Sa­ru­na ar “18.no­vem­bra sa­vie­nī­bas” bied­ri Inā­ru Vil­ku un ģe­olo­ģi Mā­ru Krū­mi­ņu – sie­vie­tēm, ku­ras 16.mar­tā pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa ie­dro­ši­nā­jās no­griezt len­tes liel­krie­vu fa­šis­tu no­lik­ta­jam le­ģi­onā­rus ap­vai­no­jo­ša­jam vai­na­gam. Par šo fak­tu po­li­ci­ja pret vi­ņām ir ie­ro­si­nā­ju­si kri­mi­nāl­lie­tu.

DDD: Kas jūs mo­ti­vē pie­da­lī­ties 16.mar­ta pa­sā­ku­mos, un kā jūs vēr­tē­jat to, ka valsts va­ra tos ne­at­bal­sta? Glu­ži pre­tē­ji, pie­mē­ram, ie­priek­šē­jā ga­dā tie­ši po­li­ci­ja iz­rai­sī­ja pro­vo­kā­ci­jas, bet šo­gad pre­zi­den­te nā­ca kla­jā ar pa­vi­sam skan­da­lo­zu pa­zi­ņo­ju­mu...

Inā­ra Vil­ka: Par to, ka 16.mar­ta pa­sā­ku­mos ir jā­pie­da­lās, man ne­kad nav bi­jis šau­bu. Ag­rāk par lat­vie­šu va­ro­ņiem ie­stā­jos ar sir­di, ta­gad tam ir nā­ku­si klāt arī fak­to­lo­ģis­kā iz­prat­ne, un ma­na pār­lie­cī­ba ti­kai no­stip­ri­nā­ju­sies. It īpa­ši pēc mā­cī­tā­ja Gun­ta Kal­mes grā­ma­tas par lat­vie­šu le­ģi­onu iz­la­sī­ša­nas. Kā kris­tie­te es­mu pār­lie­ci­nā­ta, ka Dievs ir ar mums. 16.mar­ta pa­sā­ku­mos es­mu pie­da­lī­ju­sies vi­sus ga­dus.

1998.ga­dā ti­ka pie­ņem­ta Saei­mas Dek­la­rā­ci­ja par lat­vie­šu le­ģi­onā­riem Ot­ra­jā pa­sau­les ka­rā, bet, lai iz­da­bā­tu NA­TO, iz­ta­pī­gie va­ras­vī­ri no­lie­cās zem­āk par zem­i un no­de­va lat­vie­šu va­ro­ņus... Vie­nu gan mū­su valsts­vī­ri vēl nav sa­pra­tu­ši – ne­kad vi­ņi ne­no­liek­sies tik ze­mu, lai kāds ne­pra­sī­tu vi­ņiem no­lik­ties vēl zem­āk. Kak­la­kun­giem vien­mēr va­ja­dzēs vēl vai­rāk.

Pre­zi­den­te pirms 16.mar­ta iz­tei­cās, ka tie ne­būs Lat­vi­jas pat­ri­oti, kas ies gā­jie­nā. Uz to at­bil­du, ka tie­ši tā­pat Gor­bu­novs pļurk­stē­ja 1987.ga­dā, ka tie, ku­ri ies pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa, būs ār­zem­ju ap­mā­ti, bu­dži utt.

Mā­ra Krū­mi­ņa: Va­ra nāk un iet, bet pa­tie­sī­ba pa­liek.

I.V.: Tie­ši tā! Pre­zi­den­te VVF, tā­pat kā Gor­bu­novs, vairs nav cie­nī­gi iet pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa. Vi­ņi to ir ap­gā­nī­ju­ši.

M.K.: Pie­krī­tu, pre­zi­den­te jau sen ir mai­nī­ju­si un no­de­vu­si pat pa­ti sa­vas na­ci­onā­lās do­mas, ko vi­ņa kād­reiz pub­lis­ki pirm­spre­zi­den­tū­ras lai­kā iz­tei­ca.

I.V.: Pirms dau­dziem ga­diem, kad pir­mo rei­zi bi­ju Les­te­nē, ka­pu uz­rau­dzei pra­sī­ju, vai pre­zi­den­te ir tur kaut rei­zi bi­ju­si? Sa­ņē­mām no­lie­dzo­šu at­bil­di. Tas ir ne­ie­do­mā­ja­mi! Pre­zi­den­tei va­ja­dzē­ja no­liek­ties šo vī­ru priekš­ā un no sirds pa­teik­ties, ka vi­ņa iz­kū­lās ar ģi­me­ni no Lat­vi­jas dzī­va. Šie le­ģi­onā­ri lē­ja asi­nis, at­de­va sa­vas dzī­vī­bas, lai vi­ņa ta­gad dzī­vo­tu!

M.K.: 16.mar­ta pa­sā­ku­mos pie­da­los, jo es­mu da­ļa no sa­vas tau­tas. Tā ir mū­su tau­tas vēs­tu­re. Man nav va­ja­dzīgs, lai man le­ģi­onā bū­tu bi­jis kāds ra­di­nieks vai per­so­nī­ga ie­in­te­re­sē­tī­ba. Jo tā ir dzi­ļa ne­tais­nī­ba, kas no­ti­ku­si pret šiem cil­vē­kiem. Vi­ņi cie­ta vi­su oku­pā­ci­jas lai­ku, kā­pēc vi­ņiem bū­tu vēl jā­cieš ta­ga­dē­jās Lat­vi­jas lai­kā? Le­ģi­onā­ri jo­pro­jām tiek ne­tais­nī­gi tie­sā­ti.

Pie­da­los at­ce­res pa­sā­ku­mos, jo ne­gri­bu jus­ties sa­vas tau­tas un tās pa­tie­sās vēs­tu­res no­de­vē­ja! Ne­gri­bu būt no­de­vē­ja šo cil­vē­ku priekš­ā. Ja ša­jās die­nās es sē­dē­tu mā­jās, es ne­spē­tu sa­dzī­vot ar šo iek­šē­jo no­de­vī­bas sa­jū­tu. Valsts va­ra sa­vus brī­vī­bas cī­nī­tā­jus, le­ģi­onā­rus ir no­de­vu­si. Pa­ti Saei­ma vēl 1998.ga­dā pie­ņē­ma dek­la­rā­ci­ju, un glu­ži vien­al­ga, vai tā ir spē­kā, vai kā­di ne­jē­gas to ir at­cē­lu­ši. Tas ne­ko ne­mai­na.

DDD: Lie­la da­ļa lat­vie­šu 16.mar­tu uz­tver vairs ne ti­kai kā le­ģi­ona cī­ņu pie­mi­ņas die­nu, bet arī kā pro­tes­ta die­nu pret valsts va­ras pat­va­ļu.

M.K.: Pil­nī­bā pie­krī­tu! Tie­ši tā­da ir ma­na sa­jū­ta par 16.mar­tu.

I.V.: Jā, es arī tam pie­krī­tu.

M.K.: Īs­te­nī­bā pēc pa­gā­ju­šā ga­da no­ti­ku­miem pie Oku­pā­ci­jas mu­ze­ja es vairs ne­kad ne­va­rē­tu at­ļau­ties ne­pie­da­lī­ties ša­jā die­nā, ne­iet gā­jie­nā! Ja pirms tam šī man bi­ja vie­na no pie­mi­ņas die­nām, tad ta­gad da­lī­ba ta­jā ir pri­mā­ra. Uz­ska­tu šo par vis­sva­rī­gā­ko no vi­sām die­nām. Pa­gā­ju­šā ga­dā valsts va­ra pa­rā­dī­ja, kam pie­der va­ra Lat­vi­jā... Arī jūs ta­ču ares­tē­ja!

I.V.: Valsts va­ra, ku­ši­not lat­vie­šus, vi­sai pa­sau­lei ap­stip­ri­na me­lī­go in­for­mā­ci­ju par le­ģi­onā­riem. Ja pa­šu kan­ga­ri to ne­bū­tu pie­ļā­vu­ši, ne­viens ne­ie­dro­ši­nā­tos lat­vie­šu le­ģi­onā­rus saukt par ben­dēm.

M.K.: Tā­dē­jā­di va­ra pa­rā­da sa­vu at­tiek­smi pret lat­vie­šu tau­tu, jo pa­tie­sī­ba ir tā­da, ka gan­drīz vi­sās ģi­me­nēs ir kāds ra­di­nieks – le­ģi­onārs. Prak­tis­ki ik­vie­na lat­vie­šu ģi­me­ne ir cie­tu­si no sta­ļi­nis­kās va­ras, pret ku­ru cī­nī­jās le­ģi­onā­ri.

Es arī ie­priek­šē­jā ga­dā pie­da­lī­jos 16.mar­ta pa­sā­ku­mos. Bi­ju ko­pā ar drau­dze­ni, ku­ra, pie­dzī­vo­ju­si tās ne­ie­do­mā­ja­mās po­li­ci­jas pro­vo­kā­ci­jas, tei­ca: “Ja pa­ti ne­bū­tu to re­dzē­ju­si, ne­spē­tu no­ti­cēt, ka mūs­die­nu pa­sau­lē kaut kas tāds vis­pār var no­tikt. Tas bi­ja acīm re­dza­mais ne­ti­ca­mais.”

DDD: Past­ās­tiet par to, kas no­ti­ka šo­gad. Cik sa­pro­tu, kāds pro­vo­ka­tors, kā vē­lāk rak­stī­ja laik­rak­stā “Die­na”, – Ju­rijs Va­siļ­čen­ko, gā­jie­na priekš­ga­lā pie pie­mi­nek­ļa no­li­ka zie­du vai­na­gu ar šīm len­tām. Sā­kot­nē­ji kā­da lat­vie­šu sie­vie­te tās sa­sē­ja uz vai­na­ga aiz­mu­gu­ri mez­glā, tad oku­pan­tu pro­vo­ka­to­ri tās at­kal at­ka­bi­nā­ja. Vē­lāk šo len­tu no­vāk­ša­nā ie­sais­tī­jās pat po­pu­lā­rais mū­zi­ķis Aivars Brī­ze. Tad nā­cāt jūs abas un len­tes no­grie­zāt.

M.K.: In­te­re­san­ti, ka po­li­ci­jā man pa­rā­dī­ja video. Jū­su pie­mi­nē­tā sie­vie­te ne­bi­ja vie­nī­gā, kas sa­sē­ja len­tas. Šī ope­rā­ci­ja at­kār­to­jās vis­maz četr­as rei­zes, pirms mēs at­nā­cām ar šķē­rēm. Man ir ļo­ti žēl, ka ti­kai pa­šās bei­gās vis­pār sa­pra­tām, kas uz šīm len­tām ir rak­stīts, ci­tā­di mēs bū­tu to iz­da­rī­ju­šas ag­rāk.

Vai­nags bi­ja īpa­ša pro­vo­kā­ci­ja. Tek­sta tul­ko­jums bi­ja vai­rāk kā div­do­mīgs. Lat­vie­šu un krie­vu va­ri­ants stip­ri at­šķī­rās. Lat­vie­šu len­tā bi­ja mi­nēts ti­kai SS, un ne­vie­nam lat­vie­tim nav tie­sī­bas to aso­ci­ēt ar lat­vie­šu le­ģi­onu. Tā bi­ja kā zi­nā­ma brem­ze, lai ie­tu šo vai­na­gu nī­ci­nāt, ta­ču, kad ie­ska­tī­jā­mies krie­vu va­ri­an­tā, ie­rau­dzī­jām tie­šu un ap­vai­no­jo­šu no­rā­di uz Waffen SS. Lat­vie­šu va­ri­an­tā bi­ja teikts: “At­mi­ņai SS ben­žu tūk­sto­šiem no­mo­cī­tiem lat­vie­šiem”. Krie­vu va­ri­an­tā: “V pa­mjaķ ti­sa­či lat­vij­cev zver­ski za­mu­če­nih pa­la­ča­mai Waffen SS”. Mērķ­tie­cī­ga un ap­zi­nā­ta pro­vo­kā­ci­ja – ap­vai­no­jums vi­siem lat­vie­šiem.

I.V.: Vi­ņi ap­gā­nī­ja mū­su tau­tas pie­mi­nek­li un no­sau­ca lat­vie­šus par ben­dēm! Lie­lā­ku ap­vai­no­ju­mu ir grū­ti ie­do­mā­ties.

M.K.: Ne­vie­nam no šiem kriev­va­lo­dī­go pro­vo­ka­to­riem vis­pār nav tie­sī­bas tu­vo­ties Brī­vī­bas pie­mi­nek­lim. Par mū­su Brī­vī­bu vi­ņi nav ne ka­pei­ku, ne asins lā­si zie­do­ju­ši.

I.V.: Tā bi­ja lai­mī­ga sa­kri­tī­ba, ka mēs ar Mā­ru gā­jie­nā sa­ti­kā­mies, jo bi­jām ie­ra­du­šās vie­na no ot­ras at­se­viš­ķi. Pie Lai­mas pulk­ste­ņa, vēl pirms gā­jie­na sā­ku­ma, ie­vē­ro­jām Giļ­ma­nu, kurš drūz­mē­jās ko­pā ar ci­tiem vī­riem un kaut ko pe­ri­nā­ja. Esam pat no­fo­tog­ra­fē­ju­šas šīs iz­da­rī­bas. Aize­jot pie pie­mi­nek­ļa, ie­vē­ro­jām iz­gā­jie­nus ar len­tām.

M.K.: Inā­ra tik vēl no­tei­ca: žēl, ka mums nav šķē­res. Un tad es at­ce­rē­jos, ka man ta­ču so­mā ir šķē­res! Un tā­lā­kais no­ti­ka paš­sap­ro­ta­mi. Ne­va­rē­jām pie­ļaut tā­du zai­mo­ša­nu.

DDD: Jā, re­dzē­jām, kā jūs tās no­grie­zāt un tad ātr­ā so­lī gā­jāt prom. Es jums de­vos līdz­i, jo vē­lē­jos iz­teikt at­zi­nī­bu par dros­mī­gu rī­cī­bu un uz­ai­ci­nāt uz in­ter­vi­ju. Brī­dī, kad jūs abas pie Lai­mas pulk­ste­ņa pa­nā­cu, mūs ie­len­ca po­li­ci­ja un sā­ka, ne­ko ne­pa­skaid­ro­jot, bī­dīt uz bu­su.

I.V.: Vi­ņu mēr­ķis bi­ja mūs ares­tēt. Jūs sā­kāt uz­dot jau­tā­ju­mus, un vi­ņi ap­mul­sa.

M.K.: Jā, un vēl mums līdz­i nā­ca fo­to­grāfs Ul­dis Brie­dis. Viņš mūs kā sargs pa­va­dī­ja pat līdz trans­por­tam, jo ne­va­rē­ja jau pa­re­dzēt, vai vēl pēc po­li­ci­jas ak­ti­vi­tā­tēm ne­se­kos kā­das re­pre­si­jas no kriev­va­lo­dī­go pus­es.

DDD: Un, kas no­ti­ka pēc tam?

I.V.: Jau pēc mir­kļa man pie­zva­nī­ja po­li­ci­ja un pie­ko­di­nā­ja len­tas ne­iz­mest, jo ot­rā pus­e no­teik­ti par mums sū­dzē­šo­ties... Un tā ot­rā pus­e arī sū­dzas. Mā­ra ir pra­ti­nā­ta jau di­vas rei­zes, es vēl ti­kai vie­nu.

M.K.: Bet īs­te­nī­bā šī te po­li­ci­jas sa­steig­tā ak­ti­vi­tā­te man liek aiz­do­mā­ties. Jo no len­tu no­grie­ša­nas, līdz aiz­tu­rē­ša­nai pa­gā­ja ne vai­rāk kā mi­nū­te.

DDD: Jā, lai­ka sprī­dis bi­ja tie­šām ļo­ti īss.

M.K.: Ne­pil­na mi­nū­te bi­ja pa­gā­ju­si, kad po­li­cis­ti jau zi­nā­ja, ka pre­tē­jai pus­ei būs ie­snie­gums! Kā­dā vei­dā? Pie­do­diet, bet tas laiks ir par īsu pat vie­ni tele­fo­na sa­ru­nai!

DDD: Kā jūs to skaid­ro­jat?

M.K.: Do­mā­ju, ka bi­ja po­li­cis­ti, kas jau bi­ja ie­priekš sa­ru­nā­ti un uz tā­dām lie­tām sa­ga­ta­vo­ti.

DDD: Pret jums ta­gad ir ie­ro­si­nā­ta kri­mi­nāl­lie­ta?

M.K.: Sā­kot­nē­ji pret mums cen­tās iz­vir­zīt lie­tu par hu­li­gā­nis­mu, ta­ču mū­su dar­bī­bās ne­va­rē­ja sa­ska­tīt hu­li­gā­nis­ma pa­zī­mes. Ta­gad pre­tē­jā pus­e ir iz­vir­zī­ju­si kri­mi­nā­lu pra­sī­bu par man­tas bo­jā­ša­nu.

I.V.: Es gri­bē­tu zi­nāt, ko vi­ņi vis­pār ar sa­vu man­tu da­rī­ja pie mū­su tau­tas īpa­šu­ma?! Vi­ņi ar sa­vu “īpa­šu­mu” ap­gā­na mū­su tau­tas svē­to man­to­ju­mu, Brī­vī­bas sim­bo­lu!

M.K.: Gri­bam pa­teik­ties or­ga­ni­zā­ci­jas “Vi­su Lat­vi­jai” val­des lo­cek­lim Iman­tam Pa­rād­nie­kam, kurš ap­so­lī­ja pats per­so­nī­gi at­rast un arī no sa­viem lī­dzek­ļiem ap­mak­sāt ad­vo­kā­ta pa­kal­po­ju­mus ga­dī­ju­mā, ja mū­su lie­ta no­nāks līdz tie­sai.

Ināra Vilka: Latvieši ir pārāk toleranti. Krievvalodīgajiem nav nekāda aizture ierasties pie mūsu svētuma – Brīvības pieminekļa un to apgānīt. Bet mēs pie viņu “pirksta” Pārdaugavā neejam.

Māra Krūmiņa: Tomēr kāpēc gan mums tur 9.maijā neaiziet ar līdzīgu vainagu? Varētu jau domāt, kas tur ar mums tādā gadījumā fiziski varētu notikt, bet nenotiks nekas slikts. Ir tikai jāsaaicina prese.

I.V.: Būs precedents. Nevaram mēs, latvieši, tā klusējot noskatīties, kā mums uzkundzējas.

DDD: Nekad neaizmirsīšu, kā pirms diviem gadiem 16.martā policisti centās arestēt kādu aizsargu, kurš bija atnācis uz gājienu formas tērpā. Brīdī, kad šo vīru ielenca policisti un grūda uz policijas autobusa pusi, piesteidzās veca tantiņa – maza mazītiņa – un sāka ar savu spieķīti zvetēt pa muguru policistam, pieprasot, lai liek aizsargu mierā. Policists pagriezās un sāka ar viņu runāties, pa to laiku piesteidzās citi gājiena dalībnieki un galu galā aizsargu no policijas izpestīja. Šos kadrus demonstrēja visās televīzijās un, domāju, neviens nepalika vienaldzīgs, tos redzot. Līdz sirds dziļumiem mani aizkustināja šī maziņā, drosmīgā vecmāmuļa. Ja šādā situācijā policistam ar kādu koku būtu zvetējusi, piemēram, es – jauna meitene, es tūlīt pat tiktu arestēta. Taču tādu māmuļu neviens neiedrošinājās aiztikt.

Dažkārt vecākā paaudze teic, ka esot veci un neko vairs nevarot. Tā tas nav! Ir brīži, kuros tieši viņi pat individuāli var izdarīt daudz vairāk kā mēs, kopā ņemot. Jā tāds specvienības Alfa vīrs būtu iedrošinājies pacelt roku pret šo mazo, veco sieviņu, kas viņam labi, ja līdz pusmugurai varēja aizsniegties, tad būtu skandāls pa visu pasauli!

I.V.: Jā, tas izraisītu taisnīgu sašutumu.

M.K.: Tā jau ir – šādā un līdzīgās situācijās mūsu paaudze var daudz vairāk.

DDD: Tas varētu būt labs ieteikums jūsu un vecākajai paaudzei apvienoties. Ko nevar izdarīt jaunieši, to var viņu vecāki un vecvecāki. Tā ir drosme, uz kuru jāaicina ikviens.

M.K.: Pilnībā piekrītu! Žēl tikai, ka mūsu nav tik daudz, cik vajadzētu. Žēl, ka šie jautājumi nav pašsaprotami ikvienam. Cilvēki laikam vēl nav tik tālu novesti, lai masveidīgi un stihiski turētos pretī netaisnībai un nelikumībām. Maize, desa ir – vairāk nekā nevajag...

I.V.: Jā, tas nu reiz patiešām ir skumji, ka cilvēki sāk domāt par kaut ko vairāk nekā paša vēders tikai tad, kad nevar vairs dabūt pat maizes garozu. Tikai tas lielu daļu apvienotu.

DDD: Mums nav nepieciešama masveida kustība. Vēstures pagriezienus vienmēr ir veidojis mazākums. Arī drosmei nevajag masu. Jums taču, lai nogrieztu lentes fašistu provokatīvajam vainagam, nevajadzēja pūļa atbalstu vai pamudinājumu – jūs pašas drosmīgi gājāt un darījāt!

M.K.: Laikam jau tā tas ir. Mēs nemaz citādi nevarējām rīkoties – gājām un darījām, kas jādara.

I.V.: Sekojām tam, ko liek darīt sirds.

M.K.: 9.maijā latviešiem tomēr ir jāsaņemas! Nevaram ļaut, ka tik ļoti mūsu tautu apsmej un nicina. Mēs, sievietes, iesim, taču nepieciešams, lai tur būtu arī vēl citi latvieši, kas mūs atbalstītu!

Es skatījos internetā video materiālus par iepriekšējo gadu 9.maija orģijām Pārdaugavā. Tur bija video sižets, kā viens žurnālists centās policijai uzrādīt, ka tiek pārkāpts likums: tiek atklāti dzerts uz ielas, stāv vaļējas pudeles, ir izlikta aizliegtā PSRS atribūtika un Staļina bildes, tiek zaimoti Latvijas valsts simboli. Taču policisti uz to visu nereaģēja, viņi tikai atgaiņājās no šī žurnālista, kurš norādīja uz atklātām nelikumībām un sūtīja viņu vērsties policijas preses centrā. Kad tika uzdots jautājums, kā sazināties vai atrast to preses centru, policisti atbildēja, ka viņi to nezinot. Tad sūtīja žurnālistu pie policijas priekšnieka, kuru neviens nevarēja atrast. Bija redzams, kā policija izrādīja pilnīgu neieinteresētību un vienaldzību.

I.V.: Jā, tas tiešām bija dīvaini. Likās, ka policisti ir pilnībā 9.maija svinētāju pusē un izliekas neredzam visas viņu nelikumības.

M.K.: Nebrīnīšos, ja 9.maijā mūs iegrūdīs policijas mašīnā, kurā goda vietā būs Staļina bilde.

DDD: 9.maijs ir ļoti labs datums, kurā visiem latviešiem ir pilnīgas tiesības un pat pienākums publiski izteikt protestu, sērot un pie Okupācijas pieminekļa nolikt sēru lentas un vainagus komunistiskā genocīda upuru piemiņai.

I.V.: Tieši tā. Pret mūsu tautu ir noticis genocīds, kas turpinās joprojām.

M.K.: Jā, paldies Dievam, vēl neesam visi nomiruši, kas to zinām un atceramies.

I.V.: Krievu imperiālismam nekad nebūs gana. Viņi taču pat prezidenti, kas skraida uz Maskavu, karikatūrās attēlo kā esesieti.

M.K.: Bet prezidente ir gatava pat daļu Latvijas upurēt, lai tik Putins viņu pieņemtu.

I.V.: Saeima jau sen kā kļuvusi par pastāvīgu, neatkarīgu organismu, kam vienaldzīga tauta un tās vajadzības. Un tie daži cilvēki, kas tur iekļūst un cer patiešām strādāt tautas labā, arī ar laiku izsīkst un apklust.

M.K.: Piemēram, Visvaldis Lācis. Viņš varbūt cerēja, ka no lielās tribīnes kāds to sadzirdēs, taču patiesībā jau viņš tur neko nevar panākt. Tieši otrādi, viņa dēļ daudzi cilvēki nobalsoja par galīgi nenacionālu, faktiski nederīgu un nevajadzīgu partiju.

I.V.: Pilsonības dāļāšana, valodas neaizsargāšana, pašu algu paaugstināšana un klaja ņirgāšanās par cilvēkiem... Un, ja kāds nacionāli domājošs cilvēks kaut ko iebilst, tad viņu galu galā izslēdz no partijas – kā to izdarīja Tautas partija ar Aleksandru Kiršteinu.

Vispār man ir ļoti žēl, ka Pilsoņa kongresa laikā mums nebija šādu jauniešu kā Latvijas Nacionālajā frontē un “Visu Latvijai!”. Tad, iespējams, viss šodien būtu savādāk.

DDD: Tajā laikā cilvēki uzticējās valsts vadītājiem un Atmodas ideāliem, neticēja, ka viņi tiks apmānīti un piesmieti. Šobrīd protestējam, jo skatāmies uz situāciju objektīvi, novērtējam sekas.

M.K.: Jā, jūs esat mūsu nākamā paaudze, tajā laikā jūs visi bijāt vēl bērni vai pusaudži. Tikai uz jums mēs vēl ceram.

DDD: Jūs esat laikraksta “DDD” lasītājas – vai atbalstāt dekolonizāciju?

M.K.: Bez šaubām! Tās visas ir absolūti tiesiskas lietas. Ne jūs, ne mēs neprasām neko prettiesisku. Prasība un tiesības uz dekolonizāciju, deokupāciju ir starptautiskos dokumentos pieņemtas un izteiktas. Pēc lietu taisnības dekolonizācijai ir jānotiek!

I.V.: Būtu ļoti interesanti, ja, piemēram, tēvzemieši atjaunotu savu atmiņu un izvilktu no aizmirstības paši savas deklarācijas un partijas programmu, kurā arī ir izteikta prasība pēc dekolonizācijas.

Bet, ja turpinām runāt par ideālu nodošanu, tad manās rokā nonāca Pasaules Brīvo latviešu apvienības foruma izdevums (Nr.9; 1997.gada decembris), kurā pārpublicēti foruma materiāli. Seminārā par tēmu “Tautu nacionālā pašapziņa – problēmas un iespējas” izteikušies daudzi cilvēki, uzrunu ir teikusi arī mūsu tagadējā prezidente, ko uzskatu un saucu par tautas pamāti, ne māmiņu. Tālāk citēju VVF: “Man jāatzīstas, ka es nezinu nevienu pašu agrāko, kādas lielvalsts koloniju, kas būtu paturējusi savu iekarotāju uzvaras pieminekli, un, kas vēl būtu gatava izdot lielas naudas summas, lai to sakoptu un saglabātu. Citur tas tiktu uzskatīts kā vispār neiedomājams pašapziņas un pašlepnuma trūkums”.

M.K.: Un, ko viņa tagad dara?! Rīkojas pilnīgi pretēji saviem vārdiem.

I.V.: (smejas) Tā tas ir, taču varu visiem policistiem, kas mani pratina teikt, ka esmu iedvesmojusies no šī citāta, tādēļ 16.martā izdarīju to, ko izdarīju! Tas būtu pašapziņas trūkums, ja es tā nebūtu izdarījusi.

Esmu ļoti pateicīga mācītājam Guntim Kalmem par viņa grāmatu “Jums – izsūtītajiem, leģionāriem, nevienaldzīgajiem – paldies!”. Ja pēc tās izlasīšanas cilvēkam sāpēs par mūsu tautas likteni neasiņo sirds, tad uzskatu, ka viņš dvēselē ir miris. Guntis Kalme ar savu grāmatu man atvēra sirdi un acis. Esmu nelokāmi pārliecināta, ka Dievs ir ar mums, un mūsu pusē ir Taisnība!

Es esmu apbruņota ar zināšanām, ko ieguvu arī no Visvalža Lāča un Ulda Ģērmaņa grāmatām. Tā ir mana reliģiskā un politiskā pārliecība.

M.K.: Aicinu latviešus nebūt kūtriem. Mūsu pašu rokās ir mūsu tautas liktenis.

Intervēja Ilze Liepa