Saruna ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Mareku Segliņu

Turpinājums

Viņiem neinteresē Latvija

Mareks Segliņš: Ja es pirms gadiem desmit domāju citādi – ka galvenais, lai šeit mums būtu latviešu valoda, tad tagad es saprotu, ka būs viena liela daļa, kas mūs kā nāciju un valsti uzskata kā vienu milzīgu kļūdu. Viņiem galvenā ir Maskava – viņi skatās Maskavas televīziju, klausās Maskavas radio un pat nezina, kā izskatās Latvijas premjers, un viņus tas arī neinteresē. Ja viņiem ir tāda dzīves pozīcija, tad par kādu integrāciju mēs vispār varam runāt? Manuprāt, attiecībā uz kaut kādiem procentiem sveštautiešu integrācija gluži vienkārši ir tukša skaņa. Viņi neintegrēsies un arī netaisās integrēties!

Kad dzīvoju savā iepriekšējā dzīvesvietā Liepājā, mans kaimiņš bija krievs – ļoti patīkams un labs cilvēks, bet viņam visu laiku skanēja tikai krievu radio, un viņš skatījās tikai Krievijas televīzijas programmas. Mūsu lodžijas bija blakus. Kad katrs izgājām uz savējās, mēs varējām papļāpāt pa dzīvi. Viņš zināja, ka esmu jurists. Tad jau kādu gadu biju bijis iekšlietu ministrs, un es izgāju uz sava balkona, bet blakus iznāca mans kaimiņš. Viņš bija ievērojis, ka gatavojos pārcelties no Liepājas uz Rīgu, tāpēc prasa: “Marek, kur tad tu brauksi?” Es saku: “Uz Rīgu pārceļos.” Viņš man jautā, kādēļ. Iedomājieties, es jau gadu tad biju bijis Latvijas valsts iekšlietu ministrs, un viņš man prasa, kādēļ man ir jāpārceļas uz Rīgu! Tad es viņam atbildu, ka man Rīgā labs darbs. Viņš man saka: “Ā, nu, ja labs darbs, tad jau varbūt ir vērts...” Un tas bija kaimiņš, ar kuru mēs sistemātiski komunicējam, bet kurš bija krievs, nemācēja latviešu valodu, televīzijā skatījās kaut ko citu... Un tad es kādreiz domāju, kā tas var būt: es gadiem ilgi dzīvoju blakus šim kaimiņam, un nav svarīgi, ka viņš par mani personīgi nezina, kaut gan visi pārējie manā mājā dzīvojošie latvieši zināja, kas dzīvo viņu korpusā, bet es sapratu vienu – to, ka šis kaimiņš vispār par Latvijas valsti neko nezina.

DDD: Tas izklausās pēc kurioza!

M.S.: Tas arī ir kuriozs! Viņš neskatās Latvijas televīziju, nelasa Latvijas avīzes un, iespējams, joprojām nezina, ka kādreiz ir dzīvojis kaimiņos ar ministru. Tas daudz liecina par šo cilvēku, un tad es sapratu – par kādu integrāciju mēs te varam runāt? Viņš taču vispār nezina, kas notiek Latvijā!

Līdzīgi bija, kad, ministrs būdams, dzīvoju vienā no Rīgas mikrorajoniem. Tas vispār bija krievu rajons. Tajā laikā es nevarēju normāli ieiet veikalā, kur ir latviešu pārdevējas. Man sieva pat negribēja, lai eju līdzi, jo teica, ka tad visi uzreiz savādāk izturas. Toties krievu rajonā – mierīgi. Jau trešo gadu biju savā amatā un dažkārt savu mazo bērnu aizvedu uz smilšu kasti paspēlēties. Jaunās māmiņas – gados jaunas krievu sievietes starp 20 un 25 gadiem – vispār nepazina, kas es tāds esmu. Es, iekšlietu ministrs, ar šīm krievu māmiņām kopā sēdēju smilšu kastē, mans miesassargs kaut kur tupēja krūmos, bet es mierīgi ar viņām pļāpāju par kaut kādām sadzīviskām lietām. Viņas man arī pajautāja, kur strādāju, es atbildēju, ka vispār jau valsts pārvaldē, bet neviena nezināja, ka esmu ministrs. Tikko atnāca kāda latviešu māmiņa, no attieksmes un sarunām sajutu viņas izbrīnu, ka ministrs atvedis savu bērnu uz smilšu kasti. Tāpēc es kādreiz savai sievai atzinos, ka varu mierīgi, droši, bez apsardzes darīt jebko tajā vietā, kur pārsvarā ir krievi, jo viņi tāpat nezina, ne kas tu esi, ne no kurienes tu esi... Viņi vispār nezina neko, kas notiek Latvijas valstī. Skumjais ir tas, ka šī krievu daļa pat nekad netaisās te integrēties. Un tu vari gribēt viņus integrēt, cik patīk, bet viņus neinteresē šī valsts. Tad tik tiešām ar skumjām sāku skatīties uz to pasākumu, ko sauc par integrāciju. Ja cilvēkiem neinteresē šī valsts – kā gan viņus var ieintegrēt?

Šī bija tāda garāka atkāpe, bet vēlējos paskaidrot, kādēļ esmu sapratis, ka viena daļa nekad neintegrēsies. Viņi skatās uz Maskavu, viņu dzimtene ir Maskavā, viņu televīzija ir Maskavā, viņiem neinteresē “Panorāma”, viņi nezina, kas ir Kalvītis. Es tik tiešām pieļauju, ka no sveštautībniekiem kādi 10 – 25% nezina, kas ir Kalvītis un kas te vispār notiek. Par kādu integrāciju, par kādu sapratni šajā valstī vispār var būt runa?

Jāpajautā Kalvītim!

DDD: Putins ir izstrādājis savu tautiešu repatriācijas programmu, par kuru valdošie Latvijas politiķi ļoti mērķtiecīgi izliekas nekā nezinām.

Mareks Segliņš: Jūs domājat, ka viņš reāli grib to īstenot? Es esmu pārliecināts, ka Putina kungam arī prātā tikai viena doma: jo Latvijai sliktāk, jo labāk... Viņš ir pārliecināts bijušais čekists, komunists, un Latvija arī viņa acīs ir pārpratums, kļūda, kuru nākas tomēr kaut kā atzīt, bet caur lielām dvēseles sāpēm.

DDD: Lai nu kādi ir Putina motīvi, tomēr jūs varbūt zināt nostāstus, ka ķēniņa Zālamana templi būvēja džini. Kāpēc tāds salīdzinājums? Ja prezidents Putins, lai kāds arī viņš būtu, ir izdevis “ukazu”, kuram Krievijā ir likuma spēks, par repatriācijas programmu, kuras pamatojums ir krievu iztrūkums Krievijā, tad mums, Latvijai, taču ir jāizmanto šī iespēja, kad Putins pats aicina savus tautiešus mājās.

M.S.: Es gan neesmu dzirdējis, ka viņš tā no sirds to tik tiešām darītu.

DDD: Bet es esmu!

M.S.: Tiešām?

DDD: Jā, jūs palasiet kaut vai Kremļa mājas lapu internetā.

M.S.: Bet kāpēc tad Krievijas vēstnieks Latvijā nepilda to? Viņš varētu nākt ar aicinājumu krieviem braukt mājās.

DDD: Nu, jā, bet tas jau ir tāpēc, ka Latvijas puse izliekas par “beigtu”. Latvijas Saeimai un valdībai vajadzētu ļoti diplomātiski šos jautājumus sākt cilāt. Varbūt jūs kā Juridiskās komisijas priekšsēdētājs arī varētu drusku painteresēties par šo repatriācijas programmu?

M.S.: Es jums godīgi pateikšu, ka līdz šim nebiju par to ļoti informēts. Man visu laiku likās, ka Putina kungam gribās kaut ko citu.

DDD: Ziniet, es domāju, ka neieinteresētība ir jāmeklē tuvāk. Latvijā ir vairākas varas partijas, un varbūt kādai no tām ne visai labi iet, piemēram, biezpienu sieriņu bizness ar Krieviju, tāpēc tā meklē visvisādus veidus, kā to uzlabot – noslēgt robežlīgumu ar Krieviju bez Abrenes u.tml. Bet tās nav samērojamas lietas. Tautas un valsts intereses ir augstākas nekā biezpienu sieriņu biznesa intereses. Ja prezidents Putins ir izdevis šādu “ukazu”, tad Latvijas pusei tas ir izdevīgs veids, kā risināt okupācijas seku problēmu. Mēs taču esam atbildīgi, lai Putina tautieši normāli varētu atgriezties Krievijā. Tieši, kā jūs pats teicāt, ļoti liela daļa krievu un pārkrievojušies ukraiņi, baltkrievi un citi nekad šeit neintegrēsies, un vienmēr paliks šis konflikts starp latviešu un krievu valodā runājošajiem cilvēkiem.

M.S.: Bet viņi taču arī netaisās braukt prom. Ja viņi aizbrauc uz savu “ģerevņu”, tie redz, ka tur dzīvo krietni vien sliktāk, un saprot, ka materiāli izdevīgāk viņiem ir palikt šeit.

DDD: Ja jūs papētīsit Kremļa mājas lapu, tad sapratīsit, ka šīs programmas ietvaros ir iedalīts samērā liels finansējums, tāpat paredzēts nodrošināt darba un dzīvesvietas. Nu, re, jūs par to brīnāties! Kā var tādam augstam deputātam par to būt brīnumi?

M.S.: Bet tie jau nav Kalvīša “ukazi”, bet Putina.

DDD: Jā, bet mēs tā kā esam ieinteresēti, lai šie Putina “ukazi” bez šķēršļiem pildītos. Es kā Latvijas tautas, tātad suverēnās valsts varas daļa un pārstāve nāku pie jums kā pie tautas kalpa un saku: “Tauta grib, lai būtu nodrošināta latviešu nākotne!”

M.S.: Es arī gribu, lai tā būtu droša.

DDD: Ļoti labi. Tādēļ, tā kā šobrīd ir radusies iespēja atbrīvoties vismaz no kādas daļas latviešiem nelojālo cilvēku atrašanās Latvijā, es jums kā tautas kalpam jautāju: “Kādēļ tautas kalpi šo iespēju pat nezina, vai izliekas nezinām, un kādēļ tā netiek izmantota? Kādēļ nenotiek nekādas diplomātiskās sarunas par šo repatriācijas programmu? Kādēļ Latvijas uzņēmēji, vismaz četri redzamākie Latvijas bagātnieki, kuri finansē partijas, neatliek visus savus personiskos biezpiena sieriņu un naftas biznesus malā un nerisina Latvijas valstij un tautai vissvarīgākos jautājumus – pirmkārt, nodrošinot šeit nacionālo stabilitāti un drošību; otrkārt, garantējot latviešu tautas kultūras netraucētu attīstību?”

M.S.: Es tiem četriem to pajautāšu.

DDD: Tad es ceru, ka jūs dosit arī atbildi “DDD”.

M.S.: Jā, kad viņus satikšu, es viņiem visiem četriem pajautāšu – teikšu, ka “DDD” man šādu jautājumu uzdeva, un es apsolīju, ka pajautāšu.

DDD: Sarunāts! Pēc kāda mēneša jums šo solījumu atgādināšu.

M.S.: Bet ko saka ārlietu ministrs, ko saka premjerministrs?

DDD: Jūs man to jautājat?

M.S.: Jā.

DDD: Viņi izvairās no atbildes sniegšanas, nenāk uz interviju par šīm tēmām. Tā teikt – izvairās.

M.S.: Šodien satikšu Kalvīša kungu, es viņam arī pajautāšu.

DDD: Kalvīša kungam šis jautājums par Putina izstrādāto repatriācijas programmu tika uzdots. Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājs Aivars Garda, parakstot nevalstisko organizāciju un ministru kabineta sadarbības memorandu, Kalvītim jautāja, kādēļ valdība uz šo iespēju nereaģē.

M.S.: Ko viņš atbildēja?

DDD: Kalvītis atbildēja, ka Ministru kabinets nodarbojas ar nopietnākām lietām un ka mums pašiem ir jākandidē vēlēšanās, ja gribam šādus jautājumus risināt.

M.S.: Tā ir rupja atbilde!

DDD: Es arī piekrītu, ka tā ir ļoti rupja atbilde.

M.S.: Viņš varēja normāli atbildēt, ka šobrīd tas nav darba kārtībā, bet skatīsimies.... vai kaut kā tā.

DDD: Protams, tā būtu tāda parastā un pierastā “diplomātiskā” atbilde, kas nekādu labumu tik un tā nedotu.

M.S.: Nu, jā, tā būtu diplomātija. Vispār, kad es biju iekšlietu ministrs, Drošības policija man izteica tādu vēlējumu, lai nekomunicēju ar “DDD”, jo tie tādi drusku “dulli” un no viņiem jāuzmanās. Tagad vairs neesmu iekšlietu ministrs, tāpēc varu runāties. Kaut kāds pamats ir jūs par tādiem uzskatīt. Kāpēc?

DDD: Es jums paskaidrošu, kāpēc mūs par tādiem uzskata. Gan jau jūs pats zināt. Tas ir tādēļ, ka mēs paceļam šo jautājumu, par kuru runājām intervijas sākumā, ka noziegums nevar radīt tiesiskas sekas – tātad mēs aktualizējam pašu galveno valsts jautājumu, ka nav novērstas okupācijas sekas.

M.S.(ar nopūtu): Kā tās var novērst, Līga?

DDD: Mūsu valsts vēsturē tikuši atrisināti daudz grūtāki jautājumi. Jūs noteikti zināt – kad nodibinājās Latvijas valsts, tika veikta ļoti radikālā Agrārā reforma un bez kompensācijām vācu muižniekiem un baznīcām atsavināta piederošā zeme, kas kopumā aptvēra ap 50% visas Latvijas teritorijas. Tas, protams, radīja naidu vācu muižniekos, kuri kliedza pēc palīdzības pa visu pasauli. Tomēr latviešu juristi spēja pierādīt Agrārās reformas likumisko pamatotību, kas nomierināja starptautisko sabiedrību. Iedomājieties, pirms aptuveni 80 gadiem Latvija atņēma vāciešiem pusi no Latvijas zemes, kura tiem piederējusi gandrīz 800 gadu, bet šobrīd tā nespēj no krieviem atgūt Abreni, ne arī panākt okupācijas gados ieceļojušo civilo un militāro personu repatriāciju. Kas tad traucē Saeimai, valdībai, prezidentei pieņemt likumus, kas novērstu notikušo noziegumu pret Latvijas valsti un tautu, un atjaunot taisnīgumu? Tātad jūs pajautāsit Kalvītim, kādēļ viņš neatsaucas uz Putina repatriācijas programmu?

M.S.: Jā, es viņam to pajautāšu.

DDD: Jūs taču piekrītat, ka varētu sākt risināt šo jautājumu diplomātiskā līmenī?

M.S.: Es teicu, ka pajautāšu Kalvītim, nevis...

DDD: Jā, jā, tas būs jūsu pirmais elegantais solis. Bet es vēl jums gribētu pajautāt par jūsu domām attiecībā uz homoseksuālisma propagandu. Manuprāt, tas bija “Kristīgais Radio” – vasarā jūs tur viesojāties un ļoti labi uzstājāties pret homoseksuālistu “praidu”.

Ārlietu ministrijas darbiniekiem mainās uzskati par tikumību

Mareks Segliņš: Man kā cilvēkam ir nepieņemami, ka kāds ar savu seksuālo pārliecību man uzplijas. Es taču nevienam neuzplijos ar domu, ka forši ir mīlēties ar sievieti. Es neprasu ne no viena, lai viņš mani tādēļ slavētu, ka es mīlējos ar sievieti. Es nesaprotu, kāpēc šī homoseksuāli orientētā grupa tik šausmīgi grib uzbāzties ar savu pārliecību mums pārējiem un tik ļoti gaida, lai mēs tos nez kā slavējam, cildinām, atzīstam. Lai tas Māris Sants guļ, ar ko viņš grib, bet man nav pieņemams, ja viņš ar puspliku vēderu grib iet parādē, un, kad es eju ar savu mazo bērnu, tad demonstrēt, ka esot baigi forši ar citu veci “mīlēties”. Tajā brīdī es aizsardzības reakcijā arī kļūstu agresīvāks un sāku lietot agresīvākus tekstus un neiecietīgāk vērsties pret to visu. Tomēr es jūtu, ka visneiecietīgākie ir tieši viņi, jo viņiem nav pieņemams, ja pasaku kaut kādu viedokli – uzreiz es tieku pasludināts par homofobu. Bet kādēļ tad man nav tiesības izteikt viedokli? Pēc viņu loģikas iznāk, ka tiesības izteikt un demonstrēt savu viedokli ir tikai viņiem. Es jūtu, ka viņi mani diskriminē. Es sāku justies diskriminēts savas seksuālās pārliecības dēļ. Es saprotu, ka viņi pieprasa no pārējiem kaut kādu īpašu attieksmi pret sevi. Viņiem nepietiek ar to, ka savā gultā var darīt, ko vien grib, tiem vēl vajag, lai saku, ka viņi dara pareizi un ir baigi foršie veči, ja jau tā dara. Bet es to neteikšu! Man rodas šī pretestība. Kaut gan es esmu diezgan lojāli pret viņiem noskaņots, jo kādreiz draugu kompānijā tā ciniski smējāmies: jo vairāk veču ir geji, jo foršāk – mazāka konkurence uz sievietēm. Bet tikai lai viņi man un maniem bērniem neuzbāžas ar kaut kādām savām “seksuālajām pārliecībām”, jo tad es arī kļūstu neiecietīgāk noskaņots pret viņiem.

DDD: Jūs taču piekrītat, ka homoseksuālisms tiek īpaši propagandēts?

M.S.: To tik tiešām var pamanīt, ka pasaulē notiek šī homoseksuālisma propaganda. Ja kādreiz Padomju Latvijā uzņēma kinofilmu, tad parasti tur figurēja kāds krievs, ar kuru latvietim obligāti ir jāparunā krieviski, tādējādi propagandējot, ka ir ļoti labi, ka krievi ir kādā darba kolektīvā. Tagad visās jaunajās filmās obligāti ir jābūt kādam gejam. Tāpat, ja palasām laikrakstu “Diena”, tad tur sistemātiski ir kāda intervija, piemēram, ar kādu zviedru, kurš ir gejs un baigi foršais, bet viņam dikti neiet, jo citi ir ļoti neiecietīgi pret viņu, kaut arī pats ir baigi foršais, u.tml. Sabiedrība tiek mērķtiecīgi radināta pie domas, ka būt gejam ir okey – un muļķi ar vecu domāšanu, stagnāti ir tie, kas to nesaprot, jo īstenībā džekam ar džeku ir forši...

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, tas tā notiek?

M.S.: Atšķirībā no mums – “pa vecam orientētiem” cilvēkiem – homoseksuālisti ir ļoti vienoti savā starpā. Ja kādā darba kolektīvā par priekšnieku kļūst gejs, viņš nekad nepakautrēties izmest tos citus ārā, lai pavilktu uz augšu gejus. Viņi dzīvē savu seksuālo orientāciju ļoti aizstāv un kultivē, iesaista jaunus biedrus, ievelk darba kolektīvos – viņi ir vienoti. Tādēļ geju skaits pieaug, jo viņi ļoti atbalsta viens otru.

DDD: Viņiem jau arī nepieciešams savs seksuālo partneru loks, tādēļ ar propagandas palīdzību viņi šādi paplašinās.

M.S.: Viņi paplašinās! Paldies Dievam, mēs tā tālāk šeit stāvam no Eiropas, un mums vēl nav tik traki.

DDD: Jā, es ceru, ka ievēlētais parlaments nosargās šīs normālās vērtības.

M.S.: Es domāju, ka šajos četros gados ir pamats uz to cerēt! Šis sastāvs ir tāds, kurā nav tik tālu jukušie prātā, lai virzītos gejisma pavadā. Es ļoti negribu, lai man un maniem bērniem uzbāžas ar šo propagandu. Es negribu, lai manam dēlam skolā sāktu mācīt: ko tu ar to Ieviņu, foršāk taču ar Jurīti... To gan es negribu, un pret to es ļoti asi vērsīšos!

Es nesaprotu, ko tie geju aizstāvji grib – neviens taču nebūtu piedzimis, ja visi būtu geji. Ja mēs te, Latvijā, masveidā gejosimies un lesbosimies, tad, es domāju, būs pašvaki ar mūsu nāciju.

Turklāt, ja parunā ar dakteriem, tad viņi pastāstīs, ka, ja notiek dzimumakts anālajā atverē, tad tur rodas daudz lielākas problēmas nekā, ja tas notiek tradicionālā veidā. Arī AIDS izplatība starp homoseksuāliem vīriešiem ir daudz lielāka. Tas ir fakts! Tātad gan no veselības, slimību, gan no nācijas saglabāšanās viedokļa tur ir ļoti daudz problēmu.

Es savas domas neesmu slēpis arī no Holandes vēstnieka, kurš šajā kabinetā ir sēdējis. Viņš vienreiz atnāca, lai runātu par to, ka vajag šos homoseksuālistus kaut kā aizstāvēt. Es viņam teicu, lai nesaspringst, jo man ir ļoti stingrs uzskats šajā jautājumā un no Holandes mēs neko negribam pārņemt, jo viņa valsts, manuprāt, ir izlaidusies jau līdz perversijai. Tad viņš sāka taisnoties, ka vispār jau viņš pats ir normāli orientēts, viņam ir divi bērni un viņu arī ne gluži apmierina viss, kas notiek Holandē...

DDD: Kādēļ ārlietu ministrija sacēla tādu skandālu ap to godu zaudējušo Latvijas diplomātu Baltkrievijā?

M.S.: Man ir tāda informācija, ka visa šī lieta kaut kādā mērā tika fabricēta.

DDD: Vai piekrītat, ka ārlietu ministram vajadzēja kaut kā citādi šo konfliktu atrisināt? Brīdī, kad atklājās, ka Latvijas diplomāts ir pederasts, man kā Latvijas pilsonei bija ļoti liels kauns par mūsu valsti.

M.S.: Mūsu valsts oficiālā pozīcija ir orientēta uz to, ka ir jābūt lojāliem pret tiem, kuri grib ar plikiem dibeniem pa ielu staigāt. Tā ir tā Eiropas pozīcija, un slikts ir tas, kurš atļaujas kaut kā pateikt, ka tas viņam nepatīk. Ja jūs atceraties, viens itālis pat nekļuva par Eiropas komisāru tikai tādēļ, ka atļāvās kritizēt. Es saprotu, ka Pabrika kungs daudz braukā uz Eiropu, tiekas ar Eiropas ministriem, daudz laika pavada Rietumeiropā, un varbūt, lai kolēģu acīs būtu pieņemams, viņš pārņem šo attieksmi.

DDD: Bet kurš tad kuram kalpo? Vai tad tautai ar savu morāli ir jākalpo Ārlietu ministrijas amorālajai stājai?

M.S.: Tie visi, kas strādā Ārlietu ministrijā, vai mūsu vēstnieki Rietumeiropā – es saprotu, ka viņu domāšana pamainās Rietumeiropas ietekmē. Viņi ļoti ietekmējas no tās, un viņu uzskati par pareizo vai nepareizo, tikumīgo un netikumīgo diemžēl mainās. Un viņi sāk atšķirties no Latvijas “iezemiešiem”. Tāpat notiek ar mūsu jauniešiem, kas ļoti jaunos gados aizbrauc uz Rietumeiropu, – viņiem šķiet, ka esam stagnāti. Tur tik tiešām valda šis kults, ka vajag visiem ar visiem ņemties, un tā ir “brīvība”. Es ļoti ceru, ka es un mani bērni to nepieredzēs, bet domāju, ka Rietumeiropā tas viss beigsies ar vienu lielu krahu. Un, manuprāt, tāds “baltais cilvēks”, kāds tas ir mūsdienu Rietumeiropas izpratnē, beigs pastāvēt. Vai nu šis viss beigsies ar kādu lielu nelaimi un krahu, vai būs tāda “nācija” – mulati, transseksuāļi, nonarkojušies, noseksojušies, krustām šķērsām sakrustojušies, – es tādu redzu Eiropu pēc simts gadiem. Gribētos, lai maniem bērniem nebūtu jādzīvo tādā Eiropā, tomēr es redzu, ka Eiropa iet šo ceļu.

DDD: Latvieši varētu parādīt īsto ceļu Eiropai.

M.S.: Es domāju, ka mēs, latvieši, diemžēl pārāk respektējam ko citu. Kādreiz viss bija tā, kā Maskavā; tagad bieži pie manis uz Juridisko komisiju atnāk augsti ierēdņi, un kad jautāju par kaut ko – kāpēc tā, tad tiek atbildēts, ka tā taču Briselē... Atnāk jaunas meitenes, referentes, un es viņām pajautāju, vai kādreiz viņas reālajā dzīvē par juristēm ir strādājušas, – atbilde ir: nē. Tad pajautāju, lai viņas padomā, ko atnestā tiesību norma nozīmēs reālajā dzīvē, bet viņas atbild: Brisele saka tā. Nudien, tas laikam ir mazas tautas liktenis, ka vienmēr šķiet, ka kaut kur ir kādi gudrākie. Brisele, Maskava – tās ir autoritātes, un mēs paši nedomājam. Mēs ejam uz tādu patērētāja, samērā izvirtušu, uz baudām un mantām orientētu sabiedrību, kurai ir pilnīgi vienaldzīgi tie principi, kas bija pirms piecdesmit gadiem.

DDD: Pār tādiem viegli valdīt.

M.S.: Jā, viegli! Jo pūlis vairāk notrulinājies, jo ar viņu vieglāk tikt galā. Varai īsti domājošs cilvēks ir neērts, – tāds, kurš uzdod jautājumus: kāpēc un kādēļ tā?

Intervēja
Līga Muzikante

"DDD"
Nr. 6(132)
2007.gada 14.-29.marts