Valdis Keris: Pēdējā laikā notiekošās diskusijas parāda, ka šobrīd ne pacienti, ne mediķi nav apmierināti. Katram ir savi objektīvi iemesli nejusties labi. Ir vienas kopīgas zāles, ar kurām tos abus baciļus (gan pacientu bažas, ka bez aploksnes viņš nesaņems kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, gan mediķu rūgtumu, ka tā alga, ko valdība viņiem maksā, nav godīga un pienācīga) varētu izārstēt. Nepieciešama konsekventa darba samaksas paaugstināšana. Mēs neprasām neko tādu, kas iepriekšējos gados nebūtu ar valdību norunāts. Paveikts ļoti liels darbs. 2005. un 2006. gados pieņemti fundamentāli valdības dokumenti par cilvēkresursu attīstību veselības aprūpes sektorā, kas saskan ar Eiropas Komisijas ziņojuma pamatnostādnēm par to, ka visas valstis apņemas nodrošināt pieejamāku un kvalitatīvāku veselības aprūpi, līdzvērtīgāku visiem iedzīvotājiem.

Šādas politikas īstenošanai ir nepieciešamas divas ļoti būtiskas lietas: pietiekams finansējums un cilvēkresursi. Jābūt cilvēkiem, kas strādās atjaunotajās slimnīcās, pie modernajiem aparātiem. Pretējā gadījumā būs tikai tehnika, kas bez speciālistiem neko nedos. Šobrīd ir ļoti sarežģīta politiskā situācija, jo prasības skan arī no skolotājiem, pastniekiem, policistiem un citu profesiju pārstāvjiem, tādēļ nepieciešama izlēmīga valdības rīcība, lai patiešām tiktu realizēts tas, kas tika solīts Latvijas veselības aprūpes sistēmai. Pretējā gadījumā sekas būs ļoti sliktas – cilvēki pametīs šo nozari, nebūs neviena, kas spētu sniegt pieejamus un kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus. Nebūs kam vairs dot tās aploksnes. Tad viss būs neatgriezeniski sagrauts. Diez vai valdība tad vairs varēs palīdzēt, jo izlieto ūdeni vairs nesasmels.

Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā jau tagad ir šāda situācija – var celt algas, cik grib, bet darbinieku no tā acumirklī vairāk nekļūst. Ministra kungs teica, ka vajag par 10–20 procentiem vairāk neatliekamās palīdzības brigāžu. Vajag, bet lieta tā, ka šobrīd neiespējami tās sakomplektēt. Tikšanās reizē pie Ministru prezidenta piedalījās mūsu arodbiedrības valdes locekle Grigales kundze no Rīgas neatliekamās medicīniskās palīdzības stacijas. Viņa apliecināja, ka tagad ir pēdējais brīdis, lai valdība ar pilnu atbildību lemtu par finansējumu veselības aprūpei. To nedrīkst vairs ne samazināt, ne atstāt kā līdz šim, jo Latvijā tas ir viens no mazākajiem Eiropas Savienībā – apmēram četri procenti! Attīstītajās valstīs finansējums ir 7 līdz 9 procenti no IKP. Ne jau tāpēc, ka viņiem būtu īpašas simpātijas pret veselības aprūpi. Nekas tamlīdzīgs. Gluži vienkārši gadu desmitos tirgus ekonomikas apstākļos pierādīts, ka tas ir nepieciešamais naudas daudzums, lai sistēma normāli funkcionētu.

Kad finanšu speciālisti tika aptaujāti par mūsu veselības sistēmas iespējamo saistīšanu ar obligāto veselības apdrošināšanu, kas šajos apstākļos būtu jauns nodoklis, ekspertu viedoklis bija, ka, pirmkārt, jauns nodoklis nav atbalstāms; otrkārt, mūsu sistēma jau ir pareiza. Tāda pati ir arī Francijā, un Pasaules Veselības organizācija to ir atzinusi par vienu no labākajām pasaulē. Bet pastāv viens knifs – sistēma prasa noteiktu naudas daudzumu. Tāpat kā jebkura labi uzbūvēta mašīna prasa noteiktu eļļas un dzesēšanas šķidruma līmeni, degvielas daudzumu, arī veselības aprūpes sistēmai ir nepieciešams noteikts finansējums un darbinieku skaits. Ja Latvijas valdība joprojām domā, ka ar četriem procentiem var nodrošināt to, kam attīstītās valstis atvēl septiņus līdz deviņus procentus, tad tā smagi maldās. Tādā gadījumā man jāteic, ka valdības līmenī ir nopietnas makroekonomiskās plānošanas problēmas, un koalīcijai šīs problēmas ar steigu jārisina, jo tā tālāk turpināties nedrīkst.

DDD: Cilvēki ir ievērojuši, ka daudziem mediķiem dzīves līmenis nemaz nav tik zems, un tā sasniegšanai un uzturēšanai nepieciešama pietiekami liela nauda. Loģiski jāsecina, ka mediķi tomēr var labi nopelnīt. Kā jūs izskaidrotu šo pretrunu starp acīm redzamo un, piemēram, jūsu arodbiedrības teikto?

V.K.: Būtu ideāli, ja mēs runātu par konkrētām situācijām, bet, protams, šīs intervijas ietvaros tas nav iespējams. Tādēļ mēģināsim runāt vispārīgi. Vispirms jāuzdod jautājums, cik slodzes strādājot, mediķis to naudu nopelna. Saskaņā ar Latvijas slimnīcu biedrības datiem, ko veido slimnīcu vadības pārstāvji, pagājušajā gadā katrs ārsts un katra māsa vidēji ir strādājuši 1,4 slodzes. Ja tas ir vidējais rādītājs, tad varam attiecīgi manevrēt gan uz vienu, gan otru pusi. Pusslodzi parasti strādā tie, kuri ir atraduši labu darbu kādā citā sfērā, piemēram, farmācijas kompānijā, bet strādā par mediķiem tikai tādēļ, lai saglabātu saiti ar šo profesiju. Ja tāds ārsts brauc ar labu mašīnu, tad nav ko brīnīties – mašīna nav pirkta par ārsta ienākumiem. Tas ir viens no iespējamiem variantiem. Otrs variants: ārsts vienu slodzi strādā slimnīcā, bet otru – poliklīnikā. Tā kā abas darba vietas iespējams juridiski nodalīt, ārsts no Darba likuma viedokļa neko nepārkāpj, jo katrā darbavietā strādā tikai vienu slodzi. Viss it kā ir kārtībā. Daži pat brīnīsies – kas tur ko uztraukties? Jā, bet, ja saliekam abas darbavietas kopā, sanāk, ka ārsts strādā divas slodzes, saņemot par to diezgan pieklājīgu naudu. Jautājums, cik ilgi ārsts tā var strādāt, neapdraudot sevi un pacientus?

Kas šobrīd notiek Igaunijā? Tur ārsti, starp citu arī piedraudot un pat jau sagatavojot streiku, panāca to, ka minimālā darba samaksa ir tāda kā pie mums vidējā. Tas nozīmē, ka tur ārsts par slodzi saņem tik, cik pie mums ārsts vidēji saņem, strādājot vairākas slodzes. Šajā sakarā Igaunijā parādījies jauns fenomens – daudz spilgtāk sāka izpausties darbaroku deficīts.

Vai valdība krāpjas?

DDD: Jo ārsti Igaunijā vairs nestrādā vairākas slodzes…

Valdis Keris: Precīzi, jūs trāpījāt desmitniekā. Iespējams, ka ar to ir izskaidrojama valdības rīcība. Ja tā, tad tas ir ļoti nesmuki. Apzināti bremzējot mediķu algu celšanu, tiek saglabāta nepieciešamība strādāt vairākas slodzes un šādi maskēts darbaroku trūkums. Tāda pieeja problēmas risināšanai ir ļoti nelāga. No tā ir jātiek vaļā. Formāli mums ar valdību ir vienots mērķis – vismaz tad, kad runājam ar ministriju: jāpanāk, ka cilvēks strādā vienā vietā uz vienu slodzi, saņemot tik daudz naudas, lai viņam pietiktu. Jautājums, vai valdība šos vārdus ir gatava pārvērst arī darbos?

Turpinot jautājumu par ārstu ienākumiem, pastāv arī vēl trešais variants, kā sevi nodrošināt. Īpaši ķirurģijā – tās ir aploksnes. Runājot par aploksnēm, kuras dod pirms pakalpojuma, lai saīsinātu, apietu rindu vai panāktu ko citu, tā viennozīmīgi ir negatīva parādība, par ko likumā paredzēta arī atbildība. Domāju, ka par to nav pat īpaši jādiskutē. Otra lieta – aploksnes došana pēc pakalpojuma saņemšanas. Jā, ārsts saņem algu, viņam neko it kā nevajadzētu, bet pacients tomēr grib vēl papildus pateikties. Tam ir divi aspekti. Jebkurā valstī, jebkurā specialitātē par izglābtu dzīvību cilvēks var gribēt pateikties kaut kā īpaši. Pavisam cits jautājums, cik bieži tas notiek. Latvijā šādu situāciju ir pārāk daudz, lai mēs teiktu, ka viss ir kārtībā. Protams, var būt dažas ļoti emocionālas un pamatotas reizes, kad pateicība ir dabiska, bet vairumā ir tādu gadījumu, kad pacients papildus pateicas dakterim par paveikto darbu, jo ļoti labi saprot, ka valsts nesamaksā ārstam taisnīgi viņam pienākošos daļu. Tāpēc pacients psiholoģiski jūt pienākumu šo valsts kļūdu kompensēt. Tā nav mūsu atziņa – to savos pētījumos konstatējuši sociologi.

Brīdī, kad valdība noturēs uzsākto politiku un maksās ārstiem proporcionāli taisnīgu daļu no tā, ko tautsaimniecība maksā algās citām specialitātēm, varēs teikt, ka izdarīts pirmais nopietnais trieciens pa šo aplokšņu sistēmu. Ne ātrāk, jo problēma slēpjas apstāklī, ka ir tādi, kuri pamatoti uzskata, ka viņi gribētu dot, un ir tādi, kuri nevēlas būt godīgāki par valdību, un to aploksni arī paņem. Principā tas nav labi.

Par šo runājām arī ar premjeru. Mums bija vienots viedoklis, ka eksistē vienas zāles gan pret cilvēku aizplūšanu no veselības sistēmas, gan pret aplokšņu došanu. Tā ir konsekventa darba samaksas paaugstināšana ne tāpēc, ka mums gribētos vairāk nekā citiem, bet gan tāpēc, ka Rietumeiropas valstis gadu desmitu ilgā praksē pierādījušas šo koeficienta sistēmu. Tas neatņem naudu ne policistiem, ne skolotājiem, ne kādam citam sabiedriskajā sektorā strādājošajam. Mēs tikai esam par to, ka ārstiem, medmāsām, jaunākajam personālam, arī tiem, kuri nav mediķi, bet strādā šajā nozarē, piemēram, neatliekamo medicīnisko palīdzību automašīnu vadītājiem, jāsaņem viņu taisnīgā daļa. Protams, ja salīdzinām šo daļu ar to, ko saņem mediķi Rietumeiropā, tā nav liela, bet arī valsts IKP ir mazāks kā citur.

DDD: Kaut kādam patriotismam jābūt arī mediķos. Viņi nevar prasīt to, ko valsts nevar maksāt. Katram ir kaut kas jāiegulda mūsu valsts celtniecībā.

V.K.: Tieši tā. Lai katrs pats izšķiras – braukt pēc lielās naudas kaut kur citur, vai arī palikt šeit un strādāt Latvijas attīstībai. Tas nav nejauši, ka esam piedzimuši tieši šajā zemē, un tas katram uzliek zināmu atbildību.

Jānobriest vienotībai

DDD: Vai jums nešķiet, ka sabiedrība šobrīd ir sadalīta dažādās profesijās, darba nozarēs, kuras sacenšas par valdības labvēlību? Varbūt vajadzētu visiem apvienoties un kopīgi cīnīties pret valdības politiku?

Valdis Keris: Savā ziņā tas arī notiek. Pastāv Nacionālā Trīspusējā sadarbības padome, kas valstī darbojas atbilstoši Eiropas Savienības praksei un prasībām. Šīs padomes ietvaros kā sarunu partneri ir valdība, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kurā apvienota lielākā daļa Latvijas arodbiedrību, un darba devēji. Šajā līmenī diskusijas, protams, notiek, bet visus jautājumus izrunāt, turklāt vienlaicīgi, nav iespējams.

DDD: Sabiedrība tomēr tiek dalīta dažādu profesiju pārstāvjos. Tas notiek ļoti mērķtiecīgi, jo valdība baidās no tautas vienotas un saskaņotas rīcības. Jūs taču piekritīsit, ka sen jau visiem vajadzēja apvienoties, lai radikāli mainītu valdības politiku un valstī notiekošo?

V.K.: Taisnība! Kad valdība pieņēma lēmumu par koeficienta sistēmu mediķiem, arī skolotāji parēķināja un izvirzīja savu koeficientu. Skolotāji, piemēram, prasa piesaistīt vidējo pedagoga samaksu vidējam atalgojumam sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, kas ir lielāks nekā tautsaimniecības sektorā strādājošajiem, ar koeficientu 1,3. Tad notiek arī tas, par ko būtībā jūs runājat – savs taisnīgs koeficients mediķiem, savs izglītības darbiniekiem, savs policistiem, ugunsdzēsējiem, utt., utjp. Sabiedriskajā sektorā strādājošajiem jāizveido stabila, pārskatāma un starptautiski atzītiem kritērijiem atbilstoša sistēma, kurā katra nākamā valdība jau funkcionējošā forumā iegulda nepieciešamo naudas daudzumu. Tādējādi atkristu politiskā spekulācija, spriedzes veidošanās sabiedrībā. Tas ir arī valdības politiskā brieduma rādītājs: vai tā spēj šādas sistēmas radīšanu akceptēt, vai nespēj? Pagaidām valdības izrādītā attieksme manī nevieš pārliecību, ka tā būtu gatava šādā ilgtermiņā plānot valsts budžetu. Protams, cerība jau vēl ir, jo galējie aprēķini nav publiskoti. Var jau būt, ka mana kritika ir nepamatota, bet, spriežot pēc līdzšinējiem sarunu rezultātiem attiecībā uz mūsu nozares prasībām, nopietnas bažas diemžēl pastāv.

DDD: Varbūt jārunā nevis par to, ka valdība nav politiski nobriedusi, bet gan par to, ka tauta nav gatava un pat nevēlas piespiest valdību rīkoties valstiski un atbildīgi, īstenojot tautas intereses? Tauta ir atbildīga par savas valdības rīcību!

V.K.: Ir tāds teiciens: katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.

DDD: Tieši tā. Varbūt beidzot jādomā ne tikai par atsevišķas nozares likteni, bet tautu kopumā. Jāsarīko plaša demonstrācija pie Ministru kabineta, lai valdība beidzot saprot, ka nebūt neatrodas tajā drošākajā vietā, kas ļauj bezatbildīgi darīt visu, kas vien ienāk prātā.

V.K.: Viena demonstrācija jau bija, un valdībai to nevajadzētu novērtēt par zemu. Kaut arī nepietiekami, lai referendumu uzskatītu par notikušu, tomēr tajā piedalījās vairāk nekā trīssimt tūkstoši. Tā jau bija demonstrācija! Vairāk kā trīssimt tūkstoši Latvijas iedzīvotāju deklarēja, ka, viņuprāt, ar valdības realizēto politiku viss nav kārtībā. Valdībai to nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt, jo, protams, tam var būt arī attīstība jau tuvākajā laikā.

Tautai jāstreiko

DDD: Referendums ir viena lieta, pavisam cita – iziet ielās un, esot gatavam riskēt ar visu, aizstāvēt taisnīgumu.

Valdis Keris: Tas jau ir jautājums par pilsonisko drosmi.

DDD: Drosme vajadzīga, lai aizstāvētu taisnību. Apsveicami, ka mediķi, skolotāji ir gatavi streikot. Bet varbūt visai tautai būtu jāpiesaka streiks? Jātiek taču vaļā no valdības, kas klaji ignorē visu, kas attiecas uz tautas taisnīgajām prasībām.

V.K.: Es tomēr negribētu jums piekrist un vispārināt šo situāciju. Streiks ir ietekmīgs līdzeklis – pēdējais ierocis diskusijā, kuras temats ir objektīvi svarīgs, kad jau visi citi, lai šo svarīgumu patiešām pierādītu, ir izsmelti. Ja pastāv kaut kāda konkrēta situācija, kad streiks sevi attaisno, un mūsu gadījumā tas tā tiešām varētu arī būt, tad par to varētu domāt. Vispārējs streiks visu tikai sagrautu.

DDD: Runa jau nav par sagraušanu. Cilvēki, arī valdībā sēdošie, parasti ir gatavi uzdot jautājumu, ko valsts man var dot, bet gandrīz nekad nepadomā, ko es varu labu dot valstij. Tā vietā, lai pacīnītos, cilvēki izvēlas aizbraukt, piemēram, uz Īriju sēnes lasīt un cer atgriezties tad, kad viss būs sakārtots.

V.K.: Ļoti ērta filozofija. Sabiedriskie procesi patiešām ir sarežģīti. Runājot par Īrijas fenomenu, jāatzīst, ka tas gan radīja virkni problēmu ar darbaroku trūkumu, bet lika arī darba devējiem un valdībai nopietnāk domāt par darba algām. Man grūti analizēt situāciju visā sabiedrībā kopumā, bet attiecībā uz veselības aprūpi mēs gribam panākt, lai šīs nozares ietvaros tiktu nodrošināti priekšnoteikumi latviskas Latvijas attīstībai. Lai cilvēki nevis brauktu prom, bet, redzot, ka viņus novērtē, sajustu pienākumu palikt Latvijā. Tā ir abpusēji saistoša rīcība. Valdībai ir jāuzņemas galvenā loma šajā procesā, jo tai ir vara, spēks, nauda, gods…

DDD: …ar to godu gan ir tā pašvaki.

V.K.: Teiksim tā: gods pildīt šo pienākumu.

“Pašapkalpošanās diena uzņemšanas nodaļā”

DDD: Mediķi pamatoti prasa algas palielinājumu, bet kā ir ar darba kvalitātes, attieksmes pret pacientiem uzlabošanu? Domāju, gandrīz ikviens no savas pieredzes varēs pastāstīt gadījumus, kad ārstēšana nav nesusi rezultātus, jo ārstam gluži vienkārši nav gribējies iedziļināties un mainīt sākotnēji uzstādīto diagnozi. Slimnīcās bieži vien tiek noteikta diagnoze, un tad tiek piemeklēti simptomi, nevis otrādi – balstoties uz simptomiem, uzstādīta diagnoze. Tiek iztērēta liela nauda, zaudēts laiks un galu galā arī veselība.

Valdis Keris: Ārstēšana ir ļoti sarežģīts process, kur atsevišķos etapos nākas paļauties uz intuīciju. Pirmajā brīdī, saskaroties ar pacientu, protams, ideāli būtu uzreiz noteikt pareizo diagnozi, bet diemžēl ne vienmēr tas ir iespējams. Vispirms tiek izveidota darba diagnoze, meklēti simptomi, kuri tiek analizēti un vērtēti, vai tie atbilst vai neatbilst sākotnēji izvirzītajai diagnozei. No malas skatoties, tas var šķist pilnīgi ačgārni. Bet, lai noteiktu slimības patieso cēloni, bieži vien jāiziet garš un laikietilpīgs izmeklēšanas process. Tas savukārt pierāda, kādēļ nepieciešami patiesi labi speciālisti – gan tehniski, gan ētiski augsti attīstīti cilvēki. Vajadzīga atlase, lai atrastu labākos no labākajiem.

Kāds ir priekšnoteikums, lai varētu atlasīt? Nepieciešams liels pretendentu skaits. Kā liecina pētījumi par profesiju izvēli studējošo vidū, lai kādai profesijai piesaistītu lielu skaitu cilvēku, noteicošais faktors ir darba samaksa. Protams, ka nauda nav vienīgā, kam jābūt pamatā profesijas izvēlē. Nepieciešama arī pašaizliedzīga interese, bet tas jau nenozīmē, ka nav jāmaksā vispār.

Pēdējos gados konkurss medicīnas studentiem, iestājoties augstskolā, ir bijis tikai 1,… Tas nozīmē, ka izstājoties šis cipars ir vēl zemāks. Iespēja izvēlēties labākos ir bijusi niecīga, lai neteiktu, ka tās nav vispār. Jāatzīst, ka šādā situācijā medicīnā ir nonākuši arī tādi cilvēki, kuriem tur nemaz tā īsti nevajadzētu strādāt. Bet ko darīt? Kas ir labāk: lai nav neviens; vai ir kāds, kurš var vismaz kaut kādu palīdzību sniegt? Tā ir skarba, bet reāla izvēle.

DDD: Protams, tā īsti negribas ne vienu, ne otru variantu. Tomēr tik tiešām labāk atrast kādu, kurš slikti, bet tomēr piešuj norauto pirkstu, nekā man pašai šūt.

V.K.: Lai cilvēki labāk saprastu, kā būtu tad, kad nav neviena mediķa, varētu taisīt akciju “Pašapkalpošanās diena uzņemšanas nodaļā”. Skarbs piemērs, bet labi raksturo situāciju. Tieši tādēļ mēs tik ļoti iestājamies par godīgu darba samaksu palielināšanu atbilstoši iepriekšējos gados izstrādātajam plānam.

“Apburtais loks”

DDD: Vai mediķi godprātīgi attiecas pret pacientiem? Šāds jautājums droši vien radies daudziem pacientiem, jo bieži vien nākas maksāt naudu par piecu minūšu vizīti, kurā ārsts nekādu skaidrību neievieš, tikai nosūta pie kāda cita speciālista, kurš savukārt sūta pie nākamā. Tā tiek patērēts laiks un nauda.

Valdis Keris: Nevaru pateikt, ka neviens tā nedara, bet pamatā, domāju, nē. Ir viena cita lieta. Piemēram, atnāk pacients pie ārsta ar noteiktām sūdzībām. Ārsts apskatās un redz, ka īsti skaidru atbildi dot nevarēs. Pat, ja varētu, vajadzīgs tomēr būtu speciālista slēdziens, tādēļ ārsts arī sūta pie konkrēta speciālista. No vienas puses tādēļ, lai būtu drošs, ka nekļūdās, no otras – ja viņš bez speciālista uzstādīs diagnozi, un pacientam vēlāk kaut kas nepatiks, viņš pasūdzēsies. Atnāks kontrolieri un pateiks: pagaidiet, kolēģi, jūs gan no sevis iedomājāties, nesūtot pie speciālista, uzstādījāt diagnozi. Domājat, ka esat vienīgais gudrais?! Saprotiet, pacientam, protams, jāzina savas tiesības un nav jābaidās sevi aizstāvēt, gluži otrādi – ja nodaļā kaut kas iet greizi, jāiet pie ārsta. Ja šķiet, ka ar ārstu kaut kas nav kārtībā, jāiet pie nodaļas vadītāja. Tur nav labi – jāiet pie slimnīcas direktora. Ja arī tur netiek sasniegts vēlamais rezultāts, jāiet uz MADEKI, Pacientu tiesību biroju, jācīnās par savām tiesībām! No otras puses, ja šī prakse ir ļoti izplatīta, ārsts sāk vienkārši nodrošināties, pat tajos gadījumos, kad vaina ir gandrīz simtprocentīgi skaidra. Pat ja ir vismazākās šaubas, jāpārbauda – jāuztaisa rentgens, jāaizsūta pie speciālista. Tas, protams, maksā naudu un laiku, bet tāda ir drošības cena.

DDD: Vai tas varētu būt iemesls, kādēļ aizvien grūtāk tikt pie ārsta? Rodas pat iespaids, ka cilvēki vairāk sākuši slimot, jo rindas pie ārstiem ir ļoti, ļoti garas.

V.K.: Tas to, protams, ietekmē. Varētu uzdot vēl daudz dažādu jautājumu: kāpēc sabiedrība par spīti visai medicīnas tehnoloģiju attīstībai nejūtas veselīgāka un laimīgāka, kādēļ mediķiem aizvien lielāka neapmierinātība ar savu profesiju, kāpēc aizvien lielāki līdzekļi jāiegulda veselības aprūpes procesā?

Sabiedrības merkantilizācija

DDD: Atgriežoties pie jūsu arodbiedrības prasībām, protams, ir normāli un pamatoti, ja cilvēks grib adekvātu samaksu par savu darbu. Nauda ir vajadzīga, taču vai jums nešķiet, ka fakts, ka atalgojums ir noteicošais faktors profesijas izvēlē, liecina par sabiedrības slimumu, merkantilismu?

V.K.: Es jums atbildēšu ar pretjautājumu: vai jūs būtu gatava strādāt par velti ar visu no tā izrietošo? Vai jūs būtu gatava, ka jūsu draugs strādā par velti? Jums taču vajag naudu, lai apģērbtos, samaksātu īri, lai jums būtu ko ēst. Tas ir jautājums par prioritātēm un pakārtotajām lietām. Ja cilvēks savu specialitāti izvēlas tikai pēc tā, cik liels būs viņa atalgojums, tad viņš, protams, ir ļoti merkantils. Ir objektīvas nepieciešamības, ar kurām katrā specialitātē ir jārēķinās. Ir zināms naudas daudzums, kas jātērē, lai cilvēks varētu vienkārši labi paēst, lai viņš, atnākot mājās, justos komfortabli, lai viņš varētu veltīt laiku un naudu savai pašizglītībai, lai viņš varētu attīstīt savu ģimeni. Bet ir viena lieta, kur jums, protams, ir taisnība – tā ir sabiedrības merkantilizēšanās. Šobrīd absolūtais vadmotīvs ir naudas daudzums, bet tā ir sabiedriskā iekārta, kurā mēs dzīvojam. Domāju, ja kādas citas tā saucamās kapitālistiskās valsts studentus aptaujātu par motīviem profesijas izvēlē, pamatā būtu nauda.

DDD: Tad rodas jautājums, vai tiekšanās par katru cenu sasniegt šo valstu līmeni ir tas, kas vajadzīgs mūsu tautai? Vai mēs nepazaudējam ko būtiskāku, tiecoties pēc materiālajiem labumiem?

V.K.: Jautājums, kuru mēs aizskārām, ir ar globālu saturu. Būtībā to varam pārveidot šādā veidā: vai tas, uz ko tiecas lielākā daļa civilizācijas, ir tas, kas viņai vajadzīgs? Labs, ļoti filozofisks jautājums, kuru, domāju, mēs tik vienkārši nevarēsim šeit atbildēt.

DDD: Man gan šķiet, ka atbilde ir ļoti vienkārša – pasaule neiet pareizā virzienā, jo cilvēki jau labāki nekļūst. Ir anekdote par to, kādēļ Amerikā nedzer šņabi, bet pīpē zālīti. Lai dzertu šņabi, vajadzīga kompānija, bet pīpēt zālīti var arī vienatnē. Nežēlīgās konkurences apstākļos cilvēki vairs neuzticas cits citam, viņi atsvešinās. Sabiedrībā nostiprinās mežonīgi bara likumi – pārkod rīkli otram, pirms viņš tev to nav pārkodis.

V.K.: Sabiedrības morāle, skatoties no Romas impērijas laikiem, nav īpaši augusi. Ir bijis tehniskais progress. No otras puses, varbūt ir zināmi posmi, kuriem jāiziet cauri, lai nonāktu pie mērķa. Piemēram, ja mērķis ir kalna virsotne, un taisnākais ceļš ir pa stāvāko un bīstamāko klinšu sienu, kas apdraud dzīvību, vai izvēlēties serpentīna ceļu ir nepareizi?

DDD: Lielākā daļa, protams, kāps kalnā pa serpentīna taciņu, un tur nav nekā nosodāma. Tajā pašā laikā, noteikti atradīsies kādi drosmīgi alpīnisti, kuri izvēlēsies grūtāko, bet ātrāko ceļu uz kalna virsotni. Jautājums, vai tie, kuri iet pa drošo serpentīna taciņu, ir gatavi atzīt drosmīgo alpīnistu pārākumu, paklausīt viņu padomam? Šo salīdzinājumu pārnesot uz reālo dzīvi, būtu vietā uzdot jautājumu, vai mums vispār valdībā ir tādi cilvēki, kuri ir vislabākie, drosmīgākie un gudrākie, kurus sabiedrība cienītu, kuri spēj domāt valstiski?

V.K.: Domāju, ka atsevišķi cilvēki valdībā tādi ir. Jautājums tikai tāds, kādēļ tad, kad viņi sanāk kopā, viņu rīcība atšķiras no iepriekš teiktā?

DDD: Tur jau tā lieta, ka valstiski atbildīgi darbi nav redzami. Piemēram, vai jūs kā pilsoni apmierina valdības rīcība Latvijas-Krievijas robežjautājumā, atsakoties no Latvijai piederošas Abrenes apriņķa teritorijas?

V.K.: Es tomēr gribētu atturēties no intervijas politizēšanās, bet gribētu pievērst uzmanību tam jautājumam, kas man kā pilsonim patiešām nav paslīdējis garām. Latvijā ir viens no lielākajiem materiālās nevienlīdzības koeficientiem. Tas nozīmē, ka valdībai jāpievērš lielāka uzmanība tieši mazturīgajiem, lai uz kopējās labklājības eiforijas fona un arī uz inflācijas fona tie cilvēki, kuri nav pelnoši, kuri pārtiek no pabalstiem, pensijām, lai viņi negrimtu nabadzībā. Tas ir jautājums, kuram valdībai šobrīd ļoti nopietni jāpievēršas. Teikt, ka valdība visu dara nepareizi, ka mūsu valsts iet nepareizā virzienā, tā es noteikti nevaru.

Arī mediķiem ir pilsoņu pienākums

DDD: Jūs sakāt, ka nevajadzētu politizēt mūsu sarunu, bet iepriekš runājām, ka ikvienam latvietim ir pienākums pret savu tautu un valsti, tādēļ mani tomēr interesē, vai jūs, mediķi, savā starpā runājat, piemēram, par nepieciešamību likvidēt okupācijas sekas, veicināt okupantu repatriāciju? Vai jums rūp arī šīs lietas, vai arī jūs runājat tikai par sevi, par savu nozari un tās nepilnībām?

V.K.: Protams, ka mediķi ir arī aktīvi pilsoņi, bet jūs mani neintervējat kā vienkāršu mediķi, bet gan kā arodbiedrības priekšsēdētāju. Mūsu statūtos ir teikts, kas ir mūsu prioritātes: darba samaksa, tiesības uz darbu, tiesības uz drošu darbu, sakārtotu darba vidi. Tās ir arodbiedrības darba prioritātes. Kas attiecas uz izvēli politiskos jautājumos, tā ir katra brīva izvēle.

DDD: Mani interesē jūsu un jūsu kolēģu personiskā nostāja.

V.K.: Par manu personisko pilsoņa nostāju šajos jautājumos nekādu noslēpumu nav. Mani, piemēram, iepriecina pašreizējā prezidenta konsekventā nostāja, ka nevar ļaut nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Mums nav vajadzīgi puspilsoņi – vai nu viņš ir pilsonis ar visu, kas no tā izriet: lojalitāte, atbildība, vai arī viņš nav. No vienas puses ir jautājums, kā šo cilvēku motivēt integrēties, no otras – kā šo procesu nepadarīt par kaut ko tīri formālu. Tagad daudzās pasaules valstīs aizvien vairāk parādās prasība imigrantiem skaidri deklarēt, ka viņi ir gatavi pilnībā integrēties, ja nē, tad viņi nav tur gaidīti. Mēs šajā ziņā joprojām esam ļoti sarežģītā situācijā ar visu okupācijas gadu mantojumu. Varbūt vienai otrai lielai valstij vajadzētu no mums pamācīties, kā apstākļos, kad spiež no visām pusēm, mazai valstij tomēr izdevies saglabāt savu valsts valodu, par ko arī prezidents skaidri teicis, ka nebūs divas valsts valodas. Mēs spējam saglabāt savu etnisko identitāti, par spīti tam, ka ir ļoti liels svešvalodu īpatsvars. Manī kā pilsonī un literāri domājošā cilvēkā, – mana māte bija latviešu valodas skolotāja – bažas rada tas, ka šobrīd sāk stipri dominēt kārklu anglietība. Ja kādreiz modē bija kārklu vācietība, tad tagad – kārklu anglietība. No tā gan vajadzētu tikt ātri vaļā. Tagad pat likumdošanā parādās visādi anglicismi, piemēram, ir likums par sociālo palīdzību un tur atrodama tāda lieta kā supervīzija. Tā vietā, lai lietotu latviešu valodas vārdu uzraudzība vai pārraudzība, nevienam neradot pārpratumus, ka tā ir, piemēram, kolēģu uzraudzība, tiek lietots nevienam neko neizsakošs termins. Parādījies arī tāds vārds kā ekspektācija. Kas vainas vārdiem: vēlmes, priekšstati, gaidāmais rezultāts? Mums taču ir skaista un bagāta valoda. Kādēļ mēs paši to sākam kropļot? Ja mēs iesim pa šo ceļu, es saskatu ļoti lielus draudus nācijas etniskajai un arhetipiskajai vienotībai jau tuvākajā laikā. Mums jābūt ļoti modriem. Tas, kas latviešu tautai ir palīdzējis visgrūtākajos laikos, ir tās dzīvā, bagātā un spītīgi izturīgā valoda, kas lielā mērā ir izdzīvojusi, pateicoties mutvārdu daiļradei, tautasdziesmām, dziesmām. Tagad, kad it kā nav dzimtbūšanas kā tādas, kad nav tieši militāri spaidi, iestājies zināms atslābums un liekas, ka tikai valodnieku, kora dziedātāju, neizglītoto ļautiņu ziņā ir runāt pareizā latviešu valodā. Tā ir ļoti bīstama lieta, kurai jāpievērš liela uzmanība, jo izskatās, ka vienīgie, kuri par to šobrīd uztraucas, ir valodnieki, bet sabiedrībai viss vienalga.

Okupācija – vīruss

DDD: Es jums nepiekrītu, ka mūsu tauta ir brīva, ka tai nedraud briesmas. Ne tikai latviešu valodas, bet arī latviešu tautas pastāvēšana ir apdraudēta nelikvidēto okupācijas seku dēļ. Deokupācija un dekolonizācija joprojām nav veikta, gluži pretēji mums vēl jālepojas, ka integrējam pret latviešiem naidīgi noskaņotos kolonistus un viņu pēcnācējus. Domāju, jūs kā mediķis sapratīsit mūsu lietoto salīdzinājumu – okupanti ir vēža šūnas latviešu tautas organismā, kas šeit ienāca. Ar savu klātbūtni, vairojoties un izplešoties, viņi iznīcina mūsu tautu.

V.K.: Šis vīruss tika injicēts.

DDD: Tieši tā, un tādēļ mums no šīs slimības ir jātiek vaļā, jo mierīgi sadzīvot ar ļaundabīgiem veidojumiem nav iespējams. Tauta, gluži tāpat kā cilvēks, vai nu ir vesela vai slima. Nevar teikt, ka slimība nav nekāda slimība, bet gan jauna veselības forma. Mēs piedāvājam izmantot mums likumīgi garantētās tiesības veikt operāciju, izņemt visas vēža šūnas un kļūt veseliem, tas ir, veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, repatriējot šeit nelegāli iebraukušos un viņu pēctečus uz viņu etniskajām dzimtenēm. Vai jūs tam piekrītat?

V.K.: Tas atkal ir politisks jautājums…

DDD: Tas ir mūsu tautas izdzīvošanas jautājums. Jūs taču redzat, kā okupantu klātbūtne samaitā latviešus – viņi kļūst gļēvi, bailīgi, piekāpjas bez kādām ierunām.

V.K.: Tā gan ir problēma. Es uzskatu, ka latvietim Latvijā jārunā latviski. Te, galu galā, ir viņa Dzimtene! Te ir viņa saknes! Locīties un klanīties ir pilnīgi lieki.

DDD: Jūs pareizi runājat, bet dzīvē jau tā nenotiek. Vajadzīga radikāla iejaukšanās. Vīruss, kurš redz, ka organisms ar to necīnās, pats no sevis neatkāpsies.

V.K.: Vai tad ir kādas pazīmes, kas liecinātu, ka vīruss uzvar? Kas par to liecina?

DDD: Ļoti daudz kas. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju sastāvs – tikai puse ir latviešu. Jūs runājāt par latviešu valodu, bet tieši vīrusa ietekmē tā de facto zaudē savas pozīcijas. Ļoti mērķtiecīgi atgriežas tie laiki, kad visa informācija masu informācijas līdzekļos, pat valsts finansētos, paralēli tiek sniegta latviešu un krievu valodās.

V.K.: Problēma, manuprāt, ir tā, ka Latvijā ir tikai 2,3 miljoni iedzīvotāju, no kuriem latviešu ir vēl daudz mazāk. Pieļauju, ka bija lietas, kuras mūsu valdība bija spiesta darīt citādi, nekā patiesībā vēlējās, nekā latviešu tautai tas bija vajadzīgs. Pagātnē diemžēl mēs vairs neko izmainīt nevaram, bet varam mainīt šodienu un rītdienu. Tas nozīmē, ka ir jābūt konsekvencei jautājumā par lojalitāti. Tie cilvēki, kuri ir lojāli Latviešu valstij, var šeit dzīvot, viņi var kļūt par pilsoņiem, ja izpilda visus nepieciešamos nosacījumus, bet viņi nebūtu nekādā gadījumā veicināmi darīt ko citu: prasīt vēl vienu valsts valodu, tiesības piedalīties vēlēšanās, uzspiest savu valodu kā saziņas līdzekli sadzīviskā situācijā. Tas ir attiecināms ne tikai uz iebraucējiem no Austrumiem, jo šeit ir Latvija, šeit valsts valoda ir latviešu valoda. Par to jāpadomā ikvienam no mums. Ja šī pārliecība nebūs mūsu sirdīs, tad pat vissmukākā valdība situāciju neuzlabos.

DDD: Es gan domāju, ka ar to vien nepietiks, bet pat to – visur un vienmēr prasīt, lai tiktu lietota latviešu valoda – latvieši nav spējīgi.

V.K.: Latvietim vienkārši nevajadzētu tik ļoti demonstrēt savu pārākumu, ka māk vairākas svešvalodas. Vajag ļaut arī citiem iemācīties kādu jaunu valodu, piemēram, latviešu. Valodu var iemācīties tikai to lietojot.

DDD: Jūs pieminējāt lojalitāti, bet kā to izmērīt. Domāju, ikviens teiks, ka viņš mīl Latviju. Galu galā kā var nemīlēt tik skaistu zemi. Svarīgākais, vai viņi mīl latviešu tautu. Diemžēl atbilde uz šo jautājumu vairs nebūs tik pārliecinoši apstiprinoša. Vai jūs esat dzirdējis kādu tā saucamo integrēto, lojālo krievu, kurš saviem tautiešiem teiktu: ja jums šeit nepatīk, brauciet mājās, prezidents Putins jūs tur gaida!

V.K.: Nav dzirdēts, bet tā patiešām būtu laba iespēja.

DDD: Pat Latvijas valdība klusē un nekādi nevēlas izmantot šo iespēju atrisināt ļoti daudz okupācijas radīto problēmu.

V.K.: Tas lai paliek valdības ziņā, bet tas, ka ir šāda iespēja aizbraukt, ka ir šāda atbalsta programma, no Krievijas puses ir normāls solis. Jāpalīdz tiem, kuriem ārvalstīs nepatīk, atgriezties Dzimtenē. Interesanti, bet nav nemaz tik daudz to “diskriminēto” Latvijā, kuri trauktos izmantot iespēju aizbraukt. Neesmu redzējis, ka bari stāvētu pie Krievijas vēstniecības. Tas tikai pierāda, ka nerimstošās runas par diskrimināciju ir tikai tukša bļaustīšanās. Tātad cilvēki šeit labi jūtas, jautājums tikai – ko viņi ir gatavi dot pretim.

Katrā periodā nācijai ir savi izaicinājumi, pārbaudījumi. Šobrīd svarīgi ir noturēties pret tiem izaicinājumiem, kurus mums rada globalizācija, kad varam aizbraukt uz jebkuru pasaules malu. Ja cilvēki aizbrauc pavisam, tad tas liecina, ka viņiem faktiski nerūp ne latviešu tauta, ne tās valoda, ne pati Latvija, jo citur labāka dzīve un lielāka alga. Pret ārēji spožajiem vilinājumiem nekritiski izturoties, var ļoti ātri pazaudēt savu etnisko kodolu.

DDD: Vieglāk cīnīties kara laikā, nekā nosacīta miera apstākļos.

V.K.: Tas patiešām tā ir, un tā tam arī jābūt, jo katrs attīstības līmenis nāk ar jauniem, grūtākiem pārbaudījumiem. Tagad ir tas brīdis, kad katram jāskatās ne tik daudz pēc ārējiem ienaidniekiem, bet jāpaskatās sevī, vai viņš aug laikam līdzi.

Intervēja Liene Apine