Bet čekistu aizstāve Vīķe-Freiberga šīm cerībām uzgāza aukstu ūdens šalti, kārtējo reizi neļaujot atmaskot Latvijas valsts un tautas kapračus – čeku.

Iedomājieties – ja, piemēram, Vācijas prezidents atklāti trīs reizes aizliegtu publicēt gestapo, SD un SS darbinieku vārdus un bez sirdsapziņas pārmetumiem nostātot viņu pusē, tādējādi ignorējot holokaustu un pārējās represijas... Bet Latvijā čekisti veica tādu pašu holokaustu pret latviešu tautu, ko varas kungi negribīgi piemin 2-3 reizes gadā.

Silti iesaku Vīķei-Freibergai nemācīties tikai pantiņus, bet vairākas reizes aiziet uz Okupācijas muzeju un izlasīt “Baigo gadu”, lai no tā pamācītos, kas ir čeka, un uzzinātu par nežēlīgo holokaustu pret latviešu tautu. Tāpat lai pārliecinātos, ka Latvija 1940.gada 17.jūnijā tika okupēta un šīs okupācijas, okupantu, kolonistu klātbūtnes sekas ir aktuālas arī šodien.

Kad TV žurnālisti vaicāja, ko Vīķe-Freiberga darīs pēc prezidenta termiņa beigām, viņa atbildēja, ka mācīsies adīt un apgūs krievu valodu... Dzīvojot okupētajā Latvijā, čekisti terorizēja mūsu ģimeni un pārkāpa visas saprāta robežas, piespriezdami mūsu 1 un 3 gadus vecajiem bērniem mācīt svešo okupantu valodu. To, protams, nedarījām, un šis fakts figurēja Apsūdzības rakstā un politiskajā farsā, kas notika Augstākajā tiesā 1981. gada 6.-8. jūlijā. Es tiku apsūdzēts, ka, cīnoties pret pārkrievošanu, prasīju, lai izbeidz latviešu valodas diskrimināciju. Kad latviešu patrioti Latvijā, riskējot ar savām dzīvībām, brīvību un personisko laimi, aktīvi iestājās par latviešu nacionālajām interesēm un neatkarību, daži dzīvoja Kanādā pārtikušu, bezrūpīgu dzīvi, neiedrošinoties kaut ko redzami iebilst pret okupācijas režīmu. Daži braukāja uz okupēto Latviju, bet patriotiskajiem trimdas latviešiem tas bija liegts, jo čeka nedeva vīzu.

Pirms 8 gadiem, kad Vīķi-Freibergu ievēlēja par prezidenti, mēs aiz prieka un sajūsmas negulējām visu nakti, jo cerējām, ka nu beidzot iestāsies vēsturiskā taisnība. Beidzot latvju tauta būs īstie kungi savā tēvu zemē. Nosūtījām Vīķei-Freibergai ļoti sirsnīgu apsveikuma un laba vēlējuma vēstuli, kas viņai nebija pieņemama un acīmredzot nokļuva Rīgas pils atkritumu tvertnē. Protams, paldies viņa nepateica un arī atbildi neatsūtīja, kaut to paredz Latvijas likumi...

Kad viņa pirmoreiz nostājās pārkrievoto kolonistu pusē pret mūsu valsts – latviešu – valodu, mēs sapratām, ka zem pantiņu skaitīšanas maskas slēpjas ne tā persona, kurai būtu mīļa un tuva latviešu tauta un valoda.

2006.gada 18.decembrī tika atklāta bijušā čekas priekšnieka Edmunda Johansona grāmata “Čekas ģenerāļa piezīmes”. Bija redzami kuriozi skati, piemēram, kad A.Gorbunovs, draudzīgi smaidot, čekas priekšniekam uzsita uz pleca kā vecam draugam. Tāpat Johansons skaidri pateica, ka čeka ir bijusi iefiltrēta Tautas frontē. Tagad redzam, kur ar čekas palīdzību Latvija ir novesta, – to katru dienu izjūt katrs latvietis.

Mūs šokēja vēl kas – 9.novembrī TV3 ziņās Agnese Vārpiņa pavēstīja, ka Amerikā, Sanfrancisko pilsētā dzīvojošais gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns žurnālā “Rīgas Laiks” apgalvo, ka čekas “maisos” atrodams arī Vīķes-Freibergas vārds. Viņš atzīstas, ka uzturējis saikni ar čekistiem, taču uzsver, ka no ārzemju latviešiem visaktīvākā bijusi tagadējā Valsts prezidente...

“Rīgas Laika” novembra numurā rakstā “Tup' un turies” sarunā ar žurnālistu Gintu Grūbi Raimonds Staprāns pastāsta: “Mūsu tagadējā prezidente bija pakalpiņš Nr.1. Tas radikāli mainījās, jo pēkšņi tie, kas bija tie čekas pakalpiņi, pēkšņi bija tie labie cilvēki...”

Daudziem palicis atmiņā, cik Vīķe-Freiberga bija neapmierināta, jo par prezidenta kancelejas vadītāju gribēja bez konkursa ielikt Aivaru Zaķi, kuru latviešu brīvības cīnītāji raksturoja kā okupācijas režīmam izpildīgu prokuroru, kas nicinājis Latvijas karogu. Politiski represētie protestēja, un Aivars Zaķis bija pietiekami godīgs, lai atteiktos no darba Rīgas pilī.

2001.gadā, viesodamies Latvijā, sēru dienā 14.jūnijā pabiju “Rīgas Balss” redakcijā un pastāstīju, ka, līdzīgi prokuroram Aivaram Zaķim, Rīgas pilī strādā vēl augstāka ranga prokurore – okupētās Latvijas jeb LPSR Prokuratūras Izmeklēšanas nodaļas priekšniece Rita Aksenoka, kura pēc čekas pasūtījuma izrēķinājās ar latviešu brīvības cīnītājiem.

1981.gada 2.aprīlī VDK priekšnieks Boriss Pugo nosūtīja vēstuli LPSR prokuroram Dzenītim, lai pret mani ierosina politisko lietu. Šis čekas priekšnieka lūgums tika uzticēts jau minētajai Ritai Aksenokai. Viņa to darīja kopā ar savu padoto, Sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju Gunti Grūtupu, ierosinot lietu un sastādot Apsūdzības rakstu, kuru R.Aksenoka 1981.gada 5.jūnijā nosūtīja Augstākajai tiesai.

Tūlīt pēc publikācijas R.Aksenoka “Rīgas Balsij” publiski apgalvoja, ka neesot “viņu (Lotāru Stūri) redzējusi visu mūžu”. Tāpat viņa kategoriski noliedza, ka būtu tiesai nosūtījusi pretpadomju lietas, jo ar tām nodarbojusies VDK. Lai atmaskotu R.Aksenokas publiskos melus, es nosūtu dokumenta kopiju, kurā redzams, ka čekas priekšnieka Borisa Pugo iesniegums tiek nodots R.Aksenokai. Bet otrajā kopijā varam pārliecināties, ka R.Aksenoka ar savu parakstu apliecina, ka manu lietu jau 1981.gada 5.jūnijā ir nosūtījusi uz Augstāko tiesu. Tā, atklāti melojot, viņa negrib pazīt mani – savu upuri, kurš varētu liecināt, ka tādā veidā viņa ir sadarbojusies ar VDK un, fabricējot lietas pret latviešu brīvības cīnītājiem, ir bijusi čekas pakalpiņš. Man ir arī adioieraksts – mana saruna ar R.Aksenoku, kas atmasko viņas melus, ka viņa mani “savā mūžā nav redzējusi”.

Janvāra sākumā par Varšavas ahibīskapu ievēlēja Staņislavu Velgusu – bijušo Polijas čekistu ziņotāju. Polijā ne prezidents, ne kāds cits bijušos čekistus nepriviliģē un neaizstāv ar “mātes jūtām”, bet gan uzskata par neliešiem. Tādējādi ahibīskapam sirdsapziņa lika augsto posteni atteikt.

Žēl, ka Latvijā, pašā Rīgas pilī, nevienu nemoca sirdsapziņa. Tomēr vēsture mūs māca, ka cilvēkam, lai cik viņš šobrīd varens, taisnības stundā būs jāatbild par saviem darbiem tik un tā. Ādolfs Hitlers par saviem darbiem saņēma atmaksu. Arī Čīles prezidentam Augusto Pinočetam bija neierobežota vara, tomēr vēlāk viņš stājās tiesas priekšā. Arī sākotnēji ASV atbalstītajam Irākas prezidentam piesprieda sodu...

Lotārs Stūre

nacionālais disidents
politiski represēts PSRS okupācijā
Indianopolisā, ASV

"DDD"
Nr. 4(130)
2007.gada 16.februāris - 1.marts