DDD: Kādēļ jūs avīzē “Rītdiena” sākāt aktīvu cīņu pret pederastiem?

Armands Stendzenieks: Eiropas Savienībai ir vajadzīgs kaut kāds cementējošais elements. Nacionālās valstīs šis elements ir nacionālā kultūra un pašapziņa. Amerikā tie ir jaunatnācēji, kuri iznīcināja indiāņus un, neatkarīgi no rases, apvienojās, pasludinot sevi par nāciju jaunā teritorijā. Eiropas Savienībā šāda cementējoša fakta nav, jo nacionālās kultūras sadabūt kopā ir ļoti grūti. Padomju Savienībā bija vismaz sociālisma ideja, bet Eiropas Savienībā kapitālisms šim mērķim neder. Līdz ar to Eiropas Savienība par cementējošo faktu ir izvēlējusies homoseksuālismu. Uz šīs bāzes tiek veidots jaunais pārvaldes aparāts. Ja Padomju Savienībā, lai taisītu politisko karjeru, bija jāiestājas komunistiskajā partijā, tad Eiropas Savienībā – jākļūst par pederastu.

Vairāki inteliģences cilvēki man ir pārmetuši, ka esmu kļuvis rupjš, lietojot vārdu “pederasts”. Bet šis vārds ir literāri pareizs un kā tāds ierakstīts arī vārdnīcās. “Pederasts” nav ne lamuvārds, ne kaut kas tamlīdzīgs – tas ir fakts! Protams, tauta to uztver stipri vien nievājoši, un es uzskatu, ka šāda attieksme ir pareiza. Lai tautu paceltu un parādītu, ka pederastija ir bīstama un nopietna problēma, bija jāsāk šādā uzbrūkošā formā, – citādi nav iespējams. Pēdējā laikā avīzē “Rītdiena” parādās arī vārds “homoseksuālis”, bet “gejs” mēs nelietosim nekad, jo šāda nosaukuma nav – to viņi paši ir izdomājuši. Vārdam “homoseksuālis” sinonīms ir “pederasts”.

DDD: Homoseksuālisms izplatās arī Latvijā?

A.S.: Jā, protams. Tāpēc tas ir visbīstamākais, jo homoseksuālisma apmācības programmas ir izstrādātas jau bērniem, sākot no 1.klases. Tāpat ne bez nozīmes ir tas, ka homoseksuāļi Integrācijas ministrijai prasa pārveidot 16 tiesību aktus un iekļaut tajos viņu prasības. Iedomājieties – pārveidot 16 likumus! Arī skolotājiem ir sākušās apmācības, kā labāk jau no 1.klases bērniem paskaidrot, ka homoseksuālisms ir laba lieta un tajā nav nekā slikta. Tieši tā bērni tiek gatavoti, lai tad, kad viņi būs pabeiguši augstskolu un nonākuši ministrijās vai kādās citās iestādēs, kur vecie pederasti teiks, ka jāiet šis ceļš, viņi teiktu: “Jā, es iešu!” Jo visu mūžu būs mācīts, ka tas ir labi, pieņemami un normāli. Viņi pieņems homoseksualitāti pat tad, ja fizioloģiski nebūs uz to tendēti.

DDD: Tādā gadījumā – vai homoseksuālisms ir slimība?

A.S.: Protams, homoseksuālisms ir psihiska slimība. Jebkuram mehānismam, arī automašīnai kādreiz kaut kas saiet grīstē... Tam cilvēkam, kurš ir piedzimis kā homoseksuāls, kaut kas ir sanācis nepareizi gēnu kombinācijās – notikusi dabas kļūda. Bet ir arī citi homoseksuāļi. Piemēram, daudzi bagātie, kuri dzīvē izbaudījuši visu, ko vien var izbaudīt, un nolēmuši, ka jāizmēģina arī šis. Bet būtiskākā daļa ir mazgadīgie bērni, vai jaunieši, kurus homoseksuāļi ir izvarojuši, pierunājuši, vai nopirkuši un kuri, iegūstot šādu pirmo seksuālo pieredzi un sajūtas, pie tām pierod – viņi dzīvē sevi vairs nevar izmainīt un paliek par homoseksuāļiem, vai biseksuāļiem. Un nākamā homoseksuāļu daļa ir tā, kas šobrīd top, – mūsu bērni, kuriem skolās stāsta, ka tā ir laba, apsveicama un elitāra nodarbe. Filmās un grāmatās tiek stāstīts, ka homoseksuālisms ir ļoti, ļoti labs. Ja šādi audzinātam cilvēkam jāizvēlas, vai karjeras dēļ viņš to darīs, viņš to izvēlas, kaut arī fizioloģiski viņš ir pavisam normāls.

DDD: Kādu izeju jūs redzat?

A.S.: Izeja šeit ir tikai viena – mums jāpanāk, lai ar likumu tiktu aizliegta jebkāda veida homoseksuālisma propaganda, par to ieviešot kriminālu sodu. Tāpat ar likumu jāpanāk, ka homoseksuāļiem nebūtu nekādu iespēju strādāt darbos, kas saistīti ar bērnu un jaunatnes audzināšanu. Jāskatās arī, kurās valsts struktūrās nedrīkst strādāt homoseksuāļi.

DDD: Manuprāt, Krimināllikumā vajadzētu atjaunot pantu par pederastijas aizliegumu. Kādas ir jūsu domas?

A.S.: Šis pants tā īsti nekad nav darbojies. Vienīgais – padomju laikos homoseksuāļi praktiski bija nospiesti pie zemes. Viņi baidījās kaut ko darīt, un uz šī pamata visi bija savervēti par ziņotājiem. Es domāju, ka īsti pareizi nebūtu tos dažus procentus, kas tādi ir piedzimuši, likt cietumā. Viņiem tikai jāliedz strādāt atsevišķus darbus un propagandēt homoseksuālismu.

DDD: Bet varbūt viņi nav jāliek cietumā, bet gan jāārstē. Cilvēkam taču jāsaprot, ka homoseksuāls akts ir kroplīgs. Tādēļ, atklājot sevī šādas perversas tieksmes, viņam nav tās jāapmierina, bet gan naski jādodas pie ārsta. Krimināllikums varētu šādus slimniekus disciplinēt.

A.S.: Jā, ārstēties viņiem vajadzētu. Es pat esmu dzirdējis, ka Zviedrijā esot radītas zāles, kuras jebkuru homoseksuāli varot padarīt par pilnvērtīgu cilvēku. Tikai problēma ir tā, ka homoseksuāļi nemaz nevēlas ārstēties.

DDD: Tātad sabiedrībai nepieciešams homoseksuāļiem izskaidrot, ka viņu stāvoklis ir slimība.

A.S.: Protams. Homoseksuālims ir slimība, kas jāārstē! Tas, ka Amerikā psihiatru kongresā homoseksuālismu izslēdza no slimību sarakstiem, neko nenozīmē. Var izslēgt jebko un arī ierakstīt jebko. Pasaules vēsturē bijušas daudzas diktatūras, kuru laikā daudz kas slikts ir atzīts par labu esam. Arī šobrīd šī ir sava veida homoseksuāļu diktatūra.

DDD: Apsveicama ir jūsu ieguldītā enerģija, lai apturētu homoseksuālisma izplatību Latvijā. Tomēr eksistē vēl kāda būtiska problēma – Latvijā nav veikta deokupācija un dekolonizācija.

A.S.: Katra tauta dzīvo tā, kā to pelnījusi. Faktiski šeit bija okupācija, bet tā bija tāda pati, kā šobrīd mūs ir okupējusi Eiropas Savienība.

Kad pilnās burās notika sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, es biju ieslodzījumā. Vienreiz atvēru tobrīd spēkā esošo Krimināllikumu un skatos – ir krimināllikuma pants par to, ka tās personas, kuras aicina uz pievienošanos kādai citai valstij vai iestāšanos kādu valstu savienībā, izdara noziegumu pret valsti. Šī panta sadaļa par iestāšanos kādu citu valstu savienībā tika izsvītrota no likuma, jo es no cietuma biju uzrakstījis iesniegumu Ģenerālprokuroram ar lūgumu ierosināt krimināllietu pret valsts augstākajām amatpersonām šā panta sakarā. Pēc tam aptuveni trīs nedēļu laikā likums tika izmainīts. Un ko jūs par to varat teikt? Tāda pati okupācija, tikai šoreiz par to nobalsoja visa tauta, un visi ir priecīgi. Te nav pat nozīmes tam, vai referenduma rezultāti par iestāšanos Eiropas Savienībā bija viltoti, vai nē. Ja tauta pieļāva, ka tie tiek viltoti, tad – viss kārtībā – tauta ir pieļāvusi iestāšanos Eiropas Savienībā. Tikai, lai tauta vēlāk nebļauj un nesaka, ka to atkal okupēja! Šoreiz ņēma vērā vēstures pieredzi, ka latvieši ir kašķīgi un vēlāk sauc, ka ir okupēti, tādēļ izdarīja tā, ka visa tauta nobalsoja, nevis kā iepriekš, kad par iestāšanos Padomju Savienībā balsoja tikai Saeima.

DDD: Piekrītu, ka pūlis pieļauj un neprotestē pret šiem noziegumiem. Pūlis šobrīd pieļauj arī homoseksuālisma propagandu.

A.S.: Pareizi. Ja tas to pieļauj, tad tā arī notiek.

DDD: Bet tieši tāpēc nepieciešamas spēcīgas personības, kuras no pūļa veido apzinīgu tautu. Vēsture zina vairākus šādus spilgtus piemērus. Tieši tāpēc es jums jautāju, vai papildus cīņai pret homoseksuālisma propagandu jūs iestāsities arī par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

A.S.: Nē, par šo tēmu man nav ar jums kopīgas valodas. Vienīgi – pilnīgi pareizi, ka nekādas krievu skolas te nedrīkstētu būt.

DDD: Jā, bet krievu skolas tomēr vēl ir.

A.S: Tās pamazām jālikvidē. Jo tās valsts valodā, kurā tu dzīvo, ir jārunā un tās kultūra ir jāatzīst. Bet es nepiekrītu, ka viņiem būtu jābrauc ārā. Briesmas nav krievos, briesmas ir tajās masās arābu un citos, kurus Eiropas Savienība šeit iepludinās.

DDD: Jūs pats teicāt, ka tauta dzīvo, kā to ir pelnījusi. Manuprāt, ja latviešiem atjaunosies nacionālā pašapziņa, viņi nevienu Latvijā neļaus iepludināt.

A.S.: Esam taču parakstījuši papīru, ka laidīsim iekšā.

Latvieši ir politiski neaktīvi – kur stumj, tur iet. Mājās visi ir lieli bļāvēji, spriež par politiku, bet tad, kad viņiem saka: “Uz priekšu, veči, ko jūs nesakāt to atklāti, ko nebalsojat?” Tie atbild: “Ā, nē, es jau nebūšu tas, kurš runās, tur jau neko nevar izdarīt...”

DDD: Tas nozīmē, ka viņiem nav īstas pašapziņas un drosmes. Mājās vairums ir braši, bet uz ielas – gļēvuļi.

A.S.: Man jums ir jāpiekrīt.

DDD: Bet vai jūs varat iedomāties, ka drosmīga tauta ar spēcīgu nacionālo pašapziņu samierinās ar okupantu klātbūtni un ļauj savā teritorijā iepludināt pūli ar imigrantiem?

A.S.: Es to tā nevērtēju. Man ir ļoti labas attiecības ar krievu tautības pilsoņiem un iedzīvotājiem. Liela daļa sadarbības partneru man ir gan krievi, gan ebreji, un man nav nekādu pretenziju pret viņiem.

DDD: Tas ir cits jautājums, ar ko jums ir biznesa sadarbība un kas ir jūsu personīgie draugi. Objektīvi, no tiesību viedokļa raugoties, gandrīz puse no visiem pašreizējiem Latvijas iedzīvotājiem šeit ir ieradušies okupācijas gados no okupētājvalsts. Viņiem ir jādodas prom, jo viņi traucē latviešu tautas attīstībai.

A.S.: Man viņi netraucē.

Armands Stendzenieks: Es pats 11 gadus nodzīvoju Sanktpēterburgā. Tādēļ es arī krieviem saku, ka šeit neviens nav tiesīgs prasīt nekādu īpašu attieksmi, īpašu valodu, īpašu skolu. Mani bērni auga Krievijā, mācījās krievu valodā, neprasīja sev latviešu skolas. Pēc tam viņi pavadīja septiņus gadus Vācijā, kur mācījās vācu valodā. Vietējās tradīcijas un kultūra ir jāievēro, vietējā valodā ir jārunā. Ja es būtu gribējis, lai mani bērni mācītos latviski, es nebūtu dzīvojis Krievijā vai Vācijā, bet gan Latvijā.

DDD: Tad jau, jūsuprāt, vajadzētu pieņemt stingrākus likumus, Valsts valodas likumu, skolās pāriet uz pilnīgu apmācību latviešu valodā un veicināt to cilvēku aizbraukšanu, kuriem nepatīk latviešu nacionālie noteikumi?

A.S.: Tā ir jābūt, protams.

DDD: Šeit mēs esam vienisprātis. Ja jau kāds negrib pieņemt latviešu noteikumus, tad kādēļ mums tādu paturēt Latvijā? Jāveicina tādu cilvēku aizbraukšana. Putins ir izstrādājis lielisku repatriācijas programmu. Mūsu valsts amatpersonām tā ir jāizmanto.

A.S.: Es domāju, ka tas pats par sevi kaut kā noregulēsies.

DDD: Realitāte liecina, ka nekas pats no sevis neregulējas.

A.S.: Regulējas! Varbūt ne tik ātri. Bet es vēlreiz saku: ja jūs manu interviju publicējat, tad ierakstiet, ka es nekādā ziņā neprasu, lai viņi brauc ārā.

Šeit notiek politiskās spēles. Ir kreisās krievu partijas, kurām vajag savu elektorātu, un viņi izmanto šo politisko jautājumu. Ir latviešu partijas, kurām savukārt vajag savu elektorātu. Parastai tautai – krieviem un latviešiem, kuri dzīvo blakus, nav nekādu strīdu.

DDD: Vai tā “parastā tauta” ir tas elektorāts, ko izmanto politiskās partijas?

A.S.: Jā, protams.

DDD: Tātad, ja elektorāts nebūtu šāds, tad nebūtu ko izmantot?

A.S.: Nē, ja nebūtu politisko partiju, ja tās nesauktu un neaicinātu... Šodien ir krievu prese, krievu politiskās partijas, kuras nozombē savu pūli.

DDD: Pilnīgi pareizi. Tur jau ir tā problēma.

A.S.: Bet ja jūs uz ielas satiekaties ar kādu krievu, jums rodas strīdi? Man nerodas.

DDD: Ja sarunā es pieprasu ar mani runāt latviski, tad rodas.

A.S.: Bet kāpēc jums jāpieprasa, lai viņš runātu latviski?

DDD: Un kāpēc lai es to nepieprasītu? Es gribu, lai ar mani Latvijā runā latviski.

A.S.: Nerunājiet vispār ar viņu. Un kāpēc jums obligāti jārunā latviski? Es, piemēram, runāju tajā valodā, kurā māku. Man nav problēmu. Varbūt tā ir tāda tendence latviešiem, bet es runāšu krieviski.

DDD: Es piekrītu, ka tā ir latviešu tendence – un ļoti nepareiza.

A.S.: Varbūt. Man vienkāršāk ir runāt krieviski vai vāciski, ja kādu satieku.

DDD: Tie, kuri ar latvieti runā krieviski, latviešus neciena. Nebūtu šī krievu elektorāta Latvijā, nebūtu arī tādas politiskās partijas, kas to izmantotu.

A.S.: Nē, elektorāts nav vainīgs. Ja teiksim, tagad krievu un latviešu partijas stāstītu par otru pusi visu to labāko, tad, ticiet man, miers iestātos daudz ātrāk.

DDD: Bet nestāsta!

A.S.: Nestāsta, jo katram vajag balsis un vietu parlamentā, un šīs cīņas to dod.

DDD: Protams. Jo tiek izmantota visaktuālākā problēma Latvijā.

A.S.: Nē, viņi saasina problēmu, lai dabūtu balsis.

DDD: Bet problēma tātad eksistē, tādēļ ir ko saasināt.

A.S.: Uz nacionālā pamata vienmēr var uztaisīt problēmu.

DDD: Tur tā lieta, ka var! Un Latvijā šis “nacionālais pamats” ir piecdesmit procenti pret piecdesmit procentiem. Tātad valstī nav drošības.

A.S.: Bet ko darīt tām valstīm, kurām vispār viss sajaucies kopā?

DDD: Ja tas noticis okupācijas rezultātā, tad tajās valstīs ir nesaskaņas un nestabila situācija tik ilgi, iekams nav veikta deokupācija un dekolonizācija.

A.S.: Es vēlreiz saku: šo okupāciju mūsu pašu vadītāji un tauta izvēlējās. Somi un poļi cīnījās, latvieši, lietuvieši, igauņi un viņu vadītāji bija gļēvuļi – ar to viss ir pateikts. Tiem, kas cīnījās ir tiesības runāt par okupāciju, tiem, kuri, klusu ciešot, padevās, šādu tiesību nav.

DDD: Tauta to pieļāva un pieļauj vēl aizvien, bet tiesības un pienākumi tādēļ nav zuduši.

A.S.: Es to nesaucu par okupāciju, bet gan par gļēvu padošanos, un sekas – neredzu. Mums nav nekāda kopsaucēja šajā jautājumā.

DDD: Vai arī Abrenes jautājumā mums nav kopsaucēja?

A.S.: No tā viedokļa, ka neviena valsts un neviena tauta nedrīkst atdot nevienu pēdu savas zemes, protams, valdības lēmums ir nepareizs. Bet tas ir tikai teorijā. Praktiskā ziņā esmu par to, ka vajadzēja šo līgumu parakstīt un Abreni atdot, jo reāli tā nekad īsti nav bijusi Latvijas teritorija. Latvieši tur nedzīvo. Vai jums vajag vēl papildus tūkstošus pie jau esošajiem 50 procentiem krievu?

DDD: Bet tie taču ir Krievijas pilsoņi. Lai brauc uz Krieviju!

A.S.: Bet viņi tur visu laiku ir dzīvojuši.

DDD: Ja jau kāds no viņiem var pierādīt, ka ir Latvijas pavalstnieka pēcnācējs, tad tam var piešķirt Latvijas pilsonību, un viņš var palikt dzīvot Abrenē. Taču pārējiem jābrauc prom. Bet sakiet, jūs savas kapitāldaļas arī mēdzat atdot bez kompensācijām?

A.S.: Jā, par kompensāciju es piekrītu. Par to, iespējams, bija jārunā.

DDD: Bet tauta arī par Abrenes uzdāvināšanu Krievijai nav pietiekami protestējusi, ja valdība un Saeima kaut ko tādu atļaujas. Kaut arī jūs man nepiekrītat, es ļoti skaidri saskatu paralēles starp latviešu gļēvo un aprobežoto samierināšanos ar Abrenes atdošanu, uzspiesto sadzīvošanu ar okupācijas gados iebraukušajiem un homoseksuālisma propagandas pieļaušanu. Latvieši ir kļuvuši truli pret netaisnību. Vai, jūsuprāt, cīņa pret pederastiem piecels tautu kājās un liks tai iziet ielās?

A.S.: Šis ir ļoti būtisks jautājums tautai. Esmu redzējis, cik tālu tas ir aizgājis Holandē, un tas ir briesmīgi! Homoseksuāli pāri iet pa ielām un spaidās, aiz stūriem kopojas... Praktiski tur vairs neko nevar izdarīt, un normālam cilvēkam ir jābēg prom. Tiek rīkoti bērnu festivāli, kuros stāsta, kāda laime ir tā, ka viņiem tēvi un mātes ir homoseksuāļi. Tas ir ārprāts! To pat nevar izstāstīt. Tagad daudzi man netic, bet, kad viņi to sapratīs, būs jau par vēlu. Tādēļ, ja neviens šo jautājumu necels, būs briesmu lietas.

DDD: Tad jau sanāk, ka Latvijā tauta vēl ir visdzīvīgākā?

A.S.: Zināmā mērā – jā. Bet šeit ir arī ļoti aktīvs homoseksuāļu pārstāvju spiediens.

DDD: Kas aiz viņiem stāv? Vai varat nosaukt kādas īpašas personas?

A.S.: Galvenās organizācijas ir “Mozaīka” un “Ilga”, ļoti daudz emigrācijas latviešu, Sorosa fonds, ASV vēstniecība, kura ir finansējusi homoseksuāļu pasākumus, Lielbritānijas vēstniecība un vēstnieks personīgi, arī citi fondi. Nekas nebūtu iespējams, ja tas nenotiktu centralizēti – pat pasaules līmenī. Galvenā doma ir tāda – radīt politisko eliti, kas sastāvētu no homoseksuāļiem. Eiropas Savienībai vajag cementējošo platformu – un tā ir homoseksuālisms. Jo homoseksuālim vienalga, vai viņš ir latvietis, krievs, vācietis vai turks. Viņiem ir sava solidaritāte, un tā tiek izmantota. Tāpat arī Amerikā, kur ir nēģeri, baltie, meksikāņi, indiāņi, kur rodas pretrunas, tiek atrasta cementējošā bāze, uz kuras pamata viņi tiek savienoti.

DDD: Lūk, šeit arī pierādās paralēles starp deokupācijas un dekolonizācijas neveikšanu un homoseksuālisma uzspiešanu. Kas, jūsuprāt, ir tie viņi, kas izstrādājuši šādus plānus? Vai tie ir paši pederasti, vai kādi citi, kuri viņus izmanto?

A.S. Paralēles nevilkšu. Kas attiecas uz to, kurš galvenais – homoseksuāļi, vai izmantotāji –, tad es domāju, ka tas ir abpusējs process. Ilgu laiku finansu un politiskajā elitē homoseksuālisms ir bijis nosodāms, viņus nelaida elitē, tas tika uzskatīts par apkaunojumu. Homoseksuālis nevarēja būt ne politiķis, ne biznesmenis. Tie, kas tādi bija, par to klusēja. Acīmredzot vienā brīdī viņi pārauga savu kritisko masu, radās līderi, ideologi, finansiālie spēki. Viņi sāka apvienoties un soli pa solim bīdīt savas intereses. Praktiski notika varas pārņemšana. Šobrīd homoseksuāli tendēti cilvēki visā pasaulē cenšas savās rokās iegūt politisko un ekonomisko varu un uz šīs pazīmes pamata nosaka, kurš piederēs pie varas augstākajiem slāņiem un kurš nepiederēs.

DDD: Bet, piemēram, tāds Soross arī ir pederasts?

A.S.: Neesmu viņam klāt stāvējis, tāpēc nevaru pateikt. Bet par to, ka viņš viņus atbalsta, – jā.

DDD: Tātad viens ir skaidrs – viņam noteikti ir sapidarotas smadzenes?

A.S.: Es pieļauju iespēju, ka Soross ar pietiekami mazām summām dažādās valstīs homoseksuāļus bīda iekšā politikā, un pēc tam savukārt viņi atbalstīs Sorosa idejas un dod viņam iespējas šajās valstīs papildus pelnīt. Es domāju, ka tā ir Sorosa finansiāla ideja, un viņš ir atradis tādu kā tarānu, kuru virza sev pa priekšu dažādās valstīs. Sākumā – nevalstiskās struktūrās, kuras iebīdās valsts struktūrās, valdībās, ministrijās... Bet pats Soross tikmēr aizmugurē kārto savas finansiālās intereses. Es domāju, kas tas ir tā. Vai viņš ir vai nav homoseksuālis – to es nevaru pateikt, jo nezinu.

DDD: Valsts prezidente jau arī aizstāv homoseksuālisma izplatību.

A.S.: Ārkārtīgi! Tik stipri, kā viņa aizstāv un mīl homoseksuāļus, retais vēl Latvijā to dara.

DDD: Tad varam spriest, ka viņa ir no tās pašas kompānijas?

A.S.: Par to nevaru spriest. Mūsu avīze ir uzdevusi jautājumus, vai ir kāds sakars prezidentes ģimenei ar homoseksuālismu. Man ir sniegta atbilde, ka šāda sakara neesot.

DDD: Sakars ir darbībās.

A.S.: Izmaiņas Darba likumā tika ieviestas, pateicoties prezidentes lēmumam nosūtīt vēlreiz likumu atpakaļ pārlūkošanai, un Saeima piekāpās. Es uzskatu, ka tas ir viens no lielākajiem negoda soļiem, ko viņa ir Latvijā izdarījusi. Tādēļ vien viņai nekad dzīvē nevajadzēja būt prezidentei!

DDD: Kādi pasākumi ir jāveic, lai homoseksuāļi nepārņemtu varu Latvijā?

A.S.: Ir trīs lietas. Pirmkārt, nekur likumdošanā nedrīkst parādīties nekāda aizstāvība homoseksuālismam. Nav nekādu seksuālo minoritāšu, un viņiem nav nekādu “seksuālo minoritāšu” tiesību. Nav!

DDD: Kā to nodrošināsim?

A.S.: Tikai ar tautas spiedienu! Masu medijiem ir jāraksta, jānosoda homoseksuālisms, jāskaidro, ka tas ir apkaunojoši, slikti, bīstami, ka tā ir slimība, kas apdraud tautu. Jo vairāk to darīs, jo labāk. Ja šis stāstījums un nepārtrauktie skaidrojumi būs, tauta homoseksuālismu nepieļaus.

DDD: Kādi ir pārējie soļi?

A.S.: Ar likumu jāaizliedz homoseksuālisma propaganda. Un trešais – ierobežojumi homoseksuāļiem strādāt kādos noteiktos amatos – īpaši tajos, kas saistīti ar jaunatnes un bērnu audzināšanu. Es domāju, ka viņi nedrīkst strādāt arī policijā, drošības dienestos, prokuratūrā u.c.

DDD: Vai jūs par savu darbību esat saņēmis kādas represijas?

A.S.: Vairāk drīzāk draudu līmenī – ir izskanējis, ka tas man var slikti beigties, ka esot jau viens otrs Latvijā nogalināts, un arī “Rītdienas” īpašnieki un darbinieki varētu par to padomāt... Tādi draudi sarunu līmenī caur paziņām, pazīstamiem cilvēkiem ir dzirdēti vairākas reizes.

Homoseksuāļi ir mēģinājuši par mani sūdzēties tiesībsargājošās iestādēs, tomēr likums šobrīd neliedz pret viņiem vērsties, un es tiesībsargājošajām struktūrām esmu paziņojis, ka tā arī darīšu, jo uzskatu to par savām pilsoņa tiesībām un pienākumu. No tiesībsargājošajām struktūrām tas ir akceptēts, un viņi atbild, ka manās darbībās neredz nekā krimināli sodāma.

Intervēja Līga Muzikante