DDD: Pēdējā laikā arvien biežāk Saeima, valdība, atbildīgas valsts amatpersonas pieņem latviešu tautai nodevīgus lēmumus, atrunājoties, ka lēmuma pieņēmēji gluži vienkārši ir pragmatiski domājoši. Kā jūs skaidrotu šī vārda patieso jēgu?

Aivars Garda: Šis ir spilgts piemērs, kā ar svešvārdiem tiek muļķota tauta. Vārds “pragmatisks” latvieša ausij skan labi un pārliecinoši. Daudzi domā, ka tas ir sinonīms vārdam “prātīgs”. Taču, ja paskatāmies svešvārdu vārdnīcā, tad atradīsim, ka vārda “pragmatisks” viena no galvenajām nozīmēm ir vadīšanās no personiskajām interesēm. Tātad partijas, sakot, ka tās, piemēram, pieņemot lēmumu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju un atdot Abreni, rīkojušās pragmatiski, patiesībā vadījušās pēc savām personiskajām interesēm. Lai politiķiem nebūtu jāteic, ka viņi rīkojas personisko interešu vārdā, tādējādi izsaucot pamatotas tautas dusmas, viņi lieto vārdu “pragmatisks”. Cilvēki, neapskatoties svešvārdu vārdnīcā, nenoskaidrojot, kāda ir vārda “pragmatisks” patiesā nozīme, naivi domā, ka politiķi pieņem uz visas sabiedrības labumu vērstus lēmumus.

DDD: Vai tas nozīmē, ka turpmāk, dzirdot politiķus sakot: “Mēs pieņēmām pragmatisku lēmumu,” patiesībā tas jāsaprot šādi – “mēs pieņēmām nodevīgu lēmumu”?

A.G.: Šajā konkrētajā gadījumā, kas attiecas uz Abrenes atdošanu, tad noteikti varam likt vienādības zīmi starp vārdiem “pragmatisks” un “nodevīgs”. Ļoti retos gadījumos, kad visa cilvēka darbība pakļauta kalpošanai Dievam, Vispārējam labumam, viņa personiskās intereses saskan ar Vispārējā labuma interesēm. Taču tas notiek tik reti... Mēs taču redzam, ka politiķu lēmumi nekādu labumu latviešu tautai nedod, gluži pretēji. Kā lai citādāk, ja ne par nodevību, jāuzskata mūsu valsts teritorijas atdošana okupētājvalstij, kas nav izvedusi savus kolonistus, tādējādi atkārtoti pārkāpjot Ženēvas konvenciju (pirmo reizi šī konvencija tika pārkāpta, iesūtot šeit okupētājvalsts pilsoņus)?!

Vārdu “pragmatisks” vēl varētu asociēt ar vārdu “saprātīgs”, bet šajā gadījumā tas arī ir tikai personisko interešu vadīts saprātīgums. Partijās cilvēki, savu personisko interešu vadīti, vienojas un tieši personisko interešu dēļ atdod Abreni Krievijai. Pēc tam šis lēmums tiek attaisnots ar pragmatismu – tauta mūs, pragmatiski domājot, ievēlēja, tādēļ mēs tagad tā rīkojamies.

DDD: Jāsecina, ka pareizāk ir nebūt pragmātiskam, bet gan varonīgam. Bet daudzi uz jūsu aicinājumiem būt varonīgiem ir nīgri atrunājušies, ka 21.gadsimtā nav iespējams kļūt par varoņiem.

A.G.: Esmu bieži skaidrojis, ka varonis ir tas, kurš cīnās par taisnīguma atjaunošanu. Ja viņš, lai paustu patiesību, nostājas pret valsts varu, kas aicina uz pretējo, tas ir, netaisnību, tad viņš ir varonis. Protams, varonības pakāpes ir dažādas. Jo spēcīgāk, aktīvāk kāds iestājas par patiesību un taisnīgumu, jo augstāka varonības pakāpe.

TAUTA PRET HOMOSEKSUĀLISMU!

DDD: 3.maijā Rīgā, Krastmalā notika grandiozs koncerts – aicinājums nepieļaut homoseksuālisma propagandu.

A.G.: Domāju, akcija bija izdevusies. Varbūt tās organizators Armands Stendzenieks bija cerējis, ka atnāks daudz vairāk cilvēku, tomēr akcija bija ļoti vērtīga, jo parādīja tautas negatīvo nostāju pret tādu amorālu parādību kā homoseksuālisms.

DDD: Jūs jau 1999/2000. gadumijā rakstā “Latvija uz jauna gadu simteņa sliekšņa” rakstījāt par briesmām, kādas var nest homoseksuālisma propaganda. Pēc grāmatas “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts” izdošanas pret jums pat tika ierosināta krimināllieta. Vai jums nav gandarījums, ka tagad – būtībā pēc septiņiem gadiem – jūsu domas radušas atsaucību?

A.G.: Jā, ar gandarījumu varu atzīmēt, ka par toreiz izteiktajām idejām tagad cīnāmies ne tikai mēs. Cīņā pret homoseksuālisma propagandu kuplā skaitā iesaistījušies arī citi, piemēram, Armands Stendzenieks ar “Rītdienas” lasītājiem.

Intervēja Liene Apine