Saruna ar izdevniecības “Vieda” vienu no sadarbības partneriem, kurš atklāja, ka viņu traucē un ik pa brīdim piesakās “parunāties” kādi Drošības policijas (DP) pārstāvji, lai iztaujātu par izdevniecības darbu un laikraksta “DDD” darbiniekiem.

Saruna ir anonīma.

Vīri, kas atnāk parunāties…

DDD: Jūs esat izdevniecības “Vieda” sadarbības partneris, kuram nav pat nekāda tieša saistība ar laikrakstu “DDD”, bet tik un tā pie jums uz pārrunām ierodas Drošības policijas pārstāvji, neliek mierā un iztaujā par mūsu darbību.

Uzņēmējs: Varbūt es neteiktu, ka neliek mierā, taču šādi zvani un sarunas ir bijušas, un nesen atkal mums zvanīja.

DDD: Kādi jautājumi interesē DP?

Uzņēmējs: Piezvanot, pirmais, ko pajautā, ir – vai mēs ar izdevniecību “Vieda” joprojām esam sadarbības partneri? Saņemot apstiprinošo atbildi, viņi piesakās atnākt “parunāties”. Kad pirmo reizi atnāca – tas bija pirms gada, palūdza apskatīties, kādas grāmatas “Vieda” izdod, apskatīja līgumus utt. Šogad viņi teica, ka atnāks, bet joprojām nav atnākuši. Nezinu, varbūt vēl būs…

DDD: Uzzinājuši, ka apgrūtina mūsu partnerus, mēs vērsāmies pie advokāta un konsultējāmies. Iespējams, kā jau Latvijā pēdējā laikā ir moderni, tika noklausītas telefonsarunas, un okšķerētāji neatnāca, jo saprata, ka zinām, ka viņiem tam nav juridiska pamatojuma.

Uzņēmējs: Iespējams. Tas tā varētu būt, jo viņi ir pazuduši.

DDD: Jums ir daudz sadarbības partneru. Vai par kādu citu DP arī nāk pie jums šādi interesēties? Un, kas viņus tieši interesē?

Uzņēmējs: Nē, ne par vienu citu partneri nekad ne šādi, ne kā citādi nav interesējušies.

Dīvainākais ir tas, ka par jums it kā neko TĀDU viņi nemaz negrib zināt. Viņi gluži vienkārši atnāk “aprunāties”. Rādot dokumentus, līgumus, ievēroju, ka viņus patiesībā nemaz tik īpaši neinteresē mūsu darījumi. Apskatīja tikai visas “Viedas” skaistās grāmatas. Parunājāmies kopumā par grāmatniecību. Un ar to arī viss beidzās. Tā arī nezinu, ko viņi patiesībā gribēja.

DDD: Varbūt tas ir veids, kā censties graut “Viedas” pastāvēšanu – radīt diskomfortu, iebaidīt partnerus? Radīt mūsu sadarbības partneros vēlmi nesadarboties, jo tas var radīt “problēmas”. Nevienam taču nav patīkami, ka nāk un iztaujā Drošības policija vai kādi tamlīdzīgi “dienesti”. Skaidrs, ka iemesls, kādēļ pie jums nāk “runāties” DP pārstāvji, nav izdevniecības “Vieda” darbība, viņus interesē laikraksts “DDD”.

Uzņēmējs: Tā tas varētu būt. Runājāmies kādas 20 minūtes. Tas tik tiešām bija dīvaini, jo izskatījās, ka viņi pat neko no mums negribēja. Bet, ja negribēja – kāpēc nāca un tērēja savu laiku?

Ar “Viedu” mums ir ļoti laba un veiksmīga sadarbība. Jums ir skaistas un labas grāmatas.

DDD: Nezinām, vai arī citus “Viedas” sadarbības partnerus ir šādi iztaujājuši, jo pēc jūsu “viesu” apmeklējuma jautājām, taču ne no viena nesaņēmām apstiprinošu atbildi. Tomēr, visticamāk, jūs neesat vienīgie, kurus šādi traucē.

Uzņēmējs: To ir grūti pateikt. Man nav ko slēpt, tāpēc arī godīgi jums pasaku, kā ir.

Ikgadējie piespiedu mesli izredzētajām izdevniecībām

DDD: Kā jūs vērtējat grāmatniecības stāvokli šībrīža Latvijā? Daudz dzirdēts, ka negodīgā konkurencē tiek kropļots grāmatu tirgus, piemēram, ar valsts pasūtījumu mācību grāmatām.

Uzņēmējs: Ja runā par skolu mācību grāmatām, tad tajā lauciņā praktiski neviens vairs nevar iekļūt. Eksistē stingra robeža, un tikai dažas izdevniecības, kas tur monopolu. Esmu dzirdējis, ka pat “Jumava”, kas ir viena no lielākajām izdevniecībām, tur nespēja iekļūt, iegūt valsts pasūtījumus. Un to var uzskatīt par izteiktu tirgus kropļošanu. Mācību grāmatām cenas ir grandiozas! Mani bērni jau ir beiguši skolas, taču zinu, kā ir maniem strādniekiem un paziņām – pirmais septembris paņem simtiem latu grāmatās un darba burtnīcās vien. Tāpat nav saprotami, kāpēc mācību grāmatas taisa tik dārgos sējumos – cietos vākos, glancētas un uz dārgākā papīra? Tas taču ir liels sadārdzinājums! Ja domātu par cilvēkiem, nevis viņu naudas makiem, vajadzētu piedāvāt brošētus sējumus, lai visi var atļauties mācīties.

DDD: Tā ir. Pēc Atmodas praktiski visas manas jaunās skolas grāmatas bija brošētas – tās bija lētas un pieejamas. Glabāju joprojām, un neviens vāka stūris nav noburzījies.

Uzņēmējs: Jā, cenas šobrīd ir nesamērojamas. Ja ģimenē ir bērni, cilvēki ir situācijas ķīlnieki, viņi ir spiesti maksāt lielu naudu. Ne velti “Zvaigzne” ir ļoti bagāta izdevniecība, kas visu gadu dzīvo no tā, ko nopelna septembrī.

DDD: Un skolēnu vecāki piespiedu kārtā ar katru nopirkto mācību grāmatu dod peļņu dažu izredzēto izdevniecību vadītājiem. Uzskatu, ka mācību grāmatas būtu jāizdod valstij piederošai izdevniecībai. Starp citu, jūsuprāt, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka 80% biznesa Latvijā vairs nav latviešu rokās?

Uzņēmējs: Es nevadu to pašu lielāko uzņēmumu, neapgrozos lielo biznesmeņu aprindās, taču varu teikt, ka šīs apgalvojums ir patiess. Zinu, ka daudzi mani konkurenti saņem atbalstus no dažādiem fondiem un dzīvo ļoti bagāti, bet mēs esam latviešu uzņēmums un tāpat kā jūs dzīvojam tikai no tā, ko nopelnām. Ja paskatās izklaides žurnālus – tur jauni puiši pāris gados nopelna superdārgas mašīnas... Nu laikam jau var arī tā. Tikai nezinu, kā ar godīgu darbu to, it īpaši grāmatniecībā, var sasniegt.

Bēgšana no Latvijas – pagrimuma rezultāts

DDD: Vai jūs kā latviešu uzņēmējs jūtaties valsts aizsargāts, atbalstīts un vēlams savā zemē?

Uzņēmējs: Galvenais rādītājs patiesajam ekonomiskajam stāvoklim un cilvēku pašsajūtai Latvijā ir nenormāli lielā darbaspēka migrācija prom no Latvijas. Mūsu cilvēki aizbrauc cilvēka cienīgas dzīves meklējumos. Savukārt pie mums viņu vietā brauc strādāt baltkrievi, ukraiņi, ķīnieši un citi. Un kas tad būs? Kāda veidosies Latvijas nākotne, kādi būs mūsu bērni? Šie iebraucēji taču arī ir cilvēki, kuriem veidosies attiecības, ģimenes un pēcnācēji. Bet mūsu cilvēki paliek ārzemēs, sapazīstas, precas un rada bērnus. LTV Panorāmā intervēja baltkrievu strādnieku, un viņš atklāti pateica, ka, ja maksās 250 latus, viņš paliks Latvijā un apprecēsies. Un tādu ir daudz! Notiek jauna ekonomiskā okupācija. Negribas pat domāt, kas nākotnē pie šādiem apstākļiem sagaida Latviju – nebūs ne valodas, ne kultūras... nekā nebūs. Mēs paši sevi tagad iznīdējam.

DDD: Valdības tuvredzība iznīcina tautu.

Uzņēmējs: Tā tas ir. Varbūt būs ekonomiskais uzplaukums, taču...

DDD: Nevar runāt par ekonomisku uzplaukumu, ja cilvēki masveidā pamet zemi.

Uzņēmējs: Taisnība. Un tas trakākais, ka, piemēram, manā uzņēmumā trūkst darbinieku. It kā pastāv bezdarbs, taču darbiniekus nevar atrast. Tie, kas atnāk, daļa pēc pirmās naudas ātri nodzeras un pazūd.

Šobrīd valsts attieksme pret cilvēkiem nerada nekādas labas perspektīvas vai ilūzijas par nākotni. Cilvēki tiek iedzīti bezcerībā. Domāju, jaunajām ģimenēm Latvijā ir ļoti grūti uzsākt dzīvi – dzīvokļu cenu murgs, brīvie īres griesti, zemās algas… Mūsu skolotāji Īrijā strādā melnstrādnieku darbus, jo šādi spēj nopelnīt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Mūsu skolotāji! Nu kur vēl tālāk valstij nodzīvoties?

Valstiskā līmenī pie mums par šīm problēmām neviens neuztraucas. Latviešu paliek aizvien mazāk, un tas ir ļoti bīstami tautas nākotnei.

Tomēr lielākā daļa cilvēku par to visu pat neaizdomājas. Tagad pūlis vairāk ir tendēts domāt par naudu, izklaidēm, ārzemju braucieniem. Strauji ejam uz vissliktāko notikumu attīstības versiju.

Es kā latviešu uzņēmējs, biznesmenis nevaru paļauties uz savu valsti, nedomāju, ka esam te kādam vajadzīgi. Sabiedrībā valda absolūta neieinteresētība un savtīgums.

Tikai nesaprotu, kur tad visi ar saviem materiālajiem labumiem taisās dzīvot, ja drīz mums pašiem vairs nebūs savas zemes? Un kādi būs mūsu bērni? Vai tiešām mobilie tālruņi, modernas kroskurpes, slēpošana Alpos un citi labumi var aizstāt visas vērtības? Vai pakļausimies šai patērētāju apziņas kultivācijai? Šodienas bērni smejas par Cibiņu, sauc viņu par muļķi, mēs savā laikā lasījām un raudājām no aizkustinājuma... Ir notikusi nenormāla vērtību pazemināšana.

DDD: Nav vairs “TOPĀ” sirdsšķīstie ļaudis...

Uzņēmējs: Vai mēs kādreiz varējām iedomāties, ka 1.septembrī valstī cels visu policiju kājās, lai atturētu bērnus no nodzeršanās?

DDD: Tas ir kas neiedomājams!

Uzņēmējs: Un tā prāva, kas ir pret “DDD” – tas ir katastrofāli, ka latvieši savā zemē nedrīkst runāt to, ko domā. Teorētiski pie mums taču ir demokrātija – tātad cilvēkiem jābūt iespējai brīvi paust savas domas, it īpaši jau žurnālistiem, kuriem ir jāinformē sabiedrība. Citviet pasaulē žurnālistika patiešām ir izteikti provokatīva. Latvijā “pa pieri” dabū tikai tie, kas ir neērti.

Tāpēc pēdējais brīdis cilvēkiem sākt domāt un izvērtēt savas prioritātes – citādi vairs nevaram!

Sarunu pierakstīja Ilze Liepa