Tiek veiktas nepieciešamās procesuālās darbības, lai varētu nopratināt 8.Saeimas deputātu Arvīdu Ulmi.

Tiesa: Tas bija advokātes Krastiņas lūgums.

Ilze Krastiņa: Jā, atļaušos uzdot jums dažus jautājumus.

Sāksim ar to, cik ilgi jūs esat Latvijas Republikas Saeimas deputāts? Un kādās komisijās esat strādājis?

Arvīds Ulme: Es esmu jau ceturto gadu šajā sasaukumā. Pirms tam biju Augstākā Padomē. Un strādāju Sociālā un darba lietu komisijā, Pilsonības komisijā un kā Vides apakškomisijas priekšsēdētājs. Pilsonības komisijas priekšsēdētājas biedrs.

Ilze Krastiņa: Bez Saeimas deputāta pienākumiem jūs pildāt arī varbūt kādas nevalstiskās organizācijas vadīšanu?

Arvīds Ulme: Jā, es esmu Vides aizsardzības kluba vadītājs.

Ilze Krastiņa: Tagad man jautājums būs attiecībā konkrēti par manu aizstāvamo Ilzi Liepu. Sakiet, lūdzu, kas bija par motivāciju vai kādi apstākļi jums... pamatojāt izvēli, izvēlējāties Ilzi Liepu par savu palīgu?

Arvīds Ulme: Ilze Liepa bija iesaistījusies Vides aizsardzības kluba darbībā. Un arī tādā diezgan grūtā situācijā pārņēma Vides aizsardzības kluba Zaļās skolas programmas vadību. Tur es arī tā novērtēju viņas aktivitāti un izdarīgumu un uzaicināju viņu sev par deputāta palīgu.

Ilze Krastiņa: Mums ir jūsu parakstīts raksturojums, un es neatkārtošos vairs par Ilzes Liepas attieksmi pret darbu un kolēģiem, tiešiem pienākumiem.

Bet man tagad būs jautājums saistībā ar viņai celto apsūdzību – vai jums ir zināms, par ko viņu apsūdz?

Arvīds Ulme: Jā, dabīgi, zināms.

Ilze Krastiņa: Jūs esat iepazinies arī ar publicēto viņas interviju?

Arvīds Ulme: Jā, jo viņa tad, kad sākās visi šie – apsūdzības sākumā – tad es arī mēģināju... esmu iepazinies – kas īsti un kāpēc, kas par publikācijām.

Ilze Krastiņa: Esat lasījis arī to interviju, kur viņa intervēja Ingmāru Līdaku?

Arvīds Ulme: Jā.

Ilze Krastiņa: “Latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē”, tāds virsraksts intervijai – to jūs esat lasījis.

Sakiet, vai viņas, Ilzes Liepas, darbība kā žurnālistei nediskreditē jūs kā deputātu?

Arvīds Ulme: Ļoti dažādas, vārdu sakot, trīs darbības sfēras ir Ilzei Vides aizsardzības klubā, kur ir mums visas tautības, ticības cilvēki no dažādām partijām, un tā tālāk. Un tā ir viena veida darbība. Un kā deputāta palīga pienākumus pildot – pilnīgi cita sfēra, konkrēta, noteikta. Un kā žurnālistes darbība – es domāju, ka mani kā deputātu tas nav diskreditējis.

Bez šaubām, ir deputāti – daudzi izbrīnījās, kāpēc es ņēmu par palīgu, zinot arī viņas nacionālo stāju, jo viņa iestājas par nacionālajām interesēm. Bet tā, ka būtu kaut kāda...

Ilze Krastiņa: Jūs uzskatāt, ka viņa ir Latvijas patriote?

Arvīds Ulme: Jā, bez šaubām.

Ilze Krastiņa: Sakiet, šajā intervijā – vai jūs kā Saeimas deputāts, kurš arī esat bijis, kā es saprotu, Pilsonības komisijas darba risināšanā piedalījies un likumu pieņemšanā, acīmredzot likuma par pilsonību, ja? Vai šajā rakstā jūs saskatījāt kaut kādu aicinājumu vai rīcību, kura vērsta pret citu tautību svētām jūtām? Vai viņa ir kurinājusi nacionālo naidu starp tautām?

Arvīds Ulme: Nē, nu tas, ka tieši šis raksts izsaucis tādu tiesībsargājošo institūciju uzmanību, mani ļoti izbrīnīja. Jo, pirmkārt, jau tas ir... nevis viņa tiek iztaujāta, savu viedokli pauž, bet viņa jautā. Un žurnālista jautājumu veids, kādā viņa jautā – viņa var arī provocēt un dažādi. Tad es domāju, ka bieži vien Panorāmās, vai arī “100 sekundēs”, visos tajos raidījumos, kad jautātājs, lai izprovocētu jeb kaut kā atklātu, uzdod brīžiem tādus jautājumus, kurus, es domāju, pēc visām žurnālistikas profesionālām lietām nevar attiecināt uz pašu žurnālistu.

Apsūdzība par jautājuma formu, par profesionālo žurnālistikas piegājienu, kādā viņa mēģina... tas pats par sevi man liekas tāds ļoti neparasts... Attiecībā uz šo interviju ar Līdaku – tur jau pilnīgi otrādi – viņa jautā, nevis viņa atbild par kaut kādu konkrētu pozīciju.

Tas ir, es domāju, es pat brīnos, ka nav kaut kādas žurnālistu savienības protestējušas. Tādā veidā uzbrukt žurnālistam, ka viņš jautā ne tā... Tas ir, es par to esmu ļoti pārsteigts, ka tas ir atrasts par iemeslu šai apsūdzībai.

Ilze Krastiņa: Jūs nesaskatāt likumu “Par presi” vai žurnālistikas ētikas pārkāpumu?

Arvīds Ulme: Nē.

Ilze Krastiņa: Nesaskatāt. Bet es jautāju jums arī citu jautājumu. Vai jūs šajā jautājumā, kurš ir provocējošs, kurš ir vērsts uz kaut kādu saasinātu problēmu, saasinātā veidā, vai šajā jautājumā nav saskatāms, ka tas intervētājs – žurnāliste Ilze Liepa ir mēģinājusi nostādīt kādu tautību, kādu etnisku grupu augstāk un pārāk par latviešu tautu?

Arvīds Ulme: Nē, nesaskatīju. Jautājumā jau vispār, es domāju to nevar...

Ilze Krastiņa: Es negribu atkārtoties, par cik es jau te iepriekšējam jūsu kolēģim...

Arvīds Ulme: Jo problēmas vai problēmas uzstādījumu veidu kā tādu, nejautājot, neizrunājot, atklāti neprasot – tā jau problēmas netiek atrisinātas. Domāju, ka tas tiek jautāts, un arī Ingmārs Līdaka tur atbild, tur nav nekā tāda...

Ilze Krastiņa: Nav nekas tāds, kas saistīts ar valsts drošību vai citu pilsoņu tiesību aizskārumu?

Arvīds Ulme: Nesaskatīju. Tādi jautājumi skan ikdienā, var pat palasīt vēl krievu avīzes, vai ikdienā uz ielas... Tad jau man liekas, ka varam nonākt pie situācijas, ka vispār jābaidās jautāt.

Ja kaut kāda rūpe vai problēma, vai kaut kāda sāpe par kādu lietu. Cilvēks jautā kā cilvēks, žurnālists – tas ir vēl īpašāk – viņam cits mērķis, savas metodes un savi profesionālie piegājieni.

Ilze Krastiņa: Tā metafora un tā saruna varētu būt, atšķirties no citām intervijām ar to, ka šī intervija ir starp diviem vides aizsardzības speciālistiem?

Arvīds Ulme: Nu jā, jā. Varbūt tas piegājiens Ingmāru Līdaku no tās vides aizsardzības, kas ir vairāk tāda rūpe par katru sugu, par tās dzīvību un par pastāvēšanas iespēju, mēģināja pagriezt arī uz rūpi par tautas pastāvēšanas iespēju vai apdraudētību. Tādā veidā tas laikam bija viņas piegājiens, kādā viņa mēģināja strādāt. Es nedomāju, ka tas aicināja viņu vai caur Ingmāru Līdaku kaut kā uz ļaunumu...

Ilze Krastiņa: Jūs saskatījāt, ka cilvēks arī kā suga ir jāaizsargā, ja draud izmirt viņa nācija?

Arvīds Ulme: Jā, nu vides aizsardzība jau notiek nevis dzīvnieku, upes vai meža aizsargāšanas dēļ, bet cilvēka dēļ. Un apdraudēta civilizācija kā tāda ir kopumā, ja mēs runājam par vidi un civilizāciju kopumā, – tā ir apdraudēta.

Bet te ir arī attiecībā par Sarkanām grāmatām – vairāk kā simts tautas pašlaik atrodas uz izmiršanas robežas. Ne tikai dzīvnieku un putnu sugas, bet arī tautas. Tas ir fakts.

Ilze Krastiņa: Es atvainojos, sakiet – tātad ir arī tautām Sarkanā grāmata?

Arvīds Ulme: Jā, arī apdraudēto tautu.

Ilze Krastiņa: Latvija, latvieši tur ir iekšā?

Arvīds Ulme: Nu ir tautas, kurām varbūt ir gaužāka situācija, tieši tādā starptautiskā skatījumā. Mums ir sava teritorija, un tā. Ir tautas, kurām pat nav īsti savas zemes, savas teritorijas, ne savas valsts.

Ilze Krastiņa: Bet vai mums draud tāda situācija?

Arvīds Ulme: Es domāju, principā neviena tauta īsti nav tā pasargāta uz kaut kādu tādu mūžīgu pastāvēšanu, ja viņa pati par sevi nerūpēsies. Es domāju, ka mums arī draud, jā.

Es šodien avīzē Vesķi lasīju, nu es domāju, tādu ļoti zīmīgu rakstu, ka laiks strādā krievu labā – “Время работает на русских”. Es domāju, ka šādā veidā viņi tieši paceļ savos masu informācijas līdzekļos, kas liek latviešu tautai it kā sarosīties: kas par lietu? Tur precīzi ir norādīts, ka laiks strādā viņu labā. Dabīgi, ka rodas cilvēkos jautājumi, uz kuriem grib rast atbildi.

Ilze Krastiņa: Es domāju, ka latvieši laikam cer uz Saeimas deputātu aktivitāti un valdības aktivitāti šajā jomā. Un vai žurnālistam ir tiesības vērst uzmanību uz šo problēmu, ka mums nav ilgi ko gaidīt?

Arvīds Ulme: Es domāju, ikvienam ir tiesības zināmā veidā, un pienākums pret savu tautu.

Attiecībā par Saeimu, tad Saeimas vārdā var runāt tikai Saeimas priekšsēdētāja. Bet es domāju, ka arī tā jau nav, kā laikraksts “DDD” manifestē: visi deputāti gandrīz vai savas tautas ienaidnieki. Tur ir reālas situācijas, reālas, kuras ir jāņem, daudz un dažādi apstākļi. Un es domāju, ka jebkurā partijā ir cilvēki, kas saprot arī šīs rūpes tieši par tautas pastāvēšanu un saglabāšanu. Bet tas ir viss tādā kopējā plūsmā, tā nevar tik strikti nodalīt. Tas ir faktiski – kāda ir sabiedrība, tāda ir Saeima. Kādu viņu ievēl, tāda viņa ir.

Ilze Krastiņa: Tad jūs gribiet teikt: kāda tauta, tādu valdību viņa pelnījusi?

Arvīds Ulme: Jā, kā teica: katra tauta ir savas valdības cienīga.

Ilze Krastiņa: Bet mēs šoreiz, mūsu uzdevums ir jūs kā personību uzaicināt. Jūsu personīgo viedokli. Tā kā es domāju, mēs neprasām jums atbildēt par visas Saeimas darbu, bet jūs jau acīmredzot zināt šīs problēmas.

Mans jautājums bija tāds, tātad – tas, ka žurnāliste Ilze Liepa tādas intervijas veic un tādu darbu veic, jūs kā deputāta darbu nediskreditē?

Arvīds Ulme: Nē.

Ilze Krastiņa: Nē. Un jūs atbalstāt arī šādas darbības tālāk?

Arvīds Ulme: Dabīgi – atbalstu! Tas jau ir, tā ir arī manas daļas rūpe par šo tautu vai atbildība par savu tautu. Es to daru atkal ar saviem līdzekļiem.

Bez šaubām, es varbūt... man ir cita taktika, atšķirībā varbūt no “DDD” laikraksta, es vairāk šīs rūpes risināšanā meklēju sabiedrotos, draugus, apvienot viņus un informēt vairāk, un uzrunāt. Laikraksts “DDD” – tāds nikns. Tādā ziņā, ka tas varbūt izsauc tādu pretdarbību un neizpratni – tā taktika.

Ilze Krastiņa: Bet mērķis viens?

Arvīds Ulme: Mērķis viens, pareizi. Ir jābūt vispār, lai kaut kādu procesu virzītu sabiedrībā, cilvēkā ir jābūt šīm divām spējām: spējām uz radikālismu un spējām uz kompromisu. Un, lai putns lidotu, ir vajadzīgi šie divi spārni. Ja mēs kādu spārnu nocērtam – vai tā ir kāda avīze, vai šo spēju uz radikālismu... tas arī vides aizsardzībā ļoti svarīgi, lai būtu, lai sāktos diskusija.

Jo, ja vienkārši vispārīgas tēzes par kaut kādu vides vai tautas glābšanu, tās tad arī tā paliek tādā tēžu līmenī. Ja nav radikāļu, kas viņu saasina, paceļ šo problēmu, uzrunā, liek diskutēt. Tas ir normāls sabiedrības, patiešām, ja tā nav totalitārā sabiedrība, normāls process, kam ir jābūt. Un, ja nebūtu spējas uz radikālismu, vai kaut kur neizpaustos tādā, šādā veidā, tad viņas nāktu kaut kādā pagrīdes vai citā slēptā veidā, uz ielām pārmestos, uz kaut kādām vispār, patiešām, no kurām būtu jāuzmanās.

Tā kā es domāju, jebkura atklāta valoda, diskusija, vai kādam tas, tā intonācija...

Ilze Krastiņa: Ļoti žēl, bet šoreiz pat nav šeit runa par taktiku vai par diskusiju, viedokļu apspriešanu. Šeit ir jautājums, vai cilvēks ir vainīgs kriminālnodarījumā, smagā – vai nav?

Jūs kā deputāts, jūs kā liecinieks šodien, gribu jums pajautāt. Kā jūs uzskatāt, vai Ilze Liepa ir izdarījusi kaut kādu kriminālnodarījumu, kurš būtu aicināšana uz nacionālā naida vai nesaticības starp nācijām izraisīšanu un būtu krimināli sodāms? Sods ir paredzēts samērā bargs – pat brīvības atņemšana līdz trim gadiem. Tāds ir jautājums, mēs šodien par viedokļiem nespriežam, daudz nopietnāki jautājumi jārisina.

Arvīds Ulme: Domāju, un esmu pārliecināts, ka nav.

Ilze Krastiņa: Nav kriminālnodarījuma sastāva?

Arvīds Ulme: Nē, tas nav.

Ilze Krastiņa: Paldies, man nav vairāk jautājumu.

Tiesa: Advokāts Šmitiņš, lūdzu.

Didzis Šmitiņš: Paldies, tiesa.

Paldies lieciniekam par ierašanos tiesā. Kā jau kolēģe, aizstāvību jūs interesējat, un arī apsūdzētos, protams, kā personība. Un, izejot no tām, mēs arī vēlamies iegūt jūsu subjektīvo viedokli, lai mēģinātu pārliecināt apsūdzību un tiesu par to, ka šeit nav tas, kas apsūdzētajiem ir inkriminēts. Un jautājums būtu tāds... Vēl neliela replika, šeit netiek apsūdzēta tikai žurnāliste, šeit tiek apsūdzēta arī “DDD” redaktore par izdevumiem, un arī faktiski raksta autors žurnālists Aivars Garda.

Mans jautājums ir tāds – cik lielā mērā jūs vispār esat pazīstams ar laikrakstu “DDD”?

Arvīds Ulme: Nu es esmu pazīstams visus šos gadus, arī deputāti. Es saņemu ļoti regulāri, katru laikrakstu.

Didzis Šmitiņš: Jūs saņemat katru laikrakstu, jūs acīmredzot ne tikai saņemta, bet arī izlasāt?

Arvīds Ulme: Jā.

Didzis Šmitiņš: Paldies.

Kā jums liekas, vai šis laikraksts aicina, vai šajā laikrakstā ir publikācijas, kas ir apzināti vērstas, šeit es gribētu uzsvērt – tieši uz nacionālā naida kurināšanu, citu tautību, iedzīvotāju grupu tiesību ierobežošanu. Kā jums pašam liekas kopumā, ja mēs runājam par visu laikrakstu. Bet šeit es runāju, vai šeit ir noziedzīga, vai jūs redzat kaut kādas noziedzīgas darbības no laikraksta puses?

Arvīds Ulme: Es nesaskatu kādas noziedzīgas darbības, salīdzinot ar visiem laikrakstiem, diskusijām, kas notiek. Nē, to es... nav ienācis pat prātā, ka tas tā varētu tikt...

Didzis Šmitiņš: Jūs tajā pašā laikā, atbildot uz kolēģes jautājumiem, teicāt, ka laikraksts ir radikāls. Kā jūs to saprotat?

Arvīds Ulme: Es te vispārinātā... saprotu šo spēju uz radikālismu, ka tas ir vajadzīgs kā... lai kādu jautājumu varētu aktualizēt, jābūt šai spējai uz radikālismu. Sabiedrībā, vai katrā cilvēkā, vai organizācijā kopumā.

Es saprotu, ka laikraksts patiešām šo savu, šo galveno rūpi pēc iespējas mēģina skaļāk izsaukt. Tādā ziņā, ne jau kaut kādā negatīvā veidā. Es ar šo vārdu “radikālisms” nedomāju kā kaut kas ļoti slikts vai negatīvs. Bet kā tāds skaļš, vai centieni pēc iespējas tādā skaļākā veidā vienkārši tikt sadzirdēts. Vai kaut kas, nu kā saka – tajā purvā kaut kāda kustība, lai kaut kas notiktu. Tas ir tāds, tāds laikraksts ir.

Didzis Šmitiņš: Tātad jūs uzskatāt, ka ir jābūt viedokļu apmaiņai?

Arvīds Ulme: Tieši tā. Tas ir jebkuras sabiedrības, kaut kādas problēmas risināšanas garants. Jo patiesība jau ir... var noskaidrot šajā dažādu viedokļu saskarsmē. Un, jo vairāk par kādu lietu tiek runāts un pārrunāts, jo sabiedrībai ir lielāka skaidrība, un sabiedrība kopumā arī savstarpēji kļūst toleranta.

Ja tur vieniem neļauj runāt, beigās tikai sabiedrībā vairojas šis pretstats.

Didzis Šmitiņš: Varbūt, godājamais lieciniek, no vispārējā uz konkrēto.

Jūs teicāt, ka jūs esat pilsonības, kā jums ir Saeimā – komiteja?

Arvīds Ulme: Pilsonības uzraudzības komisijas

Didzis Šmitiņš: Komisija, priekšsēdētāja biedrs. Tātad jums nav, tātad jūs pārzināt šos jautājumus, kas saistīti ar pilsonības likumdošanu, pilsonības iegūšanu visus Latvijas Satversmes, Eiropas, ANO aspektus?

Visus varbūt nē.

Visus, mēs visu neko nezinām. Mans jautājums vairāk ir tāds, jums nav sveši vārdi “okupācija”, “okupants”.

Arvīds Ulme: Nē, nav.

Didzis Šmitiņš: Vai jūs varētu varbūt paskaidrot, ja preses izdevums lieto šos vārdus, risina šīs problēmas, vai tas ir kaut prettiesisks? Pirmkārt, jau šie vārdi. Vai tas kādu apvaino? Un otrs – šī problēma.

Arvīds Ulme: Nu ļoti dīvaini ir šajā sakarā, es biju arī Atmodas, jau pirmsatmodas kustībā. Un Augstākās padomes deputāts, kas Neatkarības deklarāciju pieņēma, un tā tālāk, visos tajos laikos šis vārds “okupants” vai “okupācija”, vai “deokupācija” bija paši par sevi saprotami un ikdienas un starptautiski. Un tas vispār nelikās, ka kādam tur kaut kādas būs šaubas.

Tagad, diezgan nejauši atgriežoties politikā pēc Augstākās laika es nebiju bijis, un es tā ļoti izbrīnos, ka tik ļoti tā pret šiem vārdiem tāda, gandrīz vai kā sliktais tonis izrunāt. Arī pašās Saeimas komisijas sēdēs vai plenārsēdēs.

Tas vārds apzīmē konkrētu jēdzienu un konkrētus faktus, par kuriem var liecināt tie, kas izvesti uz Sibīriju: vai bija okupācija, vai viņi aizbrauca brīvprātīgi lopu vagonos.

Un tagad, kad atkal sākās kaut kādi konkrēti jautājumi pēkšņi, bija vai nebija okupācija – tas ir vairāk kā šoks, ka vispār kaut kas tiek, ka gandrīz par to nedrīkst runāt. Mani tas pārsteidz.

Es domāju, ka tas ir normāls vārds un normāla situācija, par normālu... tas ir – nenormālu faktu, ka mēs esam okupēti, ka bijām okupēti. Un ka ir visi šie procesi.

Es domāju, Aleksandrs Kiršteins jau arī likumdošanas ziņā pastāstīja, kad, kur, kā tiek pieņemti gan starptautiskie, gan mūsu Saeimā...

Un arī pilsonības likumu uzraudzības komisijā pamatā darbs notiek, lai šīs pilsoņu tiesības netiktu ierobežotas. Lai patiešām runātu latviešu valodā. Lai tāpēc, ka viņš nerunā krieviski viņam darbu neatteiktu, un tā tālāk. Ikdienas jautājumos sastopamies pilsonības uzraudzības komisijā tieši ar to, ka pilsoņu tiesības tiek aizskartas. Tiek ierosināti dažādi grozījumi un likumos pastiprināta atsauce uz starptautiskiem...

Šis tāds diezgan grūts laiks Saeimai, jo ar Eiropas Savienības ienākšanu, tādu ļoti lielu masu šo jautājumu – emigrācija, imigrācija, visām šīm lietām, tas tiek pašlaik likumdošanas procesā šie jautājumi tiek skatīti un pētīti, kā tas ir Eiropas kontekstā. Kā redzam, problēmas ir visās valstīs. Konkrēti ar pilsoņiem, nepilsoņiem, imigrantiem. Tā ir visās valstīs problēma, ko laikraksts “DDD” arī apskata, ka tas nav kaut kas tikai konkrēti Latvijā, kas mūs uztrauc. Kas viņiem Francijā notika...

Didzis Šmitiņš: Jā, paldies. Man jautājumu nav.

Tiesa: Lūdzu, Ilze Liepa vēlas uzdot jautājumus? Līga Muzikante?

Līga Muzikante: Vai kādā no rakstiem, kas publicēti “DDD”, tiek apvainota krievu tauta kā nācija?

Nē, es to nevarētu tā teikt, kā nācija, man liekas – nekad nav apvainota. Pat pilnīgi otrādi zinu, ka Rērihu biedrības, Rērihu šo ideju un uzskatu nešana, pilnīgi otrādi... Nē, krievu tauta kā tāda man liekas, nekur netiek... Ja būtu, tad es noteikti atcerētos.

Līga Muzikante: Vai bieži “DDD” publikācijās un arī tajā numurā, kur publicēta Ilzes Liepas intervija, vai jūs esat manījis, ka tur ir arī publicēta paralēli Dzīvās Ētikas Mācība, “Ceļavārdi Vadonim” – tulkojums latviešu valodā no krievu valodas?

Arvīds Ulme: Jā, es tieši par to arī runāju, par Dzīvo Ētiku un par Rērihu. Man arī liekas, ka tas ir ļoti interesants piegājiens, ka faktiski šīs pretrunas... caur kultūru, caur tādu savstarpēju sapratni arī šīs pretrunas tiktu neitralizētas starp nācijām kā tādām.

Līga Muzikante: Vai jūs varētu atbildēt uz tādu jautājumu, vai “DDD” šī te stratēģija varētu būt tā, ka izvirzītu Dzīvās Ētikas Mācībā noteikto, Rēriha darbos noteikto: “Miers caur kultūru”, caur nacionālo kultūru sadraudzību?

Arvīds Ulme: Jā, es uzskatu, ka tā būtu viena no tādām alternatīvām deokupācijas problēmu risināšanā.

Līga Muzikante: Vai jūs esat pamanījis “DDD” publikācijās tādu stratēģiju, šis teiciens, šī ideja: “Miers caur kultūru”, bijusi “DDD” publikāciju pamatā?

Arvīds Ulme: Jā, bez šaubām, tā lieta ir lai... varbūt, ka nepietiekoši, varbūt vairāk akcentējot šo un izglītojot. Jo tā diezgan tāda ļoti smalka lieta, pastāvīga. Tā ir mācība, ar laikraksta palīdzību mēs varam pievērst uzmanību šai Mācībai. Bet es nedomāju, vai ar to vien mēs varam tā... Bet tas, ka vispār paralēli tiek šī Mācība, tiek pievērsta uzmanība šai Mācībai: “Miers caur kultūru” un vispār caur kultūras, tautām. Es domāju, tas ir ļoti labs piegājiens, kas man simpatizē.

Līga Muzikante: Sakiet, pie kādas tautības pieder visi okupanti, kāda ir okupantu nacionālā izcelšanās?

Arvīds Ulme: Okupantiem nav tautības.

Līga Muzikante: Tātad Latvijā nedzīvo tāda nacionalitāte “okupanti” vai dzīvo?

Arvīds Ulme: Nedzīvo, nav tāda tautība.

Līga Muzikante: Varbūt tad jūs kādā no rakstiem esat sapratis, ka visi Latvijā dzīvojošie okupanti ir krievi?

Arvīds Ulme: Nē, nē, tas jau pēc definīcijas tā nevar būt nostādīts. Tā es neesmu sapratis.

Līga Muzikante: Varbūt tad jūs esat sapratis, ka visi krievi, kas dzīvo Latvijā, ir okupanti?

Arvīds Ulme: Arī neesmu.

Bet jūs man tā vērtējat, ļoti!

Līga Muzikante: Nē, nē, es jūs kā liecinieku vērtēju. Man ir interesanta jūsu sapratne par manis vadīto laikrakstu, jo man tā ir svarīga. Jūs kā lasītājs, kā Saeimas deputāts, likumdevējs, man tas ir ļoti nozīmīgi un svarīgi.

Arvīds Ulme: Labi.

Līga Muzikante: Paldies jums par atklātajām domām.

Vai kādā no rakstiem ir bijis mudinājums padzīt visus krievus no Latvijas?

Arvīds Ulme: Neesmu sastapies.

Līga Muzikante: Vai kādā no rakstiem ir bijis mudinājums no Latvijas padzīt visus žīdus? Nē?

Arvīds Ulme: Nē, es tik smalki neesmu iepazinies, bet tos, kurus es esmu lasījis...

Līga Muzikante: Tad tie raksti, kas figurē apsūdzībā šobrīd?

Arvīds Ulme: Neesmu. Ja es būtu izlasījis, tad jau es jums būtu pastāstījis, ka tā nevajag rakstīt.

Līga Muzikante: Taisnība.

Vispār – vai Saeimas deputāti lasa laikrakstu “DDD”?

Arvīds Ulme: Nu lasa jau! Frakcijā ir uz galda, lasa, jā!

Līga Muzikante: Tātad nevienam nav liegts iepazīties ar “DDD” publikācijām, iedvesmoties no šīm publikācijām?

Arvīds Ulme: Iedvesmoties – nezinu, bet lasīt lasa.

Līga Muzikante: Jūsuprāt, laikrakstam “DDD” ir kāda loma šo jautājumu pacelšanā, arī likumdevēju lokā?

Arvīds Ulme: Nu man tieši tas liekas svarīgi, tāpēc arī varbūt viens no iemesliem, kad Ilzi paņēmu par palīgu, ka tiešām tas laikraksts uzjundī vismaz, patīk, nepatīk, vai kāds tur ko saskata, bet uzjundī vismaz kādas diskusijas par šiem jautājumiem. Vai frakcijas sēdē, vai kuluāros, vai kaut kādās intervijās. Tas man liekas ļoti svarīgi.

Jo it kā tajos ikdienas likumdošanas plūdos vienmēr atliekas šī problēma, ka tā it kā vairāk gribētos, lai viņa uz ielas vai kaut kur ārpus mums.

Bet tādu laikrakstu faktiski – Latvijā pašlaik vienīgais, kurš vismaz tādā skaļā konkrētā... patiešām konkrēti jautājumi ir... mēģina šo lietu arvien no jauna pievērst tai sabiedrības uzmanību, tai skaitā – deputātu. Tas, manuprāt, ir tieši tas svarīgākais.

Tiesa: Lūdzu, Aivara Gardas jautājumi.

Aivars Garda: Tāds īss jautājums. Jūs jau pieskārāties izdevniecības “Vieda” darbībai, kuras vadītājs es esmu. Un arī mēs personiski esam pazīstami, ja es nemaldos, no 1989.gada – gandrīz kopīgi dibinājām izdevniecību “Vieda”, ja jūs atceraties. Un jau tad mēs izdevām Nikolaja Rēriha darbus krieviski, un izplatījām Latvijā un Krievijā. Pēc tam tos pašus darbus izdevām latviski.

Tātad, jūsuprāt, kāpēc es izdodu un mani kolēģi tādus darbus, tāpēc, ka es cienu krievu tautu vai tāpēc, ka es necienu krievu tautu?

Arvīds Ulme: Cik es pazīstu, es domāju, ka tu visas tautas cieni.

Aivars Garda: Paldies, jā...

Arvīds Ulme: Jo patiešām attiecībā uz tavu darbību uz Rērihu, tavu darbību Rērihu publiskošanā, tulkošanā, izdošanā, es esmu pilnīgi otrādi... No nacionāļu puses, kuri ir tādi vēl īstāki nacionāļi, kas pārmet to – kas tad jūs par nacionālo interešu aizstāvjiem, jo jums tikai Rērihs un kaut kādas mācības, Dzīvās Ētikas. Kāds sakars ar īstiem latviešu nacionāļiem?

Diskusijās es esmu, par to es gribētu arī vērst patiešām arī uzmanību, – tas ir, manuprāt, ļoti būtisks aspekts. Es domāju, tieši šī Dzīvās Ētikas Mācība vispār un tās izdošana un interese par to, ļoti palīdz mums saprasties, latviešu tautai ar krievu tautu inteliģences, kultūras līmenī.

Aivars Garda: Tātad tāpēc, ka es izdodu krievu dižgaru darbus, nevar secināt, ka es ienīstu krievu tautu? Nevar, nu skaidrs – nevar. Bet es to kāpēc jautāju, jo apsūdzība apvaino mani, ka es raisu naidu starp tautām, etniskām grupām, starp krieviem. Tāpēc es precizēju, un es saņēmu arī atbildi.

Vēl daži īsi jautājumi. Sakiet, vai apskatītajos rakstos, kas ir jums pieejami, iedoti izlasīt. Vai jūs esat ievērojis, ka esmu šķirojis pēc etniskās piederības Latvijas Republikas pilsoņus, kas tādi ir bijuši līdz Latvijas okupācijai, līdz 1940.gadam?

Neesat? Paldies!

Vai es esmu teicis vai rakstījis, ka nemīlu okupantus vai kolonistus tāpēc, ka viņi ir krievi?

Arvīds Ulme: Nē, nu mīlestība jau tāds jēdziens ir...

Aivars Garda: Bet es neesmu tā teicis?

Arvīds Ulme: (smejas) Nē.

Aivars Garda: Sakiet, vai es esmu teicis, ka jebkurus citus kolonistus vai okupantus, ja tie būtu amerikāņi, vācieši, zviedri – es viņus mīlētu, bet tikai nemīlu krievu tautības kolonistus?

Arvīds Ulme: Tā nav.

Aivars Garda: Nav, nu skaidrs. Paldies. Man jautājumu nav. Paldies.

Tiesa: Aizstāvjiem vēl ir jautājumi?

Didzis Šmitiņš: Nē, paldies.

Prokurore: Es pajautāšu. Sakiet, lūdzu, kāda jums ir izglītība?

Arvīds Ulme: Man ir vidējā speciālā, poligrāfijas, mākslas skola un mežsargs.

Paldies, nav vairāk jautājumu.

Tiesa: Piesēdētājiem ir kādi jautājumi?

Piesēdētāji: Nē.

Tiesa: Paldies, jūs varat būt brīvs vai nu arī palikt zālē.

Pārtraukumu vajag? Stundu? Tad līdz plkst. 14.00 pārtraukums.