Kāpēc leģionāru vārds šodien dārgs arī daudziem jauniešiem? Tāpēc, ka tie ir vīri, kas reiz neslēpās vis ceļa maliņās, bet stājās pretī ienaidniekam, sargājot savu Latviju. 16. marts ir diena, kad divas latviešu divīzijas pretojās tam liktenim, kas mūs iedzina 50 gadu garīgā un fiziskā cietumā. Pretojās, nelūgdami kādam atļauju. Kāpēc šodien pat soli baidāmies spert, līdz nav atļāvusi valdība, drošības policija, štābisti, Krievija...?

Nesen drošības policijā inspektori kā lielu cēlsirdību man paziņoja pretlatvisko spēku „kompromisu”: ja leģionārus pieminēsim tikai kapos tālu no Rīgas, tad arī viņi nekādas provokācijas neveikšot. Paldies gan par šādu „pretimnākšanu”! Laikam nav ilgi jāgaida, kad arī maniaki slepkavas norādīs vietas un laikus, kuros godīgiem ļaudīm labāk pa ceļam netrāpīties.

Runā, ka lepna un droša 16. marta pieminēšana būšot kā medusmaize Latvijas nelabvēļiem. Ja tā būs, tad tikai tāpēc, ka Latvijas diplomāti un Ārlietu ministrija veltīgi saņem nodokļu maksātāju naudu un nespēj pasaulei izskaidrot Latvijas vēsturi. Daudz lielāka medusmaize nelabvēļiem ir mūsu pašu latviešu sašķeltība un klanīšanās svešiem „padomdevējiem”. Viens latvietis norej otru par to, ka tas neprotot 16. martu „pareizi” pavadīt. Diemžēl to, kas priekš mums ir vai nav „pareizi”, nenosaka latvieši.

Par to, kā vajadzētu pavadīt 16. martu, arī leģionāru vidū ir lielas viedokļu atšķirības. Nebūt ne visi piekrīt organizāciju vadītājiem, ka gājienā nav jāiet. Vienādi nedomā leģionāri, vienādi nedomā patrioti, tāpēc labākais, ko varam darīt – atzīt, ka katram ir tiesības godināt leģionārus, kā viņš vēlas un kā jūt viņa sirds, netiekot tālab nodēvētam par ekstrēmistu.

Arī manis pārstāvētā organizācija nolēma vakara gājienā nepiedalīties, jo tradicionāli godinām leģionārus citos veidos, piemēram, ar karogu aleju vai labdarību. Noteikti uzskatu, ka gājiens nav vienīgais un vispārīgais veids, kā pateikties cīnītājiem. Bet par savu goda lietu uzskatu pateikt, ka arī gājiena rīkotāji nav ne provokatori, ne arī politiskā pašlabuma meklētāji. Tie ir latvieši, kas nevēlas klausīt promaskavisko spēku norādījumiem, un gājienu redz kā simbolisku pretestības formu. Tās pašas pretestības, kuru ar savu paraugu reiz 16. martā mācīja leģionāri. Plašāk skatoties, neatzīto karavīru godināšana laikā, kad valsts vara no viņiem ir novērsusies, jau pati par sevi ir zināma pretestība. Pretestība, kas balstīta uz pateicību, cieņu un mīlestību.

Vēl neesmu izlēmis, vai pats personīgi piedalīšos gājienā, bet, ja piedalīšos, tad galvenokārt tāpēc, lai netaisnīgi aizvainotajiem apliecinātu – mums jāturas kopā arī tad, kad uzskati atsevišķos jautājumos atšķiras. Vēl jo vairāk, kad kāds no malas tik ļoti grib redzēt, kā cīnāmies savā starpā.

Esmu drošs, ka 16. marts pulcēs ļaudis arī pēc daudziem jo daudziem gadiem. Lai atcerētos, ka visos laikos mūsējie kaut mazā skaitā, bet turējušies pretī svešajam un palikuši par sevi.

Raivis DZINTARS