Atklāta saruna ar skolotāju I.Jēkabsoni, kura, baidīdamās no sekojošām represijām, lūdza nepublicēt ziņas par to, kurā skolā viņa strādā…

Katra skola audzina, kā grib un māk

DDD: Par patriotisko audzināšanu Latvijā iestājas tikai dažas sabiedriskas organizācijas un atsevišķi indivīdi. Valsts politika šajā jomā neeksistē vispār. Arī paši skolotāji par to klusē. Jūs esat skolotāja – kā jūs to vērtējat, pati būdama patriotisks cilvēks?

I.Jēkabsone: Es domāju, tas ir traģiski, ka valsts nav ieinteresēta. Kas ir valsts? Tā ir teritorija, kas veido pati savu iekšpolitiku, valdīšanas institūcijas izpildu darbinieki, kas iedzīvina likumus. Diemžēl šie darbinieki nav ieinteresēti, lai cilvēki būtu patrioti, jo tad viņi būs domājoši – viņi kaut ko aizstāvēs, kaut ko gribēs un pieprasīs. Tāpēc izdevīga ir pelēka masa, kas domā tikai par ikdienišķām lietām. Ar tādiem vieglāk manipulēt. Tāpēc arī ir ļoti izdevīgi, lai cilvēks nebūtu patriots. Tādēļ, manuprāt, nav vienotas patriotiskās audzināšanas, un katra skola dara to, kā māk un grib. Tas ir ļoti bīstami, jo veidojas situācija, ka patriotiskā audzināšana kļuvusi atkarīga no tiem cilvēkiem, kas konkrētajā skolā strādā. Bet cilvēki ir ļoti dažādi, skolu vadība ir ļoti dažāda, skolas un skolotāji ir ļoti dažādi. Un es ar ļoti lielām bažām domāju par to, kas notiek krievu skolās šajā jomā. Kā tur notiek patriotiskā audzināšana un kas tas ir par patriotismu, ko viņiem māca?!

Patriotiskā audzināšana notiek tikai tur, kur skolotājs pats ir patriots un gana drosmīgs, uzņēmīgs, turklāt viņam ir vajadzīgs arī skolas vadības atbalsts. Tikai tad kaut kas notiek, bet, ja skolotājs nav patriots un viņam šī tēma ir vienaldzīga, tas nozīmē, ka patriotiskā audzināšana klasē un skolā nenotiek.

DDD: Vai kādos skolotāju saietos, konferencēs paši skolotāji runā un pieprasa patriotiskās audzināšanas nepieciešamību skolā? Vai tā ir aktuāla tēma skolotāju vidū?

I.J.: Tā nav aktualitāte.

DDD: Vai skolas Latvijā ieliek mūsu bērnos mīlestību un cieņu pret savu zemi, tautu un valodu, vai skolas audzina pašcieņas pilnus patriotus?

I.J.: Tas notiek daļēji un ļoti subjektīvi. Viss ir atkarīgs no tā, kāda atmosfēra valda skolā – kādi ir cilvēki, kas tur strādā.

DDD: Kāda kopumā ir situācija valstī?

I.J.: Grūti pateikt... Man liekas, ka lauku skolās patriotisms ir spēcīgāks. Tur vairāk darbojas bērnu patriotiskās sabiedriskās organizācijas – mazpulki, jaunsargi, skauti, gaidas. Rīgā un citās lielajās pilsētās viss notiek daudz kosmopolītiskāk.

Krievu skolās valda pretlatviskums

DDD: Tikko Latvijas televīzijā demonstrēja filmu par krievu skolām, štābistiem, izglītības reformu un citām ar krievu skolām saistītām tēmām. Filmā klaji tika parādīts, cik ļoti šie bērni nīst latviešu valodu, vēsturi, literatūru, ar kādu necieņu un neizpratni izturas pret visu latvisko. Jūs minējāt, ka patriotiskā audzināšana ir atkarīga no katra skolotāja subjektīvās attieksmes. Šajā filmā tika parādīts krievu skolas skolotājs, kurš iet un kliedz pretreformas akciju priekšgalā, uzkurina bērnus.

I.Jēkabsone: Domāju, ka vairumā krievu skolu ir šāds noskaņojums. Protams, negribu apvainot visas krievu skolas. Domāju, ka dažās no tām varētu būt spēcīgi, Latvijai lojāli direktori, un tur viss ir kārtībā, bet man ir stipras un pamatotas aizdomas, ka vairumā krievu skolu notiek ļoti nopietnas, patriotismam un lojalitātei nelabvēlīgas lietas. Šī situācija un attieksme diemžēl neuzlabojas. Neesmu to manījusi.

DDD: Filmā par izglītības reformu tas tika klaji parādīts.

I.J.: Bērni un jaunieši ir viegli ietekmējami. Viņus nemaz nav tik grūti pārliecināt.

DDD: Ja vēl skola šīm aktivitātēm dod legālu piekrišanu, dod brīvdienu – tad viss notiek.

I.J.: Jā, tā tas ir. Turklāt Latvijā nav nekādas sistēmas, ar kuras palīdzību varētu noteikt, kā tiek veikta šī patriotiskā audzināšana. Uz akreditācijas laiku visi papīri droši vien ir kārtībā, bet kāds gars valda skolas ikdienā?

DDD: Jūs domājat – izteikti pretlatvisks gars?

I.J.: Jā. Man patiešām ir tāda sajūta, un, protams, tā nav jauniešu vaina. Piemēram, viena daļa krievu skolu skolotāju – nav grūti iedomāties, no kādas vides tās nāk – ir bijušo virsnieku sievas u.tml. Un valodas prasme skolotāju vidū vispār ir atsevišķa tēma. Man pašai ir zināma skola, kurā direktora vietniece nerunā latviski, taču ieņem šādu amatu.

DDD: Likums taču to neatļauj!

I.J.: Pēc likuma viņa šo amatu nemaz nedrīkstētu pildīt. Tātad jautājums: kā tas viss notiek un kā tas ir iespējams?! Un noteikti ir arī tādas skolotājas un skolotāji, kas vēl aizvien nerunā latviski.

DDD: Tas liek aizdomāties par to, kādi būs viņu skolnieki.

I.J.: Jā... Par latviešu valodu man ir gan jāsaka vēl viena biedējoša lieta. Proti, parādās arvien vairāk cilvēku, kuri runā perfekti latviski, bet viņi līdz ar to nav kļuvuši lojāli Latvijai. Viņi tikai spēj vēl dziļāk un pamatotāk izpaust savu naidu, spēj to formulēt precīzāk. Mūsu valodu viņi izmanto, lai paustu pret mums naidu, nevis iemīlētu un cienītu Latviju. Viņi mācās un izmanto latviešu valodu, lai veiktu kaitniecisku darbību, un tas, manuprāt, arī ir ļoti biedējoši.

DDD: Jūsu skolā mācās arī krievu skolēni. Kā ikdienā notiek latviešu un krievu audzēkņu saskarsme? Vai dzīvē pastāv tas, ko politiķi sauc par “integrāciju”?

I.J.: Atkarībā no skaitliskā pārsvara. Ja vairāk ir latviešu skolēnu, tad skolā ir latviskāks gars, un otrādi. Mūsu skolā nav tik aktuāli, ka krievu skolēni gribētu kaut kā īpaši aktivizēties uz etniskā pamata, kaut gan ir arī daži izņēmumi – gadījumi, kad viņiem liekas, ka viņu personīgās krievu intereses ir aizskartas. Taču mācību procesā, vismaz mūsu skolā, viss sakārtojas.

Latviešu bērni valodu lietošanā ir ļoti toleranti. Viņi ir gatavi runāt krieviski, ja viņus šajā valodā uzrunā. Tāpat esmu novērojusi, ka bērni no jauktajām un krievu ģimenēm klasē grupējas un savā starpā sarunājas krieviski. Latviskais kaut kur atkāpjas. Un man ir skumji viņus vērot. Viņi no pieaugušajiem jau pārņēmuši sajūtu, ka viņiem ir jāietur kaut kāda pozīcija. Tas nāk no ģimenes.

Kādēļ skolotāji baidās?

DDD: Kādēļ jūs nevēlaties, lai sarunā tiktu minēta skola, kurā jūs strādājat?

I.Jēkabsone: Esmu pārliecināta, ka pēc šādas sarunas varētu vērsties pret manu darbavietu, pret manu skolu. Lai cik godīgi un labi skola strādātu, vienmēr var atrast kādu iebildumu pret tās darbību. Es arī nevarētu tik atklāti runāt par jautājumiem, kas jūs interesē.

Garīgā okupācija joprojām turpinās. Es nejūtos brīva, un tas ir briesmīgi. Vieglāk būtu vispār nedomāt. It kā esmu brīvs cilvēks brīvā valstī, bet patiesas brīvības nav. Par šiem vārdiem man noteikti kaut kas būtu “jāmaksā”, kaut gan maksāts jau ir pietiekami – uz mūsu pleciem ir visi okupācijas gadi… Visu esam piedzīvojuši, bet tā vien liekas, ka nekas nav mainījies.

DDD: Kā šodienas Latvijā jūtas skolotājs, vai izjūt valsts atbalstu? Kāda ir valsts attieksme pret skolu, skolotāju? Tagad ir aktuālas arī protesta akcijas, streiki, kuros skolotāji pieprasa pret sevi cilvēka cienīgu attieksmi.

I.J.: Man ir jāsaka visai skarbi vārdi. Mūsu valstī cilvēku neciena un nemīl, un skolotājs arī ir cilvēks, tādēļ tāda pati attieksme ir arī pret viņu: kontrolēt, izmantot, uzlikt visdažādākā veida darbus, kas vien iespējami, milzīgu atbildību. Jā, ir dažādas balvas, pateicības par labu darbu. Bet man ir paziņas – ļoti labi skolotāji, kuri vairs nevar izturēt šo attieksmi un slogu. Nav vairs spēka ne fiziski, ne garīgi. Mums nav atbalsta. Īstu atbalstu mēs nesaņemam. Jā, tiek pielikta pie algas kāda naudiņa, prēmija vai goda raksts, bet tas neglābj sistēmu kopumā.

DDD: Kā vērtējat pašreizējo izglītības sistēmu – kādi izaugs mūsu bērni pēc šādiem eksperimentiem?

I.J.: Jūs pareizi pateicāt – eksperimentiem. Skolotāji vēl nav apguvuši vienu jauninājumu, kad nāk atkal jauns rīkojums. Ļoti grūti kvalitatīvi strādāt. Skolotāji ir spiesti nemitīgi gaidīt, kad atkal būs kādi rīkojumi. Nav sajūta, ka tu esi līdzvērtīgs. Skolotāji jūtas kā skrūvītes, ko citi groza, un tā ir šausmīga sajūta. Jo īstenībā skola varētu būt ļoti laba un prestiža darbavieta ar brīnišķīgu motivāciju, ar gandarījumu, taču dažādu apstākļu dēļ tas mūsu zemē nav iespējams.

DDD: Izskatās, tas ir terors. Kam izdevīgi novest izglītību tādā purvā? Būtībā, ja skatās plašāk, tad Latvijā tiek mērķtiecīgi degradētas un gremdētas divas svarīgas jomas – tā ir veselība un izglītība, kā rezultātā degradējas sabiedrības fiziskā un garīgā veselība.

I.J.: Savā ziņā labi, ka neprotu nosaukt vārdā tos spēkus, kam tas ir izdevīgi. Bet tādi spēki ir. Tās ir aprindas, kurām izdevīgi veidot manipulējamu sabiedrību. Cilvēks, kurš domā plaši un globāli, kļūst neizdevīgs un bīstams, taču, ja cilvēks domā šauri tikai par personīgām vajadzībām, viņš ir viegli izmantojams, raustāms aiz aukliņas. Atklāti sakot, izglītības sistēmas degradācija ir jaunas sabiedrības veidošanas instruments.

DDD: Pirms intervijas minējāt, ka skolotāji kopumā ir ļoti bailīgi, jo par katru “ne tā” pateiktu vārdu tiek apdraudēta viņa darba vieta.

I.J.: Jā, tā tas ir. Taču, ja runa būtu par daļu vecākās un vidējās paaudzes, kas piedzīvojusi padomju laikus, tad vēl varētu saprast. Jaunā paaudze ir kosmopolītiska – viņiem tādi jēdzieni kā patriotisms liekas vecmodīgi, lieki.

Bet padomāsim, kāda sabiedrībā ir attieksme pret patriotu? Pret viņu attiecas kā pret dīvainu cilvēku, jo kāpēc gan normālam cilvēkam būtu jāziedo savs laiks kaut kādai idejai?! Labāk pelnīt naudu, atpūsties ārzemēs utt. Patrioti tiek uztaisīti par kaut kādiem bļaustekļiem, kas šķeļ sabiedrību, pretojas integrācijai un tamlīdzīgi. Tas ir nenormāli! Jēdziens, kurš kādreiz bija viscēlākais, tagad tiek apzināti degradēts. Tāda attieksme tiek apzināti veidota – it kā patriots būtu kaut kāds nesaprātīgs pamuļķītis, kaut gan patiesībā šie cilvēki ir daudz inteliģentāki un izglītotāki par pārējiem. Viņi prot argumentēt savus uzskatus. Varbūt šis negatīvais priekšstats tiek bāzēts uz to, ka par savas zemes un tautas mīlestību pārsvarā runā vecākās paaudzes cilvēki, kas ir pensionāri. Kā zinām, pensionāriem nav materiāli labvēlīga dzīve – varbūt tāpēc arī priekšstats par patriotu ir kā par nabadzīgu, neveiksmīgu cilvēku.

DDD: Vai pāreja uz mācībām valsts valodā, tā sauktā skolu reforma, ir sevi attaisnojusi, realizējusies? Kāda ir realitāte?

I.J.: Realitāte ir biedējoša. Liekas, šī pāreja ir bijusi formāla. Diemžēl lielai daļai krievu cilvēku autoritātes ir profesionāli demagogi, kuriem ir pavisam citas domas – viņi iestājas par divvalodību un ir Latvijai naidīgi, neatbalsta tās neatkarību. Nesaprotu, kā var vienlaikus tik ļoti šeit gribēt dzīvot, bet tajā pašā laikā tik ļoti pretoties valsts pamatkārtībai, nepieņemt un necienīt valodu, vēsturi, tautu. Tā ir liela necieņa.

Es kādreiz ļoti dusmojos, ja kāds teica, ka pie visa vien paši esam vainīgi. Uzskatīju, ka vaina ir sveštautiešos, taču tagad ar katru dienu arvien vairāk apzinos, ka vaina ir mūsos pašos. Ar savām rokām mēs paši sev bedri rokam. Un tas ir visskumīgākais.

DDD: Kādu jūs redzat risinājumu?

I.J.: Uz valsts amatpersonām mēs nevaram paļauties – viņiem tautas izdzīvošana un pastāvēšana nav aktuālo tēmu sarakstā. Daudz demagoģijas no viņiem dzirdēts. Viņiem ir svešas mūsu rūpes un raizes.

Mani visvairāk uztrauc, kā lai mēs dzīvojam kopā ar mūsu tautai svešajiem, jo mums patiešām katram ir sava, atšķirīga kultūra, mentalitāte un valoda. Latvijā dzīvo divas atsevišķas grupas – katra ar savu valodu, savu radio, televīziju, presi, ar pretēju skatījumu un vērtējumu par lietām. Kā šādos apstākļos vispār var notikt kaut kāda vienošanās?

Muguras locīšana par nelielu samaksu 

DDD: Jūsuprāt, vai ir iespējama vienošanās jeb integrācija latviešu un kolonistu starpā?

I.Jēkabsone: Nedomāju, ka te kāda vienošanās ir iespējama. Mums nav pamata, uz kura varētu vienoties. Cik ilgi mēs ticēsim un klausīsimies to demagoģiju, ko mums cenšas iestāstīt TV un radio?

Es zinu, ka daudzu sirdīs vēl mīt dzīvs patriotisms un ir tuvi jautājumi, par kuriem raksta laikraksts “DDD”. Tomēr šīs jūtas tik profesionāli tiek no ārpuses slāpētas un apspiestas, ka cilvēki vairs par tām skaļi nerunā. Barikādēs latvieši bija gatavi darīt pilnīgi visu, bet šis pacēlums un iedrosme tika noslāpēta ar tik meistarīgu roku – tika iznīcināta ticība. Es nezinu, kā to atgriezt. Kaut gan Latvijas vēsturē var atrast daudz piemēru, kad palikusi vairs tikai saujiņa cīnītāju un ideālistu, kuri tautā atkal uzcēluši jaunu atmošanās vilni. Gan arī mēs to spēsim – laikam mums vēl nav tik traģiska situācija, lai saņemtos. Un tā ir skumja atziņa, ka latvietis ceļas tikai tad, kad ir salauzts un saliekts, novests izmisumā. Latvietim gadsimtiem ir bijis jāizdzīvo, jāpaliek dzīvam. Tas laikam ir atstājis pēdas.

DDD: Latvieši ir sena, stipra un cēla tauta. Es ticu, ka cilvēki attapsies un celsies.

I.J.: Jā, taču tagad esam tik, cik esam. Piemēram, Latvijas un Krievijas robežlīgums. Cik cilvēku atnāca pie Saeimas? Maz – daudz par maz!

DDD: Kā vērtējat valstsvīrus, kas uzbāžas, pielien iekarotājam, lai dāļātu mūsu zemi?

I.L.: Protams, ka negatīvi. Jā, runa ir arī par zemi, taču te ir svarīgs princips. Un man ir kauns, kad atkal izspraucas latviešu visnegatīvākā īpašība – muguras locīšana. Iztapība par nelielu samaksu.  
 

Vienaldzība un bezdarbība nogalina 

DDD: Zinu, ka jūsu skolā tiešām notiek šī patriotiskā audzināšana, notiek dažādi pasākumi, diskusijas u.c.

I.Jēkabsone: Šādi pasākumi mūsu skolā notiek jau kopš pašiem Atmodas sākumiem. Tā ir pašsaprotama mūsu skolas ikdiena. Mums ir laba vadība, kas to atbalsta.

Jāteic, ka šajā sakarā skolā ir bijuši arī dažādi iekšēji konflikti – piemēram, pie mums viesojās nacionālu organizāciju jaunieši, kas runāja par dekolonizāciju un citām nopietnām tēmām. Pēc šīs tikšanās man sanāca nopietnas pārrunas ar kolēģēm, kuras pārmeta, ka tādos patriotiskos pasākumos tiekot nodarīts pāri mūsu krievu tautības kolēģiem.

DDD: Paši latvieši to pārmeta, nevis krievi sūdzējās?

I.J.: Jā, tas bija tas dīvainākais, ka to teica latvietes – neviens no krievu kolēģiem nesūdzējās. Es domāju, ja jau cilvēkam ir tīra sirdsapziņa, tad viņš neattiecina uz sevi lietas, kas uz viņu neattiecas. Tātad, ja runa bija par nelojāliem cittautiešiem, tad maniem krievvalodīgajiem kolēģiem teorētiski nevajadzētu to attiecināt uz sevi. Kā piemēru varu minēt Ludmilu Azarovu – viņai taču nav par ko aizvainoties un viņa var būt tikai lepna par to, ka latvieši viņu ciena un kā pret viņu izturas. Viņa ir izteikti lojāla un draudzīga latviešiem. Viņa ir no paaudzes, kas jau savu ir izdarījusi, tagad ļoti vajadzīgi jaunie, kas pārņemtu to patriotisma karogu.

DDD: Manī izraisa dziļu sašutumu tādi latvieši, kas šādi – ne prasīti, ne aicināti – metas aizstāvēt okupantus, bet pašu tautu atstāj novārtā. Tā ir neiedomājama iztapība. Būtībā cilvēks pats sevi pazemo. Viņiem nav pašcieņas.

I.J.: Jums ir taisnība. Kādreiz es pat aizdomājos par to, ka tie ir mūsu gēni, jo tie, kuri cēlās un iestājās par ideāliem, tika iznīcināti, izsūtīti. Varbūt mums tik tiešām darbojas jau šie iebojātie gēni? Pirmām kārtām jau izkāva tos latviešus, kas bija pret svešām varām, netaisnību, apspiešanu un vergošanu.

DDD: Ir tāds sens teiciens, ka ģenialitāte nepārdzimst. Latviešos ir taisnīguma gars, tikai kā Imanta tas pagaidām lielākajā sabiedrības daļā dus.

I.J.: Latvieši neprot aizstāvēt savas tiesības. Citas tautas to labāk prot. Es nesaprotu, no kā mums baidīties? Mums taču nav, no kā baidīties!

DDD: Baidīties varam tikai no tā, ka kļūsim brīvi un zaudēsim savas važas un kaklakungus…

I.J.: Tieši tā! Kādreiz mums bija fiziskais apdraudējums, bet tagad apdraudam mēs paši sevi ar savu vienaldzību un bezdarbību.

Tieši skolotājs var pamudināt 

DDD: Jūs esat laikraksta “DDD” lasītāja kopš tā iznākšanas pirmsākumiem. Tādēļ droši vien zināt arī par notikušo tiesas procesu?

I.Jēkabsone: Ziniet – es ar jums visiem ļoti lepojos! Patriotus mēdz saukt par bļauriem un tamlīdzīgi, bet ar šo procesu jūs visiem parādījāt, kā var savus uzskatus tiesiski pamatot. Es tiešām lepojos ar šo procesu. Tas ir mūsu īstais ceļš – argumentēt un pierādīt, un jūs to spoži izdarījāt.

DDD: No vissliktākajiem apstākļiem jācenšas izveidot vislabākās sekas. Proti, šajā gadījumā tiesa bija lieliska iespēja cilvēkiem parādīt, kā aizstāvēt un pamatot savus uzskatus, atgādināt par aizmirstiem un noklusētiem likumiem, faktiem un argumentiem.

I.J.: Ļoti svarīgi ir tas, ka jūs procesu publicējat. Visiem ir pieejama unikāla informācija, visdažādākie fakti.

Par šo procesu esmu domājusi un nācu pie secinājuma, ka tie, kas iet pret jums, jūs apsūdz, nedomā ne par tautu, ne valodu vai citām šīm tēmām – viņus vada tikai nauda. Aiz tā stāv liela nauda un liela vara.

DDD: Iespējams, jums ir taisnība, jo citādi viņi no mums tik ļoti nebaidītos, piemēram, nenotiktu uzbrukums Aivaram Gardam, laikraksta galvenās redaktores dēlam, netiktu apzināti izraisīta autoavārija žurnālistei un citi negadījumi. Nevarēja mūs iebaidīt fiziski, ķērās pie tiesāšanas, lai arī tā ir ļoti nepārliecinoša un smieklīga. Tomēr, zinot, ka aiz šī procesa stāv liela nauda un vara, mēs vēl nezinām, kā viss beigsies.

I.J.: Jā, šī procesa ierosinātāju mērķis ir visai apšaubāms.

Tagad gribu arī es jums kaut ko pajautāt. Kā man zināms, jūsu dzīvē un uzskatu tapšanā īpaša nozīme ir bijusi studijām? 

DDD: Neteiktu, ka studijām, taču saskarei ar skolotājiem gan. Piemēram, augstskolā tieši Aivars Garda, kurš lasīja lekcijas, mani ierosināja un iedvesmoja aktīvai rīcībai savas tautas aizstāvībai.

I.J.: To jautāju tāpēc, ka liela nozīme ir arī tam, kā jauno skolotāju sagatavo un māca. Domāju, ka pedagogu sagatavošanas programmā nav pat tādas sadaļas. Par to arī ir jādomā, jo šie jaunie skolotāji mācīs mūsu bērnus. Piemēram, jūs aktīvai darbībai pamudināja tieši skolotājs. Un tas varēja ar jums notikt, bet varēja arī nenotikt, jo valstī jau nav vienotas sistēmas.

Redziet, skolotājam īstenībā ir ļoti liela ietekme, un izskatās, ka šajā valstī ir spēki, kuriem svarīgi, lai šo ietekmi un cieņu pret skolotāju mazinātu. Tiem ir izdevīgi, lai skolotājs vairs nebūtu spilgta personība.

Kāpēc vēršas pret jums? Tāpēc, ka jūs runājat taisnību! Žēl… gadi paiet, un cilvēki varētu dzīvot citu dzīvi. Viss it kā ir mūsu pašu rokās, bet to roku tomēr ir tik maz…

DDD: Pasaules revolūcijas un lielās pārmaiņas ir sākušās no mazas grupiņas. Mums nevajag vairākumu – mums nepieciešama tīra sirdsapziņa, patiesi mērķi un drosme pēc tiem tiekties.

I.J.: Es lepojos, ka šādi esat arī jūs, un man ir gods ar jums runāt.

Apziņa par to, ka pasauli var mainīt arī neliela grupa cilvēku, tiešām stimulē cilvēku turēties un darboties. Ar jums runājot, es jūtu, ka tomēr vēl ir mūsu spēkos, neskatoties uz visu, mainīt situāciju.

DDD: Starp citu, arī viens cilvēks var būt cīnītājs.

I.J.: Mēs, latvieši, esam ļoti svarīgi un nozīmīgi, jo pret mums vērš tādu spēku un ļaunumu. Kas mūsos ir tik īpašs? Nedomāju, ka runa ir tikai par ģeopolitiku, ka citas varas grib mūs noslaucīt no stratēģiski svarīgas teritorijas. Acīmredzot mums ir dots kāds īpašs Dieva uzdevums, un mēs traucējam tumsas spēkiem realizēt viņu ļaunos nodomus. 

Latvieši ir īpaša tauta, un mums ar to ir jālepojas, jābūt savas zemes un tautas patriotiem. Leposimies ar to, ka esam latvieši!

Intervēja

Ilze Liepa