Attēlā: Liene Apine 2006.gada 16.martā pie Okupācijas muzeja filmas "Baltic Breeze" uzņemšanas laikā.

29.marta vakarā Londonā Krievu kultūras centrā – Puškina namā notika dokumentālās filmas par Latviju “Baltic Breeze” (“Baltijas vējš”) pirmizrāde. Atgādināšu, ka biju uzaicināta uz šīs filmas pirmizrādi, jo tajā bija iekļauta arī 2006.gada 16.martā uzņemtā intervija ar mani. Uz tikšanos ar skatītājiem no Latvijas bija atbraucis arī nacionālboļševika Aijo Benesa draugs Raimonds un Svetlana no partijas “Saskaņas centrs”.

Kā jau iepriekš minēju, filma man bija nepatīkams pārsteigums, jo tās veidotāji ļoti mērķtiecīgi centās parādīt, cik grūta dzīve krievvalodīgajiem Latvijā, kā viņu “tiesības” tiek ierobežotas un cik nedemokrātiski ir latvieši savās prasībās ievērot Latvijas pamatnācijas, tātad – latviešu intereses. Jau filmas laikā jutu publikas neizpratni par manu filmā izteikto apgalvojumu, ka Latvijas valdībai jāstrādā pie okupācijas seku likvidēšanas, valstiskā līmenī veicinot krievvalodīgo repatriāciju. Tādēļ gatavojos visdažādākajiem un visnepatīkamākajiem jautājumiem. Nebiju kļūdījusies, un jautājumi no skatītājiem – dažādu nacionalitāšu un rasu pārstāvjiem nāca daudz un dažādi.

Kāda vāciete pēc mana izteikuma, ka Latvija ir latviešu valsts un ka tajā jāvalda latviešu likumiem, gandrīz krita ģībonī: viņai, lūk, esot kauns klausīties tādus vārdus, kas tik ļoti atgādinot Vācijas nacistisko pagātni. Gan viņai, gan citiem mēģināju īsumā izstāstīt Latvijas vēsturi, kādas sekas radīja okupācija un kāda nākotne gaida latviešus, ja tās tuvākajā laikā netiks likvidētas. Multikulturālā un multinacionālā publika, šķiet, tā arī nesaprata latviešu vēlmi ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties kā pilntiesīgai nācijai.

Kāds interesants fakts – biju vienīgā no uzaicinātajiem viesiem, kura runāja angliski. Pārējie viesi izmantoja tulku un runāja krieviski. Kāds no publikas man pajautāja, kādēļ es nerunāju krieviski – vai tādēļ, ka nemāku, vai savu principu dēļ? Atbildēju, ka esmu Londonā un uzskatu, ka, runājot angļu valodā, parādu cieņu pret šo valsti. Šādi atbildot un minot piemērus no ikdienas dzīves, kad latviešiem Latvijā nav iespējas lietot savu valodu – joprojām vienīgo Valsts valodu Latvijā, mēģināju izskaidrot, kādēļ latviešiem ir tiesības ar likuma varu izraidīt no valsts tos, kuri iebraukuši okupācijas laikā un arī šodien turpina uzvesties kā okupanti. Protams, globalizācijas idejas pārņemtiem cilvēkiem, kuri paši dažādu iemeslu dēļ no dažādām pasaules malām pārcēlušies uz dzīvi Anglijā, bija grūti saprast, ka 21.gadsimtā nav atcelta neviena starptautiskā norma, kas dod latviešiem tiesības ne tikai gribēt dzīvot latviskā Latvijā, bet arī ar reāliem darbiem novērst okupācijas sekas, repatriējot okupantus un viņu pēctečus uz viņu etniskajām dzimtenēm. Kāds grieķu izcelsmes londonietis pat mēģināja pierunāt, lai mēs nevis domājam, kā krievvalodīgos repatriēt, bet labāk iemācam nelatviešiem runāt latviski, jo tādā veidā mēs tikai iegūšot – pasaulē būšot vairāk latviski runājošo. Vai mums vajag pret latviešiem naidīgi noskaņotus latviski runājošus cilvēkus? Nē! Manis teiktais, ka nemaz nevēlos, lai šie cilvēki iemācītos runāt latviski, pārsteidza. Viņi nesaprata, ka ne jau skaits, bet kvalitāte nosaka tautas potenciālu dzīvot un attīstīties.

Attēlā: Zālē, kur notika filmas pirmizrāde, bija izvietota informācija par LNF.

Uz jautājumu: kā tad, manuprāt, būtu iespējams likvidēt okupācijas sekas, – atbildēju, ka vispirms jāslēdz visas krievu skolas, jālikvidē nepilsoņu statuss, un sadarbībā ar Krieviju jāpalīdz cilvēkiem repatriēties. Tad kāda krieviete dusmās pielēca kājās un gandrīz bļāva, ka tas esot absurds. Krievvalodīgajiem, lūk, esot tiesības prasīt valstij nodrošināt krievu skolas, jo viņi taču maksā nodokļus. Mana atbilde: lai brauc prom ar visiem saviem nodokļiem, – viņu vēl vairāk saērcināja, jo latviešiem esot jābūt pateicīgiem padomju varai par uzceltajiem tiltiem, rūpnīcām, ceļiem... Zāle smējās, kad pateicu, lai jauc visu nost un ņem sev līdzi.

Viens no Latvijas Ārlietu ministrijas, diplomātu un prezidentes nepadarītajiem darbiem ir nespēja izskaidrot pasaulei, ka latviešu leģionāri nav SS zaldāti. Dokumentālā filma, uz kuras pirmizrādi biju uzaicināta, kārtējo reizi centās nostiprināt priekšstatu, ka Latvijā, 16.martā, godājot latviešu leģionārus, atdzimst fašisms. Atsaucoties uz ASV atzinumu, vēstures faktiem, mēģināju izskaidrot patiesību par latviešu leģionāriem, bet neesmu pārliecināta, ka klātesošie to saprata. Domāju, ka V.Vīķe-Freiberga un valdība ar saviem skandalozajiem pēdējo gadu paziņojumiem pirms 16.marta situāciju ir padarījusi tikai sliktāku. Vai var cerēt, ka nākamais prezidents to spēs vai vismaz centīsies mainīt? Vērojot šobrīd notiekošo Latvijā, laikam jāgatavojas, ka viss kļūs tikai vēl sliktāk.

Diskusijas pēc filmas bija patiesi garas – tās tupinājās arī neoficiālā gaisotnē. Interesanta bija saruna ar kādu melnādainu pāri, kuri mēģināja saprast latviešu vēlmi saglabāt savu valodu un kultūru, bet nekādi negribēja piekrist, ka mums vajadzētu repatriēt okupācijas laikā iebraukušos. Jā, varbūt viņu ierašanās mūsu valstī esot bijusi nelikumīga, bet tik daudz laika pagājis... Lai viņu rosinātu izprast Latvijas situāciju, pajautāju viņas dzīvokļa atslēgas, jo vēlos pie viņas kādu laiku padzīvot. Iespējams, ka ar laiku man pievienosies arī mana ģimene un draugi. Droši vien mums nepatiks viņas dzīvokļa iekārtojums, tādēļ to izmainīsim, neprasot viņas atļauju. Jaunā melnādainā sieviete sākotnēji negribēja piekrist, ka salīdzinājums ir adekvāts, taču, kad paskaidroju, ka valsts tautai ir tas pats, kas ģimenei dzīvoklis, viņa apsolīja padomāt. Atklāti sakot, šaubos, vai man izdevās mainīt cilvēku domas, taču padomāt par nacionālismu, nacionālās identitātes nozīmību ikviena cilvēka dzīvē es viņiem liku.

Spraigās debates Puškina namā raisīja daudz pārdomu par to, kas sagaida pasauli, ja cilvēki visā pasaulē turpinās degradēties, pazaudējot jebkādu saikni ar savu nāciju un valsti, uzskatot, ka galvenais dzīvē ir nauda un bauda. Atbildot uz globalizācijas ideoloģijai pakļauto jautājumiem, ne reizi vien radās sajūta, ka viņi gaida, ka mēs, latvieši, kādam prasīsim, ko drīkstam vai nedrīkstam darīt, tādēļ vairākkārt stingri un nelokāmi uzsvēru, ka neesmu atbraukusi lūgt viņu atļauju vai padomu. Tas, ka viņiem taisnīguma atjaunošana šķiet 21.gadsimtam neatbilstoša rīcība, mūs neapturēs – Latvija ir mūsu valsts, un mēs tajā dzīvosim tā, kā uzskatīsim par pareizu.

Kristofers Arkels (Christopehr Arkell), kurš darbojies kā Margaretas Tečeres padomnieks finanšu jautājumos, pēta Eiropas Savienības finanses un zina daudzas šīs organizācijas vājās vietas, un kurš laipni uzņēma mani savā namā, Londonas skatītāju reakciju uz maniem uzskatiem formulēja šādi: Londona ir kā Bābeles tornis, kur vārds “nacionālisms” ir lielākais bieds. Kristofers Arkels pareizi norādīja, ka ir vēl daudzi citi vārdi, piemēram, “radikālisms”, kuru patiesā jēga apzināti sagrozīta, lai jauktu cilvēkiem prātus. Eiropas Savienību viņš raksturoja kā lielu finansiālu afēru, kuru kopā satur dažu cilvēku savtīgas intereses.

Arkela kungs, zinot dažādas, līdz šim sabiedrībai slēptas detaļas, prognozēja, ka ES sabruks, nepiedzīvojusi pat tik ilgu pastāvēšanu kā PSRS. ES vājākais punkts ir tas, ka, atšķirībā no PSRS, tai nav ideja, kas vienotu visus tās iedzīvotājus. Vai jūs varat atrast kaut vienu, kurš teiktu, ka viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību par Eiropas Savienību? Tādu nav, un ES vadītāji to zina, tādēļ ar masu informācijas līdzekļu palīdzību agresīvi cenšas pārliecināt, ka ar ES viss ir kārtībā, ka tā ir pati labākā un demokrātiskākā valstu savienība, kas visām tautām nes tikai labumu. Jā, tieši mediji, internets un AUGSTKOLAS ir spēcīgākie ES noziedzīgo vadītāju lobiji, jo tikai nedomājošo vai ačgārni domājošo pūļi ir vienīgais garants šīs savienības pastāvēšanai. Interesanti, bet Kristofers Arkels vairākkārt mūsu sarunā uzsvēra, ka tikai lētticīgie domā, ka vēlēšanu ceļā iespējams kaut ko mainīt – visu nosaka nauda un, galvenais, “pareiza” domāšana. Citiem vārdiem sakot, pie varas tiek tikai savējie, kuri, tēlaini izsakoties, ar savām asinīm pierādījuši lojalitāti ES noziedzīgajai struktūrai. Arī nauda nespēs garantēt vietu sistēmā, ja cilvēks nebūs pilnībā atbrīvojies no spējas patstāvīgi domāt, analizēt un vēlmes rīkoties taisnīgi. Kad jautāju, kas, viņaprāt, pieliks punktu Eiropas Savienībai un kā tas varētu notikt, Kristofers Arkels mirkli padomāja un teica: “Eiropas Savienība pati sevi iznīcinās. Bailēs pazaudēt varu, kas nozīmē drošību, tās līderi un birokrāti viens otru, ja tā var teikt, noraks.” Kad un kā tas notiks, Kristofers Arkels nevarēja precīzi pateikt. Vienīgais, par ko viņš bija pārliecināts, ļoti daudziem būs jāpiedzīvo lielas ciešanas, jo impēriju sabrukums vienmēr paņem līdzi daudzu cilvēku dzīvības. Viņš neizslēdza, ka iespējami lieli sociāli neapmierināto grautiņi, naidā iznīcinot globalizācijas idejas kultivētājus, kuri viņiem būs atņēmuši visu, tajā skaitā arī piederības sajūtu savai tautai, tātad – MĀJAS.

Trīs dienas Londonā mani pārliecināja, ka cilvēks, ja vien viņš ir spējīgs domāt un analizēt, jebkurā pasaules malā ātrāk vai vēlāk sapratīs, ka šobrīd nav nekā svarīgāka kā nosargāt tautas no iznīcību nesošās sajaukšanās, ka tikai nacionālā daudzveidība, nacionālu valstu sadarbība garantēs civilizācijas pastāvēšanu un attīstību.

Liene APINE

"DDD"
Nr. 9(135)
2007.gada 27.aprīlis - 10.maijs

Filmas "Baltic breeze" reklāmas rullīti iespējams noskatīties šeit - http://conferfilmz.com/balticbreeze/
Mājas lapas uzturētāji sola, ka šajā adresē vasaras beigās būs iespēja noskatīties arī visu filmu.