2. un 3. jūlijā Rīgā notika starptautiskā Tieslietu konference, kuru rīkoja ASV vēstniecība Latvijā, LR Augstākās tiesa un LR Tieslietu ministrija. Konferencē kā goda viesis piedalījās ASV Augstākās tiesas tiesnesis Semjuels Elito (Samuel Alito), kā arī vairāki vieslektori no ASV, tostarp juridisko zinātņu profesors Džordža Masona Universitātē – Ronalds Rotunda (Ronald D.Rotunda), vairāku ASV universitāšu juridisko zinātņu profesors Džefrijs Hazards (Geoffrey Hazard) un Pensilvānijas Juridiskās Universitātes pārstāvis, profesors Stefans Burbanks (Stephen Burbank).

Laikraksts “DDD” uz sarunu aicināja profesoru Ronaldu Rotundu, kurš specializējies konstitucionālo likumu un profesionālās ētikas jautājumos. Viņš ir viens no mūsdienu autoritātēm, daudzu zinātnisko darbu autors, kurš tiek plaši citēts.

Saruna ar juridisko zinātņu profesoru Džordža Masona Universitātē ASV Ronaldu Rotundu

DDD: Kā jūs vienkāršos vārdos raksturotu konstitucionālo tiesību jēdzienu?

Ronalds Rotunda: Valstu konstitūcijās ir noteiktas cilvēku pamattiesības un valsts uzbūves pamati. Ja cilvēki būtu eņģeļi, nebūtu vajadzīga valdība; savukārt, ja valdība būtu eņģeļi, tad nebūtu vajadzīga konstitūcija. Mēs neesam eņģeļi, tādēļ, lai spētu sadzīvot, valstij nepieciešami likumi, kas garantē, ka tie, kuru rokās ir vara, to ļaunprātīgi neizmanto.

DDD: Vai varat minēt kādu piemēru konstitucionāla rakstura cilvēka pamattiesībām?

R.R.: Vārda brīvība – tā ir viena no vissvarīgākajām pamattiesībām. Atskatoties vēsturē, kāds regulāri ir centies vārda brīvību ierobežot, aizbildinoties ar īpašiem apstākļiem. Dīvaini, bet katrā paaudzē uzrodas tādi, kas uzskata, ka konkrētie apstākļi ļauj apspiest vārda brīvību, tomēr cilvēki atkal un atkal nonāk pie pārliecības, ka labāk to nedarīt.

Netraucētas vārda brīvības garantēšana ir viens no galvenajiem valdības uzdevumiem. Amerika šobrīd ir kara situācijā, un esam sapratuši, ka pat kara laikā nedrīkst apspiest izteiksmes brīvību. Protams, ja aptaujātu valdības pārstāvjus, viņi noteikti uzstātu, ka uzskatu izteikšana ir jāierobežo, lai palīdzētu valdībai veiksmīgāk realizēt kara taktiku. Tomēr Amerika ir pierādījusi, ka, ļaujot cilvēkiem pilnīgi brīvi paust savus uzskatus, iespējams kļūt par spēcīgāko valsti pasaulē. Lai gan cilvēki kritizē karu, karavīri veiksmīgi cīnās. Lai gan mūsu pretinieks neatzīst Ženēvas konvenciju un karo, pārkāpjot starptautiskos likumus, mūsu spēkos ir aizsargāt valsti, vienlaikus ļaujot ikvienam atklāti paust savas domas. Pat šajos apstākļos viens no galvenajiem valdības uzdevumiem ir aizsargāt vārda brīvību.

DDD: Vai tas notiek arī praksē?

R.R.: Vārda brīvība nav nemainīgi iegūta uzvara – par to nepārtraukti ir jāturpina cīnīties. Konsekventi jāturpina kustība uz priekšu, lai nebūtu jāatkāpjas. Tāpat kā visur, arī šajā jomā miera stāvokļa nav, viss atrodas kustībā – vai nu uz priekšu, vai atpakaļ. Tieši tādēļ cīņa par cilvēku tiesību ievērošanu nekad nebeigsies.

Neatkarīgi no tā, kāda partija ir pie varas, valsts pārvaldē vienmēr strādā arī korumpēti cilvēki. Laikraksti ir tie, kuri šādus cilvēkus atmasko un regulāri uzrauga valdību. Protams, eksistē arī citas institūcijas, kas nodrošina valdības darba caurspīdīgumu, taču prese ir viens no modrākajiem uzraugiem. Jāteic, valdība vienmēr būs korumpēta, gluži tāpat kā dārzā vienmēr būs nezāles. Taču, ja dārzs tiek kopts, nezāles regulāri izravētas, augļi nogatavojas.

DDD: Vai ir iespējams, ka kādos konkrētos gadījumos valdībai tomēr ir tiesības ierobežot vārda brīvību?

R.R.: Nē! Ja tiek ierobežota vārda brīvība, cilvēki ir spiesti meklēt citas metodes, lai cīnītos par saviem uzskatiem. Protams, nevienam nepatīk, ja prese viņu kritizē. Turklāt prese, atklāti sakot, mēdz būt arī netaisnīga – nereti tiek publicēta nepamatota kritika, aplami fakti. Vārda brīvība nenozīmē nomelnošanas atbalstīšanu un muļķīgu izteicienu publiskošanu. Tāpat kā visās lietās, jāievēro mērenība un atturība, taču šo kontroli jāveic katram pašam, nevis valdībai. Pieredze rāda, ka labāk, lai vārda brīvības robežas ir plašākas nekā otrādi. Labāk ļaut citiem masu medijiem nomelnošanas kampaņu atmaskot nekā ierobežot vārda brīvību. Tiesībām uz vārda brīvību ir dažādi aspekti, taču vienkāršoti tās jāuztver kā veids, kādā nevalstiskās organizācijas kontrolē valdības darbu.

DDD: Izklausās skaisti, bet realitāte ir citāda.

R.R.: Jā, ir grūti panākt, lai tiesības uz vārda brīvību tiktu vienmēr ievērotas. Pirms vairākiem gadiem strādāju pie Kambodžas konstitūcijas. Darba grupā bija kāds cilvēks, kurš pats savulaik glābās no sarkanā režīma represijām. Viņš teica, ka vārda brīvībai ir jābūt, izņemot gadījumus, kad tiek kritizēts valdības darbs. Es viņam uz to atbildēju: kā gan tu, kas sēdējis cietumā, par mata tiesu izglābies no nāves, vari teikt, ka valdībai jāsoda cilvēki nevis par to, ko viņi dara, bet gan par to, ko viņi domā?! Viņa atbilde bija īsa: mēs to izdarīsim tā, kā vajag. Katrs politiķis domā, ka viņš zinās, kā jārīkojas. Vārda brīvības ierobežošana nekad nebūs pareiza rīcība. Cilvēkiem ne vienmēr patīk tiesnešu lēmumi, bet tie tiek ievēroti, tāpat būtu jāattiecas pret uzskatu un vārda brīvību. Jāļauj izteikt kritiku, bet jābūt gataviem to arī uzklausīt.

DDD: Pret laikrakstu “DDD” tika ierosināta krimināllieta par nacionālā naida kurināšanu, jo mēs lietojam terminus – “okupants” un “žīds” – un aicinām valdību realizēt gan Latvijas, gan starptautiskos likumus, piemēram, jūsu pieminēto Ženēvas konvenciju. Krimināllieta tika ierosināta tādēļ, ka savās publikācijās prasām novērst okupācijas sekas, palīdzot repatriēties tiem cilvēkiem, kuri nelikumīgi ieradās Latvijā padomju okupācijas laikā, un viņu pēctečiem.

R.R.: Un valdība par to jūs iesūdzēja tiesā?

DDD: Jā. Pirmajā tiesu instancē mūs attaisnoja, bet prokurore šo lēmumu pārsūdzēja Augstākajā tiesā, tādēļ lieta turpināsies. Kā jūs vērtējat šādu valdības rīcību?

R.R.: Ir bijuši gadījumi, kad valdība iesūdzējusi tiesā presi, taču parasti tā zaudējusi. Prese tādos gadījumos bijusi ļoti vienota, kritizējot šādu valdības rīcību, neatkarīgi no tā, kam pieder konkrētā izdevuma simpātijas – demokrātiem vai republikāņiem. Visi kā viens savās redaktoru slejās uzsver, cik nepareiza ir tāda rīcība un ka tā jāizbeidz. Cilvēkiem jāsaprot, ka tādai valdības rīcībai nav attaisnojuma!

Šobrīd ļoti kritizēta tiek Venecuēlas valdība, jo tā cenšas slēgt vairākas avīzes un televīzijas kanālus. Tā ir diktatoriem raksturīga rīcība. Valdībai nekad nepatīk tās darbības kritika. Pat viens no ievērojamākajiem Amerikas prezidentiem Tomass Džefersons bija ļoti noraizējies par presē izteikto kritiku, tomēr viņš to pārcieta un vēsturē palika kā liela personība. Viņš neizmantoja varu, lai šo kritiku apturētu.

Likuma izpildes pamatprincips ir nepieļaut situāciju, ka viena grupa kontrolē visu – jābūt balansam starp izpildi un kontroli. Lai to garantētu, Amerikas Konstitūcijas tēvi atdalīja valsts varu no federālās varas. Federālā vara, savukārt, tika sadalīta starp likumdevējiem, izpildvaru un tiesu varu. Uzskatot, ka visbīstamākā var būt tieši likumdevējvara, tā tika sadalīta starp Senātu un Palātu, piešķirot tām dažādas pilnvaras. Par vismazāk bīstamu uzskatīja tiesu sistēmu.

Šīs lietas ir viegli uzrakstīt, bet to īstenošana dzīvē atkarīga no tradīcijām un kultūras. Mums ļoti paveicies. Ne velti ir teiciens, ka “Dievs sargā muļķus, bērnus un Amerikas Savienotās Valstis”. Blakus trim iepriekš minētajām varām ir izveidojusies vēl viena – prese, kas tās kritizē. Dažreiz šī kritika nav taisnīga, bet laika gaitā cilvēki paši to atšifrē. Ronalds Reigans ieņēma prezidenta amatu pirms divdesmit gadiem – kopš tā laika izaugusi jauna paaudze. Visu prezidentūras laiku Reiganam uzbruka prese, bet, kad viņš nomira, cilvēki bariem no visām valsts malām nāca no viņa atvadīties. No viņa atvadīties nāca pat tie, kuri viņa prezidentūras laikā bija tikai piecus gadus veci. Jā, Reiganu prese kritizēja, bet viņš ar cilvēkiem runāja atklāti. Viņš regulāri rīkoja preses konferences, izturot nesaudzīgus preses uzbrukumus.

Vienmēr būs kāds, kas izteiks kritiku, bet jāsaprot, ka preses kritika nepadara valdību vājāku. Man pat liekas, ka gluži pretēji – mūsu valdība kļūst spēcīgāka. Atskatoties vēsturē, var rasties jautājums, kādēļ atēniešiem izdevās sakaut persiešus, kuri bija ļoti labi apbruņoti, spēcīgi un labi cīnītāji? Atbilde ir vienkārša – atēnieši cīnījās kā brīvi cilvēki, viņi nebija vergi. Šis princips attiecināms arī uz mūsdienām. Spēks ir brīvībā!

DDD: Jūs droši vien zināt, ka Latvija bija okupēta.

R.R.: Protams, par to nav nekādu šaubu.

DDD: Jums par to nav šaubu, bet gandrīz puse no Latvijā dzīvojošajiem to noliedz.

R.R.: Komunisms cieta sakāvi, bet ir cilvēki, kuri tajā laikā dzīvoja ļoti labi. Viņi ilgojas pēc labo laiku atgriešanās, jo toreiz, piemēram, nevajadzēja tik daudz strādāt, valdība par viņiem rūpējās. Amerika veidojās, balstoties uz revolūcijas tradīcijām. Briti mūs okupēja. Veidojās revolucionāra kultūra. Bija laiks, kad Amerikā bija koloniāla vara, taču tā nekādā gadījumā nav uzskatāma par mums raksturīgu pārvaldes formu. Piecdesmit gadus Latvija bijusi okupēta. Jo turīgāka Latvija kļūs kā valsts, jo vairāk būs tādu cilvēku, kuri pastāvošo iekārtu uzskatīs par labu – viņi vairs neilgosies pēc pagātnes.

DDD: Dzīves līmeņa celšana nelikvidēs okupācijas sekas. Manuprāt, latviešiem jāizmanto starptautiskajos likumos deklarētās tiesības un jāpalīdz Latvijā nelegāli iebraukušajiem repatriēties. Pat prezidents Putins aicina savus tautiešus atgriezties Krievijā. Vai, jūsuprāt, latviešiem nevajadzētu izmantot šo iespēju, lai beidzot atgūtu savu okupācijas laikā zaudēto brīvību?

R.R.: Jūs domājat, ka to iespējams panākt, sakot krieviem: brauciet uz savām mājām! Vai viņi vēlas repatriēties?

DDD: Svarīgākais, ka viņi šeit ieradās pret mūsu gribu.

R.R.: To es saprotu. Jautājums, vai viņi vēlas doties atpakaļ. Manuprāt, ja viņi būtu gribējuši, viņi jau sen būtu aizbraukuši mājās.

DDD: Protams, bet vai tad mums nav tiesības prasīt, lai viņi brauc prom, neprasot, vai viņi to vēlas vai nē?

R.R.: Atklāti sakot, neesmu par to domājis. Manuprāt, tā ir jūsu pašu darīšana – kā gribat, tā darāt.

DDD: Bet kā starptautiskie likumi regulē šādas situācijas?

R.R.: Pastāstīšu Amerikas pieredzi, kas nav unikāla, bet neparasta gan. Konstitūcijā noteikts, ka tie, kuri dzimuši Amerikā, ir tās pilsoņi – tas ir negrozāmi. Amerikā nelegāli iebraukušo cilvēku bērni ir pilsoņi, jo viņi ir dzimuši Amerikā. Šāda prakse raksturīga tikai Amerikai. Daudzās citās valstīs – tur dzimušie automātiski neiegūst pilsonību. Jums pastāv problēma, ko darīt ar tiem krieviem, kuri ieradās Latvijā, un viņu pēcnācējiem, kuri šeit atrodas pretēji latviešu gribai un kuri nevēlas doties uz Krieviju. Amerika, tā vietā, lai valstī nelegāli nokļuvušus cilvēkus deportētu, padara viņus par pilsoņiem. Neesmu pārliecināts, ka citām valstīm, piemēram, Latvijai būtu piemērota šāda prakse, jo katrai valstij ir sava situācija, kultūra un tradīcijas. Es katrā ziņā uzskatu, ka šeit dzīvojošajiem skaidri jāapzinās, ka Latvija ir brīva un neatkarīga valsts.

Okupācija ir noziegums, kura sekas neizzūd pašas no sevis. Man nav vienkāršas atbildes, kā risināt šo problēmu. Nav vienas receptes – katrai valstij pašai jāizlemj, kā to vislabāk izdarīt. Dažādām valstīm ir dažādi ceļi ejami.

DDD: Vai kāds – pat valdība – var mums aizliegt runāt par nepieciešamību novērst okupācijas sekas, piedāvājot visdažādākos veidus, kā to izdarīt?

R.R.: Protams, ka neviens nedrīkst aizliegt par to runāt ne jums, ne kādam citam. Dažādu priekšlikumu izteikšana, runāšana par šīm problēmām tikai palīdz atrast vislabāko risinājumu. Pat zinātniski ir pierādīts, ka vairāku cilvēku grupa var pieņemt kvalitatīvāku lēmumu nekā viens cilvēks. Valdībai ir jāuzklausa sabiedrības domas, ja tā vēlas sekmīgāk atrisināt okupācijas radītās problēmas. Gadās, ka rezultāts uzreiz nav pamanāms, bet tad ir jāpagaida, jo ikviena rīcība ātrāk vai vēlāk rada noteiktas sekas. Amerikā, piemēram, jau gadiem notiek diskusija, ko darīt ar nelegālajiem imigrantiem. Kongress piedāvāja kompromisa variantu, bet tas cieta neveiksmi. Tādējādi arī mēs pagaidām neesam atraduši risinājumu šai problēmai, bet esmu pārliecināts, ka kādreiz to atradīsim. Galvenais ir turpināt diskusiju par šo tematu. Svarīgākais, lai valdība lēmumus pieņemtu atklāti, konsultējoties ar sabiedrību.

DDD: Kā Amerikā izturas pret opozīciju? Vai tai vienmēr tiek dota iespēja atklāti paust savas domas un uzskatus?

R.R.: Visiem ir iespējas izteikties. Modernās tehnoloģijas komunikāciju padara vienkāršāku. Agrāk fantastiskajos romānos rakstīja, ka augstās tehnoloģijas dos iespēju valdībai ierobežot un kontrolēt cilvēkus, bet dzīvē viss ir otrādi – tehnikas sasniegumi dara mūs brīvus. Padomju vara kopējamās mašīnas, faksa aparātus, drukas ierīces turēja aiz atslēgām, jo saprata, ka cilvēks, kuram ir kopējamā mašīna var spēcīgi ietekmēt sabiedrisko domu. Šodien ikviens, izveidojot savu mājas lapu internetā, var izdarīt vēl vairāk. Būtībā katram ir iespēja paust savu viedokli un meklēt tam atbalstītājus. Galu galā, atbalstu vienai vai otrai idejai, viedoklim vai uzskatam iespējams pārbaudīt vēlēšanās.

DDD: Vai vēlēšanas ir vienīgais veids, kā līdzdarboties valsts politikas veidošanā? Zinu, ka Amerikas Neatkarības deklarācijā teikts, ka tauta ir atbildīga par valdības lēmumiem un rīcību, ka tauta var izmantot pat sacelšanos, revolūciju, lai gāztu tādu valdību, kas nepilda tās gribu.

R.R.: Jā, tas ir ierakstīts Amerikas Neatkarības deklarācijā. Mums patiešām ir revolūciju tradīcijas. Par laimi, pēc Pilsoņu kara Amerika nav piedzīvojusi nevienu asiņainu karu, lai aizsargātu savu neatkarību. Mūsdienu demokrātija ļauj izvairīties no asiņainiem kariem, bet daudz asiņu ir lijis, lai mēs nokļūtu tur, kur esam šodien. Jūs par mani labāk zināt, cik daudz dzīvību bija jāatdod, līdz beidzot sabruka Padomju Savienība. Amerikas pieredze rāda, ka ir situācijas, kad revolūcija ir vienīgais veids kā atrisināt problēmu.

DDD: Latvijas Nacionālā fronte kā nevalstiska organizācija neaicina uz revolūciju. Mēs tikai gribam, lai cilvēki nebaidītos izteikt savas domas, lai atklāti prasītu valdībai ievērot tautas intereses, taču ļoti daudzi ir iebaidīti. Redzot, kā valdība vērš savas represijas pret mums, daudzi nobīstas. Kā, jūsuprāt, mums būtu jārīkojas?

R.R.: Ja ir vārda brīvība, revolūcija nav vajadzīga. Uzvarēt valdību var, piesaistot piekritējus jūsu teiktajam. Nav vērts vienatnē ķerties pie ieročiem, jo tik un tā jūs zaudēsit. Demokrātija šobrīd ir tā vislabākā sabiedrības pastāvēšanas forma, tādēļ jāsamierinās, ka reizēm vairākums nepiekritīs jūsu domām. Taču tas, ka cilvēki baidās atbalstīt kādu viedokli, ne vienmēr ir tādēļ, ka viņi tam nepiekrīt. Tas bieži vien ir kultūras jautājums. Ir tādas tautas, kuras nebaidās atklāti un skaļi pateikt, ko patiesībā domā; taču ir arī tādas, kuras tradicionāli ir piesardzīgākas. Nezinu, vai ar likumiem to iespējams regulēt, bet mehānisms, kā nedot valdībai iespēju izolēt atšķirīgu viedokļu paudējus, noteikti vajadzīgs. Amerikā izstrādāta precīza sistēma, kas ierobežo valdības varu, kā nepieļaut, lai cilvēki tiktu izspiegoti.

DDD: Latvijā valdību sargā drošības dienesti, Drošības policija, kas, mūsuprāt, darbojas ļoti brutāli. Kā jūs iedrošinātu latviešus nebaidīties atklāti paust savas domas?

R.R.: Latvijā droši vien ir likumi, kas ierobežo valdības iespējas kontrolēt cilvēkus. Amerikā, piemēram, ir iespēja sūdzēt tiesā valdību, ja tā ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību. Ir daudzi gadījumi, kad cilvēki, organizācijas vērsušās tiesā un uzvarējušas, saņemot naudas kompensāciju no valsts. Prese atspoguļo visus šos gadījumus un šādi iedrošina cilvēkus izmantot viņiem garantētās tiesības uz vārda brīvību. Tieši tādā pašā veidā iespējams panākt, lai arī policija nepārkāptu savas pilnvaras. Pat kara un terorisma apstākļos ir iespējams ierobežot valdības kontroli.

DDD: Kādu iemeslu dēļ, jūsuprāt, valdība vēlas ierobežot vārda brīvību?

R.R.: Manuprāt, nekas nevarētu būt par iemeslu šīs pamatbrīvības ierobežošanai. Ja tas tomēr notiek, tad tādēļ, ka valdībai nepatīk tās darbības un politikas kritika, bet tās pienākums ir to pieņemt. Valdība nedrīkst ierobežot kritiku pat tad, ja tā ir nepamatota. Ja izteiktais ir nepatiess, tad sabiedrības pārstāvji pret to tā arī reaģēs – tas tiks nosodīts. Valdība nekādā gadījumā nedrīkst jūs tiesāt par to, ka pateicāt patiesību, bet, ja kļūdījāties, jāļauj citiem to pašiem saprast. Valdība vienmēr var atspēkot nepatiesi izteiktos apgalvojumus, sasaucot preses konferences, bet tai nekad nav tiesības cenzēt laikrakstus.

DDD: Esam pieredzējuši, ka mūsu laikraksta žurnālisti netiek ielaisti preses konferencē. Starp citu, kad jūsu prezidents Bušs ieradās vizītē Latvijā, es netiku akreditēta. Vēlāk uzzināju, ka tas darīts drošības apsvērumu dēļ. Interesanti, kādus draudus es varētu radīt Amerikas prezidentam?

R.R.: Jūs man šķietat nekaitīga... Tā kā runa ir par Amerikas prezidentu, jums ir divas iespējas, ko darīt šajā situācijā: pirmkārt, jums par to jāraksta savā laikrakstā un, otrkārt, jums jārunā ar ASV vēstnieci Latvijā. Kad valdība pieņem lēmumus par preses akreditāciju, pamatojumi var būt gan pamatoti, gan nepamatoti, tādēļ, manuprāt, jums par šo gadījumu noteikti jāraksta.

DDD: Mēs jau vērsāmies pie ASV vēstnieces, lai šos jautājumus apspriestu, taču joprojām neesam saņēmuši atbildi, kad varētu notikt tikšanās. Ceru, ka jūsu vizīte Latvijā, pamudinās vēstnieci drīzumā atsaukties.

R.R.: Prese vienmēr uztraucas, ka tai netiek dota pietiekama pieeja informācijai, ka varas pārstāvji ar to nepietiekami runā. Ne vienmēr, bet vairumā gadījumu taisnība ir preses pusē, jo komunikāciju ar medijiem pastāvīgi jāuzlabo. Katrā ziņā laikrakstiem jāraksta par visiem gadījumiem, kad tikušas ierobežotas to iespējas iegūt un atspoguļot viņus interesējošu informāciju. Ja aplūkojam Padomju Savienības konstitūciju un Amerikas konstitūciju, pirmā noteikti ir daudz labāka, jo ikvienam tiek garantētas tiesības uz darbu, dzīvesvietu utt., utjp. Neiedziļinoties būtībā, neievērojot realitāti, var izdarīt secinājumus, ka Padomju Savienība bija ļoti laba valsts. Mēs zinām, ka rakstītais krasi atšķīrās no piedzīvotā. Amerikas konstitūcija būtībā garantē divas pamattiesības – tiesības uz vārda brīvību un tiesības vēlēt. Šīs brīvības dod iespēju cilvēkiem apvienoties un caur dažādiem likumiem realizēt dzīvē savas idejas. Preses uzdevums un tiesības ir atspoguļot valdības darbus, atklāt kļūdas un izteikt kritiku, dodot iespēju nākotnē pieņemt pareizus lēmumus.

DDD: Jūs droši vien nezināt visas nianses, kas saistītas ar Latvijas-Krievijas robežlīgumu.

R.R.: Esmu par to tikai dzirdējis.

DDD: Paskaidrošu situācijas būtību: Latvijas Satversme noteic, ka valsts teritorijas izmaiņas jāapstiprina tautas nobalsošanā jeb referendumā. Šobrīd Latvijas valdība šo normu neievēro un, neprasot tautas viedokli, atdod Krievijai daļu Latvijas teritorijas.

R.R.: Ja līgums ir pretrunā Latvijas Satversmei, tad jāvēršas ar prasību tiesā. Tikai tiesa var izlemt, vai valdība rīkojusies likumīgi.

DDD: Prasība tiesā ir iesniegta, bet valdība turpina iesākto, nesagaidot spriedumu.

R.R.: Tā nav neparasta situācija, jo valdība vienmēr, par spīti visam, vēlas realizēt savas ieceres. Amerikā šādā gadījumā tiesa būtu apturējusi līguma parakstīšanu, ļaujot tautai izlemt, kā tālāk rīkoties.

Revolūcija ir atļauta

DDD: Kā Amerikā izturas pret opozīciju? Vai tai vienmēr tiek dota iespēja atklāti paust savas domas un uzskatus?

Ronalds Rotunda: Visiem ir iespējas izteikties. Modernās tehnoloģijas komunikāciju padara vienkāršāku. Agrāk fantastiskajos romānos rakstīja, ka augstās tehnoloģijas dos iespēju valdībai ierobežot un kontrolēt cilvēkus, bet dzīvē viss ir otrādi – tehnikas sasniegumi dara mūs brīvus. Padomju vara kopējamās mašīnas, faksa aparātus, drukas ierīces turēja aiz atslēgām, jo saprata, ka cilvēks, kuram ir kopējamā mašīna var spēcīgi ietekmēt sabiedrisko domu. Šodien ikviens, izveidojot savu mājas lapu internetā, var izdarīt vēl vairāk. Būtībā katram ir iespēja paust savu viedokli un meklēt tam atbalstītājus. Galu galā, atbalstu vienai vai otrai idejai, viedoklim vai uzskatam iespējams pārbaudīt vēlēšanās.

DDD: Vai vēlēšanas ir vienīgais veids, kā līdzdarboties valsts politikas veidošanā? Zinu, ka Amerikas Neatkarības deklarācijā teikts, ka tauta ir atbildīga par valdības lēmumiem un rīcību, ka tauta var izmantot pat sacelšanos, revolūciju, lai gāztu tādu valdību, kas nepilda tās gribu.

R.R.: Jā, tas ir ierakstīts Amerikas Neatkarības deklarācijā. Mums patiešām ir revolūciju tradīcijas. Par laimi, pēc Pilsoņu kara Amerika nav piedzīvojusi nevienu asiņainu karu, lai aizsargātu savu neatkarību. Mūsdienu demokrātija ļauj izvairīties no asiņainiem kariem, bet daudz asiņu ir lijis, lai mēs nokļūtu tur, kur esam šodien. Jūs par mani labāk zināt, cik daudz dzīvību bija jāatdod, līdz beidzot sabruka Padomju Savienība. Amerikas pieredze rāda, ka ir situācijas, kad revolūcija ir vienīgais veids kā atrisināt problēmu.

DDD: Latvijas Nacionālā fronte kā nevalstiska organizācija neaicina uz revolūciju. Mēs tikai gribam, lai cilvēki nebaidītos izteikt savas domas, lai atklāti prasītu valdībai ievērot tautas intereses, taču ļoti daudzi ir iebaidīti. Redzot, kā valdība vērš savas represijas pret mums, daudzi nobīstas. Kā, jūsuprāt, mums būtu jārīkojas?

R.R.: Ja ir vārda brīvība, revolūcija nav vajadzīga. Uzvarēt valdību var, piesaistot piekritējus jūsu teiktajam. Nav vērts vienatnē ķerties pie ieročiem, jo tik un tā jūs zaudēsit. Demokrātija šobrīd ir tā vislabākā sabiedrības pastāvēšanas forma, tādēļ jāsamierinās, ka reizēm vairākums nepiekritīs jūsu domām. Taču tas, ka cilvēki baidās atbalstīt kādu viedokli, ne vienmēr ir tādēļ, ka viņi tam nepiekrīt. Tas bieži vien ir kultūras jautājums. Ir tādas tautas, kuras nebaidās atklāti un skaļi pateikt, ko patiesībā domā; taču ir arī tādas, kuras tradicionāli ir piesardzīgākas. Nezinu, vai ar likumiem to iespējams regulēt, bet mehānisms, kā nedot valdībai iespēju izolēt atšķirīgu viedokļu paudējus, noteikti vajadzīgs. Amerikā izstrādāta precīza sistēma, kas ierobežo valdības varu, kā nepieļaut, lai cilvēki tiktu izspiegoti.

Nebaidieties runāt atklāti!

DDD: Latvijā valdību sargā drošības dienesti, Drošības policija, kas, mūsuprāt, darbojas ļoti brutāli. Kā jūs iedrošinātu latviešus nebaidīties atklāti paust savas domas?

Ronalds Rotunda: Latvijā droši vien ir likumi, kas ierobežo valdības iespējas kontrolēt cilvēkus. Amerikā, piemēram, ir iespēja sūdzēt tiesā valdību, ja tā ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību. Daudzreiz cilvēki, organizācijas ir vērsušās tiesā un uzvarējušas, saņemot naudas kompensāciju no valsts. Prese atspoguļo visus šos gadījumus un šādi iedrošina cilvēkus izmantot viņiem garantētās tiesības uz vārda brīvību. Tieši tādā pašā veidā iespējams panākt, lai arī policija nepārkāptu savas pilnvaras. Pat kara un terorisma apstākļos ir iespējams ierobežot valdības kontroli.

DDD: Kādu iemeslu dēļ, jūsuprāt, valdība vēlas ierobežot vārda brīvību?

R.R.: Manuprāt, nekas nevarētu būt par iemeslu šīs pamatbrīvības ierobežošanai. Ja tas tomēr notiek, tad tādēļ, ka valdībai nepatīk tās darbības un politikas kritika, bet tās pienākums ir to pieņemt. Valdība nedrīkst ierobežot kritiku pat tad, ja tā ir nepamatota. Ja izteiktais ir nepatiess, tad sabiedrības pārstāvji pret to tā arī reaģēs – tas tiks nosodīts. Valdība nekādā gadījumā nedrīkst jūs tiesāt par to, ka pateicāt patiesību, bet, ja kļūdījāties, jāļauj citiem to pašiem saprast. Valdība vienmēr var atspēkot nepatiesi izteiktos apgalvojumus, sasaucot preses konferences, bet tai nekad nav tiesības cenzēt laikrakstus.

DDD: Esam pieredzējuši, ka mūsu laikraksta žurnālisti netiek ielaisti preses konferencē. Starp citu, kad jūsu prezidents Bušs ieradās vizītē Latvijā, es netiku akreditēta. Vēlāk uzzināju, ka tas darīts drošības apsvērumu dēļ. Interesanti, kādus draudus es varētu radīt Amerikas prezidentam?

R.R.: Jūs man šķietat nekaitīga... Tā kā runa ir par Amerikas prezidentu, jums ir divas iespējas, ko darīt šajā situācijā: pirmkārt, jums par to jāraksta savā laikrakstā un, otrkārt, jums jārunā ar ASV vēstnieci Latvijā. Kad valdība pieņem lēmumus par preses akreditāciju, pamatojumi var būt gan pamatoti, gan nepamatoti, tādēļ, manuprāt, jums par šo gadījumu noteikti jāraksta.

DDD: Mēs jau vērsāmies pie ASV vēstnieces, lai šos jautājumus apspriestu, taču joprojām neesam saņēmuši atbildi, kad varētu notikt tikšanās. Ceru, ka jūsu vizīte Latvijā, pamudinās vēstnieci drīzumā atsaukties.

R.R.: Prese vienmēr uztraucas, ka tai netiek dota pietiekama pieeja informācijai, ka varas pārstāvji ar to nepietiekami runā. Ne vienmēr, bet vairumā gadījumu taisnība ir preses pusē, jo komunikāciju ar medijiem pastāvīgi jāuzlabo. Katrā ziņā laikrakstiem jāraksta par visiem gadījumiem, kad tikušas ierobežotas to iespējas iegūt un atspoguļot viņus interesējošu informāciju. Ja aplūkojam Padomju Savienības konstitūciju un Amerikas konstitūciju, pirmā noteikti ir daudz labāka, jo ikvienam tiek garantētas tiesības uz darbu, dzīvesvietu utt., ut.jp. Neiedziļinoties būtībā, neievērojot realitāti, var izdarīt secinājumus, ka Padomju Savienība bija ļoti laba valsts. Mēs zinām, ka rakstītais krasi atšķīrās no piedzīvotā. Amerikas konstitūcija būtībā garantē divas pamattiesības – tiesības uz vārda brīvību un tiesības vēlēt. Šīs brīvības dod iespēju cilvēkiem apvienoties un caur dažādiem likumiem realizēt dzīvē savas idejas. Preses uzdevums un tiesības ir atspoguļot valdības darbus, atklāt kļūdas un izteikt kritiku, dodot iespēju nākotnē pieņemt pareizus lēmumus.

DDD: Jūs droši vien nezināt visas nianses, kas saistītas ar Latvijas-Krievijas robežlīgumu.

R.R.: Esmu par to tikai dzirdējis.

DDD: Paskaidrošu situācijas būtību: Latvijas Satversme noteic, ka valsts teritorijas izmaiņas jāapstiprina tautas nobalsošanā jeb referendumā. Šobrīd Latvijas valdība šo normu neievēro un, neprasot tautas viedokli, atdod Krievijai daļu Latvijas teritorijas.

R.R.: Ja līgums ir pretrunā Latvijas Satversmei, tad jāvēršas ar prasību tiesā. Tikai tiesa var izlemt, vai valdība rīkojusies likumīgi.

DDD: Prasība tiesā ir iesniegta, bet valdība turpina iesākto, nesagaidot spriedumu.

R.R.: Tā nav neparasta situācija, jo valdība vienmēr, par spīti visam, vēlas realizēt savas ieceres. Amerikā šādā gadījumā tiesa būtu apturējusi līguma parakstīšanu, ļaujot tautai izlemt, kā tālāk rīkoties.

Intervēja Liene Apine