslu, lai neveiktu dekolonizāciju. Šis vienmēr ir bijis valdības un Saeimas uzdevums numur viens.

Kādēļ šo problēmu tā skaidroju? Vēlos no mūsu tautas izdzīt stindzinošās bailes, ka Krievija varētu mūs okupēt. Nevar okupēt! Tagad ir gluži cita situācija nekā pirms septiņdesmit gadiem. Neviens mūs uz Sibīriju arī neizvedīs. Ja valdība būtu cīnījusies par Abreni, mēs nebūtu to zaudējuši, un arī Krievija nebūtu brukusi virsū. Diemžēl mūsu valdība, Saeima ir nodevēji, ēzeļausaiņi. Paši labprātīgi pielika Putina dāvātās ēzeļa ausis un ar tām aizbrauca uz Maskavu lielīties. Putinam bija jāspiež roku šiem ēzeļausaiņiem. Tas izskatījās tik komiski! Iztēlosimies mūsējos ēzeļausaiņus – kā groteskā. Krievijas prezidents spiež roku tiem, kuriem ar nicinājumu ir uzdāvinājis sprāguša ēzeļa ausis. Varētu smieties, ja tas nebūtu tik bēdīgi. Mēs taču esam atteikušies no savas teritorijas. Un tauta to ir pieļāvusi. Cik no “DDD” lasītājiem atnāca uz protesta pasākumiem pie Saeimas?

DDD: Aptuveni viena divdesmitā daļa – pārējiem acīmredzot citas lietas bija svarīgākas. Bet varbūt vairāk nekā no militāra uzbrukuma latvieši baidās no ekonomiskajām sankcijām?

A.G.: Vietā atcerēties, ka brīvību uz paplātes neviens nepasniedz. Ja apziņā esam tādi vergi, tad mums ir bail no visa – bail, ka atņems maizes kumosu. Bet, ja tikai vēders prātā, – par ko tad cīnīties? Ja cilvēkam nav augstāku ideālu, tad viņš baidās par jebko un nespēj šīs bailes pārvarēt.

Tie, kuri baidās no ekonomiskajām sankcijām, pirmām kārtām, ir bagātnieki – tie, kas sarausuši bagātības, izlaupot mūsu valsts īpašumus. Viņi baidās visvairāk. Nabadzīgam cilvēkam varbūt ir bail tikai par paša dzīvību. Bet gļēvulim dzīvība ir nožēlojama. Tā nav vajadzīga ne viņam pašam, ne tautai, ne Dievam. Tātad gļēvulis baidās zaudēt savu nožēlojamo dzīvību.

Ja mums nav ideālu, tad neesam pelnījuši brīvību. Daudzi mūsu lasītāji noteikti ir lasījuši slaveno grāmatu “Vējiem līdzi”. Tajā ļoti labi aprakstīts, kā vergi, nēģeri, bija pat neapmierināti par iegūto brīvību, kad Amerikā Ziemeļi uzvarēja un atbrīvoja Dienvidu štatus no verdzības, – viņi tik ļoti bija pieraduši vergot, baidīties no baltajiem. Ja mūsu tautai šī verdzība ir asinīs, tad ir grūti kaut ko izdarīt.

DDD: Vai, jūsuprāt, mūsu tautai ir asinīs verdzība?

A.G.: Es domāju, ka visai tautai – nē. Ne visi latvieši savā garā ir vergi. Tomēr ļoti daudzos mīt bailes un verdzība – viņiem liekas pavisam dabiski būt iztapīgiem, pakalpīgiem. Tas attiecas arī uz bagātniekiem, valstsvīriem, valstssievām – viņi visi ir bez pašcieņas. Viņos bailes apvienotas ar nodevību.

DDD: Latviešiem jau bail arī no vietējiem okupantiem.

A.G.: Vēlreiz jāatkārto. Ja esam tādi vergi, ka mums no visa bail, tad tautai nav nākotnes. Par mūsu Dzimteni Latviju ir jācīnās. Mūsu Dzimtene ir ļoti skaista – to visi gribētu okupēt. Kurš gan negribētu okupēt mūsu skaisto Siguldu, Jūrmalu? Kurzemi, Latgali, Vidzemi, Zemgali? Tās taču ir ļoti skaistas! Protams, ja mēs ar savām asinīm neaizstāvēsim savu zemi, tad mūs iekaros arī citi.

Bet mēs jau vēl aizvien esam iekaroti, tādēļ mums ir jāatbrīvo Latviju. Manuprāt, ja nepiespiedīsim savu valdību veikt deokupāciju un dekolonizāciju mierīgā ceļā, tad nebūs citas iespējas – bez asinīm brīvību neiegūsim. Vai nu arī mūsu tauta aizies bojā – lēni, divsimt gadu laikā kā prūšu tauta. Iespējams, pat ātrāk.