Saruna ar sabiedrisko darbinieku Kanādā Verneru Cini 

DDD: Jūsuprāt, kādus labumus latviešu tauta un Latvija kopumā iegūtu, ja kolonisti aizbrauktu?

Verners Cinis: Ļoti daudz pozitīva iegūtu. Jo mēs jau redzam, kas pašlaik notiek latviešu zemē. Pārsvarā Latgalē, arī Rīgā dzīvo krievi, kuri arvien vairāk mēģina mums uzspiest savas prasības. Tas nozīmē, ka notiek lēna un totāla latviešu kultūras sagrāve. Kad viņu šeit vairs nebūs, tad varēsim celt savu kultūru. Mēs zinām, kāda Latvija bija Ulmaņlaikā. Mums ir nepieciešams atkal tāds Ulmaņlaiks, lai Latviju izveidotu par īstu Latviju. Vēlos uzsvērt – ja nepilsoņiem piešķirsim pilsonību, tad Latvija ir pazudusi! To esmu rakstījis arī Eirokomisāriem – Van der Stūlam u.c.

DDD: Kādas bija atbildes?

V.C.: Formālas. Viņi kaut kā “caur puķēm” mēģināja sevi attaisnot. Viņi, lūk, gluži tā nedomājot un tā tas varbūt nenotikšot… Viņiem Anglijā notika kaut kāda konference, un es tiem visiem dalībniekiem nosūtīju šādu paziņojumu par stāvokli Latvijā.

DDD: Vai jūs arī Kanādā lasāt laikrakstu “DDD”?

V.C.: Jā. Esmu sapratis, ka šis ir laikraksts, kurš pauž patiesību, un tas ir ļoti nepieciešams. “DDD” būtu jālasa ikvienam latvietim – tad Latvija izskatītos pavisam citādi, viss sakārtotos.

DDD: Kāds Kanādā valda noskaņojums saistībā ar mūsu avīzē paustajām idejām?

V.C.: Diemžēl “DDD” nav tik plaši izplatīts, jo lielākā daļa Kanādā dzīvojošo latviešu ir apolitiski noskaņoti. Tādēļ turpmāk centīšos palielināt jūsu lasītāju skaitu vismaz savu draugu un paziņu lokā.

DDD: Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī nāk no Kanādas. Vai jūs ar viņu esat bijis pazīstams?

V.C.: Nē, laikā, kad viņa dzīvoja Kanādā, man nebija ar viņu personiska pazīšanās. Astoņdesmitajos gados spriedām par viņas uzaicināšanu uzstāties kādā mūsu pasākumā. Bet toreiz viens mūsu organizācijas pārstāvis tam nepiekrita un viņu neielūdza, jo zināja, ka Vīķe-Freiberga ir bijusi Latvijā un, visticamāk, sadarbojusies ar attiecīgajiem “kultūras” cilvēkiem.

DDD: Daudzi runā, ka Vaira Vīķe-Freiberga padomju gados ir braukusi uz Maskavu kaut kādās īpašās, ar čeku saistītās darīšanās.

V.C. Jā, to mēs tolaik zinājām. Viņa vispirms esot viesojusies Maskavā un no turienes tikusi atvesta uz Latviju. Viņa uzskatīja, ka jāsadarbojas ar rakstniekiem un tamlīdzīgām personām.

DDD: Kādiem rakstniekiem?

V.C.: Ar latviešu rakstniekiem.

DDD: Vai tāds bija viņas uzdevums?

V.C.: Droši vien.

DDD: Kā jūs vērtējat Vīķes-Freibergas prezidentūras laiku?

V.C. Nepiedodami! Abrene tika atdota Krievijai. Tas gluži vienkārši ir nepiedodami. Tā taču ir Latvijas zeme – un to par velti atdot krieviem? Tas, ka Vīķe-Freiberga piekrita atdot Abreni krieviem bez kaut kādām citām prasībām, ir drausmīgi. Turklāt vēlos pieminēt, ka mums kā bijušajiem leģionāriem, cīnītājiem par Latvijas brīvību apvainojoši ir tas, ka viņa nekad nav uzskatījusi par vajadzīgu apmeklēt Lesteni. Tāpat arī Brīvības pieminekļa iežogošana pagājušā gada 16. martā… Lai gan viņa vēlāk taisnojās, ka neesot vainīga, tomēr mēs visi zinām, ka tas nenotika bez viņas ziņas. Viņa taču arī leģionāriem rādīja attiecīgu zīmi, pielikusi pirkstu pie deniņiem… Tas nav piedodams!

DDD: Vaira Vīķe-Freiberga auklējās arī ar kolonistiem, mīlot viņus vairāk par latviešiem. Vai jūs atbalstāt Latvijas dekolonizāciju?

V.C.: Jā, protams. Nesen “Latvijas Avīzē” izlasīju ļoti labu Visvalža Lāča rakstu, kurā viņš atzina, ka, piešķirot nepilsoņiem pilsonību, tas nozīmētu Latvijas bojāeju. Mēs to nekādā gadījumā nevaram atļauties! Tāpat arī pašvaldībās vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem. Zinot, ka daudzās pilsētās latvieši ir mazākumā, vēlēšanu tiesības nepilsoņiem novestu pie traģiskām sekām. Ja atdosim pilsonību nepilsoņiem, tad Latvija ir pazudusi.

DDD: Šīs problēmas nebeigsies un Latvija būs apdraudēta, iekams viņi nebūs aizbraukuši.

V.C.: Jā. Bet viņi diemžēl netaisās nekur braukt.

DDD: Bet varbūt mums, latviešiem, tomēr ir jāatrod sevī spēks, lai ar savu attieksmi liktu viņiem doties prom no Latvijas? Vai piekrītat, ka jāizdara spiediens uz Saeimu un valdību, lai tiktu pieņemti attiecīgi likumi dekolonizācijas realizēšanai?

V.C.: Tā ir vienīgā iespēja! Šādu likumu jau vajadzēja pieņemt kādā 1992. gadā. Viņi bija gatavi atstāt Latviju. Un tā lielākā nelaime ir, ka tajā laikā, manuprāt, Godmanis piekrita, ka tiem 20 tūkstošiem bijušo okupantu virsniekiem un čekistiem atvēlēja palikt Latvijā. Te nu arī strādā tā piektā kolonna – tas ir acīmredzami. Atsevišķi Saeimas deputāti pat kūda krievus pret latviešiem. Ždanoka, Pliners, Cilevičs… Kūdīšana notiek nepārtraukti. Ždanoka tagad jau pat Eiroparlamentā to dara. Drausmīgi!

DDD: “DDD” redakcijā jūs ieradāties ar vēlmi satikt kādu no tiem, kuri ir tikuši tiesāti. Vai jūs sekojat līdzi šim tiesas procesam?

V.C.: Bez šaubām, es sekoju līdzi. Šis process ir vislielākā netaisnība. Jau vairākus gadus jūs, nacionāli domājošie Latvijas patrioti, tiekat vajāti un tiesāti. Tas ir vairāk nekā nepiedodami. To organizē zināmi noziedzīgi spēki, kas veicina un atbalsta to nacionāli domājošo cilvēku iznīcināšanu, kuri aktīvi darbojas un aizstāv patiesi brīvu Latviju. 

DDD: Vai no Kanādas latviešiem varam sagaidīt lielāku palīdzību, iesaistīšanos deokupācijas un dekolonizācijas procesu veicināšanā?

V.C.: Diemžēl es šaubos, vai tas notiks.

DDD: Kādēļ?

V.C.: Cilvēki ir ļoti atturīgi, jo viņiem ir bail. Viņi nevēlas iejaukties. Varbūt pirms vairākiem gadiem viss būtu citādi. Bet tagad tieši no jaunākās paaudzes puses nāk pretestība. Mums bija kongress, kurā pacēlām jautājumu par Abreni. Daži no jaunajiem teica, ka šo problēmu mēs nedrīkstam aiztikt… Tāda ir jaunā paaudze.

DDD: Vai viņiem pašiem nav kauns?

V.C.: Jā, tas ir labs jautājums. Personīgās sarunās cilvēki atklāj, ka ir pret Abrenes atdošanu un visu citu. Bet, lai viņi nāktu klajā ar oficiālu paziņojumu – tam kaut kā drosmes pietrūkst. Turklāt daudz kas ir atkarīgs no mūsu laikrakstiem Kanādā. Avīze “Laiks” nav tik nacionāli noskaņots, lai ievietotu pat dažus rakstus. Tomēr “Latvijā Amerikā”, kuru daļēji finansiāli uztur Daugavas Vanagi Kanādā, gan ievietotu kaut ko nacionālāku.

Vispār visur jau notiek smadzeņu “skalošana”. Gan Kanādā, gan Latvijā. Ja latviešu bērniem nemāca Latvijas vēsturi un viņi nemaz nezina, kas Latvijā notika 1940. un 1941. gadā, tad ko gan mēs no viņiem varam sagaidīt?! Diemžēl tāda ir šī sabiedrība…  

Intervēja

Līga Muzikante