Saruna ar Saeimas deputātu Kārli ŠADURSKI

Attēlā (no kreisās): Kārlis Šadurskis, Aivars Garda un Liene Apine piketā pie Saeimas laikraksta " DDD" galvenās redaktores Līgas Muzikantes un žurnālistes Ilzes Liepas aizstāvībai, 2005.gada 8.jūnijs.

DDD: “Jaunais laiks” iesniedza prasību Satversmes tiesā, lai tā izvērtē Latvijas-Krievijas robežlīguma atbilstību Satversmei. Diemžēl pat tas, ka tiesa pieņēma šo iesniegumu, neaptur valdību un koalīcijas partijas ratificēt līgumu, nesagaidot spriedumu. 2.maijā Satversmes tiesai tika iesniegts lūgums apturēt robežlīguma ratifikācijas procedūru līdz Satversmes tiesas sprieduma pasludināšanai.

Kārlis Šadurskis: Jā, “Jaunais laiks” ir apņēmies visiem iespējamiem līdzekļiem nepieļaut šo nodevību. Mums, protams, nav zināmi patiesie iemesli, kādēļ robežlīgums tiek tik strauji forsēts. Ļoti iespējams, ka tur ir šauri personiskas intereses. Varbūt tās ar laiku uzzināsim. Galvenais ir nepieļaut, ka robežlīgums šobrīd tiek ratificēts, jo nelaime ir tā, ka, ja mēs pieļaujam, ka Saeima robežlīgumu ratificē, bet Satversmes tiesa rudenī to atzīst par pretlikumīgu, nav nekāda instrumenta, kā Latvija varētu no šā līguma atkāpties. Starptautiskos līgumus, izņemot gadījumus, kad īpaši atrunāts, ka vienai valstij ir iespējas to denonsēt vai atkāpties no tā, ja tam nepiekrīt visas līgumslēdzējas puses, nevar lauzt – vārds ir dots, saistības ir uzņemtas un viss. Līdz ar to, pēc Satversmes tiesas sprieduma varēs tikai noplātīt rokas.

Iespējams, tiks uzsāktas kādas krimināla rakstura tiesiskas procedūras pret parakstītājiem, bet tas ir vājš mierinājums tautai, kuras valdības vadītājs vai ārlietu ministrs tiks varbūt krimināli sodīts par tīšu Satversmes pārkāpumu. Pārkāpjot Satversmi, Latvija būs pasniegusi Krievijai dāvanu, pati zaudējot Abrenes pilsētu un sešus pagastus. Trieciens valsts un tautas pašcieņai vispār nav izmērāms. Atrodot iespēju likumā, esam vērsušies Satversmes tiesā ar lūgumu tiesai apturēt ratifikācijas procesu, jo – kaut arī šī procedūra tieši likumā nav aprakstīta, tomēr no likuma gara izriet, ka Satversmes tiesas spriedumam ir jābūt efektīvam, proti, tam ir jābūt īstenojamam. Līdz ar to spriedums post factum runā pretī šā likuma garam, tāpēc aicinājām Satversmes tiesu rīcības sēdē izlemt jautājumu par ratifikācijas procesa apturēšanu. Sēde notiks tuvākajā laikā, un mēs ceram uz pozitīvu iznākumu, jo šeit vairs nebūs kaut kādas politiskas runas, bet būs tikai juridiski argumenti. Domāju, ka ļaunais murgs mūsu tautai tiks aiztaupīts.

DDD: Komentējot Satversmes tiesā iesniegto lūgumu apturēt ratifikāciju, koalīcijas deputāti: Lagzdiņš un Segliņš paziņoja, ka tas Saeimu neapturēs.

K.Š.: Segliņa argumenti vispār bija ļoti daiļrunīgi. Viņa arguments, kādēļ Saeima turpinās ratifikācijas procesu, bija apmēram šāds: ““Jaunais laiks” bija populisti. Domājām, ka atnāks prātīgi cilvēki, kļūs gudrāki, bet nekas tāds nenotika.” Ja Juridiskās komisijas vadītājam ir tikai šādi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tad, manuprāt, Saeimai vajadzētu nedaudz padomāt par Juridiskās komisijas vadības maiņu – vismaz par tās darbības kvalitātes uzlabošanu.

DDD: Cilvēki izsaka šaubas, vai “Jaunais laiks” tikpat dedzīgi iestātos pret šā robežlīguma parakstīšanu un ratifikāciju, ja būtu pozīcijā, piemēram, Tautas partijas vietā?

K.Š.: Tad, kad “Jaunais laiks” bija pozīcijā pirmajā Kalvīša valdībā, mēs neatbildējām ne par valdības darbu kopumā, ne par ārpolitiku, taču jautājums par robežlīgumu ar Krieviju bija dienas kārtībā. Apzinoties robežlīguma nepieciešamību arī Latvijas pusei, mēs, protams, atbalstījām līguma slēgšanu, taču juridiski korektā, tiesiskā veidā. Krievijai tikuši piedāvāti vairāki varianti. Viens no tiem bija piedāvājums slēgt divus līgumus: vienu pamatlīgumu par teritoriju, uz kuru nav nekādu strīdu, otru – pagaidu līgumu, kas noteiktu demarkācijas līniju par strīdus teritoriju. Krievija tam nepiekrita. Otrs juridiski korekts veids, lai izvairītos no Satversmes pārkāpuma, bija līgumam pievienotā deklarācija, ko “Jaunais laiks”, esot valdībā, atbalstīja. Mēs nezinām, kas ir noticis laika posmā starp pirmo un otro Kalvīša valdību, kāpēc visi toreizējie argumenti ir tukša skaņa, kādēļ jāmētājas no viena grāvja otrā. “Jaunajam laikam” tādi manevri nav raksturīgi – vienalga, vai mēs esam pozīcijā, vai opozīcijā, mūsu pirmais princips ir tiesiskums: ar likuma pārkāpumu nekādu politiku nedrīkst realizēt. Otrs princips ir izdevīguma princips: vai Latvijai vispār ir par katru cenu vajadzīgs robežlīgums ar šādiem nosacījumiem. Ja uz mirkli pieņemsim, ka esam gatavi Krievijai atdāvināt divus procentus no Latvijas teritorijas, precīzāk – septiņus procentus no Latgales, tad rodas jautājums, ko mēs no tā iegūstam? Ja no tā mēs tikai iegūstam jaunus Krievijas uzbrēcienus, ka par pilsonības, valodas, izglītības un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem mēs vēl parunāsim vēlāk, tad, piedodiet, šādam partnerim negribas pasniegt dāvanu.

Tas varbūt bija tā emocionāli teikts, bet, tīri pragmatiski runājot, kaut arī Latvija šajā brīdī nevar atgūt tai nelikumīgi atņemto teritoriju, nekas nav tik mainīgs kā politiskā vide. Ja skatāmies uz Krievijas pašreizējo antidemokrātisko valsts pārvaldes stilu (spilgts piemērs tam ir jaukšanās Igaunijas iekšējās lietās un Vīnes konvencijas nepildīšana attiecībā uz diplomātiskajām misijām), tad pat politikā neesošam cilvēkam skaidrs, ka šis nav tas īstais brīdis, kad runāt ar Krieviju par būtiskām lietām. Neko vairāk par pazemojumu nesaņemsim.

Ja atceramies Jeļcina valdīšanas sākumu, Krievija taču bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas neatkarību. Par to Jeļcinam tika piešķirts arī Trīszvaigžņu ordenis, no kura viņš atteicās, jo tad tā vairs nebija tā laika Jeļcina Krievija, bet gan jau cita Jeļcina Krievija. Ko ar to gribēju teikt? Tikai to, ka tas pierāda, ka Krievijas politika ir ar līkločiem. Mums tikai jāgaida Latvijai izdevīgāks laiks. Varbūt jāgaida gads, pieci vai pat simts – kas to lai zina, bet nevienam nav dotas tiesības izdāļāt savas valsts teritoriju.

DDD: Es varu iedomāties, ka Kalvītim un aiz viņa stāvošajiem robežlīgums ir personiski ekonomiski izdevīgs – viņi gūst kādus materiālus labumus. Bet man nav saprotams, kādus labumus gūst deputāti, kuri reāli balso par līguma ratifikāciju?

K.Š.: Varas vilinājums. Protams, Kalvītim kā koalīcijas vadītājam ir pietiekami daudz instrumentu “nepaklausīgo” deputātu sodīšanai. Tā kā “Jaunajam laikam” ir tikai astoņpadsmit balsu, bet konstitucionālajai sūdzībai ir vajadzīgas vismaz divdesmit, mums bija jāatrod divi deputāti koalīcijā. Mēs atradām trīs. Ne velti kuluāros klīda runas, ka šoreiz Annu Seili, Gunāru Laicānu un Visvaldi Lāci nesodīs par šo pārkāpumu. Kas liek deputātiem, kuriem ir sirdsapziņa, un kuriem tā ir latviska, nerēķināties ar robežlīguma prettiesiskumu? Droši vien kaut kādi amati, iespēja valdošās koalīcijas sastāvā piedalīties lemšanā.

DDD: Tiem, kas amatu dēļ var izdarīt nodevību, sirdsapziņas nav. Un uzskatīt, ka viņi piedalās lemšanas un lēmuma pieņemšanas procesā, ir, maigi izsakoties, muļķīgi. Viņi taču neko nelemj, ja pat nedrīkst balsot tā, kā uzskata par pareizu.

K.Š.: Izslēgs no frakcijas, no partijas. Ir mums arī tādi ilglaicīgi deputāti, kuri sen jau pazaudējuši savas pamatprofesijas kvalifikāciju. Iespējams, ka viņiem netikšana Saeimā izvērtīsies par personisku traģēdiju. Mums taču visiem zināms, kas Tautas partijā notiek ar iekšējiem disidentiem – viņi tiek vai nu izslēgti, vai, kārtojot nākamos vēlēšanu sarakstus, tiek apzināti apgrūtināta iespējamība tikt ievēlētam. Pastāv cieša saistība starp katra indivīda politisko nākotni un frakcijai saistošiem balsojumiem.

DDD: Notikumi Igaunijā izraisījuši plašu starptautisku rezonansi. Krievija “aizstāv” bronzas Aļošu un cīnītāju pret fašismu piemiņu, Igaunija un lielākā daļa pasaules valstu nosoda Krievijas rīcību, jo tā ir klaja iejaukšanās Igaunijas iekšējās lietās un starptautisko konvenciju pārkāpšana. Kā jūs vērtējat Latvijas oficiālo pozīciju šajā situācijā?

K.Š.: Latvijai kā valstij, parlamentam, valdībai pozīcijas vispār nav. Latvijas pozīcija šobrīd ir saliektā mugura un cerība, vārdos neizteikts lūgums: mīļā, Krievija, lūdzu, lūdzu, ratificējiet robežlīgumu! Valdība trīc un dreb, lai tikai mēs neizdarītu kaut ko tādu, kas radītu Krievijas dusmas. Tā, manuprāt, ir tuvredzīga peles politika – mēģinājums neizprovocēt kaķi. Ja runājam par igauņiem, tad viņiem – gods un slava! Tas bija ļoti pārdomāts un samērīgs šā jautājuma risinājums. Laimīgā kārtā mums piemineklis tā saucamajiem atbrīvotājiem ir Pārdaugavā – nedaudz nost no acīm, bet iedomāsimies, ka tas atrodas pašā centrā. Mums tā saucamo atbrīvotāju atnākšana zināma tikai no atmiņu stāstījumiem, bet ir taču aculiecinieki, kuriem teiciens: “Oтдавай часы!” asociējas tikai un vienīgi ar padomju karavīru atbrīvošanas misiju. Un tas vēl ir tas labākais. Ko darīt tiem, kuri ir daudz smagāk cietuši, un redzēt šo te atbrīvotāju, kuri atnāca, aplaupīja, izvaroja civiliedzīvotājus, pieminekli pilsētas centrā? Tas ir ārprāts! Igauņiem pieminekļa pārvietošana bija absolūti nepieciešama kā savas tautas pašcieņas apliecinājums. Otra lieta – divpadsmit padomju karavīri, kas ir krituši un apbedīti Tallinas centrā. Man ir cieņa pret ikvienu karavīru, kurš ir kritis vienalga par ko, tādēļ uzskatu, ka viņiem ir tiesības gulēt svētītā zemē karavīru kapos. Tas ir elementārs pēdējais cieņas apliecinājums.

DDD: Tad rodas jautājums: kurš vairāk ciena krievu karavīrus – Igaunija vai Krievija?

K.Š.: To, kā Krievija ciena savus karavīrus, mēs redzējām pēc notikuma Himkos. Tur lidotāju kapus tīri ekonomisku interešu dēļ likvidēja, bet karavīru mirstīgās atliekas salika maisos, kuri, kā kaut kur dzirdēju, ir gluži vienkārši pazuduši. Vislielākais šo kritušo karavīru cieņas pazemojums ir tas vandālisms, laupīšana, piedzēruša pūļa ālēšanās Tallinā. Tā, manuprāt, ir vistīrākā piemiņas apgānīšana.

DDD: Jūs teicāt, ka mums, paldies Dievam, piemineklis tā saucamajiem atbrīvotājiem neatrodas Rīgas centrā. Man gan liekas, ka fakts, ka tāds piemineklis vispār joprojām stāv, ir apkaunojums un pazemojums latviešiem. Tā saucamais “Uzvaras piemineklis” ir jānojauc.

K.Š.: Tā tas ir. Jau tas, kā šis piemineklis tapa, ir apkaunojums. Tā sākotnējā iecere atšķīrās no tā, kādu to redzam šodien. Pieminekli bija paredzēts veidot tā, lai vismaz vizuāli tas neaizvainotu latviešu pašcieņu. Taču bērna figūra tika izņemta sievietei no rokām, tika pielikti okupācijas armijas karavīri ar automātiem rokās. Pus pa jokam, pus nopietni runājot, varētu šo pieminekli arī atstāt, tikai ielikt bērnu rokās un pagriezt sievietes tēlu par 180 grādiem, lai redzams, kā viņa bēg no saviem “atbrīvotājiem” un varbūt, ka paglābsies. Tad tas būtu baiss atgādinājums par Latvijas okupāciju.

DDD: Ne tikai jūs, bet arī daudzi citi ir atzinuši, ka “Uzvaras piemineklis” jānojauc vai vismaz jāpārveido. Kādēļ realitātē piemineklis joprojām stāv, un izskatās, ka tuvākajā laikā nekas arī nemainīsies? Mēs esam pat vērsušies Saeimā ar priekšlikumu par speciāla likuma pieņemšanu, kas regulētu okupāciju slavinošu objektu nojaukšanu.

K.Š.: Lielā mērā daudz kas ir jau nokavēts. To vajadzēja darīt daudz, daudz agrāk.

DDD: Igauņi neuzskata, ka ir kaut ko nokavējuši.

K.Š.: Igauņi dara pamatīgi un lēnām. Ja mēs būtu to darījuši agrāk, tas būtu nesalīdzināmi vieglāk. Atcerēsimies kaut vai to, kā pēc Augusta puča dažs labs laidās prom no Latvijas, jo baidījās no soda par izdarīto. Pēc tam viņi pamazām atgriezās. Neiesim nemaz tik tālā pagātnē. Kas notika tad, kad prezidente, pārtulkojot no diplomātiskās valodas, tā kārtīgi uzbļāva Saeimai par drošības likumiem? Arī nepieciešamību svītrot Satversmes 81.pantu sākumā visi atbalstīja, bet šodien jau kāpjas atpakaļ.

DDD: Es tomēr neuzskatu, ka arguments – laiks nokavēts – ir vērā ņemams. Jā, agrāk būtu vieglāk izdarīt, bet vai tādēļ šodien neko nedarīsim? Varbūt vēsture atkārtojas: Atmoda sākās Igaunijā, Latvija pievienojās; tagad igauņi pārvietoja pieminekli “atbrīvotājiem”, mums vajadzētu sekot viņu piemēram.

K.Š.: Domāju, ka tā tas arī notiks – mēs ar to tiksim galā, bet ne pie šīs Saeimas un valdības. Ko mēs varam gaidīt, ja, kā mēdz teikt, kauns pa visu ģīmi, tikai ar vienas balss pārsvaru Saeimā pieņēma skatīšanai deklarāciju par atbalstu Igaunijai. Protams, pa daļai tas bija tādēļ, ka iesniedzējs nepareizs – “Jaunais laiks” – kā lai Tautas partija atbalsta? No otras puses – pielīšana un muguras liekšana Krievijas priekšā. Kaut kas cilvēcisks tomēr arī parādās, piemēram, Pabriks izteica atbalstu Igaunijai. Lai kādā formā tas arī bija, viņam kā Tautas partijas ārlietu ministram tas nav viegli.

DDD: Bet prezidente... Viņa jau kārtējo reizi aizmirst par Baltijas valstu vienotību.

K.Š.: Viņa, cik zinu, sarunā pa tālruni Igaunijas prezidentam izteikusi atbalstu. Nezinu, vai tas ir pietiekami, jo neesmu speciālists starptautiskā protokola jautājumos. Bet to, ka Latvijas Saeimai tas bija absolūti obligāti jāizdara, ir pilnīgi skaidrs.

DDD: “Jaunais laiks” ļoti profesionāli un politiski atbildīgi rīkojas, meklējot un atrodot argumentus, lai nepieļautu prettiesisko Latvijas teritorijas izdāļāšanu. Taču, kādēļ “Jaunais laiks” ir kūtrs jau Saeimā pieņemtu dokumentu realizēšanā? Piemēram, Deklarācijā par Latvijas okupāciju, ko Augstākā tiesa 2004.gada 28.septembra lēmumā lietā pret Kononovu atzinusi par konstitucionālu tiesību aktu, noteikts, ka, vēršoties pie starptautiskās sabiedrības, jāveicina okupācijas laikā iebraukušo repatriācija. Kādēļ “Jaunais laiks” ar tikpat lielu dedzību kā jautājumā par robežlīgumu nerūpējas, lai Saeima ar dažādiem likumiem garantētu deklarācijas izpildi?

K.Š.: Viena problēma, kādēļ tas nenotiek, ir tā dziļā krīze, kādā esam. Mēs nevaram domāt par plānveidīgu likumdošanas uzlabošanu, jo vienkārši jādzēš degošie ugunsgrēki. Viens šāds ugunsgrēks, nenoliedzami, ir robežlīgums. Teikšu vienkārši: visi juristu intelektuālie un liela daļa partijas finansiālie resursi koncentrēti šā jautājuma risināšanai. Nevar neievērot arī visus ekonomiskās krīzes jautājumus. Kaut vai tekošā konta deficīta pieaugums, milzīgie iedzīvotāju parādi, kas ir simts procenti no iekšzemes kopprodukta, inflācija, kas, pārrēķinot uz pensionāra patēriņa grozu, ir jau pie desmit procentiem. Nedomāju, ka Kalvīša valdībai ir plāns un iespēja izvairīties no briestošās krīzes. Kā redzat, viss šis jautājumu loks ir plašs, un mēs, tajā skaitā arī “Jaunā laika” frakcija, diemžēl strādājam šajā krīzes režīmā.

DDD: Tas nav arguments. Tas izklausās pēc mēģinājuma cīnīties ar sekām, nekādā mērā necenšoties likvidēt problēmu cēloni. Runa jau nav tikai par 9.Saeimu. Iepriekšējā Saeimā, piemēram, K.Kariņš pat nevēlējās apspriest jautājumus par deokupāciju un dekolonizāciju, kur nu vēl meklēt veidus, kā šos tiesiskos aktus realizēt dzīvē. Vai jūs vispār frakcijā esat runājuši par šiem jautājumiem?

K.Š.: Jā, protams. Domāju, ka te vairāk jāņem vērā katra deputāta specializēšanās. Latvijā gan ir tāds izdomājums kā ģimenes ārsts, kuram jāspēj ārstēt jebkuras kaites, bet pamatā cilvēki labāk pārzina kādu konkrētu darbības sfēru, nevis visu kopumā. Mūsu frakcijā ir kolēģi, kas vairāk specializējas uz ekonomikas, citi uz ideoloģijas, izglītības un kultūras jautājumiem. Tas, kas no malas izskatās kā bubulis, varbūt patiesībā ir attiecīgā jautājuma nepārzināšana. Ja man, piemēram, uzdotu ļoti konkrētus jautājumus par kādām finanšu tēmām, kaut arī esmu studentiem lasījis lekcijas finanšu matemātikā, es tomēr paskatīšos pār plecu, vai blakus nav kāds kolēģis, kurš labāk to izstāstīs.

DDD: Mēs nerunājam par augstāko matemātiku! Okupācijas seku novēršana ir elementārs jautājums. Ikvienam latvietim vajadzētu domāt par taisnīguma atjaunošanu, neatkarīgi no sfēras, kurā viņš ir specializējies.

K.Š.: Saprotu, bet minēšu kādu piemēru – latviešu valodas loma augstākajā izglītībā un zinātnē. Patriotisku jūtu vadīti, varam pateikt: valsts augstskolās jārunā tikai latviski. Sava taisnība tur ir, un lielas valstis un lielas tautas to var atļauties, bet mēs savā ļoti mazajā zinātniskajā vidē, kur vienā specialitātē varbūt ir tikai viens kolektīvs, tas draud ar iekapsulēšanos. Mums ir jāver vaļā savas augstskolas citām Eiropas valodām, pirmām kārtām – angļu valodai.

DDD: Vai tad tādēļ mums jāatsakās ne tikai no savām tiesībām, bet pat pienākuma likvidēt okupācijas sekas?! Runa jau nav par viesiem, kuri uz īsu laiku ar savu klātbūtni veicina valsts attīstību. Runa ir par okupantiem, kuri šeit ienāca ar viltu un varu, pārkāpjot jebkādas cilvēku un starptautiskās tiesības. Igaunijā tā saucamie integrētie pilsoņi parādīja savu lojalitāti. Latvijā tādu ir daudz vairāk. Vai “Jauno laiku” tas neuztrauc? Vai tiešām nešķiet, ka jāizbeidz māžošanās ar integrācijas politiku?

K.Š.: Pie integrācijas ir jāstrādā, jo mums ir ļoti daudz invalīdu, kuriem nav pieejami kultūras, izglītības un tamlīdzīgi labumi. Mums jāstrādā pie sociālās integrācijas. Ja runājam par etnisko integrāciju, mēs esam ļoti daudz izdarījuši šajā jomā. Attiecībā uz naturalizācijas tempa mazināšanos varu teikt vienu: paldies Dievam, ka tā! Tie, kas gribēja naturalizēties, to ir izdarījuši. Palikusi kopa, kura nekad arī nenaturalizēsies – un arī nevajag. Domāju, ka Naturalizācijas pārvalde ir diezgan tuvu savas misijas noslēgumam.

DDD: Sarunas sākumā jūs teicāt, ka “Jaunajam laikam” svarīgs ir tiesiskums. Okupācija ir noziegums.

K.Š.: Jā.

DDD: Bet cilvēki, kuri tajā piedalījušies, gribot negribot ir iesaistīti noziegumā. Okupants būtībā ir noziedznieks, kurš līdzdarbojies noziegumā, kuram nav noilguma.

K.Š.: Nemetīsim visus vienā katlā. Viena lieta ir okupants, kurš ienāca ar ieroci rokās, kurš strādāja represīvās struktūrās. Otra lieta – civilokupanti jeb pasaules klaidoņi. Iedomājieties, vienā Krievijas ciemā, kur nekas nenotiek, pie dēļa parādās sludinājums: “Brauciet uz Latviju celt sociālismu! Būs kopmītnes, būs stalti puiši un skaistas meitenes.” Protams, ka bariņš atskrien. Viņiem sava slinkuma un vienaldzības dēļ ir trīs iespējas: pirmais, iekapsulēties savā krieviskajā kopienā, sēdēt un naidīgi skatīties apkārt, otrais, asimilācija jeb latviskā dzīvesveida pieņemšana un trešais – atgriešanās mājās.

DDD: Starp citu, Putins ir izdevis dekrētu par atbalstu tautiešu repatriācijai. Nav dzirdēts, ka Putins pārmestu, piemēram, Tadžikijai, ka tā slēdz krievu skolas un krieviem tādēļ jābēg uz Krieviju. Kas mums liedz rīkoties līdzīgi – radīt apstākļus, lai cilvēki vēlētos aizbraukt?

K.Š.: Es pieļauju, ka Putinam šajā brīdī nav ekonomisku interešu Tadžikijā, vismaz ne tik izteiktas kā Baltijā. Pašreizējā Krievija ir tik tuvu kādreizējām padomju impērijas doktrīnām kā vēl nekad, tādēļ politiskās un ekonomiskās intereses saduras. Tad, kad Latvijai tika pārmesti cilvēktiesību pārkāpumi pret krieviem vai krieviski runājošajiem, ja nemaldos, Kazahijā notika krievu grautiņi. Krievijas masu saziņas līdzekļos nebija neviena vārda par Kazahiju. Ir zināma rutīna arī Krievijas ārpolitikā. Tad, kad strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā, kad bija izglītības reforma un ar to saistītā cilvēku kūdīšana no Krievijas puses, tad, piemēram, protesta vēstulēs un notās bija runāts par sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un Igaunijā. Acīmredzot vēstules tika rakstītas pēc viena gatavā parauga – kaut arī runa bija par izglītības reformu Latvijā, rezumē bija viens un tas pats: mēs vēlreiz pasvītrojam, ka notiek sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi Latvijā un Igaunijā.

DDD: Pat ja ir tā, ka Putins tikai pajokoja, vai mums Latvijā kāds liedz radīt tādu iekšējo situāciju, lai cilvēkos rastos vēlme aizbraukt – īpaši, ja mīļotā Dzimtene, kur visur runā krieviski, viņus gaida?

K.Š.: Bet kāda ir mūsu valdība? Emša valdība tīri turējās uz krievu deputātu balsīm. Pirmā Kalvīša valdība pēc tam, kad “Jaunais laiks” to pameta, arī turējās uz krievu deputātu balsīm. Šodien grūti saskatīt atšķirības starp “Saskaņas centru” un LPP/LC. Mūsu valdība nav latviska. Mūsu valdība nekalpo latviešu tautas interesēm. Pats bēdīgākais ir tas, ka TB/LNNK kā valdošās koalīcijas locekle nevis sistēmiski strādā uz valdības kursa maiņu, bet nāk klajā ar skaistiem priekšlikumiem, skaidri zinot, ka tos noraidīs. Daudz lielāks politisks svars būtu tad, ja prasību Satversmes tiesai būtu parakstījuši visi “Jaunā laika” frakcijas un TB/LNNK frakcijas deputāti. Tas būtu reāli izdarīts labs darbs. Bet koalīcijas līgumā ir rakstīts, ka nedrīkst iesniegt ar koalīciju nesaskaņotas prasības Satversmes tiesā. Kas ir svarīgāks – Satversme vai koalīcijas līgums?

DDD: Dzirdēts, ka tēvzemieši neparakstīja, jo tas esot mēģinājums gāzt Kalvīša valdību.

K.Š.: Valdība, kas izdāļā Latvijas zemi, ir jāgāž – jo ātrāk, jo labāk, pirms nav izdarījusi vēl lielāku ļaunumu.

Intervēja Liene Apine