Šā gada maijā rēzekniete Marija Vidiņa – bijušā Saeimas deputāta Jura Vidiņa dzīvesbiedre – nosūtīja sašutuma pilnu vēstuli Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim. Vēstulē Vidiņas kundze izteica vērtējumu, ka Kalvītis ir “vai nu galīgs stulbenis, vai arī Putina iezombēts mankurts”. Liels bija vēstules autores pārsteigums, jūnija sākumā saņemot “uzaicinājumu” ierasties Drošības policijā. Uz policiju Vidiņas kundze gan nedevās, bet Drošības policijas darbinieks ieradās pie viņas, lai izteiktu aizrādījumu un brīdinātu turpmāk tādas vēstules nerakstīt.

Vēlējāmies uzzināt, kā Marija Vidiņa komentē šo situāciju un kopumā valstī notiekošo.

Citādi nevar: stulbeņus sauc par stulbeņiem!

Saruna ar bijušā Saeimas deputāta Jura Vidiņa dzīvesbiedri Mariju Vidiņu

Marija Vidiņa: Drošības policijas dīvainā interese par manu vēstuli, vēršanās pret jums, laikrakstu “DDD”, liecina par valsts politiku. Valstī notiekošais ir normāla cilvēka prātam neaptverams. Tā ir ierēdņu visatļautība. Manuprāt, manis izvēlētais vārds “stulbenis” ir vēl maigs šiem apstākļiem. Klausos Kalvīša un Emša runas un rodas tāda sajūta, ka esmu Krievijā – viņi runā gandrīz tiem pašiem vārdiem kā Putins, kurš vēršas pret opozīcijā esošajām sabiedriskajām organizācijām. Bet Latvijā jau nav tādas opozīcijas varai kā Krievijā. Ja nu vienīgi jūs, bet jūs taču esat gandrīz pilnīgi izolēti, jums nedod iespēju uzrunāt sabiedrību.

DDD: Vai varat īsumā pastāstīt, kādēļ Drošības policija tik ļoti interesējās par jūsu sūtīto vēstuli Kalvītim?

M.V.: Vienu dienu, pārrodoties mājās, atradu pastkastītē pavēsti no Drošības policijas. Biju ļoti pārsteigta, jo nevarēju atminēties, ka būtu darījusi ko noziedzīgu. Vispār, man DP asociējas ar čeku, jo, spriežot pēc informācijas masu informācijas līdzekļos, neredzu lielu atšķirību starp šīm divām iestādēm. Ja Reiniks atļauj kaut kādam Giļmanam zākāt latviešu tautu par fašistiem, tad ko citu lai domāju par DP?

Uzskatu, ka DP nestrādā objektīvi, bet gan pilda kaut kādu pasūtījumu. Ja tā nebūtu, vai DP vispār ienāktu prātā tērēt laiku, lai pabaidītu pensionāri Vidiņu? Kad Drošības policijas darbiniekam jautāju, kas gan tajā vēstulē ir tik briesmīgs, viņš man atbildēja, ka TĀ vienkārši nedrīkstot rakstīt Kalvītim. Man ir tāds raksturs – kad redzu, ka Kalvītis televīzijā skatās man acīs un gvelž niekus, savu sašutumu un domas uzrakstu, lai viņš zinātu, ka visa tauta nav vienisprātis. Nav tā, kā saka, ka tauta viņam uzticas, ka tauta ievēlējusi koalīciju viņa vadībā. Tā nebija. Pie varas esošie savus amatus nopirka. Visa valsts pārvalde taču ir uz korupcijas pamatiem būvēta. Vai tad kādam vēl ir ilūzijas par vēlēšanām? Vai kāds vēl tic to godīgumam? Esmu bijusi neskaitāmās vēlēšanu komisijās. Piemēram, biju pansionātā, kur pamatā apmetušies, teiksim tā, – rīcības nespējīgi cilvēki. Sanitāre viņus atved uz vēlēšanu vietu, viņu vietā paņem tās partijas lapiņu, par kuru uzdots vēlēt, un iemet to urnā. Piemēram, pagājušajās vēlēšanās bija jābalso par Latvijas Pirmo partiju. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad cilvēki ierodas vēlēšanu komisijā un jautā, kur dod tos solītos simts gramus? Daži uztraucas, lai nepazaudētu vēlēšanu lapiņu komplektu, jo viņiem, lūk, darbā jāatrāda, ka balsojuši par to partiju, kuru darba devējs licis. Vai ar to jau nepietiek, lai pateiktu, ka vēlēšanas nav godīgas, ka Saeima un Ministru kabinets ir korumpētas iestādes?

Latvijas valdība sargā kolonistus

DDD: Tad jau kārtējo reizi jāsecina, ka tautai viss vienalga, ja jau ļaujas tik lēti uzpirkties. Jūs taču nevarētu nopirkt?

Marija Vidiņa: Protams, ka nē. Bet es jau esmu ideāliste un “nelabojama” nacionāliste, gluži tāpat kā jūs. Es no šī vārda nebaidos, pat lepojos, ka esmu nacionāliste. Man sāp, kad redzu, kā, piemēram, Kaļužnijs ar savu komandu no Krievijas Domes šiverē pa Latviju, diktējot mums visādus noteikumus un bārstot antilatviskus padomus pa labi un kreisi. Kā tas var būt, ka svešas valsts pārstāvji var tā revidēt, piemēram, neatkarīgas valsts izglītības sistēmu? Vai kādā citā valstī kaut kas tāds notiktu?

DDD: Kaļužnijs uzvedas nevis kā Krievijas vēstnieks, bet gan kā gubernators.

M.V.: Es jums pilnīgi piekrītu, viņš uzvedas kā saimnieks, un mūsu varturi to pieļauj. Jau pašā sākumā Kaļužnijs, tēlaini runājot, taisīja vaļā durvis ar kāju. Kādu gadu viņam regulāri rakstu, norādot uz viņa muldēšanu un Krievijā notiekošo. Atbildes, protams, nesaņemu.

DDD: Tomēr Kaļužnijs tagad sāk laboties, jo saviem tautiešiem stāsta, ka nekur nav tik labi kā savā dzimtenē, tikai Krievijas zeme dod spēku.

M.V.: Tas no viņa puses ir pareizi teikts, bet problēma ir mūsu pašu bāliņos. Tieši mūsu valdība negrib, lai Putina repatriācijas programma īstenotos. Dīvaini, ka mūsējie Krievijai visos citos jautājumos “dzied līdzi”, bet par krievvalodīgo repatriāciju ne vārda. Rodas tāds iespaids, ka Latvijas vara – valdība, Saeima, prezidente – baidās, ka liekie kolonisti aizbrauks. Kādēļ, lai beidzot no Latvijas neaizbrauktu, piemēram, tie divdesmit tūkstoši krievu virsnieku ar savām ģimenēm, kuriem Amerika savā laikā jau bija iedevusi naudu repatriācijai?!

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, mūsu valdība negrib, lai okupanti aizbrauktu?

M.V.: Domāju tas tādēļ, ka Latvija ļoti mērķtiecīgi atgriežas situācijā, kāda te bija deviņdesmito gadu sākumā. Latvija kļūst aizvien krieviskāka. Mēs izdabājam Krievijai visos jautājumos, pat savu teritoriju atdevām par baltu velti. Ak, nē – sprāguša ēzeļa ausis dabūjām… Nožēlojami skatīties, kā Kalvītis vai uz vēdera gatavs līst, lai tikai Krievijai viss būtu pa prātam, taču tik un tā atkal un atkal dabū pa ģīmi. Piemēram, šprotes tā arī Krievija neņem, saldētās zivis sagriež, meklējot it kā paslēptās narkotikas utt., utjp. Runas par gāzi ir vienkārši miglas pūšana. Kamēr mūsu bāliņi viens otram cenšas izrādīt savu varenību, krievi visu Latvijas ekonomisko telpu pārņēmuši. Un latviešu valodu var dzirdēt aizvien mazāk un mazāk…

DDD: Varbūt latviešiem jau sen vajadzēja iziet ielās un vienkārši gāzt šādu valdību?

M.V.: Cilvēki dzīvo lielās bailēs. Man zvana pat deputāti, lai izteiktu atbalstu, bet baidās nosaukt savu uzvārdu, jo domā, ka manu telefonu noklausās. Cilvēki baidās no represijām.

Arī dīvainie Drošības likumu grozījumi vedina domāt, ka kaut kas šajā valstī nav kārtībā, ka lēnām, bet mērķtiecīgi atgriežamies “vecajos, labajos laikos”.

DDD: Vai jūs tiešām domājat, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apturēja labojumus drošības likumos, domājot par tautas interesēm?

M.V.: Nezinu, vai viņa par tautu tā īpaši rūpējās. Tāpat nevaru saprast, kādēļ viņa tā pazemojas un tik izmisīgi grib aizbraukt uz Maskavu pie Putina. Vai tiešām viņai tik ļoti nepieciešamas solītās ēzeļa ausis?

DDD: Varbūt viņa grib apciemot savus vecos draugus…

M.V.: Tā izskatās, jo cita izskaidrojuma neredzu. Kā viens saprātīgs cilvēks var izdarīt tik daudz nepiedodamu kļūdu?! Piemēram, kas Vīķi-Freibergu dzina uz 9.maija svinībām Maskavā? Dienā, kad mēs tikām okupēti, prezidente aizbrauca uz Maskavu. Kādēļ Lietuvas un Igaunijas prezidenti varēja nebraukt, bet mūsējai par visām varītēm vajadzēja tur būt?

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā ne reizi nemēģināja runāt par dekolonizācijas nepieciešamību?

M.V.: Vienīgais loģiskais izskaidrojums ir tāds, ka viņa kā prezidente vēlējās izpatikt Krievijai. Cita iemesla, kādēļ nevarētu veikt deokupāciju un dekolonizāciju, es vienkārši neredzu. Bet par šiem jautājumiem nerunā ne tikai prezidente. Vai jūs esat kaut ko sakarīgu dzirdējuši no TB/LNNK? Un vairāk par tukšu salmu kulšanu, demagoģiskiem saukļiem arī nedzirdēsit, jo tēvzemieši ir politisks līķis. TB/LNNK taču nav nekas cits kā Tautas partijas filiāle, balsošanas mašīna.

DDD: Kā jūs vērtējat Saeimas un valdības “pragmatisko” rīcību, atdodot Krievijai Abreni?

M.V.: Tā ir nodevība. Iespējams, ka kādam kaut kas arī atleks, bet ne jau Latvijai un latviešiem. Valsts prestižs ir iemīts dubļos. Kā Krievija Latvijā un Latvijas politiķos slaucīja kājas, tā darīs to arī turpmāk. Sešpadsmit gadus esam it kā neatkarīga valsts, bet uzvedamies kā Krievijas kolonija. Okupācija joprojām turpinās – to katrs normāls cilvēks saprot.

DDD: Starptautiskās konvencijas noteic, ka tauta ir atbildīga par savas valdības rīcību, ka, ja citādi nevar, situācijas uzlabošanas dēļ pieļaujama pat revolūcija. Vai mūsu tauta, jūsuprāt, vispār būtu uz kaut ko tādu spējīga?

M.V.: Vēl nav, bet, manuprāt, ilgi vairs nav jāgaida. Ko gan vēl vajag, lai beidzot nāktu pie prāta? Domāju, ka ļoti daudzi redz valstī notiekošo absurdu: jūs tiesā, mani vajā DP, jo vienu stulbeni nosaucu par stulbeni, noteikumus diktē būtībā viena partija… Pret “DDD” ierosinātā lieta taču ir mēģinājums politiski izrēķināties – tas visiem normāli domājošiem skaidrs. Tādas lietas ir bijušas un droši vien būs aizvien vairāk. Viss ir sapuvis. Viss ir nopirkts… Vienīgi jūs nevienam nepiederat, tādēļ arī rakstāt, ko gribat, un tādēļ jūs arī tiesā. Drošības policija mēģināja mani un arī citus iebiedēt, lai, nedod Dievs, vēl kāda pensionāre iedomātos tā rakstīt, bet es neklusēšu!

Intervēja Liene Apine