Saruna ar Asoc.prof., Dr.jur. Aivaru Fogelu

DDD: Savā atzinumā tiesai krimināllietā pret Aivaru Gardu, Līgu Muzikanti un Ilzi Liepu jūs norādījāt, ka “mūsdienu starptautiskās tiesības, atbilstoši valsts suverenitātes principam, valstu suverēnās līdztiesības respektēšanas principam un principam par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās, kā valsts pirmo un augstāko pienākumu paredz pamatnācijas tiesību aizsargāšanu.”

Aivars Fogels: Mūsdienu starptautiskās tiesības, atbilstoši valsts suverenitātes un tās respektēšanas principam, kas ir visiem saistošas juridiskās normas, ietver sevī katras valsts tiesības uz savu nacionālo identitāti, tiesības uz tās atzīšanu, respektēšanu un aizsargāšanu. Suverenitāte nozīmē katras valsts tiesības un pienākumus patstāvīgi, brīvi, bez citu valstu diktāta kārtot visus nacionālos – valsts iekšējās dzīves jautājumus. Suverenitāte nozīmē arī neatkarīgu ārpolitiku, kas, ievērojot pašas valsts radītās un sev par obligātām atzītās kopējā labuma (pro bono publico) intereses, tiek realizēta starptautisko tiesību normu ietvaros. Katras valsts, tās valdības pastāvēšanas jēga ir garantēt tās atzīto starptautisko cilvēktiesību aizsardzību. Valsts augstākais pienākums šajā aspektā ir pamatnācijas tiesību aizsardzība. Tautai, pamatnācijai ir tiesības prasīt atbilstošu visu valsts institūciju, sākot ar augstāko, tātad parlamenta un valdības, visu tiesību aizsardzības institūciju, to amatpersonu adekvātu rīcību cilvēktiesību pilnīgas aizsardzības nodrošināšanā. Cilvēktiesības ir jebkuras demokrātiskas sabiedrības svarīgākā sastāvdaļa – elements, kam jānodrošina sabiedrības normāla funkcionēšana. Tāpēc visās valstīs noteikts, ka valsts pirmais pienākums ir aizsargāt pamatnācijas intereses. Tas tiek arī darīts saskaņā ar valsts atzītajiem starptautisko cilvēktiesību standartiem. Mūsdienu starptautiskās tiesības paredz, ka valstij vispirms jārūpējas par pamatnācijas tiesībām un tikai tad jādomā par pārējiem: nacionālajām minoritātēm, ārzemniekiem un personām bez pilsonības jeb pavalstniecības. Pilsonības institūta jēga ir tā, ka fiziska persona ir pakļauta savas valsts jurisdikcijai. Būtībā pilsonība nav nekas cits kā personas noturīga juridiskā saikne ar valsti. Turklāt saikne ir divpusēja: valstij ir tiesības un pienākumi pret pilsoni, bet pilsonim ir tiesības un pienākumi pret valsti. Personas tiesības pamatā izpaužas kā tiesības būt aizsargātai neatkarīgi no tā, kur viņa atrodas – valsts teritorijā vai ārpus tās. Valsts pienākums ir aizsargāt personu, lai valsts amatpersonas un institūcijas respektētu personas tiesības un brīvību, kā arī nodrošinātu to, lai līdzpilsoņi respektētu viens otra tiesības un brīvības, piemēram, brīvību paust savus uzskatus, nodrošināt personu fizisko integritāti, vispirms tās fizisko neaizskaramību, personības respektēšanu utt.

Ja runājam tieši par starptautiskajām un nacionālajām cilvēktiesībām, tad jāpaskaidro, ka ir vispārējie tiesību dokumenti, kas radīti ANO sistēmā, un reģionālie – Eiropas cilvēktiesību aizsardzības sistēma, kur pamatā ir Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Afrikāņiem un arābiem ir sava cilvēktiesību aizsardzības sistēma. Amerikāņiem arī ir sava cilvēktiesību aizsardzības sistēma, kas ir ļoti līdzīga Eiropas sistēmai. ANO sistēmā ir divi starptautiski cilvēktiesību dokumenti, tas ir, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Daudzos šo paktu pantos ir noteikts, ka tajā aizsargātās tiesības var ierobežot, ja tas ir nepieciešams, lai garantētu nacionālo drošību, sabiedrisko kārtību un lai respektētu un aizsargātu cita godu un cieņu, veselību un morāli. Ierobežojumus var noteikt tikai ar likumu.

DDD: Vai Latvijas valdībai šobrīd ir kāds iemesls, lai noteiktu starptautisko tiesību ierobežojumus?

A.F.: Bez šaubām. 1996.gada 22.augustā Saeimas pieņemtā Deklarācija par Latvijas okupāciju tam ir pietiekošs pamats – īpaši tāpēc, ka Latvijas parlaments to pieņēma, stingri vadoties no spēkā esošajām starptautisko tiesību normām un pildot arī no tām izrietošos pienākumus pret tās pārstāvēto Latvijas tautu. Tādi ierobežojumi, kaut arī ne tik stingri kā vajadzētu, jau ir noteikti, piemēram, Valsts valodas likumā, imigrācijas politikas jomā utt.

DDD: Starp citu, prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēļ tika mīkstinātas valodas likuma normas, jo viņa teica, ka starptautiskā sabiedrība no Latvijas to prasa.

A.F.: Prasīt var jebkurš, bet mums nav pienākums šīs prasības pildīt. Mūsu pienākums ir vispirms aizsargāt starptautisko tiesību atzītās tautas tiesības, nodrošināt pamatnācijas tiesības pilnā apjomā, kā tas ir jebkurā civilizētā valstī. Starptautiskie Sirakūzas interpretācijas noteikumi, kurus jau 1984.gadā akceptēja un rekomendēja ANO Ģenerālā asambleja, paredz, kādā veidā iespējams noteikt ierobežojumus attiecībā uz Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Sirakūzas noteikumos ir definēti deviņi interpretācijas principi, starp kuriem galvenais ir tas, ka ierobežojumi ir nosakāmi tikai tad, ja tie ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā tiesiska mērķa sasniegšanai, tātad vispirms pamatnācijas pastāvēšanas nodrošināšanai, tās drošībai. Izskaidroti arī citi jēdzieni, piemēram, nacionālā drošība, sabiedriskā kārtība, morāle veselība. Nacionālā drošība definēta šādi: ierobežojumus var noteikt visos gadījumos, kad ir apdraudēta pamatnācijas pastāvēšana, tās drošība.

DDD: Ja pareizi saprotu, tad, ja valdība būtu nacionāla un vēlētos rūpēties par latviešu tautu un pieņemtu Latvijas starptautiski tiesiskajām saistībām atbilstošu likumu par okupācijas gados iebraukušo nelatviešu repatriāciju, starptautiskā sabiedrība nevarētu iebilst.

A.F.: Protams, jo Latvijā pamatnācijas – latviešu – pastāvēšana ir nopietni apdraudēta. Tā taču nav latviešu vaina, ka esam tik maz. Ja nemaldos, pirms Otrā pasaules kara pamatnācija Latvijā bija gandrīz astoņdesmit procenti. Padomju okupācijas rezultātā tika iznīcināta Latvijas pamatnācija, tās kodols, realizējot gan masveida izvešanas, gan plānveidīgu rusifikācijas politiku, mērķtiecīgi iepludinot šeit miljoniem okupētājvalsts iedzīvotāju. Hruščovs pa ceļam uz Parīzi kur bija paredzēta tikšanās ar ASV prezidentu (kas tomēr nenotika PSRS destruktīvo ārpolitisko akciju dēļ), būdams Minskā, teica: “Jo ātrāk mēs visi iemācīsimies runāt un runāsim krieviski, jo ātrāk mēs uzcelsim komunismu.” Tā arī tika celts tas komunisms – gan fiziski, gan morāli iznīcinot latviešu nāciju un citas tautas, vardarbīgi, barbariski nīcinot to nacionālo identitāti. Tā saucamā padomju nācijas veidošana, visu nāciju līdztiesība bija tikai demagoģisks sauklis, lozungs vienas, lielās nācijas pārākuma juridiskai sankcionēšanai, šovinisma legalizēšanai. Visu šo noziedzīgo darbību rezultātā, kas, starp citu, ir 1949.gada Ženēvas konvencijas pārkāpums, izveidojusies situācija, kas mūsu valdībai dod pilnas tiesības pieņemt starptautiskās tiesībās kā legālus paredzētos ierobežojošus likumus, lai realizētu Latvijas pamatnācijas aizsardzību, lai garantētu tās tiesības pastāvēt, nodrošinātu tās tiesības uz attīstību demokrātisko pasaules valstu saimē tātad – latviešu nacionālās intereses starptautisko tiesību ietvarā.

DDD: Tad jau bieži dzirdētais arguments, ka okupācijas laikā cieta arī citas tautas, nav pietiekošs, lai latvieši atteiktos no deokupācijas un dekolonizācijas?

A.F.: Tas nav arguments. Gluži pretēji, tas ļauj mums uzdot jautājumu, kādēļ tad krievu tauta pieļāva šāda varmācīga Staļina režīma pastāvēšanu? Tauta, saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir atbildīga par savas valdības rīcību. Vai te nav jāizdara attiecīgi secinājumi? Jau Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības Deklarācijā tās tēvi–radītāji noteica, ka tautai, ja valdība nepilda tās gribu un norādījums, ir tiesības to gāzt, kā galējo līdzekli izmantojot pat sacelšanos. Šīs idejas nāca no Francijas vēsturisko demokrātisko pārvērtību kustību līderiem, kuras civilizētās pasaules tautas atzina un akceptēja, tāpēc tās arī rada iemiesojumu starptautiskajās tiesībās.

Intervēja Liene Apine