Gaidīt brīdi, kad Krievija kā PSRS mantiniece atzīs Latvijas okupāciju, izmaksājot represijās cietušajiem, bojāgājušajiem un viņu mantiniekiem kompensācijas, būtu naivi. Arī valdības nodevīgā rīcība, atdodot Abrenes apriņķi Krievijai, situāciju šajā ziņā nemainīs. Atliek vien pašiem aktīvi rīkoties. Tieši tādu ceļu izvēlējies represētais Gunārs Toms, kurš pēc 60 gadu gariem centieniem “divcīņā” ar PSRS un vēlāk Krievijas Federāciju panākt taisnīgumu, šā gada 6.septembrī nosūtījis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Laikraksta “DDD” redakcija nolēma publicēt Gunāra Toma sūdzību, rosinot arī citus represētos sekot viņa piemēram, lai beidzot latviešu prasība likvidēt okupācijas sekas tiktu sadzirdēta!

Sūdzība pret Krievijas Federāciju

Eiropas Cilvēktiesību tiesai

Eiropas Padome, Strasbūra, Francija

Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesības Konvencijas 34.pantam un Tiesas nolikuma 45. un 47.punktam.

[…]

II. Faktu izklāsts.

1941.gada 14.jūnijā mani kā dedzīga nacionālista, valsts un sabiedriskā darbinieka (tēvs – Kārlis Toms – VAS “Dzirnavnieks” valdes loceklis, Zemnieku savienības biedrs, Aizsargu Organizācijas rotas komandieris u.c.) ģimenes locekli PSRS okupācijas režīms, pamatojoties uz 1941.gada 14.maija PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmuma Nr.1299-526-PS un PSRS Valsts Drošības Komitejas komisāra V.Merkulova 1941.gada 16.maija izstrādātā projekta par Rietumukrainas, Moldāvijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju deportāciju uz PSRS vidienes nomaļajām vietām, kopā ar māti, brāli un divām māsām vardarbīgi izsūtīja no Latvijas restotos lopu vagonos uz PSRS Krasnojarskas novada Pirovskas rajona Lielās Ketas sādžu (dokuments Nr.1).

Kā redzams dokumentā Nr.1, esmu deportēts nelikumīgi, jo mans vārds tajā nav ierakstīts. Tas, ka tiešām esmu atradies izsūtījumā, man bija jāpierāda vairākkārtīgi: 1990.gadā saņemot no Latvijas Republikas IeM reabilitācijas apliecību par nelikumīgu deportāciju (dokuments Nr.8) ar liecinieku starpniecību; vēlāk, 2004.gadā, saņemot no Krasnojarskas novada Pirovskas rajona Tiesas atbildi (dokuments Nr.12), ka viņiem neesot nekādi dokumentāli pierādījumi par manu ierašanos un aizbraukšanu no izsūtījuma vietas. Tikai 2005.gadā ar Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijas Republikā un Latvijas Ārlietu Ministrijas Konsulārā departamenta palīdzību saņēmu apstiprinošu Krasnojarskas novada Valsts Arhīva izziņu (dokuments Nr.18) par manu darba stāžu izsūtījumā vismaz vienā darba vietā. Iesniegumā Krievijas Federācijas vēstniecībā Latvijas Republikā (dokuments Nr.17) uzrādīju vairākas darba vietas, bet acīmredzot ne visu darba vietu ierēdņi godprātīgi nosūtīja Valsts iestādēm izziņas par darba stāžu. Secinājums viens – taisnība bija kādam NKVD darbiniekiem, kurš izsūtījuma sākuma periodā norādīja, ka mēs šeit esot nometināti nevis ilgstošai dzīvošanai, bet iznīcībai. Pilngadīgajiem bija jāparakstās, ka viņi un viņu ģimenes locekļi ir nomitināti šeit uz mūžu un pie patvaļīgas izsūtījuma vietas atstāšanas tiks piespriesti 20 gadi katorgas darbos Gulaga nometnēs.

Manu māti Alvīni Toms, dzimušu 1905.gadā, 1941.gada 4.augustā Krasnojarskas novada NKVD darbinieki arestēja pašā darba vietā. 1941.gada 24.oktobrī Krasnojarskas novada Tiesas kolēģijas izbraukuma sēdē uz KPFSR KK 58.panta 10.punkta 2.daļas pamata noziedzīgais Totalitārā komunisma staļiniskais režīms viņu nepamatoti notiesāja, piespriežot nāves sodu nošaujot. Viņas kasācijas sūdzība netika izskatīta. Spriedumu izpildīja Krasnojarskas novada Jeņisejskas cietumā 1941.gada 29.decembrī (dokumenti Nr.2, 3, 4, 5 un 6).

Tikai vēlāk, 1956.gadā, pēc varmākas Josifa Staļina nāves no PSRS Valsts Drošības Komitejas ar Liepājas pilsētas Tautas Tiesas starpniecību saņemu “Sevišķi slepeno” vēstījumu par manas māmiņas bargo likteni, ko man aiz “slēgtām durvīm” mutiski paziņoja Tautas Tiesas priekšsēdētājs. Saņemot šādu ziņu, nodrebēja mana rūdītā sirds. Tā nodrebēja, domājot par to, ko pārdzīvoja sieviete, māte, gaidot trīs garus mēnešus līdz nāvessoda izpildīšanai, zinot, ka mežonīgās taigas biezokņos jāturpina eksistēt četriem nepilngadīgajiem bērniem vecumā no 4 līdz 13 gadiem (dokuments Nr.7 – mātes pirmsnāves fotogrāfija).

Pēc mana pieprasījuma, 1988.gada 29.novembrī ar KPFSR Augstākās Tiesas lēmumu mana māte Alvīne Toms tika reabilitēta, atzīstot, ka viņa notiesāta nepamatoti, jo viņas rīcībā nav konstatēti likuma pārkāpumi (dokuments Nr.5).

Mans Tēvs, Kārlis Alberts Toms, dzimis 1901.gadā, nomira Vjatlaga koncentrācijas nometnē 1943.gada 15.septembrī. Nāves iemesls – PELLAGRA (bada nāve). Jāpiezīmē, ka Vjatlaga koncentrācijas nometnē izmeklētāji (Sproģis, Vēveris) 1942.gada 16.decembrī pieprasīja nosūtīt arī viņa lietu izskatīšanai PSRS Iekšlietu TK “Sevišķajai Apspriedei”, ierosinot piespriest nāves sodu nošaujot.

Pēc atgriešanās dzimtenē 1946.gada rudenī Latvijā pastāvošais okupācijas režīms man lika justies kā otrās šķiras cilvēkam. Gan sadzīvē, gan mācību iestādēs, gan oficiālās dienesta darīšanās tika uzsvērts, ka esmu politiski neuzticīgs un nacionālistiski noskaņots.

Lai noskaidrotu mūsu ģimenes traģēdijas iemeslus, jau 1947.gadā iesāku saraksti ar dažādām PSRS un LPSR varas un tiesiskajām iestādēm, bet visas atbildes galvenokārt bija izvairīgas, nekonkrētas, neko neizsakošas.

Tā, piemēram, 1947.gadā no PSRS Valsts Drošības Komitejas saņēmu atbildi, ka mani vecāki “Notiesāti uz ilgstošu laiku bez tiesībām sarakstīties”. No manis slēpa īstos nāves iemeslus, nenorādīja apbedīšanas vietas utt. (dokumenti Nr.2, 3, 4 un 5).

Es nodzīvoju visu savu apzinīgo dzīvi zem pacelta Damokla zobena tikai tāpēc, ka noziedzīgā Staļina režīma laikā tūkstošiem ģimeņu ne tikai LPSR, bet visā plašajā PSRS teritorijā, tika uzskatītas par “Tautas ienaidniekiem”. Arī mani vairākkārt izsauca Valsts Drošības Komitejas (NKVD) pārstāvji un pratināja kā “Tautas ienaidnieku” dēlu, izsakot dažādus aizrādījumus, norādījumus, pat draudus. Ierobežoja izglītošanās iespējas, neļāva izbraukt uz ārzemēm utt.

Tikai 1990.gada 17.septembrī PSRS Okupācijas režīmā izveidotā LPSR Ministru Padome caur PSRS prokuratūru un Latvijas Republikas IeM atzina manu izsūtīšanu par neapmatotu (dokuments Nr.8), lai gan represijas vēl daļēji turpinājās līdz 1991.gadam, kad Latvijai izdevās atbrīvoties no PSRS okupācijas jūga.

III. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumi no PSRS puses.

Attiecībā pret mani tika pārkāpti: Konvencijas 4.pants (nedrīkst turēt nebrīvē, turklāt tiku izsūtīts vardarbīgi, jo neesmu minēts primārajā izsūtīšanas dokumentā), 5.panta 1., 2., 3., 5.punkts, 6.panta 2.punkts, 7., 10., 41.pants. Visdrausmīgākais šajā lietā ir konvencijas pārkāpumi pret nepilngadīgu, vardarbīgi deportētu bērnu.

Attiecībā pret manu māti tika pārkāpts Konvencijas 2.pants (nelikumīgi, vardarbīgi pārtraukta un nenodzīvota dzīve).

IV. Pamatojoties uz to, ka Krievijas Federācija ir PSRS juridiskā mantiniece un ka šāda veida deportācijas kvalificējamas kā noziegums pret cilvēci, kuriem nav noilguma termiņa (ANO 1986.gada konvencija par noilguma nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci), atbilstoši Krievijas Federācijas 1991.gada likumam “Par politisko represiju upuru reabilitāciju, sākot ar 2004.gada 12.janvāri (dokuments Nr.9) līdz 2006.gada 20.janvārim vērsos pie dažādām Krievijas Federācijas varas un tiesiskajām iestādēm, lai man kompensētu morālo un materiālo kaitējumu (dokumenti Nr.9, 11, 13 un 15). Atbildes – negatīvas (dokumenti Nr.10, 12, 14 un 16).

Noslēgumā ar līdzīgu prasību 2006.gada 20.janvārī vērsos pie Krievijas Federācijas prezidenta administrācijas. Atbilde – negatīva (dokuments Nr.21).

Tādējādi no 1947.gada, kopš iesāku saraksti ar PSRS un pēc noziedzīgā Staļiniskā režīma sairšanas turpināju to ar PSRS mantinieces Krievijas Federācijas varas un tiesiskajām iestādēm, nepārtraukti, jau 60 gadus, saņemu pretrunīgas, izvairīgas un neko neizsakošas atbildes. Man nav bijis citu iespēju panākt pozitīvu risinājumu.

V. Tā kā Krievijas Federācijas juridiskā priekštece PSRS pret mani ir pārkāpusi veselu virkni Eiropas Cilvēktiesību un ANO konvencijas pantu, kā rezultātā man sagādātas fiziskas, morālas un materiālas dabas ciešanas, pieprasu no Krievijas Federācijas kā PSRS juridiskās mantinieces:

1. Publisku atvainošanos par man nodarītajām pārestībām un atļauju apmeklēt mana un manu vecāku izsūtījuma vietas uz Krievijas Federācijas rēķina.

2. Materiālu kompensāciju par nelikumīgi nebrīvē pavadītajiem gadiem 128 000 (viens simts divdesmit astoņi tūkstoši) eiro apmērā.

3. Materiālu kompensāciju par manas tajā laikā 36 gadu vecās mātes Alvīnes Toms nelikumīgi un vardarbīgi pārtraukto un nenodzīvoto dzīvi 1 000 000 (viens miljons) eiro apmērā.

[…]

Ar šo, ņemot vērā manas zināšanas un pārliecību, paziņoju, ka visas ziņas, ko esmu uzrādījis, ir patiesas.

P.S. Ņemot vērā, ka faktiski nekādi Tiesas procesi Krievijas Federācijas tiesiskajās iestādēs nav notikuši un visi iesniegtie dokumenti saņemti atpakaļ bez izskatīšanas ar neko neizsakošām, pretrunīgām, negatīvām atbildēm, lūdzu Jūs, Augsti godātā Tiesa, izskatīt lietu pēc būtības, jo no Krievijas Federācijas PSRS noziedzīgā staļiniskā režīma juridiskās mantinieces, nesaņemot nekādas kompensācijas, nedz arī atvainošanos, ir cietuši miljoniem ES pilsoņu ne tikai Latvijā, bet gandrīz visās Austrumeiropas valstīs (Polijā, Ungārijā, Čehijā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā u.c.) kā arī pašā Krievijas Federācijā un tās satelītvalstīs.

Gunārs Toms

Latvijā, Rīgā

2007.gada 6.septmebrī

Intervija ar Gunāru Tomu - laikraksta "DDD" 20.numurā, kas iznāks 2007.gada 28.septembrī