Saruna ar “18.novembra savienības” biedri Ināru Vilku un ģeoloģi Māru Krūmiņu – sievietēm, kuras 16.martā pie Brīvības pieminekļa iedrošinājās nogriezt lentes lielkrievu fašistu noliktajam, leģionārus apvainojošajam vainagam. Par šo faktu policija pret viņām ir ierosinājusi krimināllietu.

DDD: Jūs abas, kā jau iepriekš plānojāt, esat pieteikušas pasākumu 9.maijā. Kas ir iecerēts?

Māra Krūmiņa: Mēs esam nolēmušas iet uz Okupācijas (Uzvaras) pieminekli, kur mēs pieminētu nobendētos mūsu tautas locekļus, kuri kā zināms ir simtiem tūkstoši. Viņus padomju okupācija noveda postā. Mēs uzskatām šo okupantu svētku datumu par tieši piemērotu, lai atcerētos un klusuma brīdī noliktu sēru ziedus un vainagus, pieminētu mūsu nobendētos radiniekus. 9.maijs latviešiem ir sēru diena, jo tie ir okupācijas svētki.

DDD: Vai tas būtu arī labs veids, kā protestēt pret robežlīguma ratifikāciju? Okupācija nes arī to, ka mums reāli ir atņemta teritorija.

M.K: Neapšaubāmi tas tā ir. Un šo teritoriju tagad ar lielu prieku mēs dāvinām Krievijai. Kauns!

Ināra Vilka: Pārdaugavas piemineklis ir okupācijas varas simbols.

DDD: Jūs droši vien aicināt arī citus latviešus piedalīties šajā pasākumā?

I.V.: Jā, neapšaubāmi, mēs visus ļoti gaidām.

M.K.: Mēs ļoti ceram uz mūsu tautas atbalstu. Organizāciju “Visu Latvijai” un “NSS” pārstāvji ir atsaukušies nodrošināt kārtību mūsu pasākumā.

DDD: Kad, kur un cikos notiks jūsu pieteiktais pasākums?

M.K.: Mūsu pieteiktais pasākums sākas pulksten 9.30 pie visiem zināmās betona konstrukcijas Uzvaras laukumā.

I.V.: Pasākums ilgs līdz pulksten 10.15.

DDD: Varbūt būtu iespējams visiem kopā kaut kā centralizēti aiziet līdz šim piemineklim?

I.V.: Jā, tas būtu pat ļoti ērti – vispirms visiem kopīgi, pulksten 9.00, sapulcēties pie Okupācijas muzeja un tad kopā doties uz Okupācijas pieminekli. Iešana būtu pa ietvēm, un nevienu šādā veidā mēs netraucētu.

DDD: Kādēļ tieši šogad esat nolēmušas organizēt šādu pasākumu?

I.V.: Ļoti samilzusi situācija valstī, gaiss, tā teikt, ir pilnīgi sabiezējis: gan robežlīgums, gan notikumi 16.martā, varas nihilisms, krievu puse mobilizējas, gatavo dažādas provokācijas uz 4.maiju un citiem datumiem. Nu mums tālāk vairs nav kur atkāpties. Latvieši ir iedzīti pilnīgā stūrī, mums atliek tikai ceļš uz priekšu pretī apspiedējiem. Un tas varas nihilisms, visatļautība, tā nenormālā iedomība un pašapmierinātība ar to, kas sastrādāts it īpaši jau robežlīguma sakarā... Par to priecājas tikai okupanti un latviešu pretinieki! Vai tā jau vien nav zīme, ka kaut kas nav kārtībā? Īstenībā lielākas ziepes pret savu tautu nevar savārīt.

M.K.: Satriecoši ir tas, ka Kalvītis vēl pirms gada ārlietu jautājumos robežlīguma sakarā domāja diametrāli pretēji. Un tāpat arī saistībā ar Okupācijas pieminekli.

I.V.: Nu gan ir pēdējais laiks, kad latviešiem būtu jāsavāc pēdējās pašcieņas kripatas un jāizlemj, vai pieminekli jauc nost, vai maina tā nosaukumu.

Vispār mums radās doma, ka šo pieminekli varētu privatizēt.

M.K.: Jā, Okupācijas betona konstrukcija nemaz nav reģistrēts kā piemineklis. Mēs izpētījām un to visu uzzinājām. Tas ir pašvaldības īpašums.

DDD: Gudrās grāmatās par demokrātiju raksta, ka viens no veidiem, kā ietekmēt valsts pārvaldi, ir tautas demonstrācijas, piketi utt. Vai piekrītat, ka cilvēkiem ir laiks saprast, ka ne jau tādas vēlēšanas vienu reizi četros gados kaut ko atrisina – turklāt, mūsuprāt, to rezultāti ir viltoti. Kaut ko mainīt var, tikai izejot ielās, piemēram, šādos būtiskos datumos. Vai nu rīkojamies tagad, vai arī nedarām neko un liekamies iekšā zārkā?

I.V.: Tieši tā, tagad ir pats pēdējais laiks, ko darīt.

M.K.: Vai nu visi darām ko kopīgu, vai mums ir jābrauc uz Īriju... Tā ir īstenībā.

I.V.: Citādi nebūs vairs mums mūsu zeme. Un šāda sapulcēšanās, kaut vai tai pašā 9.maijā pie Okupācijas pieminekļa un sava protesta paušana, ir viens no veidiem, kā vērst sabiedrības un arī valdības uzmanību uz notiekošo valstī, iespēja paust savu protestu pret visām nejēdzībām.

DDD: Un drosmīgi ieskatīties acīs saviem pretiniekiem, nevis gļēvi vairīties no viņiem.

M.K.: Pareizi jūs sakāt, ka šis ir pēdējais brīdis. Privatizācija ir parādījusi, kam tiek izpārdota Latvijas zeme.

I.V.: Jā, varbūt tādi bailīgāki cilvēki šo mūsu iešanu 9.maijā protestēt pie Okupācijas pieminekļa varētu uzskatīt par tādu kā kājas bāšanu skudru pūznī, kas varētu būt arī nepatīkami, taču citu ceļu neredzam. Turklāt tagad jau sāk atskanēt Godmaņa “čuksti” par to, ka vajadzētu dot vēlēšanu tiesības pašvaldībās arī nepilsoņiem... Nezinu... Mums tiešām nav vairs, kur atkāpties – tālāk jau nu vairs nav kur! Jau par to vien, ko viņš mūsu tautai nodarījis, viņam vajadzētu kaunēties līdz mūža galam.

M.K.: Nu tieši tā. Un šie nepilsoņi – tie ir cilvēki, kuri šeit nodzīvojuši savu dzīvi un nav gribējuši mācīties latviešu valodu un cienīt kultūru. Runas par nepilsoņu “tiesībām” ir smieklīgas. Šis jautājums sen jau būtu bijis jāslēdz. Visiem ir zināms, ka mums ir viens no visliberālākajiem pilsonības likumiem. Bet tagad to grib atvērt, lai vēl vairāk mīkstinātu. Bet cik tālu? Kā to iespējams vēl mīkstināt?! Ir sajūta, ka šī vara, kas izšeptē valsti un paraksta robežlīgumu, tagad pieņems vēl pilsonības likuma nulles variantu... Izskatās, ka vara tiecas darīt visu, lai Latvijas valsts nebūtu vis atjaunota, bet gan, lai būtu jaundibināta – pilnīgi cita valsts.

I.V.: Viss, kas notiek, ir tik mērķtiecīgi tēmēts, ka rodas pārliecība, ka gan prezidente, gan Kalvītis ir Krievijai jau to visu sasolījuši.

M.K.: Tagad tik tiešām ir īstais laiks sarosīties arī tiem remdenajiem, klusajiem patriotiem. Mūsu tauta kā tādas vardes lēnām tiek izvārītas, pašiem pat nemanot.

I.V.: Tauta tiek pakāpeniski pieradināta pie nelietībām.

DDD: Nav izslēgts, ka pirms 9.maija par jūsu pieteikto pasākumu sāksies runas presē, iespējams, pat prezidente izteiksies, ka tie nav patrioti, kas tur ies, utt. Ko jūs atbildētu uz šādiem pārmetumiem?

I.V.: Par prezidenti viss ir skaidrs. No viņas kaut ko labu gaidīt ir naivi. Ne reizi vien viņa ir mainījusi savus uzskatus diametrāli pretēji saviem vārdiem, ko teikusi laikā pirms prezidentūras. Par Okupācijas pieminekli, viņa kādreiz rakstīja, ka nezinot nevienu pašu agrāko kādas lielvalsts koloniju, kas būtu paturējusi savu iekarotāju uzvaras pieminekli un kas vēl būtu gatava izdot lielas naudas summas tā sakopšanai. Pati prezidente šādu pieeju vēl pirms 10 gadiem vērtēja kā “vispār neiedomājamu pašapziņas un pašlepnuma trūkumu”.

Gan prezidente, gan vara, gan visa sabiedrība aizmirst, kur visi šie mēsli notiek. Tas notiek te – Latvijā! Un par to, kas notiek šajā zemē, varam lemt tikai mēs – latvieši, nevis kaut kādi okupanti, kas te ir atnākuši un aizmirsuši aizvākties.

M.K.: Un arī prezidente te nav noteicēja. Lai saņem savu Kanādas pensiju un brauc prom! Ļoti iespējams, ja viņai te neizdosies turpmākā karjera, viņa aizbrauks atpakaļ uz savu Kanādu. Neko labu Latvijai viņa nav darījusi. Bet mums nav, kur aizbraukt, un mēs arī negribam nekur braukt. Šī ir mūsu zeme!

DDD: Kalvītim esot uzdāvināts metināmais aparāts?

I.V.: Jā – lai demontē to monstru Pārdaugavā!

M.K.: Prezidente vienmēr ir teikusi, ka ikviens cilvēks var individuāli rakstīt Krievijai un pieprasīt atlīdzināt PSRS nodarītos zaudējumus – attiesāt mantu un pieprasīt kompensācijas. Nu tad es tagad gribu rakstīt iesniegumu un pieprasīt, lai man atlīdzina manus līdzekļus, ko toreiz mums neprasot atņēma, lai uzceltu šo pieminekli. Un es negribu šo kompensāciju naudā, es to gribu graudā. Gribu daļu pieminekļa, jo mana nauda toreiz man tika faktiski atņemta ar varu, tas notika obligātā kārtā. Vispār mēs ar Ināru pat iesakām visiem cilvēkiem, kas izlasa šo rakstu, darīt to pašu – rakstīt daudzus iesniegumus, un tā – ķieģeli pa ķieģelim – mēs to monstru nojauksim. Tas arī ir mūsu īpašums.

DDD: No vienas vēstules daudz nekas nemainīsies, taču, ja vēstules būs tūkstošiem, tas varētu arī ko iekustināt.

I.V.: Un, kad patiešām beigsies Latvijas okupācija, mēs to monstru tāpat kā Berlīnes mūri pa gabaliņam vien pārdosim.

DDD: Ja jūs, konsultējoties ar juristu, uzrakstītu šāda iesnieguma paraugu, mēs to varētu publicēt, lai cilvēki var to pārrakstīt un iesniegt kā pieprasījumu.

M.K.: Jā, to varētu.

DDD: 2.maijā mūsu laikrakstam ir 5 gadu gadadiena. Kā jūs komentētu šos gadus un ko novēlētu lasītājiem?

I.V.: Kad sāku lasīt “DDD”, man tas atgādināja “Pilsoni”, kurā man arī bija tas gods strādāt. Un secinājums, ka nekas nav mainījies. Situācija patiesībā ir vēl daudz smagāka un grūtāka.

Cilvēkiem gribu novēlēt, lai viņu acu šķirbiņas atveras uz to, ko jūs rakstāt. Dažkārt pat liekas, ka cilvēki ir akli un neredzoši, bet tad uznāk dusmas un pārliecība, ka viss tā tomēr nevar beigties, ticība, ka mūsu tautai ir nākotne, ka mums vēl izdosies ko saglābt. Labs darbs nav velts nekad! Ja rezultāts nebūs mūsu paaudzei redzams, to piedzīvos jūsējā.

Mēs varam vien apbrīnot jūsu stiprumu un spēku – ne velti tieši pie jums tagad nākam pēc padoma, kā labāk rīkoties.

M.K.: Pēc jūsu kopējā tēla par “DDD” jau vien man radās vislabākais priekšstats. Un nekad mani nav ietekmējis kāds “kazu” vai cits negatīvs sauklis, ko dažkārt ir nācies dzirdēt pat no pašiem gļēvajiem latviešiem.

I.V.: Tīriem cilvēkiem dubļi nepielīp!

DDD: Paldies par labajiem vārdiem un novērtējumu.

Intervēja Ilze Liepa