5.augustā 80 gadu jubileju svin viens no aktīvākajiem Latvijas Nacionālās frontes biedriem, aizsargs, Aivara Gardas un Maijas Redeles tēvs – Konstantīns Garda.

Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD” sirsnīgi sveic Konstantīnu Gardu nozīmīgajā un skaistajā jubilejā un novēl arī turpmāk saglabāt tikpat možu garu, gudru prātu, sirsnību, izturību un gara nelokāmību!

Darāmā vēl ļoti daudz!

Saruna ar jubilāru, Latvijas Nacionālās frontes biedru Konstantīnu Gardu

DDD: Jums tuvojas liela un brīnišķīga jubileja – 80 gadi. Jums ir bijusi bagāta dzīve. Pastāstiet par savu dzīves pieredzi. Kas jūs mudina arī šajos gados būt aktīvam, iesaistīties dažādos nacionālos pasākumos un akcijās, aktīvi presē paust savu viedokli un nostāju par Latvijā notiekošo. Kādēļ jūs neesat viens no tiem “vienaldzīgajiem”, kas tikai par puķu kopšanu un dīvānā zvilnēšanu domā?

Konstantīns Garda: Es jau kopš bērnības esmu aktīvs – darbojos Mazpulkā un darīju daudzas citas lietas, ko apturēja okupācija. Biju par jaunu, lai ietu leģionā, taču, ja būtu bijis vecāks, es būtu to darījis, cīnījies pret visiem varmākām. Tagad leģionārus apvaino, ka tie bija kopā ar vāciešiem. Taču tikai muļķi vai nekauņas nesaprot, ka leģionāri cīnījās nevis par vāciešiem, bet pret krieviem, kas jau bija Latvijā pastrādājuši neiedomājamas neģēlības. Viņi gāja par Latviju! Tagad tas jādara mums, publiski parādot savu nostāju. Latviešiem ir jāaizstāv vēstures patiesība un savas tiesības. Tāpēc arī tad, kad bija iespēja iestāties Aizsargos, daudz nedomādams, to arī izdarīju. Katram latvietim ir jāskatās un jāiesaistās, kur vien var, lai vairotu savas zemes un tautas mīlestību. Būt par Latvijas Nacionālās frontes biedru man ir gods un svēts pienākums.

Jūs sakāt, ka aktīvi iesaistos, bet man tas ir dzīvesveids – tas ir pašsaprotami, tā es izpaužu savu mīlestību pret latviešu zemi un tautu.

DDD: Jūs esat viens no tiem retajiem, kurš pasākumus tādos nozīmīgos datumos, kā, piemēram, 16.marts un citi, apmeklējat Aizsargu formā.

K.G.: Ziniet, lai aizstāvētu savu zemi, man nekā nav žēl un nekas nebaida. Esmu gatavs atdot visu: savu spēku, zināšanas un arī dzīvību. Piedalos visur, kur vien varu, lai jaunie skatās un mācās, lai kļūst aktīvi! Citādi latvietis savā zemē ir ne tikai otrās šķiras pilsonis. Ierindas latvietis Latvijā ir nekas – tukša vieta. Un tas tādēļ, ka valdība rāpo okupantu priekšā – tāpēc arī iepriekšējā 16.martā uzlika žogu ap mūsu Brīvības pieminekli. Ja latvieši būtu tik bezkaunīgi kā krievvalodīgie, tie to žogu būtu lupatās sajaukuši. Taču policija vēl trakāk kā padomju laikā rūpīgi sargāja Brīvības pieminekli no latviešiem. Krieviem ļauj visu, bet latviešiem – itin neko.

Kamēr mums ir tāda gļēva valdība, tikmēr tā arī būs.

DDD: Kā jūs vērtējat situāciju Latvijā?

K.G.: Diemžēl ļoti negatīvi. Cilvēki ir vīlušies valdībā un tai vairs netic un neticēs. Tauta ir iedzīta nabadzībā un izmisumā, tiek vajāti savas zemes patrioti

DDD: Pret laikrakstu “DDD” arī ir ierosināta krimināllieta.

K.G.: Ja valdība runā par okupāciju, tad Drošības policija viņus gan nevajā. Bet ko lai dara parastais cilvēks? Viņš ir bezspēcīgs varas patvaļas priekšā. Ja notiek šāda cilvēku vajāšana, atliek secināt, ka ir jāsāk cīnīties pret tādu policiju un tiesu. Par tādu policiju, kas ierosina šādas lietas, kā pret “DDD”, neko nevar vairāk teikt kā pēdējais stulbums. Drošības policijai, manuprāt, ir no valdības dots norādījums, ka tas, ko dara “DDD”, LNF un viņu domubiedri, viss ir apkarojams. Visa tiesa bija milzīgs balagāns. Tik mazsvarīgas un nepamatotas apsūdzības dēļ tika ierosināta lieta, un trīs patrioti vairāk nekā divus gadus vajāti, ierobežoti un apspiesti! Prokurore ar savu tendenciozo apmātību atņēma laiku arī tiesai. Latvijā izvaro, slepkavo bērnus – tur prokurorei vajadzēja strādāt, tur jāstrādā tiesai! Taču prokurorei jau tas ir vienaldzīgi, ja var šādi šķērdēt visu mūsu laiku, nevis izmeklēt īstus noziegumus! Tika taču tiesāti nevainīgi cilvēki par to, ka viņi aizstāv latviešu intereses un tiesības!

Uzvara tiesā ir visu latviešu uzvara, latviešu nākotnes un izdzīvošanas iespēja.

Okupācija bija un joprojām pastāv – to saka pati valdība, aprēķina, ko okupācijas laikā esam zaudējuši. Lai tad vispirms pratina un tiesā valdību! Acīm redzams, ka DP pilda politisku pasūtījumu, kas nebūt neatbilst viņu kompetencei. Ja soda un pratina “DDD” darbiniekus, lai sauc arī mani, – es domāju tāpat kā viņi un ne vārda nenoliegšu, jo tas, ko viņi saka, ir realitāte. Es arī labprāt iešu parunāt ar DP, palīdzēšu jums, jaunajiem.

DDD: Jūs esat bagāts arī ar to, ka jums ir izauguši divi lieliski bērni – Aivars Garda un Maija Redele.

K.G.: Ar saviem bērniem tiešām varu lepoties. Gan meita, gan dēls man ir ļoti labi. Parasti teic, ka pārdzīvojumi rodas par sliktiem bērniem, taču par labiem dažkārt jāpārdzīvo vēl vairāk. Sevišķi jau tāpēc, ka viņi cenšas izdarīt kaut ko sabiedrības, citu labā. Meita Maija ir ļoti rūpīga un gādīga, aktīvi iesaistās Latvijas Nacionālās frontes darbībā. Dēls Aivars ir šīs organizācijas priekšsēdētājs un apgāda “Vieda” vadītājs. Varu teikt vienu: Aivaram jau no mazotnes ir ļoti stingrs, noteikts raksturs. Ja viņš ko nolemj, tad viņam tas ir jādara. Un viņš to vienmēr panāca! Jādomā, tas viņam no manis ir ticis, jo es arī neliekos mierā, kamēr neizdaru, ko esmu ieņēmis galvā.

Tāds viņš man ir. Tad nāca Atmoda, un savā rakstura stingrībā viņš izvēlējās ļoti labu, bet bīstamu ceļu – aktīvu cīņu par savas tautas tiesībām, taisnīguma atjaunošanu. Līdzās lepnumam, man ir arī ļoti lieli pārdzīvojumi par savu dēlu, it īpaši pēc viņa slepkavības mēģinājuma. Taču vēlu viņam veiksmi un cīņas sparu visā, ko Aivars dara. Viņš cīnās par latviešiem un Latviju, kaut arī daudziem tas nepatīk, taču Aivars zina, ka tas ir pareizi, un stingri pie tā turas.

Es ļoti lepojos ar saviem bērniem, un esmu laimīgs, ka Augstākais man devis iespēju nodzīvot līdz šim laikam, lai redzētu to, kā viņi strādā savai tautai.

Bet jums taisnība – es tiešām esmu bagāts – esmu piedzīvojis jau ceturto paaudzi, man ir trīs mazmeitas un četri mazmazbērni, bet pašam jau astoņdesmit, un šajā vecumā arī veselība, paldies Dievam, turas.

Cik būs lemts dzīvot, tik arī dzīvošu – darāmā man vēl ir daudz!

Intervēja Ilze Liepa